Komentārs
10.03.2014

Mēs viņiem vēl parādīsim

Komentē
18

Tā ļauno priekšnojautu atmosfēra, kuru mūsu sabiedriski aktīvajā publikas daļā rada Krimas krīze, noteikti nerodas tikai no Vladimira Putina lēmuma ar varu pārņemt šo teritoriju savā rīcībā. Galu galā – diez vai kāds te loloja īpašas ilūzijas par to, uz ko ir spējīgs šis Krievijas līderis. Toties daudz nepatīkamāks pārsteigums daudziem bija, atnākot apjausmai: Putina lēmumu Krievijā atbalsta plašas masas. Šoreiz nebūt ne mazais inteliģentu bariņš, kas vēršas pret intervenci Krimā, tomēr ir un paliek diezgan margināls iepretim statistiski vidējam krievam, kas šo pasākumu faktiski uzskata par vajadzīgu un iespējamo militāro konfliktu – par taisnīgu karu, kuru viņa valsts ne tikai var karot, bet kurš tai ir jākaro. Vairums Rietumu nedēļas žurnālu šonedēļ iznāk ar Putina bildi uz vāka – trakokreklā, ar naidā savilktu seju un tamlīdzīgi. Taču var gadīties, ka šāda konflikta personalizācija mums tikai aizsedz kādu daudz nopietnāku problēmu. Protams, atsevišķu cilvēku lēmumiem vienmēr ir nozīme, un tīri teorētiski būtu iedomājams kāds cilvēks, kurš, 2000. gadā Krievijā nācis pie varas, šodien varētu parādīt pasaulei kādu cilvēciskāku šās valsts seju. Taču nekas neliecina, ka šodienas Krievija būtu nobriedusi kaut kam daudz liberālākam, eiropeiskākam un demokrātiskākam par Putinu. Tas tad arī vieš bažas par Krimas krīzes atrisinājumu gadījumā, ja arī Ukraina izvēlēsies stingro līniju savas teritorijas aizstāvībai. Galu galā – tautas griba karot ir diezgan liela, un tas, vai militāro eskalāciju šobrīd ir iespējams "nolikt uz bremzēm", ir patiesi grūts jautājums pat tad, ja tiktu atrasts kāds diplomātisks risinājums. Tauta, kā zināms, ir nozīmīgs faktors arī autoritārās valstīs.

Pie mums virkne jauku cilvēku teiktu: pie visa vainīga Kremļa propaganda, jo līdz ar Putina nākšanu pie varas federālie televīzijas kanāli ir pilni ar antirietumnieciskām sazvērestības teorijām. Tas ir iebildums vietā, ciktāl mēs šobrīd pieredzam šās propagandas uzplūdus neiedomājamos augstumos – visi šie stāsti par amerikāņu geju fašistiem ir fantastiski tieši tādēļ, ka tie nerēķinās ar realitāti. Tomēr ir diezgan aplami iedomāties, ka antirietumniecisko noskaņojumu propaganda nevis artikulē un konkretizē, bet gan rada tukšā vietā. Jebkura veiksmīga propaganda ir nevis vienkārši izkropļots un tendenciozs realitātes apraksts, bet gan tāds apraksts, kurš cilvēkus psiholoģiski uzrunā. Un stāsts par izvirtušajiem, savtīgajiem un necilvēcīgajiem Rietumiem, kuri vēlas nodarīt pāri garīgajai un nesavtīgajai Krievijai, acīmredzot šodien ir krietni aktuālāks un uzrunājošāks, nekā tas bija pirmās slavofilu paaudzes laikā 19. gadsimtā, kad visi šie "īpašā ceļa" stāsti bija tikai nišas produkts, nevis masu ideoloģija.

Kādēļ tā? Skaidrs, ka šodienas Krievija, kā jebkura vāji modernizēta sabiedrība Eiropā, cieš no savdabīga ressentiment un skaudīga naida kompleksa: mēs saprotam, ka sociālā ziņā esam vāji attīstīti, ka mūs pamet smadzenes, kapitāls un perspektīvas. No vienas puses, mēs esam iepazinuši Rietumus, zinām, ka tur lietas darbojas labāk, ka dzīvot tur ir bagātāk, drošāk un perspektīvāk. No otras puses, mēs zinām, ka tuvākajā laikā neko tādu nesasniegsim – pat tad, ja attīstība kādreiz izlīdzināsies (kas ir maz ticams), mūsu paaudze to, visdrīzāk, nepiedzīvos. Ja par atskaites punktu pieņemam Rietumu kritērijus, mēs riskējam pārvērsties par tādu быдло* valsti, kurā dzīvīte, Hobsa vārdiem, būs vientuļa, nabadzīga, brutāla, nepatīkama un īsa. Vienīgais, ko iesākt, – mainīt koordināšu sistēmu. Pateikt, ka mūsu atpalicība īstenībā ir izcilība; ka mēs vienīgie iestājamies par kaut ko iestāšanās vērtu, ka tie, kuru ražotās mašīnās mēs braucam un kuru augstskolās mēs līdz šim sapņojām sūtīt savus bērnus, patiesībā ir nelietīgi un savtīgi izvirtuļi, kuriem vajag sadot pa galvu – lai ko tas mums maksātu.

Tikai nepriecāsimies pāragri, dārgie tautieši. Nekas neliecina, ka mēs Latvijā jau būtu sekmīgi atrisinājuši tās problēmas, uz kurām Krievija reaģē ar masveidīgu atbalstu agresijai. Atcerēsimies, kā jauni cilvēki brauc prom no Latvijas, kādā stāvoklī ir Latvijas augstākā izglītība un zinātne, cik atbildīgi ir mūsu lēmumu pieņēmēji – un sapratīsim, ka iespēja pārvērsties par быдло valsti ir visnotaļ reāla arī pie mums. Protams, mums nav naftas – un varbūt labi, ka tā. Taču mums bija kāds cits fosilais kurināmais – proti, sapnis par "iestāšanos". Krievijai šāda sapņa nebija, tādēļ tai flirts ar Eiropu beidzās ļoti ātri, un arī attieksme pret Rietumiem lielai daļai publikas šobrīd jau ir pāraugusi agresivitātē un naidā.

Protams, valdības lomu nevajadzētu arī novērtēt par zemu. Valdība nerada ressentiment un antirietumnieciskumu, taču tā var šīs izjūtas veicināt vai ierobežot. Īpaši svarīgi tas ir mūsu reģiona zemēs, kur katrai brīvprātīgai rīcībai cilvēki gaida valsts atļauju un sankciju. Nu, kas gan tev aizliegs uz ielām sist gejus, ja pati valdība vēršas pret "pretdabiskajām attiecībām"? Nu, kas gan tur liels – piekaut kādu imigrantu, ja reiz priekšniecība pati, miegdama ar aci, aicina stingrāk vērsties pret nelegālajiem imigrantiem? Nu, cik daudzi gan iestāsies pret karu, ja valdība savā patriotismā vēlas drusku pakarot pret proamerikāniskajiem ukraiņu geju fašistiem? Šādās situācijās labākais, ko jebkuras valsts valdība var darīt, ir – daudzmaz sekot saviem vārdiem un darbiem, lai nedotu iemeslu plašās publikas naidam, paranojai un kompleksiem. Tā tad arī ir tā slavenā "politiskā atbildība", par kuru mums mierīgākos laikos tā patika vāvuļot. Jo tad, kad pa īstam paraus vaļā, maz neliksies nevienam.

* быдло (kriev.val.) –  vārds, kas sākotnēji apzīmējis darba vēršus, pārnestā nozīmē – neizglītotus fiziska darba strādniekus, cilvēku pūli, kas viegli pakļaujams un manipulējams.

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
18