Foto - Ģirts Raģelis
 
Sarunas
21.04.2018

Marija Luīze Meļķe: Neesmu nekāds pabeigts projekts – kā Rīga

Komentē
0

Kad izdzirdu Marijas Luīzes Meļķes vārdu, visbiežāk tam seko arī paskaidrojums, ka viņa ir dzejniece, mācās rožos un ir viens no cilvēkiem, kas pirms dažiem gadiem īstenoja zīnu "Nemāksla". Viņa ir radošs cilvēks, bet radošums viņai ir kā melna kaste. Tajā nevar ielūkoties, taču, ievadot informāciju, novērojumus un pieredzi, tā mainās un arī kaut ko atdod pretim. Meļķe min, ka radītais un patība ir kolektīvi pieejamo ārējo apstākļu un privāto iekšējo stāvokļu kombinācija, tāpēc sarunas gaitā apraksta savus iekšējos stāvokļus, aplūko savu paaudzi kā ārējo apstākli un savus mākslas darbus kā to rezultātu. Ar Mariju Luīzi Meļķi sarunājos es – Kaspars Eglītis.

Ja Tev būtu jāizveido anotācija par sevi, ko tu tajā rakstītu?

Palaikam ir jāuzraksta apraksts par sevi vienam vai citam notikumam. Attiecīgi notikumam es pielāgoju tam piesaistīto punktu. Ja es vienkārši rakstītu anotāciju par sevi, tad tas diez vai būtu par to, ko es daru, vai mani vispār.

Es papētīju, ko īsti nozīmē mileniāļi. Izrādās, salīdzinot ar baby boomers (kas ir mūsu abu vecāku paaudze un nedaudz vecākie), mileniāļiem nav tendences veidot lielos naratīvus, lielo stāstu. Respektīvi, tas nav tas, ko no tevis prasu, – es novērtētu arī nesakarīgu stāstījumu.

Es esmu uzaugusi pēcpadomju valstī: tas, manuprāt, ir ļoti ietekmējis mani kā personību un vispār cilvēku. Piemēram, kaut kādos "H&M" pārdod kreklus, uz kuriem rakstīts "90s kids" un attēlots "Toms un Džerijs", "Džonijs Bravo" un tā tālāk, tāpat arī internetā – mūsu paaudze tiek ielikta kaut kādā asociācijā ar Rietumu kultūru deviņdesmitajos, bet tas pilnīgi neko nepasaka par mums. Jā, es skatījos tās multenes, es arī piedzimu tajos deviņdesmitajos, to nogalē, bet... nu, un? Man šķiet, daudz aprakstošāka informācija ir tāda, ka mēs esam pirmā paaudze, kura nav piedzīvojusi ne padomju laikus, ne karu, ka Latvija ir pavisam jauna un līdz ar to mēs esam pilnīgi svaigs materiāls. Tā ir būtiska manis sastāvdaļa. Un vēl viena ir tāda, ka esmu augusi kristīgā ģimenē. Es arī ticu Dievam, eju uz baznīcu un tā tālāk. Tā ir vēl viena būtiska lieta, kas ir veidojusi mani un turpina to darīt. Neesmu nekāds pabeigts projekts – kā Rīga. Šīs ir tādas divas tādas milzīgas lietas, kuras esmu ievērojusi. Un tad ir lērums ar visādiem sīkumiem. Piemēram, man ļoti patīk bērni, un man patīk ar viņiem visu kaut ko darīt – runāties, spēlēties. Man arī patīk vienkārši vienai pašai iet uz bērnu laukumiņu. Nav tā, ka es izeju no mājas un nodomāju: "Tagad es iešu uz bērnu laukumiņu." Bet, ja kāds pa ceļam ir, tad es aiziešu un nošļūkšu pa to slidkalniņu. Man patīk rāpties kokos un visu kaut ko tamlīdzīgu darīt. Nezinu. Es domāju par lietām, kuras esmu pēdējās dienās darījusi, – esmu uzrāpusies kokā un nošļūkusi pa slidkalniņu. Kad cilvēks nelieto narkotikas, viņam ir sevi jāizklaidē citos veidos.

Jā, tas ir saprotami. Man būtu jābeidz dzert kafiju. Ja es to izdarītu, tad ar godu drīkstētu sev uztetovēt "straight-edge" [1] zīmi.

Bet gribas, vai ne? Man liekas, ka ir riktīgi forši būt "straight-edge". Es gribētu būt "straight-edge" vegāns, kas skrien no rītiem un palīdz veciem cilvēkiem šķērsot ielu. Man liekas, kas tas ir nenormāli forši!

Kāpēc?

Tāpēc, ka tas viss pārējais ir kaut kāds mēsls – mistiskos veidos pārstrādāta gaļa ir dīvaina. Arī kaut kādas dīvainas substances, kuras tu uzņem, lai drusciņ tā vai šitā justos labāk, tomēr īsti ne… jo tu smirdi un tā... Tas arī ir šausmīgi dīvaini.

Jā, mazliet palasot tavus darbus, šķiet, ka tu kritizē pašreizējo kultūru. Tāda sajūta piemeklē, lasot tavus dzejoļus, piemēram, par dzimumzīmju kartēm [2]. Tas man lika domāt par to, ka cilvēki pārāk nekritiski pieņem populāro viedokli. Vai tu pati sevi uzskati par autsaideri? Ko tu kritizē sabiedrībā, par ko tu pasmejies?

Es neesmu īpaši ciniska atšķirībā no īpatnēji lielas latviešu daļas. Kopējā tendence man noteikti nav būt ciniskai. Es nesmejos par cilvēkiem, tāpēc ka tas man nešķiet pareizi. Es lielākoties mēģinu tomēr saprast to būtību – kādēļ viens vai cits cilvēks runā vai domā, vai rīkojas kaut kā. Es nevaru zināt, ko viņi domā, bet, kad [kāda cilvēka] rīcība man ir nepieņemama, tas mani interesē. Lielākoties citi cilvēki jau nav vainīgi... Nu, ir, bet tur lielu lomu spēlē mūžīgais jautājums par izglītības sistēmu un par prioritātēm, kādas ir izveidojušās, un tā tālāk. Visa tā kopējā atmosfēra šajā valstī nav patīkama. Man liekas, tu man piekritīsi, ka [šādi domā] gandrīz visi cilvēki, un šajā ziņā es noteikti neesmu autsaidere. Tas, kas varbūt mani atšķir no daudziem un vienlaikus arī tevi un tos pārējos piecus cilvēkus šobrīd [šajā kafejnīcā]: ir kaut kāda sajēga par to, kāpēc tu jūties, kā tu jūties. Pakārtoti šai izpratnei tu arī rīkojies, nevis vienkārši atdarinot kaut kādu uzvedību, kuru esi novērojis apkārtējos, kaut kāda iemesla dēļ par citiem pārākos, cilvēkos. Ir ārprātīgi dīvaini cilvēki. Tu izej pastaigāties kaut nedaudz nost no centra un vari redzēt savādas lietas: iet kaut kādas divas dāmas, no kurām vienai ir leoparda raksta jaciņa un gaiši zili džinsi, balinātiem laukumiem un plastmasas dimantiņiem, un plastmasas kronis galvā. Bet nešķiet, ka viņa saprot, cik ārprātīgi funky viņa izskatās. Viņa to valkā tā, it kā tas būtu normāli. Nu, jā, tas ir normāli, bet tas nav tādā veidā normāli, kādā, kā man liekas, ka viņai šķiet. Es lielākoties izskatos drusku dīvaini, bet man šķiet, ka ļoti daudzi izskatās ļoti dīvaini un to neaptver. Kopumā es jūtos diezgan vienota... ne vienota, bet vietā šajā sabiedrībā. Varbūt brīžiem ir tāda sajūta, ka tai sabiedrībai neliekas, ka es esmu savā vietā, bet, man liekas, es esmu.

Runājot par to ērmoto cilvēku, es varu iedomāties, ka ikvienai situācijai ir piemērojama birka "ikdienišķā neparastums". Daudzas lietas mums šķiet pavisam normālas, bet mēs ļoti reti paskatāmies uz tām kritiski. Es to saskatīju tavā dzejā – ka vajadzētu nedaudz paskatīties no malas, lai ieraudzītu, cik...

Man liekas, ka ļoti daudzi cilvēki ir pilnīgi stulbi. Un tas ir kaut kas tāds, uz ko es skatos kritiski.

Ar stulbiem tu domā...?

Kaut kādā mērā, ka viņi vienkārši nesaprot cēloņus tam, kādi viņi ir, kāpēc viņi ir tādi, kādi viņi ir un kāpēc citi cilvēki ir citādi. Ne tikai tāpēc, ka viņiem nav bijusi laba izglītība, bet arī tādēļ, ka šiem cilvēkiem kaut kādā īpatnējā veidā nav nemaz tieksmes pēc saprašanas. Un tas man šķiet stulbs cilvēks – nevis tajā klišejiskajā veidā, ka "cilvēks nav atvērts katrai idejai" vai kaut kā tamlīdzīgi, bet cilvēks, kurš vienkārši necik tālu kaut kādu iemeslu dēļ nav spējīgs aiziet savā domu gaitā.

Veikt mentālās pastaigas, paskatīties no dažādām vietām.

Kaut vai no tās vienas vietas, bet tā kārtīgi! Tas ir vienīgais, kas mani reizēm nokaitina ļoti dažādos veidos, un tas arī ir jūtams dažos manos darbos.

Kas tev patīk visvairāk savā darbu veidošanā? Vai varbūt tev visvairāk patīk rezultāts?

Jautājums "Kas man patīk visvairāk?" rada sajūtu, ka man ļoti patīk to darīt. Tas, protams, ir tāds patīkams pieņēmums.

Atvaino, ka veicu šādus pieņēmumus. Tādā gadījumā: vai tev patīk?

Tas ir labs jautājums, un es gribētu, lai arī kāds cits pateiktu, kur ir tā lieta – kāpēc es to daru. Lielākoties man šķiet, ka visa radošā darbība ir kaut kādas ciešanas. Ne tādā veidā, ka tu tiešām mirsti pie tā rakstāmgalda, bet, jo nopietnāk tam pievēršas, jo grūtāk ir kaut ko darīt. Protams, ir tādi gadījumi, kad tu sajūti, un tad ir, un tu izdari, un viss ir lieliski, bet nevar paļauties uz tādiem apstākļiem. Nu, ja tu piekop šo "straight-edge" dzīvesveidu, noteikti kaut ko ņemsi un sajutīsi pēkšņi. Tad ir jāstrādā, lai kaut kas izdotos. Un darbs – šis, tāpat kā vairums jebkādi citu veidu darbi, sagādā visāda veida grūtības. Kopumā tas process man nav patīkams, ja nu es nemēģinu kaut ko galīgi jaunu... Man, piemēram, ir interesanti, kad es sēžu un skaitu zilbes, bet es ar to arī nenodarbojos daudz, jo tas kaut kādā brīdī pārstātu būt interesanti.

Tur pazustu inerce, vai ne?

Kāpēc tas viss par patiku...? Ir vērts ņemt vērā, ka šobrīd man izteikti ir pa posmiem, pa periodiem... Šobrīd ir tā: kad es kaut ko, piemēram, uzzīmēju, pusstundu sevi ienīstu un negribu uz to skatīties, bet tāpat skatos uz to, jo varbūt es ieraudzīšu, ka tas ir kaut kas okei. Ja tas nav okei, tu nenormāli ilgu laiku nosēdi pie kaut kāda darba, kurš sākās ar to, ka tu to gribi taisīt. Sākumā bija šī vēlme. Vai vajadzība. Un tu to dari, dari, dari... Un tas ir briesmīgi.

Es laikam saprotu, ko tu domā. Kad es pārskatu savus vecos darbus, man ir ļoti grūti tajā noraudzīties, jo es ieraugu visas savas nepilnības, īpatnības un citas detaļas.

Mani traucē ar darbiem saistītas emocijas. Pamatīgi. Kādā brīdī, vienā vai citā, atlec kaut kāds gandarījums, bet man šķiet, ka lielākoties impulss ar kaut ko vispār nodarboties ir tas, ka, pirms esmu sākusi to darīt, es par to esmu drusku sajūsmā. Es nevaru sagaidīt, kad varēšu šo vai to. Vai, kad man ienāk prātā kāda ideja, tā ir ļoti forši ideja. Ir arī tāda problēma, ka es mēdzu izpriecāties par kādu ideju, to pārrunāt ar cilvēkiem, bet nekad to neizdarīt, jo esmu jau izdzīvojusi sajūsmu par to darbu, pirms tas vispār sācis eksistēt. Bet tavs jautājums bija par to, kas man patīk tajā, ko es daru. Man patīk, ka tas man liek ļoti daudz domāt un ka tas nav viegli. Man patiktu kādreiz strādāt šajā virzienā tā, ka darbs pieprasītu arī fizisku piepūli. Nedaudz stumdīt tās iespēju robežas un skatīties. Būtu forši uztaisīt arī kaut ko fiziski iespaidīgu, kur būtu arī ķermeniskais noslogojums iesaistīts, bet šobrīd es jūtos tā, ka šie darbi, kurus es daru, veiksmīgi slīpē manu prātu. Tas ir ļoti patīkami. Es nezinu, kāds ir mērķis.

Ou, nē. Es pieņemu, ka tam nav tāda liela, globāla mērķa, kā dibināt kādu valsti vai jaunu, uzlabotu Latviju.

Manā gadījumā noteikti nav.

Tas bezmērķīgums tiek pieņemts kā dzīves realitāte. No kurienes, tavuprāt, tas viss nāk? Tas ir tikai un vienīgi tavas pašas apziņas produkts? Vai arī tu spoguļo? Noķer kādu mirkli un iekabini to aukliņās kā muzeja eksponātu?

Tas ir process, kas notiek manī iekšā. Bet var būt arī tā, ka ir kaut kāda veida ārējs trieciens (un tas var būt arī pozitīvs), kas raida impulsu notikt reakcijai, piemēram, teksta formātā. Bet man šķiet, ka manā gadījumā līdz brīdim, kad tas ir nonācis uz papīra, tāpat beigu beigās caur mani ir izgājis tā nopietni. Es droši vien spēlēju lielāku lomu nekā tas trieciens. Nevaru apgalvot, ka tā vienmēr ir bijis.

Starp citu, tu ļoti daudz runā par cēloņsakarībām, es pat teiktu, ka ļoti loģiskos jēdzienos, un bieži vien tas aiziet diezgan specifiskos jēdzienos. Piemēram, tavā dzejā parādījās daudzi kaulu nosaukumi, un dažus jēdzienus man bija jāiegūglē. Kas tevi interesē paralēli dzejai?

Vismaz tu kaut ko iemācījies. Man nākas mācīties ļoti daudzas dažādas lietas, jo tāda ir vidusskola. Vienreiz es sēdēju "Čomskī" (lai viņam vieglas smiltis), un tur mētājās mans piezīmju blociņš. Kāds nepazīstams pārītis prasīja, vai viņi var paskatīties tajā. Es sākumā grasījos viņiem to ņemt nost, bet nolēmu: "Ai, nu, labi, skatieties vien!" Viņi teica: "Vau, vai tu studē vēsturi vai kaut ko tamlīdzīgu?" Es atbildēju: "Es studēju, ko man liek studēt." Tad viņi ļoti samulsa. Un es piebildu: "Jā, to sauc par vidusskolu."

Man šķiet, šī aina visai precīzi atspoguļo situāciju. Man ir ārkārtīgi grūti mācīties to, kas mani neinteresē. Es zinu, ka ir svarīgi to iemācīties viena vai cita iemesla dēļ. Man vajag atrast veidu, kā saprast, ka tas ir interesanti, un es uzskatu: pilnīgi viss ir potenciāli interesants. Varbūt arī ne visiem. Kāda ir skolotāja, kādi skolotāji tev patīk, situācija klasē un viss kaut kas tamlīdzīgs to maina.

Tie kauli... Kur tas bija?

Deniņu kauls, viens no.

Deniņu? Tik interesanti, es neatceros. Tur bija, man šķiet, atslēgas kauls pieminēts, kaut kas tāds – to es zinu. Tātad ir pilnīgi reāli, ka tur ir parādījušies kaut kādi kauli un tam ir kaut kāda nozīme. Skolā ir jāmācās neatkarīgi no tā, vai tu vēlies nodarboties ar grafisko dizainu. Tāpat ir jāmācās cilvēka anatomija. Tā ir izskaidrojams šādu terminu lietojums. Un man ir diezgan daudz visai specifisku zināšanu, kuras mēdzu kādreiz pielietot, kur ir potenciāls to pielietojums.

Kad es sarunājos ar citiem, viņi ir izteikuši teikumus, kuri kontekstā var būt bezsakarīgi, bet, izņemti ārpus konteksta, tie strādā kā dzīves moto vai gudras parunas. Vai tev ir tādi moto?

Jā, ir divas tādas galējības, kurā viena vai otra noteikti izmantojama jebkurā dzīves situācijā. Viena no tām ir angliski, otra – latviski. Angliski ir "Don't fight it – avoid it" [3], un otra ir pilnīgi pretēja – "Nemīz, močī!".

Kā tu prokrastinē?

Tas atbilst tam "Don't fight it – avoid it". Darot kaut ko citu, kas man jādara. Man ir ļoti daudzas lietas jādara – tur ir dažādi piemēri. Es varu, piemēram, prokrastinēt kāda referāta rakstīšanu ar zīmēšanu, es varu prokrastinēt zīmēšanu ar istabas kārtošanu (ko es pa lielam nedaru), un tad visi darbi dzīvojas savā starpā. Es zinu, ka vienā vai citā dzīves punktā prokrastinācijas laikā izdarīšu to, ko man tāpat vajag.

Lietas pašas padarīsies.

Ja tu pietiekami ilgi pagaidi, lietas pašas arī notiek.

 

[1] "Straight-edge" ir smagā pankroka subkultūras apakšgrupa, kura ir pāraugusi kustībā. Tā ietver pankrokam raksturīgo autoritāšu nicināšanu un individuālismu, taču atsakās no apreibinošām vielām, kā narkotikām, alkohola, tabakas, reizēm arī kafijas un medikamentiem. Bieži vien viņi arī kļūst par vegāniem un atturas no gadījumu seksa."

[2] Kompreses pret iekaisumiem, migrēnu, sāpēm, osteohondrozi, ādas slimībām un sēnītēm (punctummagazine.lv).

[3] Necīnies – izvairies! (No angļu val.)

 

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0