"Mazgalvīši spēlē mājās"

Satraucoša piedzīvojumu pasaka, "latviešu Karlsons", kurā bērna fantāzija atklāj neticamu, bet pilnīgi reālu paralēlo pasauli, kas sadzīvo ar reālo. "Mazgalvīšu" atmosfēra ir teiksmaina un reālistiska vienlaikus.

Annai ir seši gadi. Viņa vienīgā pazīst mazgalvīšus – ģimeni, kas dzīvo mazā dzīvoklītī starp mājas pirmo un otro stāvu. Turklāt Anna pati uzzīmē mazgalvīšiem sejas. Kad Annas vecāki pārvācas uz jaunu dzīvokli, mazgalvīšu tur vairs nav. Taču ziemas vidū negaidot izrādās, ka viņi tagad dzīvo Annas vecāku lauku mājā. "Cilvēki iet tur, kur iet viņu Mazgalvīši. Un otrādi. Ja vien viņiem vēl ir savs Mazgalvītis." Mazgalvīšiem ir sava sadzīve un paradumi, vēsture un ģeogrāfija, turklāt tai atrodami pierādījumi ne tikai Annas rotaļās, bet pieaugušo pasaules atzītajos faktos. Iespējams, mazgalvīšiem cilvēku dzīvē ir daudz lielāka nozīme un ietekme, nekā varētu domāt, tāpat arī citiem neikdienišķās pasaules iemītniekiem, piemēram, agresīvajam sakārnim Igidokam, kam likts iznīdēt visu veco. Tikai ar dzīvības briesmām Annai izdodas paglābt veco mazgalvīti, kas spēj izstāstīt viņai gan mazgalvīšu, gan viņas pašas ģimenes vēsturi.

Grāmatas autors Pauls Bankovskis; Ilustrāciju māksliniece Katrīna Neiburga

 

Otrais vaKars: igiDOKs

Labdien, mani sauc Anna un man jau ir seši gadi. Kārļa mājā ir lifts, bet manā nav. Kārļa liftā ir dažas pogas, kuras nav brīv spiest. Arī es tagad dzīvoju daudzstāvu mājā, bet mums ir tikai kāpnes. Jaunajā mājā mēs ar mammu ievācāmies pēc tam, kad tētis un mamma izšķīrās. Kārlim kaimiņos dzīvo veca tantiņa, un viņai ir slimi kaķi. Pati tantiņa arī bieži ir slima, pie viņas brauc ārsts. Pa kāpnēm viņai būtu grūti uzkāpt līdz ceturtajam stāvam, tāpēc ir labi, ka mājā ir lifts. Un arī ārstam būtu grūti tik bieži kāpt. Es nezinu, kas kaiš viņas kaķiem, bet tantiņa vienmēr saka, ka viņi ir slimi. Dažreiz kāds no kaķiem izsprūk kāpņu telpā, un tad tantiņa viņu sauc:

– Juri, Juri, Juri!
Tāds jocīgs kaķa vārds.
– Jurītis jau man dikti slims, – tantiņa saka, sagrābj izplūkātai pelēkai slotai līdzīgo runci un iestiepj dzīvoklī. Vēl tur dzīvo rudi balti melnā Rēzija, svītrainais Pedigrijs, baltā Nutella un melnais Toksiks. Visiem viņas kaķiem ir jocīgi vārdi. Un viņi visi esot ļoti slimi, lai gan izskatās pavisam parasti un veseli.

Vēl tur kaimiņos dzīvo muzikants, lai gan es nezinu, kādā orķestrī un kādu mūziku viņš spēlē. Dažkārt viņš ir ģērbies melnā uzvalkā, baltā kreklā, ap kaklu apsējies tauriņu, bet citkārt viņam kājās melnas ādas bikses ar spožām kniedēm. Esmu redzējusi, ka viņš nāk vai iet ar ģitāru uz muguras, ar vijoles kasti azotē, stiepj pa kāpnēm līdz liftam čellu vai tauri un vienreiz pat bungas, kas bija tik lielas, ka liftā brauca augšup vienas pašas, bet pats muzikants aizelsies un nosvīdis dzinās savām bungām pakaļ pa kāpnēm.

Manā mājā lifta nav, tomēr es esmu redzējusi dažādus liftus. Ir tādi spoži un pavisam jauni, no stikla un dzelzs – tādi ir lielajos veikalos. Tad vēl ir tie, kas izskatās pēc veclaicīgām istabiņām, un tie, kuros ir gandrīz tāda pati sajūta, kā ielienot omes vecajā drēbju skapī.

Kārļa mājas lifts ir tāds kā vecais vilciens, ar kādu es dažas reizes esmu braukusi pie omes – tas grab, klab, ļogās un stumdās. Lifta sienas ir saskrāpētas un aprakstītas, un vēl tur nesmuki ož. Kārļa liftam ir ļoti jocīgas pogas. Tās ir divās rindās, sarkanas un melnas, un izskatās pēc pēdiņām, kuras ieminis kāds gājējs ar vienu sarkanu, otru melnu kāju. Vai varbūt slims kaķis. Lifta pogas izskatās tā:

Pie melnajām kāds ar roku pierakstījis: “Nespiest!” Un nevienam jau nenāk prātā tās spiest – melnās pogas ir netīras, pieputējušas un iespiestas uz iekšu. Dažas ir aizlipinātas ar košļeni vai kaut ko tamlīdzīgu. Kārlis saka, ka uz pogām esot harča un taisa nesmuku skaņu, tādu, it kā skalotu kaklu. Es nezinu, kas ir harča, bet zinu, ka viņš tīšām mani kaitina. Dažas no pogām ir sadedzinātas un sakusušas melnā plastmasas ķēpā.

No liftiem cilvēkiem ir labums, taču Kārļa mājas lifts ir tik dīvains, ka arī labums ir neparasts. Lifts nepietur kāpņu laukumiņos pie dzīvokļu durvīm, bet mazajos laukumiņos starp stāviem. Piemēram, kad gribu aiziet pie Kārļa, lifts mani uzved vai nu pusstāvu augstāk, vai pusstāvu zemāk, un tāpēc gabaliņš vēl jākāpj pa kāpnēm – vai nu uz augšu, vai leju.

Kārlis teica, ka lifts iebūvēts jau daudzus gadus pēc tam, kad uzcelta māja, un tāpēc viss esot tik nepareizi. Un vispār – lifts esot atvests no kādas citas mājas, un tāpēc tam esot tādas aplamas divrindu pogas.

Man gribētos kādreiz nospiest kādu no melnajām pogām, taču ir bailīgi. Nē, pat ne tā, ka bailīgi, jo vispār man ne no kā nav bail, vienkārši liftā parasti ar mani kopā brauc vai nu tētis, vai gadās slimā tante, vai savādais muzikants, vai tā meitene, kas sasmaržojas tik stipri, ka man no viņas vienmēr sāk sāpēt galva. Un pie pogām rakstīts: “Nespiest!” Un es esmu paklausīga meitene. Un tāpēc pa īstam man nemaz negribas spiest tās pogas.

Tajā vasarā blakus Kārļa mājai sāka būvēt jaunu veikalu. Lai varētu uzbūvēt jaunu veikalu, veco veikalu jauca nost. Vispirms apkārt uztaisīja dēļu žogu, pēc tam mājai izsita visus logus, sāka lauzt un plēst. Man nepatīk, ka lauž un plēš, un vispār man nepatīk troksnis un putekļi, bet Kārlis gribēja iet skatīties. Un pieaugušie arī teica:

– Ejiet, ejiet! Ko tad jūs visu dienu pa istabu vien.

Un tā nu mēs gājām. Pie vecā veikala aiz žoga bija piebraukusi liela mašīna. Tāds kā ceļamkrāns, kam snuķa galā asi un spoži dzelzs zobi.

– Tāds kā dinozors, – teica Kārlis.
– Nevis dinozors, bet dinozaurs, – izlaboju es. Taču Kārlis tāpat turpināja teikt “dinozors”.

Dinozors atpleta žokļus, iegrauzās mājas sienā, pagrozīja galvu, un siena sagāzās. Pa gaisu lidoja ķieģeļi, putekļi un stikli. Kārlis priecājās un teica, ka izskatoties gandrīz kā karā. Ja tā notiek karā, man karu nemaz negribas. Tur, kur mājai vairs nebija sienas, varēja redzēt iekšpusi – istabu ar puķainām
tapetēm, pat kalendārs bija palicis pie sienas. Pavisam laba istaba, kurā mierīgi varētu dzīvot.

– Iesim mājās, – teicu es, jo man bija garlaicīgi un drusku bēdīgi.

Taču Kārlis činkstēja, ka gribot paskatīties vēl. Tā nu mēs stāvējām un skatījāmies, līdz sāka līt. Kārlis vienalga negribēja nākt, bet es teicu, ka viņš samirks, saslims, nomirs un viņa mammīte raudās. Par to Kārlis sadusmojās, teica, ka nemirs nekad, un gandrīz pats sāka raudāt, tomēr paklausīja. Laikam arī Dinozoram lietus nepatika. Viņš drusku pamīcījās pa drupu kaudzi un sastinga. Mēs skrējām mājās.

Braucot liftā, Kārlim patīk spiest pogas.
– Pats, pats, es pats spiedīšu! – viņš kliedz.
Tas tāpēc, ka viņš ir mazāks. Un es viņam ļauju arī, citādi atkal sāks raudāt.

Viņš nospiež sarkano pogu ar ciparu četri, bet kad lifts sāk braukt, spaida arī citas pogas – to, uz kuras rakstīts “Avārijas signāls”, bet citreiz arī to, uz kuras rakstīts “Stop”. Man nepatīk, ka viņš tā dara, es mēģinu nostāties pogām priekšā, taču Kārlis sāk mani kutināt, man sanāk smiekli, un viņš tomēr pamanās kādu pogu nospiest. Es viņam vienmēr saku, ka avārijas zvana pogu drīkst spiest tikai tad, kad lifts iesprūdis, vai arī tad, kad liftā kādam palicis nelabi, bet Kārlis tikai mēdās. Un izliekas, ka nelabi ir viņam. Viņš spiež tāpat vien, lai redzētu, kas notiks. Piespiež, pietur, un visu laiku skan riebīgs pļerkšķis. Vai arī nospiež pogu “Stop”, un lifts strauji apstājas. Vai nu starp stāviem, vai kaut kā tamlīdzīgi. Lifts atkal sāk braukt tikai tad, kad vēlreiz nospiež pogu ar ciparu.

– Saderam, ka tu nenospiedīsi melno pogu, – tajā dienā es viņu sāku ķircināt. Es nezinu, kāpēc. Laikam man nepatika zvana pļerkšķis. Man no tā sāka sāpēt galva.

– Nospiedīšu gan! – teica viņš.


– Saderam, ka ne! – nerimos es.


– Nospiedīšu gan! Es tās pogas esmu spiedis simtiem un tūkstošiem reižu.

– Un kas tad notiek? – prasīju es.


– Nekas, – Kārlis sabozās. – Nekas nenotiek.


– Nu tad nospied! Ko tad tu nenospied? Saderam, ka tu neesi nekad spiedis! Un tagad arī nenospiedīsi! – teicu es.


Kārlis brīdi saminstinājās, tad pastiepa roku un pieskārās ar pīpēm izdedzinātajai plastmasai. Viņš bija izraudzījies pašu tīrāko pogu – to, uz kuras nebija ne košļenes, ne harčas.

Es aizvēru acis. Es nezinu, kāpēc aizvēru, bet aizvēru. Un man šķita, ka arī Kārlis aizver. Saprotams, ja jau pati biju aizvērusi acis, es to nemaz nevarēju redzēt, tomēr man likās, ka arī viņa acis ir ciet, un ka mēs abi reizē acis aizveram un reizē atveram. Es ieplestām acīm raudzījos Kārļa acīs, un manējās droši vien bija tikpat lielas un apaļas.

Lifts palēcās un strauji apstājās. Līdzīgi kā tad, kad Kārlis nospiež pogu “Stop”. Lifts apstājās starp trešo un ceturto stāvu. Nē – nevis starp trešo un ceturto stāvu, bet starp trešo un ceturto kāpņu laukumiņu, tātad tieši ceturtajā stāvā; tur, kur dzīvoja muzikants un slimā tante ar slimajiem kaķiem.

Bet tad lifts noraustījās, sazvārojās un spēji šāvās sāņus.

Es atceros, līdzīga sajūta bija amerikāņu kalniņos “Legozemē” Vācijā – mēs ar tēti bijām, un es tēti pierunāju izmēģināt, kā tas ir. Amerikāņu kalniņi ir tādi mazi vagoniņi, kas pa šaurām sliedēm traucas augšup un gandrīz stāvus atkal krīt lejā, līču loču un dažkārt pat atmuguriski. Dažās vietās vagoniņi maina braukšanas virzienu, sāk griezties uz vietas, un tad vienmēr dzirdama klaboņa un čīkstoņa. Un tieši tāda klaboņa un čīkstoņa atskanēja arī tagad.

Kustība bija tik spēja, ka mēs ar Kārli noripojām uz grīdas. Es pret lifta sienu atsitu elkoni. Kārlis teica, ka nekā nopietna jau tur neesot, bet man taču sāpēja. Pa īstam, tā, ka gandrīz jāraud. Lifts tagad brauca ātri, ātri, daudz ātrāk, nekā tad, kad brauca augšup vai lejup. Varēja dzirdēt, kā aiz sienām šalc vējš, un sajūta patiesi bija kā vilcienā. Jā, apakšā pat klabēja riteņi; ar tieši tādu pašu skaņu kā vilciena riteņi – tu–duk, tu–duk, tu–duk!

Redzēt gan neko nevarēja, liftam jau nav logu, tomēr varēja sajust, kā sliedes dažbrīd met līkumus, riteņi kauca un čīkstēja, un es redzēju, ka arī Kārlim ir bail. Pa īstam. Par to man drusku bija prieks, jo nemaz nav patīkami baidīties vienai pašai – tad visi tevi uzskata par bailuli un apgalvo, ka tu esi kā jēla ola.Tagad mēs baidījāmies abi kopā – Kārlis ieplestām acīm, es – skaļi spiedzu.

Taču tas vēl nebūt nebija viss.

Ar tikpat spēju kustību lifts apstājās. Patiesībā tas notika vēl straujāk, nekā uzsākot braukt – tā, it kā mēs ar liftu būtu kaut kur ietriekušies.

Troksnis bija tāds, ka pilnīgi ausis aizkrita. Taču par aizkritušajām ausīm nebija laika domāt, jo mēs atkal lidojām, kūleņojām pa grīdu un atsitāmies pret sienu. Šoreiz bija vēl sāpīgāk. Uz brīdi nodzisa, tad atkal iedegās gaisma. Man nav bail no tumsas, tomēr tumsa nepatīk, vienkārši nepatīk.

Mēs baidījāmies pakustēties. Labu brīdi sēdējām zemē un klusējām. Izskatījās, ka Kārlis tūliņ sāks raudāt. Vēlāk viņš man teica, ka arī es esot izskatījusies tāpat. To viņš vienkārši izdomāja, lai mani kaitinātu.

– Kas tas bija? – viens no mums vaicāja.


– Es nezinu, – vai nu viens vai otrs atbildēja.


Mēs pietrausāmies kājās un nopurinājām no drēbēm putekļus. Tam gan nebija nekādas jēgas, jo putekļi bija itin visur. Laikam no lielā blīkšķa un trieciena liftu bija piepildījis putekļu mākonis.

– Apčī! – teicu es.
– Apčī! – nošķaudījās Kārlis.
Ausīs vēl arvien džinkstēja, tomēr mēs saklausījām klaudzienus – tādus pavisam sīkus un klusus klauvējienus pie lifta durvīm.


– Palīgā! – iesaucos es.


– Palīgā! – iesaucās Kārlis.


– Palīgā! Palīgā! Palīgā! – viņpus durvīm cita caur citu atsaucās daudzas sīkas balstiņas.
Lifts vēlreiz sašūpojās, un durvis atvērās – gan ne līdz galam, tikai tādā šaurā spraudziņā, taču ar to pietika, lai liftā kopā ar vēl vairāk putekļiem sāktu spraukties...

– Mazgalvīši, – es pārsteigta iesaucos, jo tie patiesi bija mazgalvīši. Daudz daudz mazgalvīšu – lieli un mazi, pavisam veci, noplīsuši, izbalojuši un nodiluši, pilnīgi jauni un gaužām netīri; apkrāvušies ar mazām pauniņām un tikpat mazām somām un koferiem.

Jau pavisam drīz lifta grīda bija pilna, taču klāt nāca arvien jauni un jauni mazgalvīši. Tie, kuriem bija sejas, izskatījās nobijušies un satraukti; tie, kuriem nebija, izskatījās no bailēm pazaudējuši seju. Viņi rāpās cits citam pāri, spiedās arvien ciešāk, un jau pēc mirkļa satrauktu mazgalvīšu ņudzeklis sniedzās mums līdz vidum.

– Beidzot, beidzot jūs esat ieradušies, – cauri mazgalvīšu pūļa čalām, vaimanām un izsaucieniem bija saklausāma kāda skaļāka balss.  Tas bija patiešām vecs mazgalvītis – varēja manīt, ka mīkstais pildījums, ar ko viņš kādreiz bijis piebāzts, ir vai nu savēlies vai kļuvis trausls un sadrupis, un tāpēc mazgalvīša galva, rokas, kājas un rumpis tagad ir šļaugani, audums locītavu vietās sakrunkojies, bet uz plaukstām un sejas gadu gaitā nodilis, notaukojies un kļuvis spīdīgs. Pāris vietās – uz rumpja un galvas sānos – mazgalvīša audums bija izdilis caurs, un caurumi aizlāpīti ar brūnu dziju. Lāpījuma vietas izskatījās tieši tāpat kā manu omes adīto kapzeķīšu papēži; kad tie izdila, ome zeķītēs iebāza koka lāpāmsēnīti un caurās vietas rūpīgi aizdarīja.

– Beidzot! Beidzot jūs esat klāt! – vecais mazgalvītis sauca. – Mēs jūs tik ļoti gaidījām!

Tikmēr liftā mazgalvīšu jau bija saradies tik daudz, ka viņu kustīgais un mīkstais ņudzeklis sniedzās man līdz padusēm, bet Kārlim līdz zodam.

– Es gribu mājās! Palīgā! – vaimanāja Kārlis.

– Aiziet! Pārējie brauks ar nākamo! – mazgalvīšu pūļa sacelto jezgu pārkliedza vecais mazgalvītis.

– Vai jūs nebūtu tik laipni un nenospiestu otrā stāva pogu? Ātri! – viņš man uzsauca. – Melno!

Otrā stāva melnā poga bija viena no tām, kas bija aplipināta vai nu ar košļeni, vai harču, kā apgalvoja Kārlis. Bet tobrīd par tādiem sīkumiem es vairs galvu nelauzīju, es pastiepu roku...

– Vē! – viebās Kārlis.
...un nospiedu pogu.


– Uzmanību, durvis aizveras! – iesaucās vecais mazgalvītis. – Mieru, tikai mieru, mēs tūliņ atgriezīsimies un paņemsim pārējos.

– Es gribu mājās, es gribu pie mammas, – klusām īdēja Kārlis.

Lifta durvis grabēdamas aizvērās un brīnumainā kārtā neviens no mazgalvīšiem netika ievērts. Lifts palēcās un sāka traukties pa neredzamo dzelzceļu, taču šoreiz mēs ar Kārli palikām stāvot kājās – mūs noturēja visapkārt saspiedušies mazgalvīši.

– Jaunais cilvēk, – viņa īdēšanu saklausīja vecais mazgalvītis. – Arī mēs gribam mājās. Mēs visi! Taču mūsu māju šorīt apēda.

– Apēda? – neticēju es.

– Jā, apēda. Mūsu māju apēda Igidoks, – lai gan mazgalvītis tagad čukstēja, pārējie mazgalvīši viņa teikto dzirdēja, un liftā atskanēja bērnu raudas un pieaugušo mazgalvīšu vaimanas.

– Igi..., Igi...? – Kārlis mēģināja atkārtot.

– Igidoks, – mazgalvītis pamāja. – Es jau esmu diezgan vecs, droši vien pats vecākais no mazgalvīšiem, taču pats Igidoku nekad nebiju redzējis, tikai dzirdējis par viņu no saviem vecākiem. Arī viņi Igidoku laimīgā kārtā nebija redzējuši, tikai dzirdējuši nostāstus. Nostāstus par Igidoku, kas ierodas visu sagraut, nopostīt un apēst. Laimīgā kārtā nu jau sen neviens vairs neatceras, kāds tas Igidoks īsti izskatījies. Vieni mazgalvīši apgalvo, ka Igidoks esot līdzīgs lielam sunim vai vilkam, citi man stāstījuši, ka tas ir kā celms, bet vēl daži uzskata, ka Igidokam vispār neesot nekāda veidola...

Lifts sazvārojās un apstājās. Durvis atvērās, aiz durvīm bija sarkanu ķieģeļu siena, tomēr mazgalvīšu liftā kļuva arvien mazāk un mazāk. Tikai brīdī, kad viņu pulks sniedzās man vairs tikai līdz ceļiem, es sapratu, ka sienā ir arī mazas durtiņas – tieši mazgalvīšu augumā. Vēl pēc mirkļa liftā bijām palikuši tikai mēs ar Kārli un sirmais mazgalvītis.

– Ātri atpakaļ! – viņš komandēja. – Nedrīkst kavēties. Igidoks ir dusmīgs un viņus apēdīs. Nospied pogu!

– Kāpēc viņš ir dusmīgs? – vaicāju es.

– Tāpēc, ka viņš grib ēst un vēlas, lai ēdamo viņam pienes klāt. Bet kurš gan tādam ko nesīs! Tad viņš kļūst dusmīgs un var apēst jebko – mājas, kokus, droši vien pat mašīnas, – paskaidroja vecais mazgalvītis.

– Es negribu atpakaļ! Es gribu mājās, – teica Kārlis. Izskatījās, ka viņš tūliņ sāks raudāt.

– Kas tad nu? Puikas neraud! Vēl tikai vienu reizi, – teica mazgalvītis.

Es nospiedu pogu, durvis aizvērās, lifts atkal rāvās sāņus, taču šoreiz mēs jau to zinājām un mums izdevās noturēties kājās. Tikai vecais mazgalvītis mīksti aizripoja pa grīdu.

Kad atvērās durvis un liftā stumdīdamies un grūstīdamies sāka spiesties atlikušie mazgalvīši, vecais mazgalvītis palēcās un pāri viņu galvām metās laukā no lifta.

– Mani negaidiet! – cauri kņadai un putekļiem varēja dzirdēt viņa balsi; viņš nozuda tumsā. – Aizvediet... pēc tam... gaidīšu...

– Gribu mājās! – nerimās Kārlis. – Brauksim mājās!

– Pagaidi, mums jāaizved mazgalvīši. Un pēc tam jāatbrauc pakaļ vecajam mazgalvītim, – iebildu es.

– Bet tu taču dzirdēji, ka viņš teica, lai viņu negaida! – Kārlis gribēja strīdēties.

– Nu, labi – tad es braukšu viena, – es teicu. Kārlis sapūtās un spārdīja lifta sienu. Un draudēja visu

izstāstīt mammai. Arī to, ka es viņam neesmu klausījusi.

– Es esmu vecāka, – teicu es. – Tev ir jāklausa mani. Ja gribi, vari nebraukt.

Tā nu mēs tomēr braucām abi. Kārlis sēdēja ierāvies lifta stūrī un blenza uz savu kurpju purngaliem.

Lifts apstājās, durvis atvērās, taču no vecā mazgalvīša nebija ne miņas.

– Es taču teicu..., – vienā laidā atkārtoja Kārlis, bet es nemaz neklausījos.

– Mums viņš jāatrod, – teicu es. – Ja nu ar viņu noticis kaut kas nelabs.

Es negaidīju Kārli, bet izlēcu no lifta un nonācu šaurā, tumšā gaitenī ar zemiem griestiem.

– Ja negribi, nenāc, – uzsaucu Kārlim. – Vari mani gaidīt liftā.

Kārlis pilnīgi noteikti negribēja, taču arī gaidīt liftā nevēlējās un gausi man sekoja.

Gaitenis meta līkumu un tūliņ pēc tam sazarojās. No labās puses spīdēja gaisma, tāpēc vispirms pagriezos turp. Pagriezos un sastingu, jo priekšā pavērās tukšums. Nē, pat ne tukšums – mani apžilbināja spoža saule, zilas debesis, lietus bija norimis, dziļi dziļi lejā pa būvgružu kaudzi mīcījās traktors. Tagad bail sametās arī man. Ja mēs nokristu tur lejā, būtu ļoti ļoti lielas nepatikšanas.

– Kārli? – es atskatījos. – Tā ir tā māja, kuru jauc nost. Mēs esam tajā mājā, kuru ēda Dinozors.

Taču Kārļa tur nebija.

– Kārli? Kārli? – es turpināju saukt un skrēju dziļāk tumsā. Kārli atradu mazā istabiņā. Tur nebija pavisam tumšs, jo sienā bija mazs lodziņš. Kārlis sēdēja uz grīdas un stūķēja kaut ko kabatās.

– Ko tu tur dari? – es viņam vaicāju
– Paskaties, ko es atradu, – viņa acis sajūsmā spīdēja.
Tur bija gan mazas mazītiņas mēbelītes, glezniņas un trauki, gan paklāji un sīciņi apavi. Kārlis rakņājās pa mazo mantību, un šo to, kas viņam šķita vērtīgāks, noglabāja kabatās. Kārlis nav liels, viņš ir mazāks par mani, taču viņa rokas vienalga bija par lielu visām šīm sīkajām lietiņām, un daudzas no viņa pieskāriena salūza.

– Kārli, tā nedrīkst! Tās ir mazgalvīšu mantas, – es sadusmojos.


– Bet es tās atradu! Atrasts nav zagts! – viņš iebilda.
– Nē, tu neatradi. Te ir viņu mājas, – teicu es.


– Bet viņiem tās tāpat vairs nevajadzēs, viņi taču visi aizbēga, – sacīja Kārlis.

– Tūliņ pat noliec visu atpakaļ! Mums jāatrod mazgalvītis, vai tu jau aizmirsi? – teicu es.


– Es jau nemaz negribēju viņu meklēt. Tu gribēji! – Kārlis piecēlās kājās un apdauzīja pret griestiem galvu.


– Noliec visu atpakaļ, un iesim! – es pavēlēju.
Kārlis vēl grasījās strīdēties, taču nepaguva – atskanēja apdullinošs grāviens, visa māja nodrebēja, un sagāzās viena no mazās istabiņas sienām. Mūs apžilbināja āra gaisma.

– Dinozors! Viņš mūs apēdīs, – kliedza Kārlis. – Mammu, es gribu mājās!

– Igidoks! – iespiedzos es.
Un mēs abi metāmies bēgt. Kārlis gribēja skriet atpakaļ uz liftu, taču es atcerējos mazgalvīti.

– Mums viņš jāatrod, nedrīkst viņu te pamest, – teicu es.

– Bet ja nu viņš jau ir apēsts! Kamēr tu viņu meklēsi, Dinozors aprīs arī tevi! – brēca Kārlis.

Atkal māja notrīcēja, atkal atskanēja grāviens. Igidoks grauzās mājā arvien dziļāk.

– Mazgalvīt! Aū! Kur tu esi! – es saucu, taču neviens neatsaucās. Un pat ja būtu atsaucies, mēs viņa sīko balstiņu droši vien nemaz nedzirdētu; māja vaidēja un brakšķēja. Dinozors rāpās arvien tuvāk. Es iedomājos mazo, salāpīto mazgalvīti viņa lielajos dzelzs zobos, un man viņa sametās tik ļoti žēl, ka sagribējās raudāt.

– Nu ko tu stāvi, skrienam atpakaļ uz liftu, citādi Dinozors aprīs arī to, – Kārlis mani parāva aiz rokas. Redzēt neko vairs nevarēja. Mēs skrējām pa melnu tumsu, man bija bail un ļoti ļoti bēdīgi, un es pat nezinu, vai man vairāk bija bail vai bēdīgi.

Liftā vēl arvien spīdēja gaisma.

Pirms pašām lifta durvīm es paklupu, nostiepos garšļaukus un nobrāzu ceļgalu. Sliedamās kājās, saklausīju klusu balstiņu:

– Palīgā! Palīgā!

Igidoks nograuza gaiteņa tālāko galu, un kādu brīdi nevarēja dzirdēt pilnīgi neko – tik skaļa bija viņa zobu šņirkstoņa.

– Nu nāc taču! – sauca Kārlis, viņš jau bija pie lifta.

– Pagaidi, viņš tepat kaut kur ir, – sacīju es, pieliecos un taustījos pa grīdu. Sataustīju ķieģeli, uz kura biju paklupusi. Zem ķieģeļa gulēja kaut kas mīksts. Mazgalvītis, saspiests pavisam plakans.

Pagrābusi mazgalvīti, skrēju uz liftu. Tai pašā acumirklī, kad ielēcu liftā un Kārlis nospieda pogu – es pat nepamanīju, kuru pogu – Dinozors iecirta savus dzelzs zobus tajā gaiteņa vietā, kur es tikko kā biju paklupusi un kur zem ķieģeļa bija gulējis vecais mazgalvītis.

Es sakņupu zemē un aplūkoju mazgalvīti.

– Vai tev nekas nekaiš? – vaicāju es. – Vai tu neesi saplīsis?

– Nē, nē, tikai pildījums drusku saspiedies. Es jau esmu ļoti vecs, un vecumā vislielākās nepatikšanas ir tieši ar pildījumu, – viņš nopūtās. – Lai gan – kāda tam tagad nozīme...

– Nozīme ir tāda, ka tu esi sveiks un vesels, – es noglaudīju mazgalvīša galvu.

– Nē, nē, nekam vairs nav nozīmes, viss ir pagalam. Igidoks ir apēdis mūsu māju. Igidoks ir apēdis arī mūsu albumu, – mazgalvītis vaimanāja.

– Albumu? – es brīnījos.

– Jā, mazgalvīšu albumu, – mazgalvītis pamāja. – Albumu, kurā glabājas visa mūsu pagātne, tagadne un arī nākotne.

Kārlis nemierīgi saknosījās.
– Bet kā gan...? – es ieteicos. Taču Kārlis mani pārtrauca.


– Vai šis nav tas albums?


Kārlis no kabatas izvilka mazu grāmatiņu brūnos mīkstas, apbružātas
ādas vākos.


– Jā, tas ir mūsu albums! – priecīgs iesaucās mazgalvītis.


Paskatījos uz Kārli un iesmējos – viņš bija noputējis melns un izskatījās pēc mora.


– Ko tu smejies? – viņš bolīja acis, kas netīrajā sejā izskatījās ļoti lielas un apaļas.


– Tu esi melns kā nēģeris, – es teicu.


– Tu pati esi nēģeris.


Lifts palēcās un čīkstēdams apstājās. Tomēr durvis vaļā nevērās.


– Kas tad nu? – es piecēlos kājās un ieklausījos.
Kārlis spaidīja visas pogas pēc kārtas, taču nekādas jēgas no tādas spaidīšanas nebija.


– Laikam iesprūdis, – viņš teica. Un piespieda zvana pogu. Atskanēja nejaukais pļerkšķis.

– Redzi nu, kā tagad ir, – sacīju es. – Tu vienmēr spaidīji to pogu, kad tas nemaz nebija vajadzīgs. Bet tagad, kad tā patiešām būtu noderējusi, no pogas vairs nav nekādas jēgas. Visa māja zina, ka tu tur tikai muļķojies.

– Tā nav, – iebilda Kārlis.
– Ir gan! – teicu es.
– Nav gan, tu pati pie visa esi vainīga, – Kārlis uzmeta lūpu.

Droši vien liftā mēs būtu sēdējuši vēl ilgi, taču mūsu klaudzināšanu, klaigāšanu un zvanīšanu bija saklausījusi kaķu tante. Kāpņu telpā bija izsprukusi viņas raibā Rēzija, un tante bija devusies kaķeni meklēt.

Tajā laikā ar vijoles kasti azotē mājās nāca muzikants. Viņš ar spēku atstūma vaļā lifta durvis, drošības pēc starp tām iespieda savu vijoli, un izcēla mūs laukā. Lifts iečīkstējās un sāka braukt augšup, muzikants nepaguva no durvju starpas izraut vijoles kasti, un lifts to pārlauza uz pusēm kā nieku. Bail pat iedomāties, kas būtu noticis, ja lifts būtu sācis braukt tad, kad viņš cēla laukā mūs. Taču kastē nebija vijoles, no salauztās kastes izspurdza balts balodis, raibs trusis un sauja dresētu peļu, jo muzikants nemaz nebija muzikants, bet gan cirka burvju mākslinieks.

Mēs ar Kārli dabūjām pamatīgu brāzienu. Gan par netīrajām un saplēstajām drēbēm, gan par dauzīšanos liftā – pieaugušie uzskatīja, ka liftā esam iesprūduši paši savu palaidnību dēļ. Es nezinu, ko viņi būtu teikuši, ja uzzinātu, kā viss notika patiesībā.

Veco mazgalvīti es izmazgāju, izņēmu saspiesto un sadrupušo porolona pildījumu, un piepildīju viņu ar krāsainām vates piciņām. Tagad viņš vairs nemaz nav vecs. Vakaros pirms gulētiešanas es viņu nolieku sev līdzās uz spilvena, un mēs skatāmies mazgalvīšu albumu. Un mazgalvītis man stāsta par mazgalvīšu pagātni, tagadni un nākotni. Kamēr mēs abi aizmiegam.

 

sEptītais vaKars: apēDāji

Man garšo šašliks, bet nepatīk uz to skatīties. Nepatīk, kamēr jēls, kamēr nav izcepts. Spainīšos saliktie gaļas gabali izskatās pēc taukiem. Vai pelēkām ziepēm. Vē! Man negaršo ar kečupu. Man garšo tāpat. Kad izcep ugunskurā. Un smaržo pēc dūmiem.

Pa ceļam uz laukiem mēs parasti iebraucam lielveikalā. Nopirkt visu ko garšīgu. Un šoreiz vajag īpaši garšīgu, vajag kaut ko Ziemassvētkiem. Es vēl nekad neesmu bijusi laukos ziemā, kur nu vēl Ziemassvētkos.

– Tēti, tēti, nopirksim šašlikus! – es saku. Mēs ejam garām šašliku plauktam. Un tur ir visi tie spainīši ar nesmukajiem gaļas gabaliņiem. Bet tētis iebilst, ka nepirksim vis. Ka ir taču Ziemassvētki. Un vai gan bez šašlikiem vismaz šajos svētkos nevarētu iztikt. Toties mēs nopērkam mandarīnus.

Pieaugušie nopērk divas pudeles vīna. Lielajiem garšo vīns. Es nesaku, ka vismaz šajos svētkos viņi varētu iztikt. Lai jau viņiem tiek. Es gan vīnu nedzeru.

Un tad mēs braucam. Cauri piesnigušiem mežiem, pāri baltiem pakalniem, un pat viss ceļš ir balts – tumšas ir tikai divas mašīnu iebrauktas sliedes. Mums pakaļ traucas balts sniegpārslu virpulis, bet apakšā, pret mašīnas dibenu ik pa laikam kaut kas dobji nobūkšķ – bum, bum. Bum, bum!

– Tas ir ledus, – saka tētis. – Sasaluša sniega gabali sitas pret mašīnu.

Es nezinu, kā rodas sniegs. Tētis man vienreiz stāstīja, bet es jau aizmirsu un vienalga nesaprotu. Mašīnā ir silti un labi. Es aizveru acis.

Es jau jums laikam teicu – mani sauc Anna, Anna Lūcija, taču visi mani sauc vienkārši par Annu. Nu jau man ir astoņi gadi. Es dzīvoju pie mammas. Pie tēta es braucu tikai ciemos. Šovasar mēs ar mammu ievācāmies jaunā mājā. Pilnīgi jaunā, nupat uzceltā. Tur viss ir jauns – logi, durvis, grīda un sienas. Un vanna – tur ir īsta princešu vannas istaba.

Kad ievācāmies pavisam jaunajā mājā, cerēju, ka mazgalvīši brauks man līdzi. Taču nekā. Jaunajā mājā nebija nekādu slepenu durtiņu kāpņu telpas sienā, pat nevienas plaisas, pa kuru varētu iekļūt vēl kādā, pavisam mazā un slepenā dzīvoklītī. Mazgalvīšiem tur nebija vietas. Iesākumā sametās skumji, ļoti skumji. Taču tad es sāku mācīties mūzikas skolā un spēlēt tenisu. Es jau esmu liela.

Mežs ir tā piesnidzis, ka mājas ceļš vispār nav saredzams. Labi, ka tētis zina, kur jābrauc, citādi iesprūstu starp kokiem viens divi. Un labi, ka mašīnai tik lieli riteņi, ka nekur neiestieg. Kā gan citādi mēs tiktu līdz pagalmam?

Kamēr aizbraucam galā, ir jau tumšs, mašīnas spuldžu gaismā zib koku stumbri, vizuļo sniegs un retas sniegpārslas skrien pretī kā baltas zvaigznītes. Un tur arī māja – nevienā logā nedeg gaisma, viss tukšs. Un kluss.

– Pagaidi, kamēr atslēgsim durvis, nekāp vēl laukā, – man saka, bet es negribu pagaidīt, es nevaru paciesties, es kāpju. Lecu un iegrimstu sniegā līdz ceļiem, līdz zābaku malām, sniegs tiek arī zābakos, aizlien aiz biksēm, bet man vienalga.

Čiks – iedegas gaisma pie ārdurvīm, čiks, čiks – priekšnamā, virtuvē, istabā. Tētis brien uz šķūni pēc malkas.

– Nepiebradā te visu ar sniegu!
– Nevelc nost cimdus, te taču ir tikpat auksts kā ārā, tūliņ velc atpakaļ! Mūsu elpa virtuvē taisa baltus dūmus. Caur degunu ievelc, caur muti izpūt!
Tētis iekurina kamīnu. Tētis iekurina krāsniņu. Visās malās saliek elektriskos sildītājus. Sprakst pagales, dūc sildītāji, pamazām mājā nāk siltums. Bet no mūsu mutēm vēl arvien mutuļo dūmi.

Un tad es pamanu. Traukus. Uz skapīša pie izlietnes ir vesela grēda ar netīriem traukiem. Izskatās, ka daži sasmērēti ar kečupu. Vienā šķīvī pielipuši pāris makaroni. Turpat katliņš un dažas bļodas.

– Eu, kurš te ēdis makaronus? – es prasu.

– Kādus makaronus? – pieaugušie nesaprot. Bet tad arī viņi pamana netīros traukus. Un sāk spriest, kurš gan pēdējais laukos bijis. Un kurš gan bijis tāds šmulis, ka nav vīžojis nomazgāt traukus un visu sakārtot.
Dīvaini, jo neviens nav braucis, neviens nav bijis. Pēdējoreiz, vēl rudenī, viss atstāts tīrs un kārtīgs.

– Vai tu kādam devi atslēgu? – viņi cits citam prašņā.
– Vai tiešām mēs paši būtu aizmirsuši? – viņi prāto.
– Nē, tas nav iespējams! – viņi secina. Un tikai tad pamana bļodu uz grīdas. Metāla bļodā blakus kamīnam ir kaut kas dīvains – vismaz man tie izskatās pēc šašlikiem, pēc jēliem šašlikiem. Caurspīdīgā šķidrumā peld pelēki kunkuļi. Tā ir gaļa, spriež pieaugušie. Protams, ka tā ir gaļa, bet kā gan tā te gadījusies?

Un tad viņi satraucas.

Mājā mūsu prombūtnes laika kāds ir bijis. Kāds ēdis no mūsu bļodiņas, dzēris no mūsu krūzītes. Viņi virina skapīšus un atklāj, ka apēsti visi makaroni, visas grūbas un putraimi, visi rīsi un pat no neatminamiem laikiem saglabājušies bēbīšu piena maisījumi. Pa tīro. Viss, viss, viss. Un šoreiz tās nav peles vai žurkas, kas iegrauž miltu paku, pamet pusratā un atstāj vien mazas melnas spiras. Šoreiz ēdājs bijis rūpīgs – visas paciņas, tūtiņas un burciņas izēstas tīras. Un pēc tam rūpīgi salocītas un saliktas vienā no tukšajām lielveikala kartona kastēm zem virtuves galda.

– Bet kas ir tajā bļodā? – pieaugušie spriež. Nudien, izskatās diezgan riebīgi. Tāda kā putra ar jēliem šašlikiem. Vē!

– Eu, te ir izsists logs! – saka tētis. Un tiešām, mazajā istabā logs ir vaļā, uz grīdas sniegs un stikla lauskas.

– Tas būs kāds klaidonis, – lielie prāto.
– Vai malu mednieks.
– Tas tajā bļodā noteikti ir medījums.
– Bet kur gan teikts, ka viņš ir bijis viens? – Bet kur gan teikts, ka viņš ir vīrietis?

– Manuprāt, tas ir cilvēks ar suni.


– Ar suni?


– Nu jā. Un tā bļoda ir sunim. Suņēdiens.


– Bet ja nu viņš atgriežas?
– Redzēs taču, ka deg gaisma.


– Varbūt izdzēšam un gaidām? Ierīkosim slēpni, un...


– Ta nenāks viņš...


– Vai viņa...


– Vai viņa. Sniegā nebija nekādu pēdu.
Tā lielie runā. Pieaugušajiem jau viegli. Viņiem ne no kā nav bail.


Mani viņi drīz vien grib likt gulēt. Rīt taču Ziemassvētku vakars. Man jāizguļas kārtīgi. Rīt daudz darba. Jānes no meža un jāpušķo eglīte. Jāklāj galds. Un vakarā būs dāvanas, es zinu, ka būs, lai gan nezinu, kur gan tās noslēptas.

Augšstāva istabā jau iesilis. Pie gultas murrā sildītājs. Jāmazgājas nebūs.

Gulta vienalga auksta. Brrr! Ārprāts, iespējams, tas svešais ir gulējis pat manā gultiņā! Fui! Istabā jaušama dūmu smarža. Un ja nu viņš nāk? Tas apēdājs? Tas, kurš notiesājis visus mūsu krājumus. Gan saulespuķu eļļu, gan putraimus. Man bail. Bet lielie tik saka – nebaidies, nebaidies, neviens nenāks. Mēs jau tikai aušojāmies, tagad viņi saka.

Es guļu vaļā acīm un ieklausos. Vai nenāks briesmīgais apēdājs. Es dzirdu skaņas un trokšņus. Es dzirdu balsis. Dažas es pazīstu. Bet citas man šķiet svešādas. Es saklausu mīkstu soļu dipoņu, noslēpumainus būkšķus un švīkstus. Es nespēju aizmigt. Un cenšos sev iestāstīt, ka tur jau tikai lielie grabinās pa pirmo stāvu. Lai gan zinu, ka mājā noteikti ir vēl kāds. Un tad es aizveru acis.

Pamostos, bet vēl nav rīts. Mājā klusums. Visi guļ. Krāsniņā sarkani kvēlo ogles. Tā arī vienīgā gaisma. Es dzirdu balsis – pavisam sīkas un smalkas balsis. Un uzreiz atceros un pazīstu. Tie nav nekādi apēdāji, kas tur runājas. Es zinu!

Klusām pieceļos un lavos laukā no istabas. Kāpnēs ir gaužām auksti, un tur arī nav nekā, ko meklēt.
Jāmēģina atrast ieeju, kādas mazas durtiņas, kaut vai plaisu sienā.

Nokāpju pirmajā stāvā. Kamīns vēl izstaro siltumu, taču gar grīdu jau ložņā dzestrums. Logos melna tumsa, un ir bailīgi – liekas, ka varbūt kāds, iznācis no meža, tur stāv un nemanīts tevi vēro. Dīvainais ēdiens no bļodas ir pazudis, lielie droši vien izlējuši. Bļoda izmazgāta stāv blakus izlietnei. Nokopti arī pārējie trauki.

Es aizturu elpu un ieklausos. Tagad balsis skan augšā, tieši virs galvas. Un tad es zinu, kur meklēt. Pažobelē.
Tur glabājas visādi krāmi. Saplīsusi saliekamā gultiņa, vecs putekļusūcējs, mans trīsritenis un kaut kāds paklājs. Tur ir tumšs. Un auksts. Es uzvelku āra jaku un cepuri. Virtuvē paņemu kabatas bateriju. Bail man nav. Es zinu, ko meklēju. Niecīgas durtiņas. Es zinu, cik mazām tām jābūt.

Grīda piebirusi ar beigtām mušām, sejā pinas zirnekļa tīkli. Vē! Virs galvas pie jumta slīpuma divi pelēki lapseņu pūžņi. Tiem es uzmanīgi lavos garām. Es nezinu, vai lapsenes ziemu guļ. Un vai vispār tur kāda ir iekšā, bet man negribas tiem bumbuļiem pieskarties.

Bet nekādu durtiņu nav. Lienu vien atpakaļ. Vēl jāpārbauda otra pažobele. Tā, kur vecais elektriskais sildītājs, saplīsušie odu tīkli un kaut kādas plēves.

Durtiņas pamanu tikai tad, kad jau grasos griezties atpakaļ. Jau sabēdājusies, ka neko neesmu atradusi. Tās ir pašā pašā galā, kaktiņā pie skursteņa.

Klusītiņām pieklauvējusi, es pieliecos vēl vairāk un iespraucos iekšā. Saliekusies un sarāvusies pavisam maziņa, es pa šaurām kāpnītēm rāpjos lejup.

Jā, tie ir viņi. Priekšnamā tas pats mazais skapītis un drēbju pakaramais, kas viņiem bija Rīgā, mūsu vecajā mājā. Rindā salikti mazi zābaciņi un kurpītes, ne lielākas par manas Braclelles apaviem. (No lellēm man palikusi tikai Braclelle – tā lelle ar lielo galvu un apaļajām acīm. Bārbijas man vairs nepatīk, tās visas es kopā ar drēbēm, kas man vairs neder, atdevu bērnunama bērniem). Pie griestiem tā pati mazā lustra, un es atkal to nejauši gandrīz sasitu. Pat durvis ir tajās pašās vietās.

Paveru vēl vienas durtiņas, un tur viņi ir. Viens, otrs, trešais. Tētis, mamma un bērns. Mazgalvīši. Mamma sēž dīvānā un ada. Tētis pie galda lasa avīzi. Mazais uz paklāja spēlējas. Dzirdot paveramies durvis, visi trīs pagriež galvas. Visi trīs skatās. Ar acīm, kuras es pati esmu uzzīmējusi viņu sejās. Un smaida. Ar mutēm, kuras pati esmu zīmējusi. Mazgalvīšu ģimene.

– Labdien, – es saku. – Kā jūs te esat nokļuvuši?

Un viņi savās sīkajās balstiņās sāk stāstīt. Cits caur citu, viens otru pārtraukdami un labodami. Mēs tagad šeit, mazgalvīšu tētis saka. Spēlējam mājās, papildina mamma. Jā, spēlējam mājās. Mēs gribējām braukt tev līdzi. Pārcelties uz jauno māju. Turpat, kur tu. Bet tur mums nebija vietas. Tur nevienam nav vietas. Tur nav neapdzīvotu tukšumu, mazu gaiteņu un sīciņu durtiņu. Tur viss būvēts no jauna. Neviens par mazgalvīšiem nav domājis.

– Bet jūs taču varējāt palikt vecajā mājā, – es saku.


Nē, nē, to viņi nav varējuši.


– Mēs esam tavi mazgalvīši, Anna. Tu mums uzzīmēji sejas. Mums bija jābrauc tev līdzi. Un tā nu mēs pārcēlāmies uz laukiem.


– Bet kā jūs šeit nokļuvāt? – es nesaprotu. – Ar metro?

– Nē, pagrabā. Mašīnas pagrabā, – viņi saka.

– Pagrabā?

– Jā, vai tad tu nezini? – viņi brīnās. – Ikvienai mašīnai ir pagrabs. Katrai mašīnai un pat trolejbusam. Tāds pats pagrabs kā mājām. Apakš zemes. Tas pārvietojas, slīd pa pazemi mašīnai līdzi. Kur vien mašīna brauc, tur arī tās pagrabs. Daudzi mēdz izmantot mašīnu pagrabus, tikai paši cilvēki ne.

– Kas tad vēl tajos brauc bez jums? – gribu zināt.

Bet to mazgalvīši nesaka. Tas esot noslēpums. Viņi neesot iedomājušies, ka pa ziemu laukos neviens nedzīvo, tikai pa vasaru. Un ka laukos varētu nebūt nekā ēdama. Tā nu bijis vien jāpārtiek no grūbām un Kārļa vecajām sausā piena putriņām. Vēl atraduši suņa barības konservu. Mēģinājuši no visa atrastā vārīt zupu, bet iznācis kas līdzīgs putrai. Nekas, ar to pietikšot pusei ziemas. Viņi jau daudz neēdot.

Es, protams, viņiem nesaku, ka arī putras vairs nav. Ka tā jau izmesta un bļoda izmazgāta. Bet es zinu, kas jādara.

– Pagaidiet, – es saku. – Es tūliņ būšu atpakaļ.

Pieaugušie vēl guļ. Es aizlavos uz virtuvi un maisiņā ieberu vairākas saujas no mūsu piparkūkām. Paņemu krietnu tiesu no speķa pīrāgiem.

Vienu makaronu paku. Varbūt arī skābos kāpostus? Nē, ar tiem būs ķēpa. Desu, to es paņemu visu. Maizi, tās mums daudz. Pusi rupjmaizes un pusi baltmaizes. Gabaliņu siera. Mandarīnus!

Bet es atceros vēl kaut ko. Auju kājās zābakus un brienu laukā. Vairs nav tik tumšs, jau samanāms, kur mežs, kur sēta. Aizbridusi līdz mežmalai, nolaužu pāris egļu zariņu. Pirksti stingst, bet tas nekas.

Ar visu mantību aizelsusies atgriežos pie mazgalvīšiem. Viņi brīnās, acis apaļas apaļas. Egļu zariņus es salieku mazā vāzītē uz viņu mazā galdiņa. Ēdamos palīdzu sakārtot mazajos skapīšos un plauktiņos.

– Te jau mums pietiks ilgam laikam, – viņi saka. Un smaida.

No rīta pamostos vēlu, visi jau piecēlušies, rosās pa māju un gatavojas svētkiem. Virtuvē silts silts. Sautējas kāposti, es piespiežu degunu pie aizsvīdušā loga, iztīru mazu lodziņu. Redzu savas pēdas līdz mežmalai un atpakaļ.

– Tu nu gan ilgi nogulēji, – saka tētis. Viņš nupat ienesis no āra eglīti. Sniegs birst no skujām un kūst. Viņš ieliek eglīti kājiņā. Man jāķeras pie rotāšanas.

Un tad lielie atklāj, ka šis tas ir pazudis. Pīrāgu kļuvis tā kā mazāk. Un arī piparkūku vairs nav tik daudz kā vakar.

– Varbūt atstājām mašīnā?


– Varbūt žurkas? – viņi min.
Taču mašīnā nekā nav. Sagrauzts nekas nav. Tīrā mistika.


– Un kurš nomazgājis tos traukus? – viņi brīnās. – Anna, vai tu?


– Nē, – es saku. Un brīnos līdzi.

Tātad mazgalvīši paši iztukšojuši putras bļodu un visu nokopuši. Vēl pirms gāju viņus apciemot. Nez, kur gan viņi savu virumu noglabājuši?

– Varbūt pa nakti nācis apēdājs? – es saku.

– Jā, varbūt, – lielie piekrīt. Jo cita izskaidrojuma nav. Pieaugušajiem vienmēr patīk sarežģīti izskaidrojumi. Ja nevar atrast kādu pavisam vienkāršu.

Vakarā eglītē deg svecītes. Smaržo piparkūkas un mandarīni. Un zem egles nez no kurienes ir uzradušās dāvanas. Lai dabūtu dāvanu, jāskaita dzejolītis vai jānodzied dziesmiņa. Katram.

Un tad pienāk mana kārta. No egles apakšas izvilkta liela, sarkanā papīrā ietīta dāvana.

– Pagaidiet! – es saku.


– Kur tad nu?! – lielie nesaprot.

Bet es neklausos. Un pēc brīža atgriežos ar visiem trim mazgalvīšiem. Es nosēdinu viņus uz spilvena tieši pie eglītes un esmu gatava nodziedāt dziesmiņu. Vēl tikai paskatos uz mazgalvīšiem. Viņu acis priecīgi mirdz. Viņi smaida. Smaida tētis un Kārlis, smaida Kārļa mamma, smaidu es. Visi ir priecīgi un visi smaida.

 

PIEDĀVĀ IZDEVNIECĪBA "LIELS UN MAZS"