***
es tevi aizlūgšu pelēkā
pamale asinīm baltām pilēs smiltīs norasos
loga rūts un iekliegsies putns
es tevi aizliegšu pelēkā kā spalvas kā pūkas
gaisā plīvos dvesma un tevis nebūs līdzās
es tevi ietīšu pelēkā rītausmā vienu un klusu
skanēs baznīcu smailes
es tevi pelēkā
aizlūgšu
klusi
putns
pavisam klusi
***
dzīvsudraba pelēkais uz pirkstiem atstāj rētas
dziļas neciešamas sāpes novembra rietā
pirksti savijas gredzenos ir laiks
pilnmēness sasalis kā dzijas kamols
velk vakardienu aiz plakstiņiem ciet
stingām plaukstām viņa spēlējas ar atmiņām
dzīvsudraba pelēkais pret smailēm un nakts
sniegā atstātās pēdās guļ klusi dieva
nolemtais suns
ir laiks
***
nakts
kurā ierakstīt lapseņu kodienus
nakts kurā tavu ādu nomauc pār siekstu
nakts kurā kaila cilvēka miesa ir vienīgā vieta
nakts
un tu gaidi pātagas cirtienu tik izmisīgi tik kaili nakts
kurā tevis nekad nav
nakts
un tu mazgā mazas meitenes galvu raupjām rokām nakts
pieskārieni kā dieva doti pumpuri saplaikst pirkstu galos nakts
tek tērcīte asins un nakts
aiz apvāršņa nakts
smej bērna roka – tikai nakts
***
un es par tevi naivā
un es par tevi svētā asinī līšu kā tikko plaucis
tikko uzziedējis un jau augļos aizmeties vējš
un es par tevi ziedošā par tevi mūžam debesīs kā satrakots vērsis
kā važās iekalts klusā bijībā jau mirušu celšu kā saplosīts vējš
un es par tevi naivā un es par tevi biklā
acīs skatoties klusi jo klusi
sūrā asinī līšu uz augšu
uz augšu
uz augšu
***
Miglas dūrītes savelkas ābola lielumā
No pirkstu galiem izris pa sēkliņai
Miglas dūrītes kā zari kā nospiedumi
Pāri mugurai asinis saberž
Miglas taurītes vēl atskan pār ausmu
Kamēr āda atlūp no skausta
Miglas taurītes kā asni tikko zuduši rēni
Pāri galdautam izplēn uz nāvi
Miglas dūrītes savelkas ābola lielumā
Izris no zārkiem pa sēkliņai bālai
Miglas dūrītes kā zari kā nospiedumi
Pāri asinij pārvelkas kāri
***
Katra noskaņa katra zilbe kuru tu saliec kā plaukstu
Ir tuksnesis izmisušās acīs un elpa
Pāri pārvilkta sudrabaina stīga tavām kārnajām rokām
Katra ieelpa un deja kad atgriežas pāvesta sūtņi
Ir atmiņās iekaltas vārsmas un cietuma mūri
Tu mirsi tu mirsi nesaklausīta kā nakts
Katra skaņa katra visikdienišķākā skaņa
Ir pilnas plaukstas atmiņu un saules pielieti kakti
Katra skaņa katra ieelpa līdz tevis vairs līdzās nav
***
Vakaros kad lietus aiz automašīnu gaismām
Un tālumā tikai melna jūra
Viņas ritmiski ieslēdz un izslēdz gaismu savās istabās guļamistabās un niecīgajās pērļu kastītēs
Līdz neritmiski asiem triepieniem pārklājas pāri maliņām saburzās un noplok
Tikai vēlu vakaros pie pēdējās tējas tases iesilst smailajos pirkstos un plaukstu ovālos
Saplaukst kā laiks papīra lidmašīniņas uz plaukta kāds izved suņus un noskrapst atslēgas
Līst
Tikai tādos vakaros kad aiz sienas vientuļi klusi dīc gaisa kondicionieri un rakstnieki atplēš svešas vēstules vai mīļāko pasta sūtījumus
Vakaros kad viņu augstpapēžu kurpes ir abažūri pāri sapņu neesamībai
Melna kā jūra skan mūzika
Mašīnu gaismas un pērles
Viena pēc otras
Izšķiļas dzelmē
Līdz mirst
Melna ir tikai jūra
***
Tā klusā lietus čaboņa kas seko pēc tavas satumšanas
Ir lapu pilnas rokas un kuslums kad tu aizver aiz sevis visus nažus
Paslēp plaukstas sveša vīrieša bārdas rugājos un kā nosalis meža dzīvnieks
Pamazām drebi no acu āboliem līdz ragiem
Ceļazīmes kā vējš un neizdzēstas vēstules
Piebraucamajā ceļa daļā pārvēršas simtiem miljonu lietus lāsēs
Smagās apziņās un nojausmās tikai tu
Tikai tu esi nosaukums ko neviena vara nav izdzēsusi no kapu plāksnītēm
Tā klusā lietus čaboņa aiz ceļa līkuma kā ziepju burbuļi aizlido
Lielākie putnu knābjos mazākie pa gabaliņam nolūp no ādas
Vienā mirklī tu esi kaila pasaules ziedlapiņa
Vienā mirklī tevis vairs nav
***
Jau otro dienu viņa sēd pie atvērta loga un skaita pagalmā nokritušās lietus lāses
Jau otro dienu pamale ir pelēki zilgana kā zārki kurus taisa viņas tēvs vēlās vakara un nakts stundās
Jau otro dienu neviens šeit neienāk mājā kurā viss ir tik slapjš kā grēku plūdos un vienīgā sausā vietiņa uz pasaules ir paša sirds
Tā sitas tik strauji kā iesprostots balodis un gaida pieskārienu caur restēm caur atzīšanu tu neesi mana meita tu neesi
Viss ir tik rimts kā mākoņi kurus zīmē maza bērna roka vēl krītiņus pareizi pirkstos nemācēdama turēt
Viss ir tik nenosvērts tik trausls kā laipa uz tavu mūžīgo pasauli uz tavu cietumu un elli
Viss ir tik bezdievīgi balts
Izkrīt saburzīts zīdpapīrs no kabatas izkrīt kaķēns pa logu saulē ieķēries vaids
Nedaudz trausli un iedzelteni pirksti zīmē kluso dabu – degošas ogles viņas plaukstās
2