Henrijs Klifords Pilsberijs "Sieviete lasa"
 
Sabiedrība
17.01.2018

Medijpratība kā antiesenciāls koncepts

Komentē
0

Ir vairāki iemesli, kādēļ pēdējā gada laikā arvien vairāk esam dzirdējuši par medijpratību. Viens no tiem, iespējams, ir pats fakts, ka publiskajā lietošanā beidzot nostiprinājies viens vārds – vairāk vai mazāk precīzs termins, kurš latviešu valodā dažādos kontekstos apvieno (ideālā gadījumā) visas daudzveidīgās zināšanas, prasmes un kompetences, kas saistītas ar dažādu mediju lietojumu tik ļoti atšķirīgās komunikācijas situācijās. No otras puses, termina nostiprināšanās noteikti ir tikai sekas nepieciešamībai arvien vairāk runāt, rakstīt un spriest par medijpratību. Katrā ziņā tieši tas, ka diskurss par medijpratību tiek uzturēts jau principā pastāvīgi, ir garantija mūsu pieņēmumam: mēs šo vārdu gan zinām, gan saprotam, un – te darbojas diskursa brīnišķā spēja normēt un normalizēt – mums, atšķirībā no daudziem citiem, medijpratība arī piemīt. Kaut vai tādēļ, ka mēs par to runājam un varbūt arī piedomājam. Tomēr koncepts jau pirmajā acu uzmetienā izrādās pietiekami plašs, lai mēģinātu to skaidrot īpaši. Lai velti netērētu laiku, tikai piebildīšu: kaut arī es jau vairāk nekā desmit gadus pastiprināti interesējos par to, nekādā gadījumā nevērtēju savu medijpratību par augstu (neapgalvošu, ka esmu pilnā mērā medijpratīga), jo, pat ja bez vēlmes kritiski domāt pārvaldu noteiktu daļu nepieciešamās informācijas, labi zinu, ka ne vienmēr medijpratīgi arī rīkojos, turklāt, mainoties digitālo mediju iespējām un sociālo mediju izkoptajām modēm, koncepts ir atvērts, mainīgs – jo vairāk koncentrējamies uz kādu noteiktu līmeni, standartu, jo vairāk iespējams, ka nākotnē kaut ko pavisam citu nāksies apgūt no nulles.

Atgriežoties pie iemesliem, kādēļ sabiedrībā arvien vairāk dzirdam par medijpratību, svarīgākais, iespējams, ir valsts paspārne. 2016. gada rudenī, kad pieņemtajās valsts mediju politikas pamatnostādnēs tam veltīta vesela apakš(apakš)nodaļa (2.2.9. Mediju pratība), ministrijas Mediju politikas nodaļa toreiz vēl Roberta Putņa un Klintas Ločmeles vadībā sāka rosīties, apzinot dažādās aktivitātes, idejas un institūcijas, lai uzkrātu resursus un koordinētu dažādos aģentus – no izglītības iestādēm un pētnieciskajiem centriem (un, kas šajā stāstā nav mazsvarīgi, dažādu citu valstu kultūras un politikas pārstāvniecībām) līdz bibliotēkām, arhīviem, medijiem un nevalstiskajām organizācijām. Patīkami, ka šīs aktivitātes nekoncentrējas tikai Rīgā – pagājušajā pavasarī konferences ar Britu padomes atbalstu norisinājās arī Liepājā, Rēzeknē un Valmierā. Atklājās, ka medijpratība interesē gan studentus, gan pasniedzējus, gan mediju profesionāļus un arī Latvijā ir daudzi, kam par to – balstoties uz novērojumiem vai pētījumiem – ir ko teikt. Tāpat jānovērtē darītāju entuziasms. Tomēr neatstāj iespaids, ka tā pati medijpratība tiek aizskarta labi ja no ārpuses, līdz galam neuzsverot dažādos aspektus, vienojošos mērķus, neaizsniedzot visus potenciālos aģentus un turpinot tādā pašā sporādiskā un fragmentētā stilistikā un aptuvenā pietuvinātības līmenī, kā par to runā arī pašas pamatnostādnes: vieni rūpējas par to, lai medijos būtu kvalitatīva informācija un lai auditorija iemācītos kritiski skatīties uz to (informāciju), nemitīgi pārbaudot, kas ietver sevī arī nepieciešamību meklēt, šķirot, atpazīt, citi satraukušies par bērnu medijatkarību, sociālo mediju lomu jauniešu dzīvē un novērošanu internetā, vēl citi apgalvo, ka bez digitālām prasmēm neviens nevarēs turpināt pilnvērtīgi piedalīties modernās pasaules sociālajā dzīvē, bet ko nu par to, ja pat vairāk nekā gadsimtu ilgās fotogrāfijas un kino vēstures mantojums tā arī nav guvis principā nekādu atspoguļojumu skolu programmās, kuras apgūst jaunieši, kas ikdienas komunikācijā teju vairāk paļaujas uz attēlu vai skaņu ierakstiem, nevis verbālu rakstītu tekstu… un nu visu šo rūpju un entuziasma, aizspriedumu un sapņu, panikas un lielības "izstaipīto" tēmu kopumu mēs principā bez problēmām apzīmējam ar vārdu "medijpratība". Medijpratība ir kā rēgs, kas klīst pa Eiropu (piemēram, 2016. gada vasarā Rīgā, LNB pavisam klusiņām – mediji paradoksālā kārtā tam neveltīja principā nekādu uzmanību – notika jau 2. UNESCO rīkotais Eiropas Medijpratības un informācijpratības forums), un daudzie līdzrunājošie saprot to neskaitāmos veidos, turklāt lielākoties visi šie veidi arī tiešām ir atbilstoši. Atbilstošas man šķiet arī paralēles ar Marksa un Engelsa neaizmirstamo metaforu vismaz tādā kontekstā, kā 90. gados pēc Berlīnes mūra krišanas to ieskicēja Žaks Deridā [1]. Medijpratība ir kritisks koncepts, vienīgais, ko par to var pateikt ar apmierinošu noteiktību: tas ir koncepts, kas liek skatīties kritiski, bez analīzes nepieņemt nekādas patiesības un vienmēr atrast alternatīvus skatpunktus, kas bieži vien dos pretrunīgus argumentus, turklāt demokrātijas kontekstā koncepts ietver arī tādu normu kā nepieciešamība un prasme efektīvi līdzdarboties. Tādēļ medijpratība sabiedrībai ir politiski svarīga, nedaudz pārspīlējot, apmēram tik, cik svarīga ir pati demokrātija.

Tā sevišķi mediju politikas kontekstā medijpratības nozīmes un aktualitātes apzināšanās ir daļa no plašāka jautājumu kompleksa, kurus apvieno nepieciešamība orientēties (mērķi, bet arī normas un vērtības), sakārtot un vadīt jomu, kas pēcatmodas Latvijā lielā mērā attīstījās bez skaidrības, caurskatāmības un aizsargātības. Pie medijpratības pieder zināt un praktiski piekopt sen aprakstītas mediju normas, kas attiecas uz, piemēram, ekonomiskās vai politiskās elites ietekmi (svarīgi ir tieši praktiski un automātiski ieturēt tās ikdienas uzvedībā – tas attiecas gan uz politiķiem, gan mediju īpašniekiem, gan auditoriju, kas izvēlas lietot kādu mediju vai ne). Par problēmām šajā jomā jau sen signalizē mediju pētnieku darbi [2] un dažādi mediju skandāli [3], tomēr tas acīmredzami netraucē publiskajā diskursā principā akceptēt mediju nebrīvi, jo sociologu vērtību pētījumi uzrāda, ka vārda (jādomā – arī preses) brīvība rūp vien vairs tikai 6,8 % Latvijas iedzīvotāju salīdzinājumā ar deviņdesmitajiem gadiem, kad par to balsoja vairāk nekā piektā daļa [4]. Tā nu konkrēti tikai draudīgās pārmaiņas 2014.–2016. gada politiskajā diskursā vairakkārt lika pastiprināti pievērsties medijpratības nozīmei. Sākot ar propagandas atdzimšanu gandrīz Aukstā kara stilistikā un ietekmes līmenī 2014. gadā Ukrainas notikumu kontekstā, turpinot ar mediju attēlu uzkarsētajām diskusijām par migrantiem un bēgļiem, karu Sīrijā un teroraktiem Eiropā līdz diviem 2016. gada pārsteidzošajiem attīstītas demokrātijas produktiem Lielbritānijā un ASV – visur fonā bija mediji, kuru digitāli saplūstošo struktūru nepietiekami izprastais spēks joprojām rod kardināli atšķirīgus skaidrojumus, tomēr viens ir skaidrs: sabiedriskā dzīve, kultūra un politika – viss mūsdienās lielā mērā cilvēka apziņā nonāk mediētā veidā, tādēļ arī saknes tam, ko cilvēks zina (un domā), tāpat arī tam, kā viņš runā un rīkojas, meklējamas tieši mediju piedāvātajās formās, praksēs, rituālos. Tātad tikai daļa darba ir jāveic ugunsgrēka dzēšanas režīmā.

Otrs iemesls, kādēļ medijpratība ir aktuāla šobrīd, meklējams izglītības politikā un izglītības lauka spriedzē. Latvijas skolēnu viduvējie rādītāji un vispārēja neapmierinātība ar skolas apmācības modeli, kā arī – plašākā kontekstā – digitālo mediju attīstība jau labu laiku likusi runāt gan par arvien lielāku skolas digitalizāciju, gan arī par vispārīgu izglītības filozofijas maiņu. Nupat esam tikuši līdz zināmam rezultātam – jaunais politiskais mērķis ir kompetencēs balstīta izglītība, kura ir pamats sajūsminātām politiskām runām un nopietnam stresam skolās, kas jau gadu desmitiem ilgi tiek pakļautas drīzāk politiskas retorikas uzkurinātai nervozai raustīšanai, nevis pakāpeniski reformētas, apzinoties skolotāju/skolēnu/vecāku/pašvaldību iespējas un intereses. Kas tieši slēpjas aiz kompetencēs balstītas izglītības – par to nojausmas publiskajā telpā pagaidām ir maz. Bet skaidrs, ka viena no kompetencēm, kas tiks ņemta vērā, ir mediju kompetence, kas saistās gan ar zināšanām par medijiem modernā sabiedrībā, gan ar prasmēm tos mērķtiecīgi lietot, lai izdzīvotu (veiksmīgi un jēgietilpīgi – ekonomiski, politiski, sociokulturāli – darbotos un attīstītos) daudzveidīgajā informācijas vidē.

Domāju, ka atslēgas vārds šeit ir vide. Vide, kuru pēc vecām apgaismes laika patiesībām, kas ir pamatā arī mūsu izglītības modelim, it kā aktīvi izzinām ar saviem jutekļiem un prātu un kura arvien vairāk pietuvojas mums tikai un vienīgi mediju pastarpinājumā, riskējot pakļaut pašu izslavēto subjektu mediju formālajiem un strukturālajiem ierobežojumiem. Vide, kura formē organismu un no kuras (paš)konsolidējas sistēmas, kā ietvaros mēs saprotam un domājam. Vide, kam ir ne tikai bioloģiski, bet arī tehnoloģiski, psiholoģiski, antropoloģiski, sociāli, ekonomiski, politiski, kulturāli, vēsturiski u.c. aspekti. Vide, kas, izņemot šo pietuvinātību un ietekmi (ja ne ielaušanos kā kiborga konceptā vai transhumānismā) vai drīzāk mijiedarbību ar cilvēcisko, pati par sevi ir diezgan izplūdis koncepts. Respektīvi, domājot par medijpratību, manuprāt, pietiekami skaidri jākonceptualizē vide, kurai atbilstoši mēs vēlamies audzināt jauno paaudzi skolās un kuru, kā pēdējā laika pieredze rāda, grūti precīzi aprakstīt un paredzēt, tādēļ varbūt visatbilstošāk būtu to apzīmēt ar (neko esenciālu neizsakošu) vārdu "mainīgā". Ja šīs mainīgās vides aprakstā kā konceptuāli svarīgu elementu ierauga medijus, tad pavisam īss un shematisks pārskats par mediju un ar to saistīto informācijas uztveres veidu vēsturi ļauj saskatīt saikni starp tiem un izmaiņām priekšstatos par izglītību un izglītotību (sk. attēlu zemāk). Tad arī redzams, ka ar skolu spēju atbilst mediju lielā mērā pārvaldītai (ciktāl informācijas nodošanas, iztēlošanās un mērķtiecīgas lietošanas veidi vienmēr ir kādā sakarā ar varu un valdīšanu) videi, visticamāk, esam nokavējuši vismaz par gadsimtu, un ne jau nu tikai padomju vara te ir pie vainas – tieši otrādi, padomju skolas un ģimenes diskursu neatbilstība manas paaudzes cilvēkiem attīstīja lielisko spēju "lasīt starp rindiņām", neticēt visam, kas rakstīts (un rādīts!), lietot ironiju mērķtiecīgi, citiem vārdiem sakot, mediju kritisko lasītprasmi un lietotprasmi. Tomēr daudz būtiskāk ir tas, ka skolas nav īsti reaģējušas uz fotogrāfijas, kino, radio un televīzijas ienākšanu komunikācijas un kultūras ikdienā, tāpat tās ir nokavējušas arī programmēšanas (kodēšanu, nevis datorgrafiku vai esošo programmatūru lietošanu), tīklotības un automatizācijas (sociālo un psiholoģisko aspektu) izpratnes ieaudzināšanu. Varbūt kļūdos, tomēr šķiet, ka arī šobrīd savos medijpratības mērķos liekot centrā kādu (vienalga, kādu, bet konkrētu) vai kaut kādu mediju vispār, nekādi netiek mērķēts uz multimediālo, multimodālo, saplūstošo hibrīdo, augmentēto vai vispār virtuālo vidi, kurā šobrīd dzīvojam un kurā arvien vairāk darbību ir automātiskas reakcijas uz mūsu ne līdz galam apzinīgajām kustībām, kas tālāk nepārskatāmā ātrumā un dziļumā transformē mūsu ikdienas pieredzes būtību un sistēmu (ieskaitot, piemēram, finanšu sistēmu). (Tāpat kā, starp citu, skolas pēc būtības, tātad nebalstoties uz lineāru tekstuālu naratīvu, nav reaģējušas uz relativitātes teoriju, kosmosa iekarošanu, kvantu fiziku, ģenētiku, nanotehnoloģijām un vēl milzu daudzumu pavērsienu zinātnes attīstībā, kas absolūti izmaina ne vien izpratni par mūsu eksistences pamatiem, bet varbūt arī pašus pamatus, bet gadu simtiem risinās it kā fonā).

 Mediju vēsture un izglītotības mijiedarbība Eiropas kultūrā kopš grāmatu drukas ieviešanās.

Mediju vēsture un izglītotības mijiedarbība Eiropas kultūrā kopš grāmatu drukas ieviešanās.

Modernās skolas pamatā ir ideja par alfabēta apguvi, jo minimālā prasība modernā cilvēka dzīvē ir tā koda zināšana, kurā iekodētas viņam pieejamas sociāli akceptētas zināšanas. Tādēļ 1) no idejas par mācīšanos lasīt un kultūrā nozīmīgo tekstu (kā kultūras koda) apgūšanu savā atmiņas bagāžā, ietverot dziļas, sociāli kritiskas lasīšanas prasmes, 2) caur šo prasmju rūpīgu (medijspecifiku ievērojošu) attiecināšanu uz dažādo mediju materiālu lasīšanu (kā valstiski un politiski akceptētais kultūras kods: lai arī cik tas būtu nepilnīgs, to jau gadus desmit akcentē), tālāk uz 3) informācijas, programmēšanas un datu izpratni un prasmi tos uztvert, kodēt, glabāt un citādi darboties un 4) atvērtiem, kompleksiem un nepārtraukti mainīgiem hibrīdās (virtuālās un augmentētās) vides "lasīšanas" (uztveres, atkodēšanas, nozīmes darināšanas) un reaģēšanas risinājumiem būtu jāvirzās ne tikai izglītības politikā, bet arī sabiedrībā kopumā pieņemtajai medijpratības izpratnei. Uzreiz redzams, ka šis jēdziens, par ko šeit runājam, jāskata, ietverot tā kompleksitāti un iekšējo dinamiku. Pateikt, ka medijpratībā mēs iemācīsim izprast mediju tekstus vai rīkoties ar aparātiem, mūsdienās vairs principā neko nenozīmē. Šķiet, ka vispār mērķēt uz kaut ko tik konkrētu kā mediju kompetenci (kādu pabeigtu un pateicējiem (plānotājiem, skolotājiem) skaidru un kontrolējamu zināšanu, prasmju un spēju kopumu) ir virspusēji. Jo, pirmkārt, kā mediju vēstījumu veidošanai paredzēto rīku un izplatīšanas kanālu, tā platformu, programmu, formātu un standartu daudzums ir milzīgs, to nevar tik vienkārši aptvert kā apgūstamo komplektu, jo sevišķi tādēļ, ka tas nepārtraukti mainās un tas notiek ne bez ekonomisku, politisku u.c. varu aktīvākas vai mazāk aktīvas saspēles. Un, otrkārt, medijpratībā skaidri jāakcentē atšķirība starp prasmēm dažādajos mediju lietošanas aspektos – piekļuve, uztvere, atlase, izvērtēšana atkodēšana, nozīmes veidošana, interpretēšana, formēšana, strukturēšana, medija atlasīšana un vēstījuma veidošana katrā atsevišķā medijā un visos kopā, resp., multimediālais, multimodālais, intermediālais, transmediju un krosmediju stāsts, komunikācijas plāna, stratēģijas un taktikas izveide sociālajos tīklos un komunikācijas vadība utt., utt., ieskaitot tādas šķietami neskaidras prasmes kā ķermeņa kustību koordinācija virtuālās vai pusvirtuālās vidēs, kas varētu būt nākotnes fizkultūras elements, – šie ir tikai daži aspekti "izdzīvošanai" mediju vidē. Tātad "kritiskās lasīšanas" elementu varētu šeit izvērst "kritiskās darbošanās" elementā, ar to saprotot vispirms doto rīku (programmu utt.) mērķtiecīgu piemeklēšanu, taktisku lietošanu un spēju tos radoši interpretēt un attīstīt (kas jau visai plaši notiek skolu un jauniešu centru foto, video, animācijas, programmēšanas un robotikas grupās, tiesa, bez skaidrības par nodarbes mērķiem un jēgu). Neviens taču nenoliegs, ka, praktiski darbojoties ar savu vēstījumu, vislabāk izprast arī to, kā tapis cits (piemēram, mediju vēstījums), kā darbojas sistēmas un kādi nodomi, iespējams, aiz tā stāvējuši, kādas ētikas normas vajadzīgas (saplūstot tradicionālajiem un t.s. sociālajiem medijiem, par tām būtu jārunā īpaši) un kādas emocijas tas man rada (vēl viens arvien vairāk zinātnieku uzmanību izsaucošs elements visā sarežģītajā tehnopsihoneiroloģiskajā tīklā, kas jāizprot). Jo nav iespējams jēgietilpīgi risināt informācijas pratības jautājumus, ja mēs, piemēram, nezinām, kā strādā emocijas sociālajos medijos. Treškārt – un tas saistās ar ļoti svarīgo ētisko aspektu –, manuprāt, grūti fiksēt kaut ko noteiktu kā medijpratības standartu, jo mūsu praksēs ar un par medijiem pazūd ideāls, kā vārdā iepriekš cīnījāmies par objektivitāti, sociālo atbildību, kritisko perspektīvu, kultūras kvalitāti. Par kādu izdzīvošanu vidē mēs īsti runājam – katra paša vai tomēr sabiedrības, šīs fikcijas, kas ik pa brīdim pazūd sociālo tīklu mirguļojošajās saitēs.

Arguments, ko bieži nākas dzirdēt, tiekoties ar praktiķiem, piemēram, skolotājiem, ir līdzīgs tam, ko nereti dzirdam sabiedrībā, runājot par medijiem un izglītību. Tas ir – nav iespējams par to runāt konceptuāli, teorētiski, runāsim praktiski! Viens no šī raksta uzdevumiem ir parādīt, kāpēc tas ir neērti, bet pareizi. Medijpratību grūti, ja ne neiespējami, konceptuāli vai diskursīvi aptvert, fiksēt pēc būtības, tādēļ arī sarunas par to neliekas saturiski nozīmīgas vai kaut kā funkcionāli vērtīgas. Tā vietā normāla prakse jau no 90. gadiem ir dalīties metodoloģiskajā pieredzē un iedziļināties gadījumu analīzē. Tomēr ar šāda veida tekstiem arī ir problēma – tie momentāni noveco (mainoties lietotākajiem medijiem, praksēm, platformām). Tādēļ mainīgajai skolotāja lomai mūsdienu skolā, kas saistās ar google un wiki kontekstiem, piederētos arī ļoti sensitīvs skats uz skolēnu mediju patēriņu. Skaidrs, ka bērni ātrāk apgūst jauno, bet arī vecs skolotājs viņam labāk varēs iemācīt, ko mācīties, kādēļ un kādi ir riski. Vienmēr kāds būs vecs un kāds – jauns, svarīgi nepazaudēt mērķtiecīgumu, spriestspēju, radošumu un… vērtības.

Tā kā medijpratība lielā mērā ir antiesenciāls koncepts, kas saistīts ar attiecīgi konceptualizēto mediju situāciju, tad to ir grūti visaptveroši aprakstīt un ietvert vienotā sistēmā, lai pasniegtu, šī paša iemesla dēļ arī katrs skolotājs netiks īsti respektēts kā vienīgais zināšanu turētājs, jo jaunās prasmes un jaunos medijus viņš apgūst vienlaikus un kopā ar saviem audzēkņiem (kam tas nav noslēpums). Drīzāk šis – visiem kopā apgūt – princips būtu akcentējams arī skolā, lai ietvertu katra pieredzē sociāli un vecuma ziņā ļoti neviendabīgas grupas. Kādēļ skolu jaunieši, piemēram, nevarētu būt tie, kas uzņemas atbildību par vecāka gadagājuma cilvēku medijaudzināšanu ne tikai ģimenē, bet arī sabiedrībā kopumā?

Tādēļ, ja ir nopietna vēlme kaut mainīt pašās skolā apgūstamajās kompetencēs, vispirms jāizstrādā stratēģija, kas atļautu pietiekami lielu brīvību oriģināliem taktiskiem risinājumiem (gan tādiem, kur iniciatīva nāk no skolotājiem, gan tādiem, kur iniciatīvu izrāda skolēni, gan tādiem, iespējams, kas būtu atvērti sadarbībai ar vietējo vidi visdažādākajās formās (no pašvaldības politikas un kultūras sarīkojumiem līdz voluntieru iesaistei pensionāru aprūpē kaut vai, piemēram, medijpratības apguves projektiem) un papildus stimulētu tos. Lai arī šis raksts kopumā uztur morāli norūpējušos toni, esmu pārliecināta, ka jaunie cilvēki joprojām atļaujas no sirds angažēties, ja savā priekšā redz īstu, skaidru un reālu mērķi. Lai to izdarītu, vispirms jāizcīna viņu uzmanība (un uzticība), jāmodina interese par jēgu, atbildību un būtību, jāliek kritiski paskatīties uz saviem ieradumiem, medijiem un medijpratību. Taču atliek vienīgi uzmest aci (es domāju to nopietni, medijpratīgam cilvēkam būtu obligāti jāzina, kāds stils un saturs valda pār tautas apziņas un atmiņas telpām) kādam no mūsu popularitātes reitingus vācošo jūtūberu blogiem – kā "FunFaceTV" vai meiteņu stila vlogi –, lai saprastu, ka tieši šis ceļš, visticamāk, tik viegls var arī nebūt.

[1] Jacques, D. (1993). Spectres de Marx. Paris, Galilée.

[2] Piemēram, Rozukalne, A. (2013). Latvia's Media Owners. A Monograph on Latvia's Media System and the Most Important Owners Thereof; Nagla, Ilze; Kehre, Anita (2005) "Latvia" Media Ownership and Its Impact on Media Independence and. Pluralism. Ljubljana: SEENPM; PEACE Institute, 249–265. 26) u.c.

[3] Sk., piem., visu, kas laika gaitā varētu būt saistīts ar t.s. "oligarhu lietu".

[4] Patiesību sakot, man tas šķiet skandalozs kritums jaunajā gadu tūkstotī – ja 1996. gadā vārda brīvību novērtēja 20,5% iedzīvotāju (WORLD VALUES SURVEY Wave 3 1995–1998 OFFICIAL AGGREGATE v.20140921. World Values Survey Association (www.worldvaluessurvey.org). Aggregate File Producer: Asep/JDS, Madrid SPAIN, Latvia), tad 2008. gadā vien 2,9% (EVS (2010): European Values Study 2008: Latvia (EVS 2008). GESIS Data Archive, Cologne. ZA4767 Data file Version 1.1.0, doi:10.4232/1.10162); salīdzinoši 6,8% (SKDS (2015)). Vērtību pētījumu apkopojums un analīze publikācijai tiek gatavota VPP ietvaros, pētnieki R. Rungule u.c.


Ilva Skulte

Ilva Skulte ir beigusi LU Filoloģijas fakultāti (tādēļ uzdrošinās laiku pa laikam rakstīt par literatūru), šobrīd strādā RSU Komunikācijas fakultātes Komunikācijas studiju katedrā un vairākus gadus (2...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!