Mēs neesam PR kampaņa, mēs nākam no tautas!

Ķīnā to sauc par "50 centu armiju", Krievijā tā ir troļļu armija – cilvēki, kas par samaksu publicē valdošo eliti atbalstošus interneta blogus, rakstus, komentārus. Bet kam vajag troļļu armiju, ja labas sabiedrisko attiecību aģentūras var radīt sajūtu, ka nepopulāram lēmumam, cilvēkam, partijai vai idejai patiesībā sabiedrībā ir milzīgs atbalsts?

Jēdziens astroturfing, kas apzīmē sponsorētas pseidopilsoniskas akcijas un aktivitātes, ir radies no uzņēmuma AstroTurf nosaukuma – viņi ražo mākslīgo zālienu. Tā ir vārdu spēle par grassroots [1] kustību. Astrotērfings Eiropas Savienībā ir aizliegta, tomēr parasti ļoti grūti pierādāma prakse.

Piemēram, 1993. gadā uzņēmums Philip Morris Tobacco Company izveidoja Nacionālo smēķētāju aliansi (National Smoker's Alliance), lai cīnītos pret smēķēšanas aizliegumiem. Parasti aiz šādām kampaņām stāv izmanīgas PR aģentūras – šo kampaņu veidoja uzņēmums Burson-Marsteller. Klubos un bāros organizācijas algotie rekrutētāji meklēja jaunus dalībniekus, kuriem dalīja T kreklus, automašīnu uzlīmes un citus materiālus. Plašsaziņas līdzekļos tika apmaksātas reklāmas, sūtītas "noraizējušos pilsoņu" vēstules, veidoti raksti laikrakstiem utt.

Tabakas industrija ir slavena ar savām lobēšanas un sabiedrisko attiecību aktivitātēm – vairs nav nekāds noslēpums, ka 60.–80. gados sabiedrisko attiecību kompānijas finansēja īpašus pētniecības centrus, kas lobēja ideju, ka smēķēšanas kaitīgumam nav pietiekamu pierādījumu. [2]

Un šādas akcijas nav ekskluzīva mežonīgo deviņdesmito prakse – augstāk ir redzams akcijas plakāts, kuru Austrālijā 2010. gadā izveidoja Austrālijas Mazumtirgotāju alianse (Alliance of Australian Retailers). Organizācija it kā pārstāvēja vietējos mazos uzņēmējus cīņā pret nepievilcīgajiem zaļganbrūnajiem tabakas izstrādājumu iepakojumiem – smēķēšanas ierobežošanas pasākumu, kas, pēc alianses vārdiem, atstātu graujošu iespaidu uz mazumtirgotājiem. Patiesībā izrādījās – kampaņu finansējuši uzņēmumi Imperial Tobacco, British American Tobacco un Philip Morris.

Līdzīgi Patērētāju brīvības centrs (The Center for Consumer Freedom) – grupa, kuras īpašnieki ir tabakas tirgotāji, ātrās ēdināšanas iestādes un pusfabrikātu ražotāji, – cīnās pret pasākumiem, kas cenšas kontrolēt ēdināšanas biznesu.

.

Tā kā astrotērfings ir daļēji legāla, bet noteikti neētiska sabiedrisko attiecību prakse, kas var sabojāt gan sabiedrisko attiecību uzņēmuma, gan attiecīgā klienta tēlu, bieži astrotērfings tiek realizēts nevis caur viltus sabiedriskajām organizācijām, bet gan internetā – blogos, forumos, komentāros. Uzņēmumi to dara jau vismaz pēdējos piecus gadus: interneta forumus un blogus piepilda apmaksāti interneta komentētāji – cilvēki, kas pastāsta par attiecīgo uzņēmumu lieliskajiem pakalpojumiem un produktiem. Dažkārt pietiek ar dažiem cilvēkiem un spēcīgu programmatūru, kas patiesībā rada online personas, kuras nav reālas, taču interneta vidē šķiet īstas.

Un, ja šīs stratēģijas īsteno uzņēmumi un sabiedrisko attiecību aģentūras, tas nozīmē, ka tās var izmantot arī valdības un politiķi. 1991. gadā Zairas (tagad – Kongo Demokrātiskā Republika) prezidentam Mobutu Sesem Seko bija nepieciešama tēla uzlabošana. Tādēļ ASV tika noalgots PR uzņēmums Van Kloberg & Associates, kurš izveidoja Zaire Program 1991 – programmu, kuras ietvaros tika rakstītas vēstules laikrakstiem, viedokļi un raksti, kas ASV presē veidoja pozitīvu Zairas tēlu.

Astrotērfingu izmantojis arī McDonald's, kas 2008. gadā maksāja cilvēkiem Osakā, Japānā, lai tie stāvētu rindā pie restorāna durvīm, gaidot hamburgerus. Ja atceramies, cilvēki stāvēja rindā arī tad, kad atvēra pirmo makdonaldu Rīgā. Varbūt arī viņiem par to maksāja?

Latvijā, kur vēl tikai notiek sarunas par lobēšanas regulējumu, var astrotērfot, cik vien sirds vēlas. Protams, pierādīt kaut ko iespējams tikai tad, ja atzīstas paši organizatori. Turklāt šķiet, ka aizdomīgie gadījumi parasti ir vienkārši slikti organizēts astrotērfings. Piemēram, 2013. gadā spontāni izveidotā Facebook grupa "Gribu bērnus no Nila Ušakova". Pašlaik portālā "Manabalss.lv" tiek vākti paraksti par bisfenolu A saturoša pārtikas iepakojuma aizliegšanu – vides aktīvisti jau ir norādījuši, ka šī parakstu vākšana izskatās aizdomīgi saistīta ar strukturētā ūdens "Memory Water" tirgotājiem.

Gatavojot šo rakstu, runāju ar vides aktīvistiem, kuri atzina: vislabākais slēptais astrotērfings Latvijā varētu īstenoties ar vides nevalstiskajām organizācijām, kuras patiesībā dibinājuši uzņēmumi vai kuras finansē un uztur uzņēmumi (piemēram, kokapstrādē vai atkritumu apsaimniekošanā).

Protams, astrotērfings labi darbojas politisku mērķu sasniegšanai. Feisbukā izveidota "bezpeļņas organizācija" Justice for Inara, kuru pavisam noteikti nav izveidojusi bēdīgi slavenā Ināra Vilkaste, bet gan viņas plašais atbalstītāju loks. Nesen arī poļu režisora Andžeja Tarkovska-Kiliševka (Andrzej Tarkowski-Kiliszewki) vadībā tapusi biedējoša filma par to, kā Latvijas valsts slepenie dienesti vērsušies pret godīgajiem uzņēmējiem. Filmas nosaukums ir "Neērtais Vaškevičs".

Spēcīgākais astrotērfinga piemērs bija 2008. gada Ērika Stendzenieka un Jurģa Liepnieka izlolotais projekts "Pa saulei". Nodibinājums "Pa saulei" tika izveidots pāris mēnešu pirms Saeimas vēlēšanām, lai veicinātu pozitīvās domas klātbūtni visdažādākajās sabiedrības jomās – no ekonomikas līdz kultūrai, no ekoloģijas līdz politikai –, apgalvoja kustības pārstāvji. Pēc vēlēšanām "Pa saulei" pāris aktivitāšu vēl noorganizēja, piemēram, 2006. gada 18. novembrī ar Latvijas Neatkarīgās televīzijas atbalstu tika rīkota kampaņa, kurā "gaiši ļaudis" no Latvijas stāstīja par to, kā dzīvo, kā arī tika sniegta palīdzība talantīgiem studentiem. Priekšvēlēšanu laikā "Pa saulei" rīkoja kampaņas, kurās tika slavināts Ainārs Šlesers (LPP/LC), bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks (LPP/LC), kultūras ministre Helēna Demakova (TP), kā arī prezidenta amata kandidāte un 9. Saeimas deputāte Sandra Kalniete, kas tajā laikā pārstāvēja partiju "Jaunais laiks". Šajā gadījumā gan netika īpaši slēpts, ka tas ir veids, kā apiet politisko reklāmu finansējuma ierobežojumus.

Astrotērfinga aktivitātes ceļ neslavu un raisa neuzticību pilsoniskajai sabiedrībai, diskreditē jebkuras citas pilsoniskās iniciatīvas. Un to es saku kā cilvēks, kas agrāk ir strādājis organizācijā, kura tiek saukta par "Sorosa roku" un par kuras aktivitātēm vienmēr tika uzdots jautājums: "Kas par to maksā?" Protams, sabiedrisko attiecību profesionāļiem Latvijā nevalstiskais sektors ir vide, kur var izpausties, tomēr beigās mēs zāģējam zaru, uz kura paši sēžam. Jo, ja sabiedrības skatījumā nevalstiskā sektora aktivitātes tiks uzlūkotas ar aizdomām, kurš tad par to maksā, pilsoniskā līdzdalība zaudēs jēgu.

Mums jābūt uzmanīgiem – biedrības un pilsoņu iniciatīvas patiešām var izrādīties politisko partiju finansētas, savukārt atsauksmes internetā par produktiem, kurus plānojam iegādāties, – interneta programmatūras sarakstītas. Kā sevi pasargāt? Pret propagandu un ļaunprātīgām, neētiskām sabiedriskajām attiecībām nav labāku zāļu kā kritiskā domāšana. Postfaktu sabiedrībā mūsu uzdevums ir būt tiem, kas pārbauda faktus. Meklēt, kas ir finansējis attiecīgās akcijas vai organizācijas. Vai kustībām ir savas mājaslapas ar kontaktiem, vai ir pieejama informācija par finansējumu. Palūkoties, vai aiz kustības stāv īsti cilvēki, kurus var atrast sociālajos tīklos.

[1] Grassroots ir nevalstiskas organizācijas vai pilsoniskās sabiedrības pašorganizētas kustības, kurās apvienojas cilvēki ar kopīgām interesēm.

[2] Šādu tabakas industrijas lobēšanas praksi pēta dokumentālā filma Merchants of Doubt (2014). Vairāk par tabakas industrijas lobēšanas praksēm var lasīt šeit.

Raksts sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild biedrība "Ascendum".