Kamēr liela daļa Latvijas sabiedrības pārsprieda un/vai kreņķējās par veselu notikumu "buķeti" Latvijas finanšu sektorā, kuru es šeit nepārstāstīšu, Latvijas Universitātē ar vieslekciju uzstājās profesors Kēss van Dēmters. Dēmters, kurš savā profesionālajā darbībā kombinē datorzinātnes, lingvistiku, loģiku un psiholoģiju, akadēmiski mazliet snobiski pauda, ka viņam parocīgāk ir lietot nevis jēdzienu "melošana", bet gan "patiesības deviācija". Vienkāršojot – ir situācijas, kad cilvēks nevis "melo", bet gan nesaka visu informāciju, kas ir viņa rīcībā, turklāt arī te iemesli var atšķirties: piemēram, var gadīties, ka noklusēšana noklusētājam pat nedod nekādu nepārprotamu labumu, viņš vienkārši neuzskata par nepieciešamu sniegt pilnu informāciju par kaut ko.
Ja mēs paveramies uz notikumiem finanšu sektorā, nenostājoties pozīcijās, kas paredz, ka ikviens baņķieris vai politiķis apriori ir nelietis un melis, mana hipotēze ir šāda: daudzie jautājumi, kas rodas cilvēkiem, izriet no tā, ka tie personāži, kuri objektīvu iemeslu dēļ par notiekošo zina vairāk, neuzskata par vajadzīgu (iespējamu?) runāt vairāk, jo "tas ir pārāk garš stāsts", "to tā nevar nespeciālistiem nemaz izstāstīt", "šīs specifiskās lietas tāpat jums neko nedos" utt. Citiem vārdiem sakot, mēs esam saskārušies ar situāciju, kurā, no vienas puses, ir kaut kas nepārprotams – banku nedienas, aizturēšana, smagi apvainojumi –, bet, no otras puses, iesaistītās puses skaidrojumi mūs neapmierina, savukārt tie, no kuriem skaidrojumu kvalitāte ir atkarīga, neredz jēgu "stāstīt visu".
Daži piemēri. Lai gan es nekad neesmu slēpis nepatiku pret t.s. nerezidentu apkalpošanu kā būtisku biznesa sastāvdaļu, "ABLV Bank" īpašnieki, cik nu nācies dažas reizes satikt, nav radījuši stūrgalvīgi aprobežotu cilvēku iespaidu. Līdz ar to man ir grūti iedomāties, ka viņi būtu provocējuši kādas starptautiskas institūcijas (piemēram, amerikāņus), atklāti ignorējot šo institūciju prasības. Kāpēc amerikāņi iepriekš minētās bankas gadījumā rīkojās tik asi? Domāju, ka mēs to nekad neuzzināsim. Līdzīgi ar Eiropas Centrālās bankas (ECB) reakciju, ja paturam prātā, ka iepriekš ir bijuši gadījumi, kad kāda eirozonas banka (piemēram, "Banca Monte dei Paschi di Siena" Itālijā) nonāk pamatīgās grūtībās, ar "papīriem" arī viss nav gluži kārtībā, tomēr nav tā, ka faktiski dažu dienu laikā banka tiek faktiski nostādīta slēgšanas priekšā. ECB oficiālie paziņojumi par nepietiekamu resursu uzrādīšanu "ABLV Bank" gadījumā šādā kontekstā neliekas izsmeļoši, vienlaikus var prognozēt, ka plašāku skaidrojumu mēs tā arī nesagaidīsim.
Iespēju, ka amerikāņi un ECB būtu pie tik kardināliem instrumentiem ķērušies "uz dullo" (piemēram, sagrozītas, banku apmelojošas informācijas rezultātā), nepieņemu, jo ir tāda dabas parādība kā lobisti, un "ABLV Bank" tādu netrūka – bijušie vēstnieki, ministri utt. Tātad kaut kāda argumentācija tik šerpai rīcībai bija, vienlaikus banka par primitīvu viendienīti ātras peļņas gūšanā arī nav uzskatāma, finālā skaidrības nav. Melošana klasiskajā interpretācijā – nedz no bankas, nedz tās sodītāju puses – nenotiek, ir nevēlēšanās izstāstīt "visu", lai cik bērnišķīgi skanētu šāds apzīmējums.
Un šāda situācija (attieksme), atzīšos, tracina. Arī tad, ja nav ne mazāko simpātiju pret konkrēto banku. Latvijas Republikas pilsoņa X zināšanas par mūsdienu finanšu pasauli var būt visnotaļ nelielas, bet vienalga nevienam nav tiesības secināt: kāda informācija nav atklājama, jo "jūs tāpat to nesapratīsiet" vai "un ko jums tas dos?". Ja mēs paliekam pie Rietumu liberālisma vērtībām, kas apriori ciena indivīda spriestspēju un tiesības, tad nepietiek ar to, ka informācijas "turētāji" – vienalga, pašmāju vai ārzemju – paternālistiski izlemj: "publikai" pietiek ar to, ka publiku tieši ietekmējošo satricinājumu nebūs, savukārt to, kas patiešām ir noticis vai notiek, "publikai" nav jāzina, ja nav taču skartas "sabiedrības" specifiski materiālās intereses. Formulēšu citādi. Attieksme "finansiāli jūs tas neskar, ergo viss kārtībā" nav pieņemama, jo, ciniski sakot, ir būtiskākas lietas par bankām – tehnoloģijas, ekoloģija u.c. –, un indivīdam ir tiesības zināt, pat ja šīs zināšanas un indivīda tā brīža situācija nav tieši saistītas.
Starp citu, tas pats attiecas uz jezgu ap Latvijas centrālās bankas vadītāju. Mani sevišķi neinteresē konkrētās epizodes – runa ir par to, ka Rimšēvičs, lai ko viņš būtu darījis, ir daļa no ļoti šauras ļaužu grupas ierastās prakses "risināt jautājumus". "Ienesot kotleti" (šis ir nevis izdomāts apzīmējums, bet žargona citāts), neienesot, visi šie Kvadrāti, Bārdas, Mihailiči, Huseini un sazin' vēl kas – šaurajā ļaužu grupā "visi tāpat zina, ka...", šiem "visiem" viss ir puslīdz skaidrs, bet tas, protams, nenozīmē, ka ar "visiem" netiek saprasts pašu konstruēts eksluzīvs indivīdu loks, kas gūst kaifu no apziņas par savu piederību lokam, arī tad, ja negūst no tā skaidru materiālu labumu. "Informētība" kā statuss. Ļaudis sēž TV ekrānos un nevis melo, bet gan nesaka visu, ko zina, "jo kas no tā mainītos?". Jāpiebilst, ka es nevaru novērtēt "lokā" ietilpstošo paziņu čukstētā kvalitāti (netrūkst blefa), tomēr visnotaļ bieži čukstētajam publiski parādās apstiprinājums, līdz ar to var secināt, ka segments "kas notiek patiesībā" patiešām pastāv. Nav jau runa par to, ka šiem visziņiem būtu apzinīgi jādodas uz kompetentām iestādēm dalīties ar savu "visi zina, ka...". Runa ir par to, ka paralēli normālām demokrātijas institūcijām un praksēm (bez ironijas) pastāv savā būtībā totalitāra pasaules uztvere, kuras ietvaros kā pašsaprotama tiek koķeti piesaukta Bismarka (it kā) tēze, ka, līdzīgi kā ar desām, politikā un, cik saprotams, arī t.s. nopietnajā biznesā ražošanas procesu labāk neredzēt. Varbūt tā tiešām ir, jo indivīda rīcībā esošais laiks ir ierobežots un indivīdam galu galā var būt pavisam citas intereses, tomēr tikai viņa paša ziņā ir noteikt, vai viņam ir tiesības uz informāciju.
0