Kadrs no Ievas Ozoliņas dokumentālās filmas "Dotais lielums: mana māte"
 
Viedokļi
17.01.2018

Mēs piederam kompleksiem

Komentē
3

Pēc Ievas Ozoliņas filmas "Dotais lielums: mana māte" noskatīšanās cita citu nomaina dažādas domas un emocionālie stāvokļi. Izteikti dominē skumjas, kuras nepamet vēl ilgi.

Šis ir viens ellīgi skarbs stāsts par bezcerību, neatbildētiem jautājumiem un par krīzi cilvēka individuācijā. Daudzi dažādu profesiju un atšķirīgu intelektuālo apvāršņu pārstāvji izsakās par šo filmu, kritizē režisori un vajadzību (vai tieši pretēji) rādīt kaut ko tādu, "laužot šķēpus", vai tā ir vai nav dokumentāla filma, vai tā balansē uz ētikas robežas vai ne... Taču ne jau tas ir nozīmīgākais. Būdama Junga analītiskās psiholoģijas psihoterapeite, varu izteikt pateicību filmas režisorei par drosmi skart tik nozīmīgu cilvēku attiecību tēmu kā "kompleksi". Savukārt galvenie personāži, kuri ļāvuši sevi tā "atkailināt", iespējams, pat neapzinās vērtīgo aktualitāti, ko viņi pastāsta par daudzu mūsu tautas ģimeņu likteņiem. Filma nav tikai stāsts par kādas ģimenes neveiksmīgajām attiecībām, bet gan sava veida kolektīvo (padomju, pēcpadomju "vērtību" mantojumu), ģimenes un individuālā līmeņa kompleksu atspoguļojums, ar kuru risināšanu saistās mana darba ikdiena.

Kompleksi ir tas bezapziņas saturs, kas emocionāli un afektīvi ir piesātināts ar konkrētām atmiņām, dzīves pieredzi, fantāzijām, gaidām, un tie ir saistīti ar bāzes tēmām no dzimšanas: izjust drošību, mīlestību, piederību, nozīmību un vērtību citu acīs u.tml. Bāziski galvenie ir "mātes" un "tēva " kompleksi, no kuriem izriet arī pārējie: mazvērtības, autoritātes, teicamnieka u.c. kompleksi. Kompleksi satur sevī problemātiskas mijiedarbības, kas formē mūs, kā arī atspoguļo attiecību vēsturi bērnībā. Kompleksi rodas jau zīdaiņa vecumā, bērna mijiedarbībā ar aprūpes personām – māti, tēvu, vecvecākiem –, vairākkārtīgi atkārtojoties līdzīgiem bērna pārdzīvojumiem, taču tie var konstelēties (pēc Junga: rasties) vai uzslāņoties ar vēl spēcīgāku jaudu vēlākos dzīves periodos, kad dzīves situācijas aizskar bāzes tēmu vai attiecīgo afektu. Katrā cilvēkā ir ne tikai konkrētās mātes vai tēva pieredze, bet arī gaidas pret arhetipiski "mātišķo" vai "tēvišķo". Kompleksi ir sarežģīts sajaukums starp reāliem pārdzīvojumiem, fantāzijām un apmānītām gaidām. Šeit var būt stāsts ne tikai par konkrēto vecāku figūrām, bet arī vidi, ko viņi radīja. Karls Gustavs Jungs ir sacījis: "Nevis kompleksi pieder mums, bet gan mēs piederam kompleksiem; gribas brīvība beidzas tur, kur sākas kompleksu sfēra."

Filmā Raitis mammai vairākkārtīgi mēģina teikt par savām vajadzībām: stāstīt, kā viņš juties, kad māte uz viņu bļāvusi, kā baidījies no viņas, kā izjutis sociālo fobiju auditorijas priekšā, kā juties, kad viņa konkrētā brīdī uzspiedusi savu prasību (piemēram, nokrāsot grīdu). Raitis stāsta, kā sāka raustīt valodu pēc tam, kad māte draudējusi izdarīt pašnāvību.

Šeit ļoti izteikti redzam, ka dēls reaģē caur negatīvo mātes kompleksa prizmu, jo šie pārdzīvojumi atkārtojas, tie ir tik intensīvi: viņš jūtas vientuļš, nedrošs, nespēj veidot attiecības ar pretējo dzimumu, cieš no psihosomatiskām problēmām. Protams, Raitis savas grūtības cenšas risināt diezgan nemākulīgi, izdarot spiedienu, neatlaidīgi jautājot mātei, vēloties izjust kādu tuvību un sapratni, iejūtību no viņas puses. Saņemot izvairīgu, noraidošu mātes reakciju, viņš izmisumā pat uzraksta sūdzību par māti policijā, meklējot atbalstu pie sievietes policistes, kura arī daļēji tajā brīdī pilda "labās" mātes funkciju, uzklausot Raiti un iedziļinoties viņa sacītajā.

Māte ņem ļaunā šādu dēla rīcību gada garumā, vēl vairāk distancējoties un ignorējot Raita emocijas. Iezīmējot skaidru robežu un neko nepaskaidrojot, Silvija Raitim atbild: "Es tevi tādu nepazīstu! Kamēr neatvainosies, es nerunāšu. Es pati zinu par savām attiecībām." Iespējams, viņai ir savi secinājumi par sevi un to, kā viņa jūtas, taču šeit sadzirdamas Silvijas lielās sāpes un aizvainojums, kas projicējas uz dēlu. Absolūtā kulminācija vectēva dzīvoklī ir brīdī, kad Raitis izspēlē darbībā savu uzkrāto negatīvo enerģiju: viņš afekta stāvoklī uzsprāgst un iesit mātei. Silvija bezkaislīgi nemainīgu sejas izteiksmi salīdzina abus dēlus, Raiti un Māri, stāstot, ka vienādi abus audzinājusi, ka Māris var nodibināt ģimeni, bet Raitis ne... Tā ir galēja provokācija, kas dēlam ar spēcīgu negatīvo mātes kompleksu liek sajusties pilnīgi noniecinātam, devalvētam. Audzinot bērnus, tā ir lielākā kļūda – jebkādā veidā viņus salīdzināt –, jo katrs ir individuāls un atšķirīgs un caur to arī unikāli vērtīgs. Te ir runa par vecāku neattaisnotajām gaidām. Kamēr Raitis bērnības diapozitīvos bija redzams smaidīgs, priecīgs un "ērts" bērns, tikmēr priecīga bija arī mamma.

Raita dzīvē "labās" mātes tēla nesējs filmā ir meitene – deju partnere –, kura izsauc pozitīvas emocijas. Viņa vienīgā cenšas būt gan fiziski, gan emocionāli tuva, izprast Raiti, vēstot atziņu, ka haosa turēšana ir sievietes funkcija. Haosam ir jābūt, lai pēc tam būtu, ko sakārtot, lai pēc tam varētu eksistēt noteikta kārtība un likumi, un tā ir tēva funkcija. Tēvi ir tie, kuri palīdz no mātes atdalīties, veidot vērtības, savu iekšējo autoritāti, seksualitāti un konkurētspēju. Raitis saka – skaistums mīt sakārtotībā. Taču viņš nespēj sakārtot dzīves telpu sev apkārt, nespēj nonākt līdz skaistumam, tātad simboliski viņš ir iestrēdzis negatīvajā "mātes" kompleksā, nespējot no tā atbrīvoties, kā arī "tēva" kompleksā, nespēdams izprast savu seksualitāti, agresijas impulsus un Ego spēku.

Mātes funkcija psihē ir turēt haosu, kopš bērniņš piedzimst, turēt pašu bērnu, barot viņu fiziski un emocionāli, rūpēties par attiecību modeļa veidošanos bērna psihē (tātad māte ir atbildīga par bērna iekšējo un ārējo attiecību veidošanos pašam ar sevi un citiem). Negatīvais mātes komplekss vīrietim var likt justies nedroši, kas izpaužas kā neuzticēšanās cilvēkiem. To saskatām gan Raita neverbālajās kustībās, gan runas manierē, kas ir ātra un trauksmaina. Ir tik ļoti izjūtams, ka Raitis ilgojas pēc labām attiecībām, atzinības un labas pašvērtības, bet glābiņš viņam ir "tēva" intelektuālā pasaule, kurā viņš jūtas iederīgs un zinošs. Taču pienāk brīdis, kad viņš saprot – šī pasaule nav vienīgā, un tā nespēj darīt laimīgu. Parādoties sievietēm tāda vīrieša dzīvē, viņš saskaras ar vēl nezināmām, neapzinātām savas dvēseles, psihes daļām: sievišķajām enerģijām, ko Jungs sauca par "animu". Animas saturs saistās ar emociju un jūtu pasauli, attiecībām. To sākotnēji veido pirmā reālā sieviete – māte (vai vecmāmiņa) –, arī citas nozīmīgas sievietes, tāpat daba, mātišķa vide, bet vēlāk tās ir citas sastaptās sievietes vai femīnie aspekti, kas no iekšpuses projicējas uz reālām sievietēm. Filmas sākumā redzams, cik neērti Raitis jūtas ar nepazīstamām sievietēm bez drauga klātbūtnes, gandrīz kā pazudis, kā iekritis bezdibenī. Viņam, ņemot vērā agrāko dzīves pieredzi (attiecības ar māti, tēva un vīrieša–sievietes attiecību modeļa parauga neesamība), nav spēju veidot attiecības ne ar reālām sievietēm, ne savu iekšējo sievieti – "Animu". Negatīvās mātes – tādas, kuras ir neiejūtīgas, neatbalstošas, – psiholoģijā nereti apzīmētas kā vīriešus "kastrējošas". Raitis tādas satop dzīvē pseidopsiholoģes un viņas palīdzes personāžos. Šīs sievietes, kuras tiek parādītas kā absolūti neprofesionālas savas jomas pārstāves, agresīvā, pazemojošā veidā liek Raitim krasi mainīties, noteikt dzīves mērķus nākotnei. Šajā situācijā Raitim vismazāk var palīdzēt tādas "kastrējošas" sievietes, kas atgādina paša māti; viņš nespēj iet dzīvē tālāk, pirms nepiedzīvo un apzinātā līmenī kā mazs puika nesaņem pozitīvu turēšanu, empātiju, līdzpārdzīvošanu un sapratni.

Kāpēc? Kāpēc ar viņu ir tieši tā? Diemžēl jāsaka, Latvijā daudz destruktīvu antipsiholoģisku palīdzību vēl joprojām cilvēki saņem no parapsihologiem, ezoteriķiem, hipnotiķiem, astrologiem, transpersonāliem un cita veida dziedniekiem, kuri sevi par tādiem uzskata. Te būtu vietā apdomāti un atbildīgi izturēties pret savu dzīvi un veselību, izvēloties savas dvēseles dziedniekus (un es neapgalvoju, ka psihoterapija ir vienīgais risinājums).

Arī jaunākais brālis Māris, kurš ir mammas atzītākais dēls, situācijā pie svētku galda Lieldienās pārmet mammai neieinteresētību. Skatītājam var rasties vēlme kritizēt vai nosodīt māti. Taču viss nav tik viennozīmīgi. Kaut arī filmas veidotāji detalizētāk nepieskaras Silvijas un viņas tēva un mātes problēmām, jaušama ļoti liela spriedze tēva un meitas attiecībās, kas nosaka to, kā veidojusies pati Silvijas dzīve un personība. Var tikai nojaust, ka dzīvi ir kompleksi ģimenes līmenī; Silvija, reaģējot uz agresīvi noraidošo tēva izturēšanos, saka: "Tavā dzīvē jau sievietēm nav bijusi vieta – ne omei, ne man." Silvija esot pateikusi savam tēvam frāzi, par ko viņš nāvīgi apvainojies: "Vai es tev prasīju mani dzemdēt?" (tātad laist pasaulē), kas liek domāt, ka viņai pašai ir izteikts negatīvais mātes komplekss – kādēļ es esmu šajā pasaulē? Šķiet, viņai varētu būt grūtības izrādīt beznosacījuma mīlestību saviem bērniem. Tāpat, domājams, meitenei ar tēvu, kurš nenovērtē sievietes (kam atkal ir savi attīstības cēloņi), var veidoties t.s. "negatīvais tēva komplekss" – kritiskums pret citiem, iekšēja neapmierinātība, savas feminitātes noliegšana vai uzmanības nepievēršana tai, pārlieku liela varas izjūta un uzmanība pret intelektuālo (tātad vīrieša, tēva) pasaulei, lai pierādītu savu vietu tajā. Nezinām, kādas bija Silvijas attiecības ar tēvu un māti bērnībā un pusaudža gados, bet ir diezgan skaidrs: bijis "kaut kā" deficīts. Silvijai ir tik grūti reflektēt par jūtām, bet viegli iedziļināties zinātnes, vīrišķajā pasaulē. Šeit ir daudz nezināmā, neapzinātā, bet galvenā varoņa dzīvi tas noteikti ietekmē.

Un vēl ir Jānis, Raita un Māra tētis, kurš bērnībā pametis ģimeni. Arī pie viņa Raitis meklē atbildes. Tēvs diezgan egocentriski pauž to, ka viņa prombūtni, arī no dēliem, attaisno arvien pieaugošās attiecību grūtības ar sievu. Nav neviena vārda par jūtām vai intereses izrādīšana (vismaz filmā), piemēram jautājums: "Kā tad tev gājis visus šos gadus bez manis?" Nevienas atbildības kripatiņas – šķiršanās jau notiek ar māti, nevis bērniem. Ir tikai tēva jautājums: "Kāpēc vēl neesi precējies?", un pēc tam seko draiska laišanās dejā... Atkal noraidījums. Atkal nesapratne.

Katram cilvēkam ir vajadzīga bāzes izjūta par to, ka viņš ir labs, nevis mūžīgi ar savu aktivitāti vai veiksmi jāpierāda, ka viņa eksistence ir attaisnojama. Un redzams, ka Raitim zināšanas un darba panākumi vairs nenes prieku.

Taču mūsdienu pasaule ir vairāk saistīta tieši ar "tēva" kompleksa pasauli, kas paredz veiksmi un rezultātus, sabiedrības stereotipi pieprasa augstu normu izpildi – veiksmīgs ir tas vīrietis, kuram ir labs darbs, laba ģimene, māja, dārga automašīna un interesanti hobiji. Un nereti, tiecoties atbilst šai "latiņai", neievērojot iekšējās dzīves esību un vajadzības, vīrietis var salūzt (izdegt darbā, nodzerties vai kaut kā citādi degradēties). Katra mūsu kompleksa – gan mātes, gan tēva, gan citu – daudzveidība satur gan problēmu, gan milzīgu dzīves potenciālu un jaunu daļu atklāšanu sevī.

Varam nojaust, cik sarežģītas un daudzslāņainas ir mūsu iekšējās pasaules robežas, cik dziļi var būt psiholoģiskie pārdzīvojumi neatkarīgi no dzimuma, vecuma vai sociālā statusa. Un neviens no malas nav tiesīgs vērtēt vai nosodīt to, kā cilvēks dzīvo. Ozolu ģimene ir atdarījusi "logu", pa kuru ļauts ieskatīties ikvienam: nevis vērtējot šo dzīvi, bet gan ieklausoties sevī. Varbūt kāda filmas epizode, tēls vai dialogs var atgādināt kaut ko no savas pieredzes vai attiecību problemātikas ar tuvajiem. "Varbūt arī es esmu sācis meklēt atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem?" – ja kaut viens skatītājs, noskatoties filmu, sev uzdod šo jautājums, uzdevums ir izpildīts! Un tieši TIK VĒRTS ir Ievas Ozoliņas darbs, lai liktu katram no mums aizdomāties.

P.S. Ļoti ceru, ka ar savu analīzi neievainoju kādu! Novēlu Raitim, arī Silvijai, beidzot saņemt atbilstošu, profesionālu psihoemocionālu un dziedniecisko palīdzību.

Ginta Teivāne

Ginta Teivāne ir Junga analītiķe.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3