Par Fransuā Ozona filmu "Francs", 2017
Ko darīt, kad realitāte un patiesība ir pārāk skaudra? Franču režisora Fransuā Ozona atbilde viņa jaunākajā filmā "Francs" ir gluži vienkārša – melot.
Un, lai arī baltajās un ne tik baltajās nepatiesībās tiešā vai netiešā veidā ir iesaistīti gandrīz visi personāži, šī ir viena no Fransuā Ozona patiesākajām filmām.
Pieļauju, ka "Francs" spēs pārsteigt pat (vai it sevišķi) režisora fanus ar to, cik nepārsteidzoša tā ir. Ozons ir atteicies no piesātinātas erotikas, kas caurvija, piemēram, filmu "Peldbaseins" ("Swimming Pool") vai arī "Jauna un brīnišķīga" ("Young and Beautiful"), kā arī no rotaļīguma un kiča, kas padarīja "8 sievietes" ("8 Femme") tik neaizmirstamas.
Tā vietā skatītājiem tiek pasniegts augstvērtīgs un pārdomāts – pat ja mazliet paredzams – stāsts. Filma var tikt uzskatīta par Ernsta Lubiča 1932. gada filmas "Lauztā šūpuļdziesma" ("Broken Lullaby") reinterpretāciju. Līdzīgi kā oriģinālā, filmas darbība sākas Vācijā, gadu pēc Pirmā pasaules kara beigām. Hofmeisteru ģimene jau ilgstoši dzīvo sava vienīgā dēla karavīra nāves ēnā, kuru it sevišķi pārdzīvo viņa līgava Anna, kas mīt kopā ar sava kritušā līgavaiņa vecākiem.
Viņu melanholisko ikdienu pārtrauc Adriens: noslēpumains francūzis, kuru ar Francu (līgavaini) saista neskaidra pagātne. Stāsta pagriezieni ir gana paredzami, lai intriga no skatītāja būtu lieka. Tā vietā sižeta galvenais virzītājspēks ir aktieru empātiskais tēlojums un savstarpējā saskanība. Paula Bīra (Paul Beer) Annas lomā pārliecinoši atspoguļo sievieti, kurā rakstura noturība un neatkarība mijas ar ieilgušu depresiju un vēlmi aizbēgt no savas pagātnes un sabiedrības gaidām uz viņu kā sievieti. Viņas aktierspēle, lai arī ne tik daudzslāņaina, atsauc atmiņā – un ir gandrīz vai līdzvērtīga – Keisija Afleka tēlojumu filmā "Mančestra pie jūras" ("Manchester by the Sea").
Pjēra Ninē spēlētais Adriens tikmēr ir iekšējs vraks, kura izteiksmīgie vaibsti nespēj pilnībā noslēpt identitātes krīzi, kas ir līdzvērtīga tai, kuru izjūt Eiropa pēc kara. Viņš ir ideāls upuris – pirmās vijoles spēlētājs orķestrī, irstošās buržuāzijas pārstāvis, kura ideāli tiek sagrauti līdz ar pirmo kauju.
Jāuzteic arī filmas struktūra un atmosfēra. Uzbūves un arī atsauču ziņā "Francs" liek atcerēties Hičkoka "Vertigo", piemēram, ar ainu, kurā Anna caurstaigā Luvru, tās gleznās meklējot nozīmīgu pavedienu. Domāju, filmas zinātāji saskatīs arī citas līdzības, tomēr tās atļaušos neaprakstīt, lai nesabojātu potenciālo skatīšanās prieku.
Līdzības ar "Vertigo" ir saskatāmas arī noskaņas ziņā. Filmas kadrējums ir noteikts, meditatīvs, nesteidzīgs. Daudz slīdošu, vidēja attāluma kadru. Kadru kompozīcija un dizains ir apzināti glezniecisks, kuru tikai pastiprina filmas melnbaltums. Attiecīgi skatītāja aci vairāk piesaista objektu un cilvēku izvietojums kadrā, nevis krāsas, to spilgtums vai pat gaismojums.
Retie brīži, kad krāsa piesātina attēlu, ir tieši saistīti ar meliem un fantāziju – varoņiem tie kalpo par veidu, kā atvirzīties no pēckara pelēcības, spriedzes, bezmērķīguma.
Filmas izskaņa, nesakot pārlieku daudz, arī ir saistīta ar nepatiesību vīšanu, liekot aizdomāties par izklaides fikciju nozīmi ideālu veidošanā, tāpat liekot apšaubīt jau iesīkstējušo frāzi, ka "patiesība atbrīvo". Filma "Francs" liek to fundamentāli apšaubīt.
Tomēr, kā jau minēts, lai arī melu motīvs caurvij šo stāstu, Fransuā Ozona jaunākajā darbā varoņu domas un jūtas nebūt nav mākslīgas, rezultātā atstājot pārdomāta un izsmalcināta ekranizējuma pēcgaršu. "Francu" iesaku noskatīties visiem, kas ir noguruši no formas eksperimentiem un skatītāja šokēšanas un vēlas atgriezties – kaut vai uz neilgu brīdi – laikā, kad labas filmas galvenais trumpis bija pārdomāts, uz personāžiem centrēts stāsts.
1