Attēlā: Gala Gadota filmā "Brīnumsieviete"
 
Kino
27.06.2017

Mazs solis uz priekšu

Komentē
0

Par Petijas Dženkinsas filmu "Brīnumsieviete", 2017

Kioskā ar draugu izvēlamies rozā kafijas krūzītes, uz kurām uzdrukāts uzraksts "Girl power". Nav pārlieku empowering, otrā pusē rakstīts kaut kas par bučiņām, pašā reklāmas kampaņā atstrādāti stereotipi par blondīnēm, bet visu vienmēr mīļā miera labad var uztvert nedaudz ironiski. Arī sevi. Kad mēs norēķināmies par kafiju, pārdevēja skeptiski palūkojas uz manu draugu, kurš cita starpā ir arī vīrietis, un izmet īsu komentāru par to, ka viņam jau nu gan vajadzēja cita dizaina krūzīti vai, vislabāk, – tādu no metāla.

Kafiju es pērku, lai beidzot saņemtos un uzrakstītu recenziju par filmu "Brīnumsieviete". Lai parunātu par vīrišķo skatienu, par "meiteņu spēku" jeb spēcīgu sieviešu tēliem, par stereotipiem kino un to, kā viegla komiksu filma kļuva par 2017. gada skaļāko pieteikumu feminisma tēmai kino.

Pēdējā desmitgadē no 55 komiksu grāmatu adaptācijām kino līdz šim neviena filma nav veidota par varoni sievieti (kur šī sieviete būtu centrālais tēls, nevis daļa no grupas vai otrā plāna varone). Laikrakstā "Telegraph" Robijs Kolins norāda: lai pilnībā izprastu šo bēdīgo statistiku, jāņem vērā, ka no šīm 55 veselas divas filmas veidotas par suņiem. Vīriešu dzimuma suņiem, protams. Runājot par kritiku, "Brīnumsieviete" cita starpā nodemonstrēja, ka feminisms – vai vismaz zināms nīgrums pret mizogīniju – publiskajā telpā patiešām vairs nav gadījuma rakstura margināla parādība. Vismaz divu kritiku autori bija spiesti publicēt paskaidrojumus (ko gluži kā atvainošanos tomēr uztvert nevar) par nepārdomātiem izteikumiem. Izdevumā "Vulture" Deivids Edelstains ar savu recenziju, kurā uzkrītoši bieži parādījās aktrises Galas Gadotas izskata vērtējums, sacēla tvitervētru un saņēma vairākas skarbas atbildes, ieskaitot "Jezebel" parodijrakstu, kas vērtē "Brīnumsievieti" tīri no skatītāja masturbēšanas iespējamības viedokļa. Vēlāk Edelstains rakstīja, ka citāti, kuros saskatīts seksisms, izrauti no konteksta, bet pati reakcija uz tiem viņam likusi saprast, cik svarīga šī filma ir, pat ja viņš vēl aizvien to neuzskata par īpaši labu. Mazliet parakņājoties interneta dzīlēs, var atrast daudzus krāšņus izteikumus, sākot no secinājuma, ka režisore Petija Dženkinsa ir sieviete, tādēļ nav spējīga režisēt cīņu aiņas, beidzot ar norādi, ka supervaronēm tomēr vajadzētu nedaudz lielākas krūtis, vai sašutumu, ko izraisījis visnotaļ nevainīgais galvenās varones Diānas joks par to, ka baudai vīrieši nav nepieciešami. "Brīnumsievietes" kritiķi dalās trīs daļās: tie, kam var (taisnīgi) pārmest seksismu, tie, kas sauc filmu par svaiga gaisa malku, un tie, kas uzskata, ka filma ir pārvērtēta un arī feminisma ideju klātbūtne tajā nebūt nav tik izteikta. Pati nemaz nebiju domājusi par "Brīnumsievieti" kā kaut ko, par ko būtu jābūt viedoklim, līdz īsi pēc pirmizrādes saņēmu saiti uz "Kinoblogeru" publikāciju ar norādi, ka man NOTEIKTI būs ko teikt. Abpusējais kareivīgums interneta diskusijās tiešām vispirms pārsteidz, jo nav nekā pašsaprotama faktā, ka "Brīnumsievietei" piemīt provokatīva kino iezīmes. Gluži otrādi – tās ir šīs filmas pūļa izpatikšanai (crowdpleasing) rūpīgi aprēķinātās īpašības, kas ļāvušas pārspēt vairākus nozīmīgus kases rekordus, kļūstot par vienu no pēdējā laika veiksmīgākajiem "DC Comics" ekranizējumiem. Cits jautājums – kāpēc "Brīnumsieviete", kas komiksa formātā pirmoreiz parādījās jau 1941. gadā, uz ekrāniem nonākusi tikai tagad, kaut jau vairākkārt licies, ka supervaroņu potenciāls ir izsmelts, dažnedažādās kombinācijās izmēģinātas apvienotās supervaroņu filmas, radīti ārkārtīgi neveiksmīgi un nepārliecinoši supervaroņu filmu turpinājumi, publikai piedāvātas neskaitāmas supervaroņu filmu parodijas, kā arī debitējuši jau pieminētie suņi? Vai tiešām tikai tāpēc, ka varone ir sieviete?

Atbilde ir vienkārša. Jā. "Delfu" komentāri neatspoguļo sabiedrību, tomēr lieliski notver aizspriedumainākos, iesīkstējušākos un no loģikas pasargātākos tās locekļus, kā arī palīdz saprast, kādas necaursitamas pretenzijas var izraisīt jebkura tēma. Pie rakstiem un galerijām, kas skar šo filmu, pārsvarā var noskaidrot, ka sievietes izskatās pēc vīriešiem (slikti), sievietes pārāk izskatās pēc sievietēm, lai nezustu ticamības moments, kad viņas cīnās ar šiem par sevi tik daudzas reizes jaudīgākajiem radījumiem (slikti), bet vismaz vīrieši var acis pamielot (labi). Loras Malvejas radīto terminu "male gaze" ierasts tulkot kā "vīrišķais skatiens", taču domāju, ka tieši "acu pamielošana" labāk apraksta to, ko ierasts darīt ar sievietēm uz Holivudas ekrāna. Un pati doma, ka sieviete varētu izrādīties fiziski un mentāli pārāka par saviem partneriem vīriešiem, izrādās, vēl aizvien tiek uztverta kā tabu. Lūk, arī iemesls, kādēļ Holivuda, kas nemēdz riskēt, tik ilgi atlika "Brīnumsievieti". Interesanti, ka Holivuda, kas nemēdz riskēt, nolēma: 2017. gads tomēr ir tas brīdis, kad – ja reiz "Brīnumsieviete" jālaiž viena pati uz kino – samazināt sievietes priekšmetiskošanu saturā. Skatoties filmu, var just – kaut kur bijusi maza feminisma čekliste, kurā visi ķeksīši salikti pareizi, varbūt ne ar milzu kaislību un pārliecību, bet vienkārši tāpēc, ka tā vajag. Piemēram, ja reiz mēs ģērbsim galveno varoni ļoti seksīgi, mēs atradīsim vietu filmā, kur norādīt, ka tieši tā viņa jūtas ērti, un padarīsim gluži cita veida apģērbu par apspiešanas simbolu. "Brīnumsieviete" lielā mērā ir atgriešanās pie klasiska, vienkārša, labestīga un pat naiva kino, taču šoreiz tas pakārtojis vērtības atbilstoši sava laikmeta vajadzībām. Piemēram, salīdzinot ar Kristofera Nolana skaudri eksistenciālajiem, drūmajiem un ciniskajiem betmeniem, Petijas Dženkinsas "Brīnumsieviete" daudz vairāk izvēlas būt pasaka un fantāzija. Savukārt, salīdzinot ar daudzām citām pēdējo laiku komiksu filmām, "Brīnumsieviete" izvēlas būt cilvēcīga un, labi, teikt "gudra" būtu pārspīlējums, bet patiešām izvairās no nesakarīgiem sižeta pavērsieniem un idiotiskiem jokiem, paliekot patīkami gaumīga. Režisore Petija Dženkinsa, kura nodēvēta par it kā politkorektu izvēli "Brīnumsievietes" režisores krēslam, ievērību guva ar filmu "Monstrs" par sērijveida slepkavu Eilīnu Vornosu ar Šarlīzi Teronu galvenajā lomā, par kuru aktrise saņēma "Oskaru". Lai arī Dženkinsa vairākkārt izvēlēta vai pati iecerējusi pilnmetrāžu režiju, ieskaitot arī kādu citu supervaroņu filmu, viņai dažādu iemeslu dēļ šie plāni izjuka, un līdz pat "Brīnumsievietei" Dženkinsa vairāk nodarbojusies ar tipiski sievietēm atvēlētu režijas jomu: seriālu (ieskaitot "The Killing" un "Arrested Development") veidošanu. Starp citu, lai pārbaudītu filmas "Monstrs" latvisko rakstību, "Google" meklētājā ievadīju atslēgas vārdus "Monstrs filma Šarlīze Terona". Pirmais rezultāts: "Aktrise Šarlīze Terona izskatās pēc tantes – uzbarojusies par 20 kg". Šādā pašā manierē par Galu Gadotu varu primāri noskaidrot, kāpēc viņa uz "Brīnumsievietes" pirmizrādi nevilka augstpapēžu kurpes.

No vienas puses, "Brīnumsieviete" nav nekāds milzīgais solis uz priekšu. Galvenās varones sašutums par sieviešu tiesību ierobežotību vērsts pret laiku, kurā noris filma, – 20. gadsimta sākumu, Pirmā pasaules kara beigām. Romantiskā līnija, lai arī nedaudz apvērš lomas, tomēr beigu beigās iegrūž sievieti vīrietim rokās. Un katrs, kas ierauga Diānu, izsaka komplimentus par viņas ārējo izskatu, pat ja tas tiek darīts tik pārdomāti, ka neizskan vulgāri, seksistiski vai pārmēru kaitinoši. Diemžēl, ja filma uzdrošinātos iestāties par sieviešu tiesībām plašākā mērogā, iespējams, mēs to vairs nespētu uztvert kā izklaidējošu kino, jo acu pamielošanas diskurss ir smagnēji iesūcies lielākajā daļā filmu, ārpusē atstājot tikai sīciņus izņēmumus. Un Diānas mulsums par dzimumlomu dalījumu kā tādu (jo viņa uzaugusi starp amazonēm, bez vīriešu klātbūtnes), viņas stingrā pārliecība par savu rīcību un apziņa, ka nevienam viņa nepaklausies, mazās uzvaras pār aizspriedumiem, drosme un galu galā nespēja tēlot upuri, bet diezgan dabiskais un loģiskais fakts, ka vīriešus glābs viņa, nevis otrādi: pagaidām tas ir pietiekami. Mazā meitene manī un feministe manī varēja līksmot vienlaikus.

Domājot par bērnības lomu spēlēm, par iemiesošanos savos (super)varoņos, man jādomā par "Bruņurupučiem nindzjām" (un to, ka meitenes obligātā loma bija reportiere Eiprila O'Nīla, kuru regulāri vajadzēja glābt), par "Motopelēm no Marsa" (Šarlīna, kura bija stipra, bet kurai neļāva kauties un kura bija jāglābj), par "Masku" (Pegija, arī reportiere, arī bija jāglābj) un tā tālāk, un tā vēl joprojām. Kad televīzijā parādījās deviņdesmito "Betmena" franšīze, šķiet, lomu spēles beidzās, taču es biju absolūtā sajūsmā par Džoela Šūmahera "Betmenu un Robinu", kas uzreiz padarīja mani par Alīsijas Silverstones un Umas Tūrmanes talanta absolūtu pielūdzēju. Te pēkšņi vienā filmā veselas divas sievieškārtas varones, kas gatavas cīnīties, kam ir savi mērķi un kas grib glābt, nevis tikt glābtas. Bija milzīga vilšanās pieaugušā vecumā atklāt, ka tā tiek uzskatīta par vienu no sliktākajām Betmena filmām. Es vēl aizvien vainoju Robinu.

Mazām meitenēm vajag supervarones, kurām gribētos līdzināties, bet, iespējams, viņas to nemaz nevar uzzināt, līdz ar tādām nesastopas. Mani pašu pārsteidza bērnišķīgā sajūsma, ar kuru jutu līdzi Diānai "Brīnumsievietē". Tas nenozīmē, ka nespēju līdzjust vīriešiem supervaroņiem (varu, esmu pieradusi), atšķirībā no vīriešiem, kas sakās esam nespējīgi identificēties ar sieviešu tēliem (iespējams – nav pieraduši), tomēr "Brīnumsieviete" izrādījās daudz jaudīgāka skatītāja pieredze, nekā biju gaidījusi.

Atgriežoties pie feminisma skatpunkta, pārsteidz tas, ka filmu var uztvert kā feministisku lielā mērā tāpēc, ka tajā nav (jūtamu) seksisma elementu. Jāatceras gan, ka arī noteikumi, lai filma izietu Behdelas testu, nav pārāk prasīgi. Un, ja vesela industrija uzcelta uz drošām pieraduma shēmām, jebkura novirze no normas jau vēsta par pārmaiņām. Brīnumsieviete jeb Diāna uzaug sieviešu sabiedrībā ("uz lesbiešu salas" – saka internets), un viņa ir audzināta, lai iestātos pret karu un to izraisīto ļaunumu ("pret toksisko maskulinitāti" – saka feministiski noskaņotā interneta daļa). Diānas izolācija no ārpasaules izbeidzas tad, kad amerikāņu spiegs, bēgot no vajātājiem, nokļūst uz viņas salas un, Diānas izglābts, pavēsta amazonēm: kaut kur ir sācies Pirmais pasaules karš. Diāna, pati būdama pusdieviete, uzskata cilvēkus par savā būtībā labiem un tic, ka jānogalina vien kara izraisītājs – dievs Arejs.

Diemžēl (pavisam mazliet izbojājot paredzamu intrigu) tik vienkārši tas nav, un pie diezgan daudz kā vainojami cilvēki paši. Angliski jēdziena "men" dubultnozīme padara to vēl pretnostatītāku Diānai, piemēram, brīdī, kad viņa pirmā šķērso "No Man's Land" – izdara kaut ko tādu, ko spējīga paveikt tikai viņa. Petija Dženkinsa intervijās izteikusies, ka nevairās no tā, ko citi varētu viegli nodēvēt par "salkanību", bet viņa uzskata par sirsnību. Sirsnība, vienkāršība un siltums "Brīnumsievietē" tiešām ieplūst dabiski, nekādā veidā nepazeminot filmu. Karojošās puses gan varētu turpināt iebilst, ka tas padara filmu "sievišķīgu" un "mīkstu" vai, gluži pretēji, ka diskurss, kas patiesi iestātos par atbrīvošanos no toksiskā maskulīnisma, nepieļautu kara un cīņas ainas kā tādas, bet filmas vispārējais vērtējums (8,1 filmu datubāzē IMDB un 92% vietnē "Rotten Tomatoes") liecina par to, ka sirsnīgas supervaroņu filmas ir vajadzīgas, ka skatītāji ir noguruši no vizuālu specefektu pārpildīta kino, kur forma uzvar saturu, un "Brīnumsievietei" ir izdevies atrast formulu, kas strādā. Arī vēlme cīnīties ar karu kā tādu, nevis ļaunajiem ienaidniekiem, piestāv laikam un nedaudz noslāpē filmas teju izaicinošo naivumu.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0