Vērojot pilsoniskās sabiedrības un valsts attiecības pēdējos gados, jāsaka, ka Latvijā tās pamazām sāk atgādināt "neveselīgas" pāra attiecības, kurās viens ir pārlieku valdonīgs, bet no otra tiek gaidīta pazemība un bezierunu pakļaušanās. Šajās attiecībās valdonīgā puse cenšas otru noturēt ciešos grožos, lai, nedod dievs, tā nepieļautu kādu kļūdu jeb neveiktu kādu nelojālu aktivitāti. Savukārt otra puse, būdama atkarīga, ievēro visus ierobežojumus, lai nesadusmotu pirmo. Tomēr ik pa laikam sadūšojoties pasaka, ka papildu groži tai nav īsti pa prātam. Lieki piebilst, ka ilgstoši veiksmīgs šāds attiecību modelis nevar būt.
Šajās pilsoniskās sabiedrības un valsts attiecībās dominē koncentrēšanās uz iespējamiem negatīviem scenārijiem, kas varētu rasties dažādu ārējo faktoru ietekmē. Un šo uzskatu pamatā nav nekas cits kā uzticēšanās deficīts. Ja parasti runā par iedzīvotāju kritiski zemo uzticēšanās līmeni valsts pārvaldei, tad, darbojoties nevalstiskajā sektorā, esmu secinājusi, ka neuzticēšanās daudz lielākā mērā pastāv valsts ierēdniecībā attiecībā pret sabiedrību, kā rezultātā tiek uzlikti papildu birokrātiskie slogi patiesai demokrātiskai brīvībai. Bet varbūt tas ir tikai mans pieņēmums un ierobežojumu iemesls ir iepriekšminētā valdonība kā raksturojošais faktors vienai no šo attiecību pusēm. Viss būtu saprotams, ja Latvijā pastāvētu autoritārais režīms, bet tā nav. Tādēļ rodas jautājums – vai ar šādu pieeju iespējams nodrošināt saskaņu un patiesu uzticību kopīgām demokrātiskām vērtībām?
Stāsts par dažādām vērtībām
Pilsoniskās sabiedrības kontekstā visbūtiskākās demokrātiskās vērtības ir vārda, biedrošanās, pulcēšanās un domu, apziņas un reliģijas brīvība. Tās nostiprinātas gan starptautiskajos tiesību aktos, tādos kā ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, kā arī nacionālajos – Latvijas Republikas Satversmē un citos speciālajos likumos un noteikumos. Tomēr – vai ir pietiekami, ka pilsoniskās sabiedrības brīvība ir nostiprināta tiesiskajā regulējumā, lai patiesa brīvība tās visās izpausmēs tiktu īstenota? Tieši šis bija Latvijas ekspertu diskusijas galvenais secinājums, sadarbībā ar ASV Starptautiskās attīstības aģentūru (USAID) nosakot Latvijas pilsoniskās sabiedrības ilgtspējas indeksu 2016. Viskritiskāk tika novērtēta pilsoniskās sabiedrības tiesiskā vide, norādot, ka Latvijā ir labs tiesiskais ietvars, taču tā piemērošanas prakse nav apmierinoša, un minot negatīvus piemērus par valsts iestāžu tiesību normu interpretāciju. Nereti šī interpretācija ir iemesls pilsoniskās sabiedrības sodīšanai par tās aktivitātēm.
Protams, varam teikt, ka Latvijas ģeopolitiskā situācija vai vēl nesenā okupācijas vēsture liek būt uzmanīgākiem pret demokrātisko vērtību izmantošanu ļaunprātīgos nolūkos, bet, ja salīdzinām vairākas valstis, kuru vēsture ir ļoti līdzīga Latvijas vēsturei, tad rodas jautājums, kādēļ tajās nepastāv šīs "neuzticīgā pāra attiecības". Šīs atšķirīgās pieejas pilsoniskās sabiedrības un valsts attiecību veidošanā tiks apskatītas zemāk.
Piemēram, Islande. Islande, tāpat kā Latvija, ir piedzīvojusi laikus, kad valsts bijusi citu valstu (Norvēģijas, vēlāk Dānijas Karalistes) pakļautībā, un tikai 20. gadsimta vidū Islande pasludināja sevi par neatkarīgu republiku. Tāpat Islande izjuta globālo ekonomisko krīzi, tikai daudz spēcīgāk nekā Latvija, valstī sabrūkot banku sistēmai, kas izraisīja smagas ekonomiskas sekas un recesiju.
To, cik līdzīga ir abu valstu vēsture un cik atšķirīga tagadne, manuprāt, ir ietekmējis būtisks faktors – sabiedrības izpratne. Un šeit ir runa gan par "vidējo iedzīvotāju" un tā izpratni par to, kāpēc jābūt pilsoniski aktīvam un atbildīgam, gan arī ierēdniecību, kas ir daļa no sabiedrības, un tās izpratni par to, ko pilsoniskā sabiedrība var dot valsts attīstībai.
Stāsts par neuzticību kompetencei
Sabiedrības izglītošanu un sabiedrības izpratnes veicināšanu Islandē nevalstiskās organizācijas izvirza kā svarīgāko uzdevumu paralēli organizācijas mērķa sasniegšanai, tādēļ organizācijās tiek piesaistīts vismaz viens darbinieks, kura amata pienākumos ietilpst tikai un vienīgi sabiedrības izglītošana par pārstāvētās jomas specifiku. Turklāt Islandes valdība un pašvaldības nodrošinājušas to, ka mācību saturā jau no bērnudārza līmeņa tiek iesaistītas nevalstiskās organizācijas, kuru eksperti apmeklē mācību iestādes, lai runātu ar bērniem un jauniešiem par dažādām jomām, neiejaucoties izglītības saturā. Svarīgi piebilst, ka šis ekspertu darbs tiek atalgots no valsts un pašvaldību budžeta. Un tā nebūt nav izšķērdība, jo šī prakse veicinājusi pārsteidzošu Islandes sabiedrības iecietību, kas ir pretstatā Latvijas situācijai: 2015. gada Eiropas sociālā pētījuma rezultāti ierindoja Latviju 1. vietā kā visneiecietīgāko tautu Eiropā. Un kāds gan tur brīnums! Latvijā ne tikai netiek veicināta tolerance pret dažādo, bet pat tiek likti šķēršļi uzskatu brīvībai, tai skaitā nevalstisko organizāciju sabiedrības informēšanā, piemēram, pieņemot tā saucamo Tikumības likumu, kas radījis situāciju, ka Latvijas iedzīvotāji jau no mazotnes turpmāk netiks informēti par to, ka sabiedrības pārstāvji ir dažādi un tas ir normāli. Tikumības likuma kontekstā jāpiemin, ka Islandes valdība un atsevišķas pašvaldības ir noslēgušas deleģējuma līgumus ar LGBT organizāciju, lai tās eksperti dotos uz mācību iestādēm un skaidrotu seksualitātes dažādos aspektus, kā arī sniegtu konsultācijas skolotājiem, skolēniem un viņu vecākiem.
Šķiet, augstais sabiedrības izglītošanās līmenis un izpratne par pilsoniskajām aktivitātēm radījusi unikālu islandiešu sabiedrību – ar augstu atbildības sajūtu būt aktīvam sabiedrības pārstāvim. Islandieši ir slaveni ar piketēšanas māku un veiksmīgu rezultātu sasniegšanu. Ja atceramies 2008. gadu, kad Islande piedzīvoja banku krīzi, tieši iedzīvotāju piketu rezultātā tika panākts, ka tiek sodītas atbildīgās amatpersonas par radušos (vai radīto) situāciju un ka tiek atceltas Islandes kredītsaistības pret Pasaules Banku. Ja salīdzinām Islandi un Latviju visai identiskā situācijā, ir tiešām skumīgi apzināties, ka Latvijas sabiedrība nespēja vai nesaņēmās mēģināt panākt tādu pašu iznākumu.
Stāsts par neuzticēšanos labajiem nodomiem
Runājot par organizēto pilsonisko sabiedrību, jāatzīmē, ka tā efektīvi var darboties, ja organizācijām ir kapacitāte – cilvēkresursi un finanses. Latvijas pilsoniskā sabiedrība var lepoties, jo ir spējīga "izdzīvot" niecīga budžeta ietvaros. Tāpat jāatzīmē arī Latvijas nevalstisko organizāciju spēja saglabāt "sargsuņa" funkciju apstākļos, kad tās saņem finansējumu ne tikai no ārvalstu donoriem, bet arī no valsts un pašvaldības institūcijām. Par otru lepnumu gan jācer, ka Latvija nesekos Ungārijas, Rumānijas un Polijas piemēram, kad nevalstiskās organizācijas no valsts pārvaldes puses tiek dēvētas par "ārvalstu aģentiem", ja tās saņem finansējumu no ārvalstu donoriem un iestājas pret valdības lēmumiem, aizstāvot sabiedrības intereses. Šeit ir vēl viena mācība no Islandes pilsoniskās sabiedrības. 2016. gada oktobrī Reikjavīkā norisinājās pikets darba dienas vidū, kurā piedalījās aptuveni 1000 sieviešu, kas protestēja pret Polijas valdības vēlmi aizliegt abortus. Sākumā var šķist: kur nu vēl aktīvāka pilsoniskā sabiedrība kā sabiedrība, kura skaļi pauž savu kritiku pret notiekošo citā valstī, ar apziņu, ka neatkarīgi no tā, kurā valstī dzīvo sieviete, tai ir vienlīdzīgas tiesības lemt par savu ķermeni. Taču piketam bija arī otrs motīvs – islandieši apzinājās, ka šādi lēmumi demokrātiskā valstī Eiropā var radīt sniega bumbas efektu: aizliegums vienā valstī agrāk vai vēlāk var notikt arī pašu mājās. Šo Latvijas pilsoniskajai sabiedrībai nevajadzētu aizmirst, jo tas, kas pašlaik notiek vairākās Eiropas valstīs, liek satraukties par to, uz kurieni virzās mūsdienu demokrātija. Ja iepriekš varējām noteikt "nu jā, bet tā jau ir Krievija" vai "tā jau ir Turcija", tad tagad tās ir Eiropas Savienības dalībvalstis. Pieminētais abortu aizliegums Polijā un nevalstisko organizāciju pretestība aborta jautājumā radīja valdonības pamošanos valsts pārvaldē. Polijā nevalstiskās organizācijas īpaši aktīvi aizstāvēja sieviešu tiesības, kā arī nebaidījās publiski izteikt kritiku par valdības darbu un pieņemtajiem lēmumiem citos jautājumos, un iznākums ir pavisam šokējošs – Polijas valdība ir paziņojusi, ka turpmāk nevalstiskās organizācijas uzskatāmas par "ārvalstu aģentiem", galvenokārt pamatojot to ar finansējumu avotu: ārvalstu donoriem. Savukārt nevalstiskajai organizācijai, kura aktīvi aizstāvēja sieviešu tiesības, tika liegts turpmāk saņemt valsts finansējumu kā valstij nelojālai organizācijai.
Otrs nozīmīgs finansējuma avots pilsoniskās sabiedrības aktivitāšu nodrošināšanai ir ziedojumi. "Pasaules ziedošanas indeksā 2016" naudas ziedošanā Latvija ierindojusies 62. vietā no 140 valstīm, kas ir visaugstākā vieta sarakstā no trim Baltijas valstīm. Tomēr sagaidāms, ka drīzumā dati par Igauniju varētu mainīties, jo Igaunijā ir izveidota īpaša amata vieta prezidenta birojā – padomdevējs pilsoniskās sabiedrības jautājumos. Tas apstiprina Igaunijas valsts pārvaldes apzināšanos, ka valsts attīstībai būtisks ir ne tikai biznesa sektors, bet arī nevalstiskais: kā tuvākais ceļš vai "tiltiņš" uz sabiedrību. Igaunijas prezidenta padomdevēja pilsoniskās sabiedrības jautājumos pienākumos ietilpst fizisko un juridisko personu filantropijas veicināšana, un, kā liecina 2015. gada pētījuma rezultāti, gada laikā ziedojumu apjoms ir ievērojami pieaudzis.
"Pasaules ziedošanas indeksā" naudas ziedojumu kategorijā 2016. gadā Islande ierindojās 6. vietā, kas ir visaugstākā vieta starp Eiropas valstīm. Visticamāk, to var skaidrot ar iepriekšminēto augsto zināšanu līmeni par pilsonisko sabiedrību un to veikto aktivitāšu nepieciešamību. Un šeit ir nevietā minēt, ka Islande ir bagātāka valsts nekā Latvija, jo labdarības veicināšanas fonda "Charities Aid Foundation" ikgadējais ziņojums par ziedošanas tendencēm pasaulē pierāda, ka cilvēki aktīvi ziedo reliģisku apsvērumu dēļ vai tad, ja ir labvēlīgs tiesiskais ietvars. Piemēram, Turkmenistāna daudzus gadus bija viena no ziedošanas līdervalstīm, taču 2015. gadā tā nokrita uz 66. vietu. Tas skaidrojams ar to, ka šajā valstī 2014. gadā tika atcelta tradīcija sestdienās veikt brīvprātīgo darbu. No tā varam secināt – ja Latvija nav līdzvērtīga Mjanmai, kurā dominē budisms ar tam raksturīgo nodošanos labdarībai, nodrošinot "Pasaules ziedošanas indeksā" nemainīgas līderpozīcijas, tad Latvijā būtu jārada labvēlīga vide un stimuls sabiedrībai ziedot. Tā, piemēram, Rumānijā 2016. gadā stājās spēkā likuma grozījumi, palielinot nodokļu atlaides korporatīvajiem ziedotājiem. Turpretī, ja Latvijā tiks ieviests plānotais 0% uzņēmumu ienākuma nodoklis reinvestētajai peļņai, pilsoniskā sabiedrība piedzīvos nepatīkamu eksperimentu, pārbaudot, cik uzņēmumu ziedo ziedošanas pēc un cik – nodokļu optimizācijas nolūkos. Šādu versiju kādā sarunā izteica Finanšu ministrijas pārstāve. Valstī, kurā nepastāv spēcīga ziedošana kultūra, nevajadzētu radīt apstākļus, lai pārbaudītu uzņēmēju labo sirdi. Šis ir neuzticēšanās pierādījums arī biznesa sektoram, un rodas jautājums, vai tas ir pamatoti un vai ir ticis aprēķināts, cik uzņēmumu izmanto šos nodokļu atvieglojumus. Rumānijā tika veikts pētījums, kurā atklājās, ka tikai 52% ziedotāju izmanto sev pienākošos nodokļu atvieglojumus. Iespējams, situācija Latvijā ir līdzīga.
Trešais nozīmīgais finanšu avots nevalstiskajām organizācijām ir ieņēmumi no saimnieciskās darbības, kas augstā neuzticēšanās līmeņa dēļ ir kļuvusi par samilzušu problēmu. Nevienas valsts pārstāvis, kuram esmu uzdevusi jautājumu, vai viņa valstī ir ierobežojumi nevalstisko organizāciju saimnieciskajai darbībai, nav atbildējis apstiprinoši. Tad kādēļ Latvija ir vienīgā valsts, kurā valsts pārvalde uzskata, ka biedrības un nodibinājuma juridiskais statuss var tikt izmantots ļaunprātīgi un tirgus kropļošanai!? Turklāt šajā saimnieciskās darbības jautājumā atklājās papildu problēma – pilsoniskās sabiedrības un valsts pārvaldes atšķirīgā likuma normas interpretācija. Esošais tiesiskais regulējums nemaz nenosaka, ka nevalstisko organizāciju ieņēmumi no saimnieciskās darbības nedrīkst pārsniegt 50% no visiem ieņēmumiem, kā to līdz šim interpretējis Valsts ieņēmumu dienests. To apstiprinājis arī Saeimas Juridiskais birojs: Biedrību un nodibinājumu likuma 7. pants nosaka, ka biedrības un nodibinājumi var veikt saimniecisko darbību neierobežotā apjomā un saimnieciskā darbība kā papilddarbība attiecas tikai uz nekustamā īpašuma uzturēšanu. Diemžēl Valsts ieņēmumu dienests, vērtējot nevalstisko organizāciju darbību, vadās pēc likuma "Par nodokļiem un nodevām", kas ir visai savāda metodika, ja reiz nevalstiskā sektora darbībai, kā arī kontrolei 2004. gadā tika radīts speciālais likums, līdz ar to, pat ja ir vienāda juridiskā spēka normatīvie akti, vispārējais ir piemērojams tikai tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.
Stāsts par pakļaušanu
Ierobežojumi vai tā sauktā valdonība atgādina tādu lēnu pilināšanu, kas var novest pie tā, ka nemanot attopamies jau pavisam citā demokrātijā. Pavisam noteikti esmu par lojalitāti valstij un par valsts pārvaldes nepieciešamību nodrošināt sabiedrisko kārtību un drošību, bet, ņemot vērā līdzšinējo atšķirīgo tiesību normu interpretāciju un piemērošanas praksi, pastāv bažas, ka teorētiskie instrumenti lojalitātes nodrošināšanai var radīt negatīvas sekas pilsoniskās sabiedrības aktivitātēm, kas nav nelojālas, taču vēlas paaugstināt savu kapacitāti, kas vēlas integrēt sabiedrību un veicināt toleranci, brīvi runājot par dažādiem jautājumiem, pat ja to viedoklis ir atšķirīgs no ierēdniecības viedokļa.
Varētu izšķirt vairākus pakļaušanas veidus. Tā ir iepriekšminētā tiesību normu piemērošanas prakse, kā būtiskāko minot saimnieciskās darbības ierobežošanu. Bet mēdz būt situācijas, kad, piemēram, tik nevainīgo Brīvprātīgā darba likumu var izmantot, lai sodītu organizācijas, un jau pirmajā likuma stāšanās spēkā gadā tas ir radījis problēmas nevalstiskajām organizācijām, uzliekot nepamatotu papildu birokrātiju atskaitēs par katru piešķirto centu, ar kuru segtas brīvprātīga darba veicēja izmaksas, un pienākumu atskaitīties par to, ka brīvprātīgā darba veicēja darbība tiešām ir atbilstoša biedrības mērķim.
Otrs veids ir it kā nebūtisku grozījumu veikšana dažādos tiesību aktos, kas kopumā rada tādu tiesisko vidi, kura visai stingri ierobežo pilsoniskās sabiedrības brīvību. Piemēram, tuvākajā nākotnē plānots pieņemt grozījumus Biedrību un nodibinājumu likumā, nosakot lielākas kontroles tiesības drošības iestādēm pār nevalstisko organizāciju darbību, Ministru kabineta noteikumos, kas nosaka, ka biedrību un nodibinājumu valdes locekļiem jāprot latviešu valoda augstākajā līmenī, kā arī grozījumi likumā "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem", kas nosaka, ka turpmāk policija drīkst pārmeklēt transportu ne tikai kriminālprocesa, bet arī administratīvā pārkāpuma lietās. Pagaidām nav arī skaidrs, kā beigsies valdības iecere veikt grozījumus likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu". Pēc pilsoniskās sabiedrības milzu spiediena uz valsts pārvaldi un politiķiem 2016. gada beigās tika atcelta likuma norma, kas paredzēja, ka darba devējiem būs pienākums arī gadījumos, kad darbinieku aprēķinātais obligāto sociālās apdrošināšanas iemaksu objekts ir mazāks par minimālo mēneša darba algu, no saviem līdzekļiem iemaksāt starpību līdz minimālajam iemaksu objektam, kas būtu radījis pilsoniskās sabiedrības jomā krīzi desmit "Liepājas metalurgu" apjomā. Tas bija pilsoniskās sabiedrības veiksmes stāsts, taču sagaidāms, ka 2017. gadā darbs pie jaunas nodokļu sistēmas veidošanas atsāksies, kas nozīmē aktīvu un neatlaidīgu interešu aizstāvību, skaidrojot valsts pārvaldei nevalstiskā sektora specifiku.
Nobeigumā
Galvenais secinājums – demokrātija nav par ierobežojumiem un pakļaušanu, un, iespējams, veiksmes formula aktīvai un atbildīgai pilsoniskai sabiedrībai ir mazliet mežonīgo rietumu demokrātija, kas ļauj sabiedrībai brīvi paust viedokli un veikt sabiedrībai nozīmīgas aktivitātes. Bet Latvijā būtu jāsāk ar savstarpēju uzticēšanos.
4