Mierlaiku kārtība

"Kopenhāgena", skats no izrādes. Publicitātes foto: Gints Mālderis.

Te būs teātris par uzvalkotu vīriešu problēmām, tā varēju secināt no Maikla Freina lugas „Kopenhāgena” reklāmas. Šķiet, kopš Jasmines Rezā „Mākslas” 1999. gadā JRT Mazajā zālē nav bijis šāda veida izrādes. Atmiņas par to izrādi man ir ļoti labas, tādēļ uz iestudējumu nācu jau noskaņojusies. Un nebiju izbrīnīta, teātra pagalmā sastopot premjerministru ar miesassargiem – tumšo uzvalku pasaules pašus galvenos pārstāvjus. Pilnīgi neobligāti uzzināju, ka sargiem nav jāskatās izrāde, bet viņi pa to laiku var iet pie teātra dežuranta skatīties hokeju. Arvo Perta koncertā Doma baznīcā prezidenta miesassargi, piemēram, klausījās kopā ar visiem, tikai skatījās apkārt.

Kaut kādā ziņā lugā „Kopenhāgena” konflikts starp bijušajiem draugiem ir līdzīgs, praktiski, tas pats, kas Mākslā – viens dara ko grib, un viņam viss izdodas, otrs arī varētu, arī it kā visu saprot un zina, bet tomēr ne, kaut kas traucē, kaut kā nesanāk. „Kopenhāgenā” to otro spēlē Gatis Gāga. Viņš Vernera Heizenberga lomā 2. cēlienā tik sirsnīgi šķendējas par to, ka nebija izrēķinājis vienādojumu, it kā svarīgākais būtu nepalikt ar neizpildītu mājasdarabu, būt perfektam. Tāds āriešu zinātnieka un latviešu zemnieka krustojums. Tā papildu dimensija, kāpēc manas kā skatītājas simpātijas bija Gāgas Heizenberga pusē, ir tāda, ka viņš, neizrēķinājis uzdoto, neizgudroja atombumbu Vācijai Otrajā pasaules karā. Paldies viņam par to.

No fizikas nesaprotamības izrādē galīgi nav jābaidās, ar vidusskolas apjoma zināšanām ir pilnīgi pietiekami, lai sekotu notikumiem. Maikls Freins padarījis fiziku skatītājam draudzīgu – kaut vai tēlainais salīdzinājums no atoma uzbūves, ka cilvēks kopā ar savu tautu uzvedas kā vilnis, bet personīgi – kā daļiņa.

Bet Ģirta Krūmiņa Nilsam Boram viss veicas, viņš ir mierīgi pašpārliecināts, jo viņu interesē tikai teorētiskā fizika, viņš nepievērš nekam citam pārāk lielu nozīmi, kad viņam ielej liķieri, izmet to kā ogu, nesagaidījis ne tostu, ne rituālu. Aktieris Ģirts Krūmiņš savās lomās ir tāds kā Uldis Dumpis – vienmēr izskatās pats pēc sevis un katrreiz ir citāds –, uzreiz var skatīties, ko dara tas tēls, kas viņš tajā brīdī pilnīgi noteikti ir, šoreiz Krūmiņš (man pilnīgi nesaprotami) ir kļuvis par maza auguma padzīvojušu ebreju intelektuāli. Ar Heizenbergu Bors nemaz netaisās konfliktēt, par visu tikai nosaka „tas ir interesanti”, bet ir jau sacīto sapratis, atcerējies un izmantos to, noteikti izmantos. Un pat ja pingpongu uz rakstāmgalda zaļā tūka viņš spēlē sliktāk par Heizenbergu, to neviens neievēro vai uzreiz aizmirst. Un viņam ir labs melns vilnas mētelis (māksliniece Anna Heinrihsone). No bērnības es atceros to aso, smago mēteli, manam tēvam arī tāds bija, laikam visiem tādi bija. Un Boram ir saprātīga sieva.

Regīna Razuma sievas lomā ir aizķērusi kādu neizrunātu lietu. Zinātnieku sievām Nobeli nav par ko dot, bet viņai, daudzreiz pārrakstot vīra darbus uz mašīnas, neapšaubāmi ir bijis jāsaprot, par ko ir runa, un, gadiem esot blakus, pārrunājot un pierakstot, viņa jau zina ne mazāk un spēj spriest līdzi. Protams, viņa nekādu kodolreakciju neatklāj, tās nav viņas idejas, viņa klāj galdu, pasniedz zupu, novāc pusdienu traukus, uzklāj kafijas galdu. Tā nav vienīgā vieta izrādē, kur es nopriecājos, cik labi režisorei Ilzei Olingerei izdevies lugas tekstu pagriezt citādi ar atšķirīgām vai pat tekstam pretrunīgām darbībām, bet man bija ļoti interesanti vērot, kā visi trīs ēda dzelteno biezzupu, varbūt ķirbju un ingvera, bet drīzāk šķelto zirņu, ja jau karš. Taču par to neviens no abiem vīriešiem nerunā, ne paldies nepasaka, tikai dzen uz priekšu savu nesaprašanos, tikai izspēlē variantus, kas ko teica, ko tas nozīmēja, kas ar to bija domāts, bija tā vai citādi. Razumas Margarēte pierastām ikdienišķām kustībām nēsājas ar traukiem turp un atpakaļ, tomēr paspēj ne uz brīdi neatstāt bez kontroles vīriešu sarunu, lai tā neskartu politiku vai vismaz lai nenāktu par sliktu Boram. Noteikti jāpievērš uzmanība Razumas prasmīgi improvizētajam tango, jo kaut kas svarīgs no solītā attiecību trijstūra parādījās tieši šajā dejā ar Gāgas Heizenbergu.

Margarētes skaistās un stilā precīzās pirmskara laika kleitas izraisa kādu nepārvaramu nostalģiju, kas jau ierakstīta lugā, bet ko vēl akcentē režisore kopā ar izrādes mākslinieci – ilgas pēc lietu kārtības. „Kopenhāgenā” ir atmiņas par zaudēto mierlaika dzīvi un vēlēšanās saglābt vismaz kaut ko no stabilitātes. Tas ir lieliski – vīrietis mētelī un sieviete ar rūpīgi ieveidotu frizūru. Bet ne jau tikai vizuāli. Laikā starp abiem kariem pasaules labākie zinātnieki tiešām arī strādājuši kopā vislabāk iekārtotajā laboratorijā. Viņiem ir bijusi iespēja uzreiz savas idejas realizēt, nekādas finansējuma grūtības nav eksistējušas, talantīgākie fiziķi, protams, savā starpā visi bijuši pazīstami, apmainījušies domām un pētījumu rezultātiem. Kara laikā viņi visi ir izkliedēti, pētījumu finansētāji karo savā starpā, spiežot naidoties arī fiziķiem. Attiecības kļūst arvien grūtāk noturēt pirmskara solīdumā, bet tieši to dara šie trīs labi izglītotie cilvēki, kad viss draud sabrukt. Ir tikai viena – cilvēcības problēma, ko cenšas risināt Heizenbergs, nākot ar ierosinājumu – nu, sarunājam nedarīt ļaunu. Redzēsiet, nekādas valdības, nekādas Lielvācijas vai ASV neko nevarēs iesākt, ja mēs to pasūtīto produktu neizgudrosim. Radošajiem jābūt stiprākiem par nomenklatūru.