Kultūra
05.11.2014

Maska, aiz kuras nekā nav

Komentē
0

"Kad tiks apturēts šis ārprāts?" "Stop šim murgam!" Tie ir tikai divi no aizkaitinātiem komentāriem, ko portālā "Delfi" izraisījusi informācija par franču performances mākslinieces Orlānas izstādi un viesošanos Rīgā. Gan pie izstādes, gan pie aizkaitinājuma tiekam drusku novēloti – 1947. gadā dzimušās Orlānas, īstajā vārdā Mireijas Suzannas Fransetas Portas, pārsteidzošākie projekti tapuši jau 20. gadsimta beigās. Bet tas nekas. Tagad arī mēs beidzot varēsim ar pilnām tiesībām uzdot divus galvenos jautājumus, kuri joprojām nodarbina daudzus [1] Orlānas mākslas darbu skatītājus un vērtētājus, proti: "Vai tā ir māksla?" un "Vai viņa ir traka?"

Ieraksti Orlānas oficiālajā mājaslapā [2] ietver ne tikai detalizētu Orlānas radošo biogrāfiju, bet arī garumgaru prestižu apbalvojumu uzskaitījumu, mākslas darbu, kritikas atsauksmju, kā arī pašas Orlānas radīto tekstu sarakstu. Tomēr vispirms aci piesaista plašais fotogrāfiju klāsts, kur Orlāna redzama gan apģērbta, gan puskaila, gan pilnīgi kaila, gan aprīkota ar ķermeņa daļām, kas izgrieztas no kartonam līdzīga materiāla. It īpaši daudzveidīgi attēlos parādās viņas seja – uzzīmētu līniju sašvīkota, asinīm pārplūdusi zem ķirurga skalpeļa, uzburbusi no pēcoperācijas pietūkuma vai digitāli pārveidota dīvainos fantāzijas tēlos.

Viens ieraksts Orlānas biogrāfijā ir īpaši zīmīgs – viņa ir pirmā māksliniece, kas izmanto ķirurģiju kā māksliniecisku mediju. Sākumā pavisam pieticīgi – ar liposakciju [3] samazinot kakla, vidukļa, potīšu, dibena un gurnu apjomu. Par nozīmīgu pavērsienu kļūst 1978. gads, kad teorētiski praktiska simpozija laikā Orlānai kļūst slikti un ātrā palīdzība viņu aizved uz slimnīcu. Izrādās, sliktās pašsajūtas cēlonis ir ārpusdzemdes grūtniecība. Nepieciešama operācija, un Orlāna, demonstrējot gluži apbrīnojamu spēju savu veselības problēmu pārvērst mākslas produktā, zibenīgi nolemj ierakstīt ķirurģisko manipulāciju videolentē un parādīt simpozija dalībniekiem. Kamera nofilmēja, kā no Orlānas ķermeņa tiek izņemts viņas miesas auglis, un ieraksts, ātrajai palīdzībai uzņemoties kurjera lomu, tika nogādāts simpozija norises vietā.

90. gados Orlāna ir pārcietusi septiņas ķirurģiskas operācijas ar nosaukumu "Svētās Orlānas reinkarnācija". Tas, kā šķiet, ir visplašāk pazīstamais un visvairāk aprakstītais Orlānas darbs, kurā viņa pārveido savu seju saskaņā ar slaveniem mākslas vēstures tēliem. Piere ir no Leonardo "Monas Lizas", zods no Botičelli "Veneras", deguns no nezināma autora Diānas skulptūras, mute no Gistava Moro "Eiropas" un acis no Fransuā Paskāla Simona Žerāra "Psihes". [4] Atsauču izvēle nav nejauša. Diāna māksliniecei šķitusi pievilcīga viņas nepakļāvīgā un agresīvā rakstura dēļ, Mona Liza tālab, ka simbolizē sievietes skaistumu, savukārt Psihe asociējas ar visu, kas cilvēkā ir trausls un ievainojams, kamēr Venera reprezentē miesisko daili. Visbeidzot Eiropa izraudzīta tās avantūristiskā rakstura dēļ.

Sešas "Svētās Orlānas reinkarnācijas" operācijas notika Francijā un Beļģijā, septītā – "Omnipresence" jeb "Visurklātbūtne" – ar satelīta palīdzību tika pārraidīta trīspadsmit galerijās visā pasaulē. Tāpat kā pārējās sešas, arī šī operācija tika veikta ar lokālo anestēziju. Ķirurga skalpelis pārgrieza ādu virs Orlānas uzacīm, lai ievietotu tur divus silikona implantus un padarītu viņas pieri līdzīgu Monas Lizas pierei. Oponentiem gan likās, ka dīvainie puni vairāk atgādina velna ragu rudimentus.

Kā to nosaukt, un kā vārdā kaut kas tāds tiek darīts? Orlānas māksliniecisko izpausmju lauks tiek raksturots dažādi – kā ķermeņa māksla, kā operāciju teātris, bet visbiežāk – kā kiborgu [5] teātris, kur cilvēciskais tiek modificēts, sajaucot, sapludinot to ar reālu vai virtuālu vidi. Kiborgu teātra spēles laukums ir cilvēka ķermenis, kurš tiek pārvērsts par tādu kā izmēģinājumu laboratoriju. Pati Orlāna savus priekšnesumus dēvē par karnālo jeb miesas mākslu.

Viņā viss ir fragmentēts, salasīts no atsaucēm uz sociālās dzīves un mākslas tēliem. Un viss viņā ir mākslīgs – gan ķermenis, kurš atrodas nemitīgā pārprojektēšanas un pārveidošanas procesā, gan asociatīvi ietilpīgais vārds, kuru Orlāna sev devusi piecpadsmit gadu vecumā. [6] Orlāna ir uzskatāms piemērs tam, kā zūd robeža ne tikai starp mākslu un dzīvi, bet arī starp mākslinieku un darbu un kā mākslinieks pats kļūst par mākslas darbu. Viņas āda ir kā audums, kas tiek sagriezts, pārmodelēts un sašūts jaunā veidā. Turklāt katra šāda performance attīstās ap kādu tekstu – filozofisku, psihoanalītisku vai literāru.

Orlānu iespējams uzlūkot (un tas arī tiek darīts) visdažādākajos kontekstos – ne tikai saistībā ar kultūru mijiedarbību un psihoanalīzes vai feminisma idejām, bet arī dialogā ar franču teātra vēstures spožākajām personībām. Viens no autoriem, kuru tekstu fragmentus Orlāna izmanto savās performancēs, ir "nežēlības" teātra radītājs Antonēns Arto. 1984. gadā top arī fotogrāfiju sērija "Svētā Orlāna un vecākie" – par modeļiem tajā uzaicināti pacienti no Parīzes piepilsētas Ivrī psihiatriskās klīnikas, kur mūža beigas pavadīja Arto.

Orlānu allaž ir nodarbinājis jautājums par dzimuma un kultūras identitāti. Ar māti mājsaimnieci, kura cietusi no garīgām krīzēm un nepārtrauktas histērijas, un vecāko māsu bijušas saspīlētas attiecības. Iespējams, tieši abu pārējo ģimenes sieviešu vēlme atbilst ideālajiem sievišķības tēliem, kas tiek kultivēti sabiedrībā, sekmējusi Orlānas apņēmību savā mākslā tos apstrīdēt. Šī apņēmība redzama jau agrīnajos darbos – 1960. gadu skulptūrās un instalācijās, kurās Orlāna izmanto ar spermu notraipītus mātes gādātā pūra palagus, tādējādi parodiski atsaucoties uz tradīciju izrādīt asins traipus kā apliecinājumu līgavas nevainībai. Vēlākajos gados kritiska attieksme tiek pausta ar ķirurģiskas iejaukšanās starpniecību, pārmodelējot ķermeni nevis saskaņā ar kādu pašreizējā mirklī aktuālu skaistuma standartu, bet izmantojot mīta, reliģijas un mākslas ikonas. Orlāna ir iesaistījusies arī cita veida transformācijās, piemēram, projektā "Pašhibridizācija" (1998–1999), kur viņas galva tiek digitāli hibridizēta ar skulptūru galvām, dekoratīvām protēzēm un sejām no afrikāņu un Centrālamerikas mākslas.

Orlānas izpratnē identitāte ir teatrāla, tā ir nemitīgi jākonstruē, jārada un jāpārrada. Tā ir gaistoša un nestabila. Nomadiska. Tāpat kā Orlānas dzīve, kas paiet maršrutos starp Parīzi, Ņujorku un Losandželosu.

Salīdzinot Orlānas jaunības uzņēmumos redzamo pievilcīgo, pat skaisto (protams, saskaņā ar sabiedrībā valdošajiem priekšstatiem) seju un operācijās pārveidoto nekustīgos, uztūkušos vaibstos sastingušo "masku" ar diviem puniem pierē, šķiet, ka pēc precedenta nekur tālu nav jāmeklē. Apmēram tā vai tieši tā izskatās masu medijos aplūkojamās vīstošās kino un estrādes dīvas, kuru atjaunotnes centieni materializējušies plastiskās ķirurģijas neveiksmēs. Atšķirība vien tajā apstāklī, ka Orlānas pārvērtībām ir māksliniecisks nolūks un vēstījums, kurā līdz ar performanci un pašas autores komentāru ietilpst arī publikas reakcija, recenzentu atsauksmes un zinātnieku analītiskie apcerējumi. Aizņemoties mūzikas terminoloģiju, varētu teikt, ka Orlānas māksla ir programmatiska pašsakropļošanās.

Kaut arī operāciju teātra notikums ir inscenēts, pati ķirurģiskā operācija ir reāla. Tāpēc nevar nedomāt par risku, kādam Orlāna sevi pakļauj. Nav taču noslēpums, ka audi var būt nesaderīgi, ka var attīstīties infekcija. Turklāt, ņemot vērā, ka visas operācijas tiek veiktas ar lokālo anestēziju, Orlānai jācieš stipras sāpes, kas raisa diskomforta sajūtu arī skatītāju ķermeņos. Taču viņa par savām emocionālajām un fiziskajām izjūtām klusē un no publikas sagaida brehtiski distancētu pieeju, kāda veidojas, teiksim, skatoties TV ziņas. Īstenībā skatītāju piemeklē apziņas dubultošanās – racionāla, kritiski vērtējoša attieksme vienlaikus ar mokošu identificēšanos brīdī, kad skalpelis iegrimst dzīvā miesā. Jādomā, līdzīgas izjūtas centās panākt Arto savā "nežēlības" teātrī. [7]

Afrodīte jau vairāk nekā divus tūkstošus gadu arvien no jauna turpina piedzimt no jūras putām, Orlāna – pussimt gadu garumā arvien no jauna turpina piedzimt no moderno tehnoloģiju iejaukšanās viņas ķermenī. Orlānas pārveidotā seja šķiet zaudējusi jelkādu saistību ar dabu, tajā neatspoguļojas dvēseles dzīles, tikai atsauces uz dažādiem tēliem. Maska, aiz kuras nekā nav.

 

[1] Tā apgalvo Orlānas pētniece Taņa Augsburga. Skat. Augsburg, Tanya. Orlan’s Performative TRansformations of Subjectivity. In The Ends of Performance, Peggy Phelan and Jill Lane (eds), New York: New York University Press, 1998, pp. 285–314.

[2] http://www.Orlan.net

[3] Tauku atsūkšana caur sīkiem iegriezumiem ādā.

[4] Ince, Kate. Orlan: Millennial Female, Oxford and New York: Berg, 2000, p. 6

[5] Kiborgs – mašīnas un organisma hibrīds, ko radījusi sociālā realitāte vai iztēle. Vienkāršākais piemērs – cilvēks ar brillēm vai dzirdes aparātu. Kiborgs ir ne tikai organisku, bioloģisku un neorganisku formu hibrīds, bet arī tilts starp realitāti un fikciju. Skat. Haraway Donna. Simians, Cyborgs, and Women: The Reinvention of Nature, London: Free Association Books, 1991, p. 149

[6] Tas raisa asociācijas ar Orlando – Virdžīnijas Vulfas romāna varoni, kurš maina dzimumu; ar sintētiskas šķiedras un smaržu nosaukumu; ar zeltu (or – fr. val.); ar Orleānas jaunavu; ar vārdu "cits" (other – angļu val); ar Polīnas Reāžas (Réage) erotiski pornogrāfisko romānu "Stāsts par O" ("Histoire d’O"), kur O apzīmē visas ķermeņa atveres. Skat. Ince, Kate. Orlan: Millennial Female, Oxford and New York: Berg, 2000, p.1

[7] Giannachi, Gabriella. Virtual Theatres: An Introduction, London and New York: Routledge, 2004, p. 53

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0