Kadrs no padomju animācijas filmas "Čunga Čanga"
 
Kultūra
13.03.2014

Melnģīmji Latvijā

Komentē
12

Bērnības atmiņu problemātika: melnģīmju priekšnesumi Latvijā

Viss sākās ar kādu skrejlapu grāmatu plauktā pie mana galda Latvijas Universitātē. Mana kolēģe Alīna[1] pirms tam bija teikusi, ka viņas dēla bērnudārza grupā norisinās pētījuma vērts gadījums. Viņa minēja, ka tam ir sakars ar bērnudārza koncertu un ka viņa gribētu ar mani parunāt par to, ka audzēkņiem bija noteiktā veidā jāsaģērbjas afrikāņu dejas priekšnesumam. Uz skrejlapas bija rakstīts: "Pārstāv Āfriku – nēģerīši". Audzēkņiem tika teikts, ka viņiem jāvelk uz galvas melnas zeķubikses, lai no malas izskatītos, ka viņiem ir melna āda. Viņiem bija jāizgriež caurumi acīm un mutei un jāvelk uz galvas kaut kas, kas izskatītos pēc drediem (zēniem) vai smalkām bizītēm (meitenēm). Viņus arī palūdza uzvilkt melnas bītlenes, melnus legingus vai zeķubikses, bet ap rokām, kājām un vidukli – rafijas bārkstis. Ap kaklu viņiem bija jāvelk pašu gatavotas papīra kaklarotas, kuras atgādinātu ziloņkaula krelles.

Alīna, kuras dēla grupai bija jāizpilda šī deja, bija sašutusi un nekavējoties izteica savas bažas audzinātājām un citiem vecākiem. Viņa apgalvoja, ka "citi vecāki nesaskata šajā problēmu – nesaprot, ka tas var aizskart". Pārrunājot ar mani šo priekšnesumu, kamēr es biju ASV, viņa lika saprast, ka citi vecāki neiebilda pret to (vai katrā ziņā nepauda iebildumus publiski – priekšnesumā daži audzēkņi tomēr nebija uzvilkuši uz galvas zeķubikses). Alīna teica: "Es tikai atceros, ka vecāki un audzinātāji bija pārsteigti, ka mani tas mulsina. Nevaru atcerēties nevienu citu mammu vai tēti mana dēla grupā, kas būtu atteicis sava bērna dalību vai atzinis šādu rīcību par nepieņemamu vai vismaz mulsinošu."[2] Mums tiekoties vēl pirms priekšnesuma, Alīna sacīja, ka abi ar vīru esot vienojušies – šī ideja, īpaši norādījumi par to, kas bērniem jāvelk, ir aizskaroša.

Alīna uzaicināja mani pavērot priekšnesumu, kas notika lielā koncertzālē Rīgas centra nomalē. Koncerta nosaukums bija "Zaļā pasaule". Tā tematika bija vērsta uz citu pasaules kultūru un nāciju izpēti (vai ekspedīciju, kā varēja saprast no priekšnesuma). Koncertu vadīja divas audzinātājas – viena pārģērbusies par bizbizmārīti un otra – par "pasaules apceļotāju". "Ceļotāja" turēja rokās globusu, un viņas pieteica katru valsti, griežot globusu un norādot uz to (un tās tik tiešām bija "valstis" – Āfrika sarakstā bija vienīgais kontinents, bet arī tā tika pieteikta kā valsts), apspriežot, kurp viņas dosies tagad un kas viņas tur sagaida (katrai valstij bija savs kultūras marķieris, kas noteica audzēkņu priekšnesumu, piemēram, "Amerika – Toms un Džerijs, Mikipele"). "Āfrika" bija trešā "valsts", uz kuru viņas devās. Prožektoriem izgaismojot izpildītāju figūras, skatītāji ieraudzīja melnā ģērbtos audzēkņus un viņu audzinātājas. Viņi uznāca uz skatuves, ritmiski kustoties bungu rīboņas pavadījumā. Tad viņi sāka dejot pie Dr. Albana dziesmas "Hello Africa", ritmiski šūpojot rokas un gurnus no viena sāna uz otru. Brīžiem audzinātājas dejoja audzēkņu priekšā, kamēr tie stāvēja nekustīgi. Vecāki sita plaukstas mūzikas ritmā, kamēr viņu piecus līdz septiņus gadus vecie bērni dejoja viņiem uz skatuves. Vienai audzinātājai bija uzkrāsotas sarkanas lūpas, bet uz galvas uzlikta afro parūka.

Šādi attēlojumi reprezentē noteiktu latviešu izpratni par to, ko nozīmē būt vai tēlot "melnādaino" vai "afrikāni" – ir jāpadara sava āda tumšāka, jāuzkasa mati vai jāveido dredi un noteiktā veidā jāperformē, lai skatītājiem parādītu iespējami autentisku melnādainību vai afrikānību. Jāatzīmē, ka bērnudārza priekšnesumam līdzīgi melnģīmju (blackface) tēlojumi Latvijā nav retums – tos izmantoja pēdējā Latvijas Mākslas akadēmijas karnevāla dalībnieki, dziedātājs Ralfs Eilands, tēlojot Lūisu Ārmstrongu televīzijas šovā "Izklausies redzēts", kā arī dziedātāja Olga Rajecka 2011. gada bārmeņu šovā "Zvaigžņu kokteilis", kur viņa bija nokrāsojusi seju un rokas tumši brūnā krāsā, izcēlusi lūpas ar koši sārtu lūpukrāsu, uzlikusi bizīšu parūku un aptinusi ap to lakatu sarkanā un melnā krāsā. Katrā no šiem gadījumiem ādas krāsa tika izmantota, lai attēlotu noteiktu kultūru, precīzāk – melnādainos afrikāņu izcelsmes indivīdus.

Šajā rakstā es gribu parādīt, ka (balto) Latvijas iedzīvotāju melnģīmju priekšnesumi nav balstīti saskarsmē ar indivīdiem, bet saskarsmē ar dažādiem pagātnes naratīviem, kas ar vizuālās atmiņas starpniecību pārnesti caur bērnu grāmatām, animācijas filmām, Latvijas medijiem. Lai palīdzētu izprast šādu attēlojumu nozīmi, es izmantoju kinestētiskās iztēles koncepciju kā teorētisku ietvaru, kas ļauj ieraudzīt atmiņas iekļaušanu melnādainības un afrikānības attēlojumos Latvijā. Kinestētiskais iztēlojums ir simulācijas akts, kurš pēc teātra vēsturnieka, režisora un skatuves mākslas pētnieka Džozefa Rouča (Joseph Roach) teiktā "ir ļoti izplatīts skatuves mākslinieku vidū", jo tam ir darīšana ar ķermeņa kustību, ciktāl tas ļauj "caur atcerētām un atkārtotām kustībām domāt to, kas citādi nav iedomājams, gluži kā deja bieži tiek atzīta par nepasakāmā izpausmes veidu".[3] Roučs izmanto kinestētisko iztēli, lai skatītos uz mīmikriju Ņūorleānas afroamerikāņu karnevāla grupā Zulu Social Aid and Pleasure Club, kuras dalībnieki izmanto melnģīmju priekšnesumu Treknās otrdienas (Mardi Gras) gājienā. Balstoties uz Rouča analīzi, es pētīšu veidus, kā kinestētiskā iztēle darbojas melnādainības un afrikānības attēlojumos, ko ar ķermeņa kustību un ilustrētu atainojumu palīdzību veic dziedātāji, skolēni un bērnu grāmatu autori.

Melnādainības piesavinājums

Savienotajās Valstīs melnģīmju problemātiskā vēsture nosaka plašu negatīvu reakciju pret jebkuru, kurš to izmanto – līdz pat teātra uzvedumiem. Bet, kā to akcentē skatuves mākslas pētnieks, vēsturnieks un kultūras kritiķis Tavija Ņjongo (Tavia Nyong’o), melnģīmju izmantošanai priekšnesumos vienmēr bijusi īpaša pievilcība: "Lai arī melnģīmju menestreli un komiķi mēdza iestudēt lugas, neviens atsevišķs žanrs nespēja notvert menestrelizācijas specifisko pievilcību: tās spēju visu apvērst, novest līdz burleskai un padarīt melnu."[4] Var iebilst, ka dejojošie bērnudārznieki un Rajecka neizmanto ASV menestrela stilus kā galveno iedvesmas materiālu, tomēr var arī apgalvot, ka šajos priekšnesumos rodamas noteiktu menestrela stilizāciju pēdas. Šie priekšnesumi ir arī piesavinājuma (appropriation) akti – bērnudārznieki un citi, lai arī darbojas ārpus Amerikas pēckoloniālā konteksta, tik un tā pārņem noteiktus melnģīmju priekšnesuma elementus. Kā norāda skatuves mākslas pētnieks un afroamerikāņu studiju pārstāvis E. Patriks Džonsons (E. Patrick Johnson), piesavinājums "būtiski raksturo procesu, kurā mēs piešķiram ķermeņiem sociālu jēgu".[5] Bērnudārza, kā arī Rajeckas priekšnesuma kontekstā piesavinājums nozīmē, ka priekšnesuma dalībnieki aizgūst melnģīmju priekšnesuma tropus un vizuālos atribūtus ārpus Latvijas un ienes tos pašu skatuves priekšnesumos. Viņi aizgūst savus tēlus arī no cita avota – tā, kas rodams bērnības atmiņās un sociālajā atmiņā.

Šo priekšnesumu analīze var izskaidrot, kā šie uzvedumi ļauj izpildītājiem demonstrēt viņu melnādainības un afrikānības vizuālo izpratni. Ir pamats apgalvot, ka Latvijā pastāv citi vizuālās references punkti, ko izpildītāji izmanto kā piesavinājuma avotus; galvenokārt tās ir padomju laika animācijas filmas un bērnu grāmatas. Viens no piemēriem būtu Zentas Ērgles 1974. gada bērnu grāmata "Ieviņa Āfrikā". (Man izdevies noskaidrot, ka citos bērnudārzos šī grāmata tikusi izmantota nodarbībās par Āfriku.) Grāmata satur ilustrācijas, kur attēloti tumšādaini, krāsaini izrotāti afrikāņi ar lielām lūpām. Ļoti iespējams, ka šīs ilustrācijas bija viens no vairākiem tēliem, ko savā "Āfrikas" priekšnesumā "Zaļajā pasaulē" piesavinājuši bērnudārznieki, līdzās padomju animācijas filmas "Kuterītis" dziesmiņai "Čunga čanga" (par to mazliet vēlāk; kā teica Alīna, "Čunga čanga" izrādījās audzinātāju references punkts šim priekšnesumam). Bērnības atmiņas un objekti, kuros tās atveidotas, var ietekmēt ne tikai attēlojumus, bet arī veidu, kā melnādainie afrikāņu izcelsmes indivīdi tiek uztverti un uzņemti Latvijā. Kinestētiskās iztēles koncepcija var sniegt teorētisku ietvaru, ar kura palīdzību var tālāk pētīt šādu atmiņu aktīvo lomu attiecībās starp priekšnesumu, attēlojumu, reprezentāciju un uztveri.

Saskaņā ar Rouču, kinestētiskā iztēle ir atmiņas lietojums:

"Būdama atmiņas spēja, kinestētiskā iztēle ir savstarpēji atkarīga no, bet nekādā ziņā ne koekstensīva citiem sociālās atmiņas fenomeniem: pierakstītām atmiņām, mutiskiem stāstījumiem, arhitektūras pieminekļiem, apbūvētai videi. Līdzās tādiem kultūrspecifiskiem sakariem kā ģimene, reliģija un šķira šīs formas veido to, ko Moriss Halbvakss (Maurice Halbwachs) nosaucis par "atmiņas sociālajiem ietvariem". Savukārt kinestētiskā iztēle mīt virtuālajā. Tās patiesība ir simulācijas, fantāzijas un sapņojuma patiesība, bet tās iedarbei uz cilvēku rīcību var būt ļoti taustāmas un ļoti plašas materiālās sekas."[6]

Rouča atziņa ļauj man aplūkot atmiņas iespaidu uz priekšnesumu – pagātnes lietas un notikumus, kas ietekmē indivīdu pieeju noteikta veida attēlojumam. Priekšnesumi, kas balstīti atmiņā, var funkcionēt citādi nekā priekšnesumi, kas ietverti ikdienas rituālos. Laikam ritot, atmiņa var sajaukties, kā rezultātā rodas situācija, kur šķietami autentisks attēlojums var izrādīties tikpat lielā mērā iedoma cik īstenība. Tas izvirza jautājumu, kā dažādi indivīdi pirmoreiz nonāca "kontaktā" ar citādo – šajā gadījumā, kad (baltie) Latvijas iedzīvotāji pirmoreiz saskārās ar melnādaino afrikāņu izcelsmes indivīdu tēliem medijos. Gan bērnudārza audzinātāju, gan citu Latvijas izpildītāju priekšnesumi nebalstās tikai tiešā saskarsmē ar indivīdiem, bet arī ar dažādiem naratīviem no viņu pagātnes, kuri ar vizuālās atmiņas palīdzību tiek pārnesti no tautas pasakām, padomju animācijas filmām, jaunībā redzētām laikrakstu karikatūrām, etnogrāfiskajām filmām un bērnu grāmatām, kā "Ieviņa Āfrikā" un padomju laikā latviski tulkotais Pītera Džoisa "Tikijs" (1962/1971) u.c.

Sevišķi animācijas filmas pārnesa padomju bērniem un pieaugušajiem noteiktu Āfrikas un melnādaino afrikāņu izcelsmes indivīdu tēlu. 1948. gada animācijas filmā "Mašeņkas koncerts" (Машенькин концерт) figurēja afroamerikāņu lelle Toms, kuram bija tumša āda, lielas sarkanas lūpas, cirtaini mati un liels zelta auskars (lelle bija ģērbta izsūtamā zēna tērpā). Tad bija 1970. gada "Kuterītis" (Катерок), kur divi no papīra izgriezti melnādaini personāži (abi puskaili – viens ar gurnu apsēju, otrs ar ziedu vainagu ap kaklu) ar lielām dzeltenām acīm un lūpām kopā ar žirafi un papagaili dziedāja "Čunga čanga". Kā raksta politikas un kultūras vēsturnieks Maksims Matusevičs (Maxim Matusevich), pateicoties šai animācijas filmai, "miljonu padomju bērnu prātos afrikāņi uz mūžu tika asociēti ar izdomātas Čunga Čangas salas iemītnieku bezrūpīgo dzīvi".[7] Sasaiste ar šiem tēliem, kas parādījās priekšnesumos, attiecas uz kinestētiskās iztēles jomā darbojošos atmiņas veidu.

Šis kinestētiskās iztēles skaidrojums arī ceļas no vēsturnieka Pjēra Norā (Pierre Nora) atmiņu analīzes, īpaši tā sauktās "patiesās atmiņas", kur mājo kinestētiskā iztēle. Patiesā atmiņa Norā ieskatā ir saistīta ar fizisko – tai ir darīšana ar iemiesojumu, un tā "rod patvērumu žestikulācijā un ieradumos, prasmēs, kas tiek nodotas ar klusām tradīcijām, ķermeņa iekšējo sevis pazīšanu, dabiskiem refleksiem un dziļi iesakņotām atmiņām".[8] Ir ļoti svarīgi izcelt Norā argumentu, ka atmiņa nav vēsture; tās darbojas divās dažādās jomās, kuras mēdz savstarpēji pārklāties. Līdz ar to tas pats attiecas uz Rouča teikto un kinestētisko iztēli – tā smeļas no atmiņām, ne vēstures.

Atmiņa kā izjustas un materializētas emocijas caur kustību tiek lokalizēta kinestētiskā jomā. Ķermeņa kustības, piemēram, deja, var pārnest emociju caur rokas izstiepšanu, sejas izteiksmi, dejotāja ķermeņa sagrozīšanu atbilstīgi mūzikai vai citiem dzirdes impulsiem. Dejotājam (vai pat aktierim) nav jārunā, jāraud vai jāsmejas, lai nodotu emociju vai jūtas – žesti kā jūtas demonstrē kinestētisko. Caur priekšnesumu atmiņa var tikt nodota kā jūtas; nav svarīgi, vai nolūkā komunicēt jūtas, kas saistītas ar atmiņu, vai izraisīt izjustu un materializētu atmiņā balstītu emociju. Šajā ziņā priekšnesums kļūst par iemiesotām jūtām vai materializētu atmiņā balstītu emociju. Audzinātājas un audzēkņi "Āfrikas" priekšnesumā "Zaļajā pasaulē" ar savām kustībām pārnesa ar izejas materiālu saistītas atmiņas – vai nu viņi centās iemiesot jūtas, kas viņiem saistījās ar ilustrēto "Ieviņu Āfrikā", ar "Čunga čangu", ar "Mašeņkas koncertu", vai ar kādu citu priekšnesumam piesaistīto atmiņu.

Attēlojums un uztvere

Savā priekšnesumu analīzē es īpaši atsaucos uz paaudzi, kas uzauga kopā ar šīm animācijas filmām un bērnu grāmatām (kā arī ar diskursu, kas ap tām tika veidots) padomju laikā, un tādējādi iemieso tēlus no savas bērnības. Melnģīmji un zeķubiksēs vai kā citādi "nomelnoti" (balto) Latvijas iedzīvotāju priekšnesumi balstās viņu atmiņās par to, kā "melnādainie" un "afrikāņi" tika attēloti animācijas filmās un grāmatās – viņi aizgūst noteiktas šo attēlojumu raksturiezīmes (tumša āda, lielas lūpas, noteikts matu veids) un tad iemieso tās pašu priekšnesumos.

"Zaļās pasaules" bērnu gadījumā šos atmiņā balstītos priekšnesumus viņiem nodod audzinātājas. Šajā nozīmē viņu priekšnesums ir uzskatāms par "dzīvās atmiņas" paveidu, kurš – saskaņā ar Rouču – pastāv "caur žestu, ieradumu un prasmju pārnesi", ko viņi mantojuši no audzinātājiem.[9] Šīs pārneses nenotiek caur "ķermeņa iekšējo sevis pazīšanu" kā īsto atmiņu gadījumā, bet drīzāk tiek saņemtas no citiem. Kamēr bērnu priekšnesums ietver zināmas references uz "Ieviņu Āfrikā" un "Čunga čangu", paši bērni, iespējams, netika pakļauti šo tēlu iedarbībai, bet viņi tik un tā nonāk saskarē ar tiem caur priekšnesuma aktu, ko diktējušas viņu audzinātāju un, iespējams, arī vecāku atmiņas.

Šie priekšnesumi nodod zināma melnādainības un afrikānības "tipa" piesavinājumu. Tas ir atmiņā, nevis īstenībā gūto referenču piesavinājums. Līdzīgi kā ar melnādaino afrikāņu izcelsmes indivīdu vēsturi Latvijā (Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūta studenti padomju laikā utt.), padomju mantojums iespaido to, kā Latvijā tiek uztverta un pasniegta atšķirība. Atmiņas balstās afrikāņu tēlos, kas konstruēti padomju laika bērnu grāmatās, žurnālu fotostāstos, etnogrāfiskajās un animācijas filmās. Šie vizuālie mediji reprezentēja Āfriku un afrikāņus kā svešādus, eksotiskus un nepazīstamus. Āfrikas un afrikāņu "eksotiskums" padomju laikos tika iemiesots smaidošu, puspliku, tumšādainu bērnu tēlos ("Čunga čanga", "Ieviņa Āfrikā", "Tikijs"), kuri tiek iedzīvināti mūsdienu melnģīmju priekšnesumos Latvijā. Afrikānības (un melnādainības) melnģīmju attēlojumi izceļ eksotisko afrikāni ka "atšķirīgu" caur grimu, melnajām zeķubiksēm uz galvas un ķermeņa, neīstajiem matiem (auduma dredu imitācijām vai parūkām) un noteikta veida košiem tērpiem – salmu svārkiem vai ap galvu aptītu lakatu. Tas reizē ir mēģinājums performēt eksotisko un izrādīt noteikta veida "autentiskumu".[10] Izpildītāji arī ataino afrikānību kā esošu tālu prom – attālā un svešā vietā. Tā ir vieta (un cilvēki), kas atšķiras no (baltajiem) Latvijas iedzīvotājiem apģērba un izskata ziņā – neskatoties uz to, ka melnādainie afrikāņu izcelsmes indivīdi dala ar viņiem šo telpu.

Man kā afroamerikāņu ebreju sievietei un pasniedzējai šie priekšnesumi demonstrē, kā stereotipi un karikatūras par citādo tiek uzķerti caur ideoloģiju un kā šī konkrētā ideoloģija kļūst par socializācijas procesa daļu. "Zaļās pasaules" priekšnesums parāda, kā audzēkņi, iemiesojot konkrētus stereotipus, tiek aktīvi socializēti, lai saprastu šīs konkrētās kultūras un nācijas caur stereotipiem. Audzinātāji, kurus izglītības un bērnu attīstības speciālisti Olivija Saračo (Olivia N. Saracho) un Bernards Spodeks (Bernard Spodek) definē kā "sociālos aģentus"[11], ir atbildīgi par šāda veida socializācijas procesu. Kad audzinātājas piedalījās "Zaļās pasaules" uzveduma plānošanā un izpildījumā, viņas caur stereotipiem un karikatūrām modelēja šo uzvedību kā pieņemamu. Tādējādi bērni neieraudzīja piemēru, kas uzskatāmi parādītu kaut ko pretēju karikatūrām, kuras viņi personificēja skatuves priekšnesumā.

Šāda veida socializācija neaprobežojas ar melnģīmju priekšnesumiem vai "Zaļo pasauli". Blaumaņa lugas "Skroderdienas Silmačos" iestudējumos "melnģīmēti" tiek ebreju personāži. Viņu attēlojumi balstās 18. gadsimta beigu stereotipos par ebrejiem: rudi cirtaini mati (šī perioda grāmatās ebreji tika attēloti ar rudiem matiem, lai parādītu viņu tuvību sātanam), liels deguns, noteikts apģērbs, naudaskāre (un kāre pēc izdevīga darījuma), bet ebreju sievietes tika attēlotas kā nepievilcīgas un bālas. Jidišs un ebreju lūgšanu veids arī tiek izmantoti komiskā nolūkā. Gluži kā "Zaļajā pasaulē", skatītājiem netiek sniegts alternatīvs attēlojums vai sīkāka informācija, lai apgāztu stereotipus. Pamatojums tam, ka šie personāži no gada uz gadu paliek nemainīgi, ir pārliecība, ka tradīcijas labad svarīgi pieturēties pie oriģinālā teksta. Tomēr man gribētos norādīt, ka teātra skaistums ir tas, ka klasisku lugu iestudējumos var ieviest izmaiņas. Neskaitāmās Šekspīra darbu interpretācijas pierāda, ka tas ir darāms vien ar nelielām vai pilnīgi bez jebkādām grūtībām. Tad kāpēc tas nevar notikt ar Blaumani? Nedaudz izpētes, jūtīguma un radošuma dotu ļoti daudz iestudējumam, kas paliek uzticīgs autora sākotnējai iecerei – vienalga, vai tā ir romantiskā komēdija vai deju priekšnesums, kura nolūks ir izglītot bērnus un viņu ģimenes par atšķirīgām kultūrām.

No angļu valodas tulkojis Igors Gubenko.

 

[1] Vārds mainīts.

[2] Skype saruna, 2012. gada 2. jūnijs.

[3] Roach, Joseph. 1996. Cities of the Dead: Circum-Atlantic Performance (pp. 26 – 27). New York: Columbia University Press.

[4] Nyong’o, Tavia. 2009. The Amalgamation Waltz: Race, Performance, and the Ruses of Memory (p. 108). Minneapolis, MN: University of Minnesota Press.

[5] Johnson, E. Patrick. 2003. Appropriating Blackness (p. 9). Durham, NC: Duke University Press.

[6] Roach, Joseph. 1996. Cities of the Dead: Circum-Atlantic Performance (pp. 26-27). New York: Columbia University Press.

[7] Matusevich, Maxim. 2008. Black in the U.S.S.R. Transition, 100, 73.

[8] Nora, Pierre. 1989. Between Memory and History: Les lieux de mémoire. Representations, 26, 13.

[9] Roach, Joseph. 1996. Cities of the Dead: Circum-Atlantic Performance (pp. 26-27). New York: Columbia University Press.

[10] Matusevich, Maxim. 2008. Black in the U.S.S.R. Transition, 100, 73.

[11] Saracho, O.N. & Spodek, B. 2007. (Eds). Contemporary Perspectives on Socialization and Social Development in Early Childhood Education. Charlotte, NC: Information Age Publishing.

Tēmas

Lorēna Monseina Roudsa

Lorēna Monseina Roudsa (Rhodes) ir Latvijas Universitātes Kultūras un sociālās antropoloģijas programmas viesdocente. Viņa ir strādājusi vairākos muzejos un mākslas iestādēs ASV, tai skaitā Ņujorkas T...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
12

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!