"Cleaning the Mirror" (1995/2017), foto – Luīze Lismane
 
Recenzija
22.02.2017

Marinas Abramovičas neatbildētais jautājums

Komentē
0

Par Marinas Abramovičas retrospektīvo izstādi "The Cleaner" ("Tīrītāja") Stokholmas Modernās mākslas muzejā. Izstāde apskatāma no 2017. gada 18. februāra līdz 21. maijam

Marina Abramoviča, serbu izcelsmes māksliniece, savu vārdu pasaules vēsturē ir ierakstījusi kā viena no 70. gadu radikālās mākslas pamatlicējām. Tāpat viņas vārds pavisam noteikti ir saistāms ar performanču mākslu – kā tās šī brīža spilgtākajai līderei. Abramoviča ir viena no izteiksmīgākajām, šokējošākajām un ietekmīgākajām sievietēm māksliniecēm, kas, darbojoties jau piecas desmitgades, var beidzot vairs neatbildēt uz jautājumu, kāpēc tā ir un vai tā vispār ir māksla. Leģendāra māksliniece, kas tikko izdevusi savus memuārus grāmatā "Walk Through Walls". Iziet cauri sienām – to var tikai drosmīgie, aizmirstot, ka sienas jebkad eksistējušas. Iziet cauri sienām, tas ir, ārpus izstāžu zālēm un muzejiem, transformējot savu ķermeni, pārkausējot savu būtību laika telpas jēdzienā, izmantojot ne tikai savu miesu, bet arī skatienu, balsi un žestu: Marina Abramoviča performances vērotāju spēj aizkustināt, atvērt un jaunatklāt, arī tīšuprāt ievainojot un izaicinot. Māksliniece ar titānisku, gandrīz pašiznīcinošu mīlestību pret visu apkārt esošo. It īpaši – pret skatītāju.

Šobrīd Marinas Abramovičas apjomīgākā retrospektīvā izstāde "The Cleaner" ir skatāma Stokholmas Modernās mākslas muzejā līdz pat 21. maijam kuratores Lenas Eslingas vadībā; vēlāk izstāde ceļos uz Luiziānas Modernās mākslas muzeju Dānijā un Vācijas mākslas un izstāžu namu "Bundeskunsthalle". "The Cleaner" es apmeklēju divreiz. Vispirms dodos uz ekspozīcijas atklāšanas pasākumu, kas norit divas dienas pirms izstādes parādīšanas skatītājiem. Laimīgas sagadīšanās dēļ pie Stokholmas Modernās mākslas muzeja ierodos gandrīz precīzi stundu agrāk, jo, baidoties nokavēt, esmu sajaukusi laiku. Toties man ir iespēja vērot, kā stundas laikā Marinas Abramovičas mīļotāju pūlis no aptuveni desmit cilvēkiem, kas drūzmējas, gaidot durvju atvēršanu, izvēršas līdz vairākiem simtiem zviedru gandrīz puskilometru garā rindā. Vismaz tik tālu sniedzas mans skatiens. Kokā pie muzeja ieejas ir iekārti skaļruņi, kas atskaņo putnu balsis. Tikai esot izstādē otrreiz, es aptveru, ka tas ir viņas audiodarbs "The Tree" (1971/2017). Brīdī, kad apmeklētāji beidzot tiek ielaisti muzejā, visi izklīst gar vīna glāzēm, dīdžeja pulti un vairāku ekspozīcijas zāļu labirintā. Apkārt ir viegli satraucoša kņada, saviesīgas sarunas, kamēr es nepacietībā sāku soļot cauri telpām kā apmāta, līdz sadzirdu aplausus: uz nelielās skatuves melni ģērbusies parādās Marina Abramoviča. Kopā ar kuratori un Ulaju – vienu no mākslinieces nozīmīgākajiem cilvēkiem, bijušo dzīves un mākslas partneri, lielāko mīlestību, kas noslēgusies ar smeldzīgāko šķiršanos. Uzreiz pēc kuratores ievada Ulajam ir tas gods teikt runu.

Varētu šķist, ka izstādes nosaukums "The Cleaner" ir atvasināts no performances "Cleaning the Mirror" (1995/2017), kas visu izstādes eksponēšanas periodu tiek atkārtota, kopumā – 480 stundas. Vai ka tam ir sava saistība ar Stokholmas Modernā muzeja vestibilā netālu no pašas ekspozīcijas novietoto milzu solu, kura vidū nobērti rīsi, sajaukti ar melnajām lēcām. Meditatīvā aktivitāte apmeklētājiem "Counting the Rice" (2015) notiek Marinas Abramovičas darbnīcu programmas "Cleaning the House" (1979–) ietvaros. Tomēr nosaukums "The Cleaner" ietver kaut ko vairāk – tā ir sevis attīrīšana ar mākslas, ar performances palīdzību, tā ir vistiešākā esība šeit un tagad – arī kailai, ievainojamai, atklātai un visu piedodošai.

Retrospektīvā izstādes ekspozīcija sākas no Marinas Abramovičas agrīnajiem darbiem – gleznotajām autoavārijām, mākoņu darbu sērijas, ekspresīvu pašportretu un pirmo performanču skicēm. Aizkustinoši ir pašidentifikācijas meklējumi deviņu fotogrāfiju sērijā "Coming and Going" (1973/2017), kur Marina it kā pietuvojas un izzūd skatienam. Ieraugot līdz galam nerealizētā projekta "Are You Happy, Are You Happy" (1970) skices, to nosaukums iesēžas galvā un atbalsojas visā ekspozīcijā apskatīšanas laikā, liekot meklēt atbildi uz šo jautājumu un cerot rast netīšu apstiprinājumu. Tādu kā laimīgu sagadīšanos.

Tālāk tiek atkārtota performance "Rhythm 10" (1973/2017) ar fotogrāfiju ciklu un audioierakstu, kas sinhronizē tagadni un pagātnes kļūdas: brīdī, kad Marina savās pirkstu starpās, cik vien ātri varēdama, dur 20 dažāda izmēra nažus, katrreiz, kad tiek trāpīts pirkstā, tiek nomainīts nazis. Savukārt performances ieraksts no "Rhythm 5" (1974/2011), kur Marina sevi iegulda degošas zvaigznes vidū, gandrīz nosmokot skābekļa trūkumā, kas rodas no apkārt degošām, benzīna sasūcinātām koka skaidām, vai performances "Rhythm 2" (1974/1994) fotogrāfijas, kur māksliniece apzināti sevi publikas priekšā sazāļo, tomēr neatstāj tik neizdzēšamu iespaidu, kā beidzot ieraugot "Rhythm 0" performances inscenējumu – galdu ar 72 objektiem, kuram fonā no diapozitīvu kadriem noraugās Marina: asarām pilnu skatienu, publikas pazemota un ievainota. Nespējot novērsties, performanci noskatos vairākkārt, līdz pamanu, ka sveša apmeklētāja man blakus aizkustinājumā raud.

Ulaja uzstāšanās, lai arī man negaidīta, patiesībā ir ļoti loģiska – izstādes centrālo kodolu veido tieši abu kopīgās uzstāšanās mākslas piemēri. Tumšinātā telpā ir gandrīz desmit videoprojekcijas "Relation in Space" (1976), "Breathing In/Breathing Out" (1977), kailā intimitāte durvju ailā performancē "Imponderabilia" (1977), arī "Expansion in Space" (1977), "Light/Dark" (1977), "AAA-AAA" (1977) un citas. Visu projekciju vidū – viņu attiecību simbols – minifurgons, kurā tika bezgalīgi cilpots performances "Relation in Movement" (1977) laikā. Uz tā priekšējā stikla uzlīmēts uzraksts "Art is Easy", paralēli blakus – abu šķiršanās performance "The Lovers" (1988), kurā Marina un Ulajs deviņdesmit dienas gāja viens otram pretim pār Ķīnas mūri, kad viņu mīlestība tomēr bija kļuvusi pārāk sarežģīta. Turpat priekšpusē – abu pēdējais kopīgais darbs – divas milzu vāzes "The Sun and the Moon" (1987), kas simbolizē attiecību pārtraukumu un abu turpināšanos katram individuāli.

Sākot ar 90. gadiem, Marina Abramoviča kļūst teatrālāka: mazāk sevi izaicinoša, vairāk meklējot enerģiju savā izcelsmē un transformējot to caur vēsturiskiem vai emocionāli personisku notikumu tuvplāniem. Performances triptiha "Balkan Baroque", ar ko Marina Abramoviča 1997. gadā pārstāvēja Serbiju Venēcijas biennāles paviljonā, videotelpas stūrī ir milzīga govju kaulu kaudze, kas nepatīkami ož. Aiz sarkanā aizkara tiek atkārtota Abramovičas performance "Cleaning the Mirror" (1995/2017) – maigi tiek berzts skelets, tomēr tas nekad netiek notīrīts pilnībā, kamēr pats tīrītājs kļūst dubļiem nošķiests. Tālāk ir gan "Double Edge" (1996) trepes ar nažiem spraišļu vietās, gan "The House with the Ocean View" – triju istabu konstrukcija, kur Marina 2002. gadā pavadīja divpadsmit dienas – bez ēdiena, runāšanas, bet ar neierobežotu daudzuma ūdens, apmeklētājiem dodot iespēju vērot sevi guļam, meditējot, dziedot un ejot dušā.

Izstādes turpinājumā ir kinotelpa ar filmu "The Artist is Present". Uz vienas sienas izvietotas visu cilvēku fotogrāfijas, kas performances laikā sākuši raudāt, uz pretējās – tikpat daudz dokumentētu Marinas Abramovičas skatienu: identiski vienlīdzīgi distancētu un tomēr – siltu. Noslēgumā tumša samta aizkaru tuneļveida telpa, kurā Marinas Abramovičas balss hipnotiski atkārto manifestu: "An artist should look deep inside himself for inspiration [..], an artist should stay for long periods of time looking at the horizon where the ocean and sky meet [..], an artist should stay for long periods of time looking at the stars in the night sky [..], an artist should avoid falling in love with another artist, an artist should avoid falling in love with another artist, an artist should avoid falling in love with another artist." [1]

Vēlāk atklāšanas runā Ulajs par Marinu Abramoviču saka: "Viņa ir "attīrījusi" visu manu dzīves nozīmīgāko laiku." Un tad abi romantiski uz skatuves noskūpsta viens otru, par spīti tam, ka vēl pirms pāris gadiem iesūdzēja viens otru tiesā, nevarot sadalīt ienākumus un autortiesības par savulaik kopīgi sastrādāto. Var jau būt, ka "The Cleaner" tomēr ir par mūžīgi maigo beršanas momentu, kad, mēģinot sasniegt tīrību un baltumu, vienubrīd pamani, ka esi notašķījis sevi dubļiem. Tomēr viens no Marinas Abramovičas mākslas virzītājiem vienmēr ir bijusi atteikšanās no atmiņas un nākotnes sapņiem, lineārā laika nogrieznī vien atstājot treknu mīlestības punktu tagadnei starp sevi un publiku. Varbūt tā arī ir visa atbilde uz jautājumu "Are you happy?". Bet varbūt tas ir viens no tiem jautājumiem, kas, reiz atbildēts, uz visiem laikiem zaudēs savu nozīmi.

[1] Fragments no "An Artist's Life Manifesto" (2011).

"Art is Easy"

"Bed for Human Use"

"Body and Clouds"

"Double Edge"

"Freeing the Voice"

"Rhythm 0"

"Ulay/Marina"

Luīze Lismane

Luīze Lismane studē Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes maģistrantūrā un strādā Rīgas pašvaldības izstāžu zālē "Rīgas mākslas telpa". Brīvajā laikā turpina meklēt atbildes jautājumiem – kas i...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!