Ikvienam no mums ir kāds īpašs stāsts par Ziemassvētkiem. 9. decembrī sabiedriskā kustība "Mans Doms" rīko labdarības koncertu Rīgas Domā, kurā ar saviem Ziemassvētku stāstiem iepazīstinās dažādi latviešu mūziķi, dzejnieki un mākslinieki. Arī "Satori" redakcija palūdza dažus cilvēkus pastāstīt savu stāstu par Ziemassvētkiem.
Kārlis Kazāks, mūziķis
Tu skaties un gaidi atbildi, ieritinājusies zem siltas segas. Nekad neesmu sapratis, kā Tu tur ietilpsti. Uz tā dīvāna. Tev tik viegli sanāca pajautāt, un, šķiet, esi jau aizmirsusi, ka es neesmu atbildējis.
Pirmajā brīdī es ar plašu vēzienu gribu iegrābties lielajos dziļumos un atrast savus Ziemassvētkus kaut kur tur. Viegli pacilāt savus prāta tīklus un atrast tur ieķērušos Saulgriežus. Un tad, ja izdotos, es varētu tos ērti iebūvēt savā namā uz palikšanu. Turpmāk vairs neapmulst, neapklust, ja Tu atkal pajautātu, vai atceros, ka jau vaicāji, ko Tev nozīmē Ziemassvētki. Tajos tīklos jau šad tad kaut kas atrodas.
Tikai viegli smaržo pēc mandarīniem. Bet gribas kaut ko vairāk, kaut ko tādu, ko varētu paturēt. Kā vasarās, kad uguns visīsākajā naktī manī ir īsta. Ticama. Kad es zinu, ka riju gaismu tā, lai tagad, te sēžot, man tās nepietrūktu.
Papīru čaukstēšana, kas nemanāmi no Vecgada vakara pārceļoja uz Ziemassvētkiem, atmiņā izšķiļ stāstus par nenaudīgajiem gadiem. Tajos vairāk piedomājām, ko ietīt papīrā un pastumt zem egles. Tāda kopīgā dzimšanas diena.
Tepat kaut kur ir. Nosaukumi jauc galvu. Ziemassvētki un Saulgrieži. Tā saules griešanās ir ticamāka. Svinēt ziemu ir tas pats, kas – vasaru. Kāds uzrakstīja, kāds pateica, kāds noticēja, kāds ierakstīja kalendārā. Bet nosaukums ir skaists. Svinēt ziemu. Prātā vienīgi "visi eži miegā, visi lāči sniegā…" vai tā kaut kā. Kaut kā izsprukt pa vidu. Ne baznīcā, ne ar bluķi.
Pats jau arī, Saulgriežu dziesmai atnākot, atrodu tajā visgarāko nakti, Tevi.
Tu jau guli. Nesagaidīji, bet es vēl gribu noķert tos Saulgriežus, kuriem uzticēties.
Paliks gaišāks. Tas ir fakts. Un man patīk sajūta, kad tas notiek. Nedēļu turpu – šurpu. Ir tāda ziemīga pamošanās. Gandrīz vienmēr pašam sava. To negribas svinēt, bet skaidrajā naktī uz mēnesi izgaudot. Un gaudot par garāko nakti un Tevi.
Tāda bezrūpīga nīkšana un slinkas lustes. Bezrūpīga, protams, tikai man. Pārējie ļauj man sajust piparkūku, speķa pīrāgu, mandarīnu, vīna (pārmērīga alkohola lietošana ir kaitīga Jūsu veselībai) smaržu. Jo tuvāk pusnaktij, jo reibinošāk. Bet visvairāk reibst no mums, no manis un pārējiem. Vistumšākajā naktī mēs gribam redzēt viens otra acis. Un noticēt, ka mēs neesam tāpat vien. Un es esmu pavisam tuvu.
Es labi zinu, ka vasarā riju gaismu aumaļām. Tagad, te sēžot, es gribu spīdēt. Tik koši, lai ieraudzītu vismaz Tevi. Un varbūt uzspīdētu tāpat vien. Ja nu kādam trūkst, ja nav izdevies vasarā ieelpot gaismu vai kāds lietus to nosmacējis.
Man šķiet, es nojaušu.
Bet Tu jau guli. Un tā ir labāk.
Zaiga Pūce, biedrības "Ascendum" valdes priekšsēdētāja
Bērnībā dzīvojām vienstāvu mājā Bauskā. Bija pienācis Ziemassvētku laiks, un abas ar mazo māsu gaidījām ciemos vecomāti. Protams, es kā vecākā māsa jau jutos mazliet zinošāka. Kad mamma stāstīja, kā Ziemassvētku vecītis vēro, vai labi uzvedamies, un pārbauda, vai esam pelnījušas dāvanas vai žagarus, man jau bija radušās aizdomas – vai tik tas vecītis nav izdomāts? Kā tad tas nākas, ka viņš nekad nav redzēts? Un no kurienes tad tieši viņš mūs vēro? Bet te pēkšņi pa durvīm nāk iekšā vecāmāte un apgalvo, ka tikko pagājusi garām Ziemassvētku vecītim. Viņš esot bijis tieši pie mūsu loga un skatījies iekšā. Tajā momentā visas manas šaubas pazuda kā nebijušas, es metos ārā pa durvīm – bez virsjakas –, lai satiktu vecīti un paprasītu, ko īsti viņš šogad ir nodomājis par to uzvedību un dāvanām. Bet tur diemžēl vairs neviena nebija, tik vien kā pēdas zem palodzēm palikušas.
Ēriks Ešenvalds, komponists
Padomju gados Ziemsvētkus nesvinējām vispār, toties Jauno gadu – ar uzviju. Skolas un pašvaldību koncerti, pat ķekatās iešana.
Līdz ar Atmodas iestāšanos dievnamos sludinātais garīgums sasniedza arī mani. Tur uzzināju par Kristus dzimšanas notikumu, kas kopš tā laika man ir paši skaistākie, mīļākie svētki, jo tad šķiet, ka pasaule ir pierimusi un i darbā, i sadzīvē iestājies miers, kas parasti ilgst kādas 7–10 dienas. Tas ir nopietns paveiktā un priekšā stāvošā apceres laiks; ne plānošanas, bet dvēselisko ilgu "apsekošanas" ziņā.
Kādus 10–15 gadus Rīgā aktīvi iesaistījos draudzes pasākumu organizēšanā. Parasti 24. decembra vakara dievkalpojumam tika veidota liela muzikālā programma, bet medaļas otra puse bija visai skaudra: visus šos gadus mēs ar sievu un bērniem nekad nevarējām svinēt Ziemsvētkus kopā ar vecākiem Priekulē. Tad nu pienāca diena, kad pieņēmām lēmumu tā neturpināt. Un, paldies Dievam, esam laimīgi!
Ļoti gaidām Ziemsvētkus! Dievkalpojums nelielajā Priekules baznīciņā, radi un draugi, ragaviņu kalns un ziemas prieki – pilns sirsnības un prieka komplekts!
Alīse Nīgale, izdevniecības bērniem "Liels uz mazs" direktore
Pie manas ģimenes Ziemassvētku rituāliem piederas arī vecīša ar dāvanu maisu gaidīšana. Vecīša lomā ir iejutušies daudzi – sākot, protams, ar tēviem un opīšiem, arī omītēm, brālēniem, kaimiņiem un beidzot ar draugiem no Maskavas, kas latviski prot pateikt vien pāris vārdu, toties varonīgi noklausās pārdesmit īsākus un garākus dzejoļus latviski. Dažkārt, ja vecītis nevar ierasties, pūces, garām lidojot, atnes dāvanu maisus un noliek pie durvīm.
Spilgti atceros gadījumu, kad vēstulē vecītim biju lūgusi, lai atnes gredzentiņu. Pienāca Ziemassvētki, atnāca vecītis, izdalīja dāvanas, bet gredzentiņa nebija. Klusībā skumu par neuzklausīto lūgumu. Jaungada naktī izgājām ārā dārzā skatīties salūtu. Ejot atpakaļ mājā, ieraudzīju koka zarā sudraba diegā, t.s., eņģeļa matā karājamies gredzentiņu ar četrām zilām stikla actiņām. Akurāt tādu, kādu biju iedomājusies, vēstuli rakstot – pareizajā zilumā, spožumā un izmērā! Vairs neatceros, vai pati tik to nodomāju vai man kāds pateica, ka gredzenu tur pūces iekarinājušas, jo tas, šķiet, būs bijis aizķēries maisā. Kopš tā laika pūces uzskatu par patiesi uzticamiem Ziemassvētku vecīša palīgiem.
Bet gredzentiņam, starp citu, bija arī citi iekārotāji – vasarā laukos to "pa kluso" piesavinājās kaimiņu meitene, bet, kad saprata, ka esmu pamanījusi gredzentiņa pazušanu un par to neklusēšu, dažas dienas vēlāk atnesa to uz mūsu mājām ar izgudrotu stāstu par to, ka viņas mazā māsa to bija apēdusi, bet nu ir izkakājusi, tāpēc es gredzenu varot atgūt.
Uģis Jansons, interneta žurnāla "Satori" autors
Es Ziemassvētkus nesvinu jau gadiem. Vismaz tādā tradicionālajā izpratnē. Egles man nav, piparkūku arī, dāvanas pārāk nesaņemu. Laiku ģimenes lokā pūkainā džemperī arīdzan nepavadu, jo man tāda visnotaļ netradicionāla ģimene, ja tā var teikt. Ziemassvētki man galvenokārt ir vienkārši garas brīvdienas, kad atpūsties, pārsvarā nedarot neko, dzīvoties ar kaķi, lasīt un daudz gulēt. Pagājušajā gadā man mājās ilgi nepieslēdza apkuri, bija ļoti auksti un visnotaļ skumīgi. Domāju, ka Ziemassvētku brīvdienas arī tādas bēdīgas sanāks, jo grūti būt priecīgam, kad salst. Kad tomēr to apkuri 21. decembrī pieslēdza, sapratu, ka patiesam priekam necik daudz nevajag, un pagājušā gada Ziemassvētku brīvdienas bija vienas no priecīgākajām, kādas es spēju atcerēties. Vēl man patika, ka reiz svinēju svētkus pie savas māsas un mēs pie egles skaitāmo pantiņu vietā lasījām viens otram Kārļa Vērdiņa dzejoļus.
Tad nu, lūk, jauki Ziemassvētki, manuprāt, ir tad, ja ir silti un pa rokai ir kāds Kārļa Vērdiņa dzejolis.
Inga Ābele, rakstniece
Bērnības Ziemassvētki manā atmiņā cieši saistīti ar omītes dziedāšanu. Viņai bija ļoti skaista balss, soprāns. Jaunības gados viņa Ventspilī bija dziedājusi vairāku baznīcu koros. Ziemassvētkos mums Juglā bija sapušķota egle, zem egles dāvanas, gaidījām vecākus pārnākam no darba, un tad, kad visi bijām kopā, viņa dziedāja. Viena pati, jo citi neviļus noklusa. Viņa mēdza dziedāt arī parastās dienās, kaut ko dudināja pie sevis, kad taisīja ēst, uzdziedāja, kad bija labs noskaņojums, bet "Klusa nakts, svēta nakts" bija tā dziesma, kas mums atnesa Ziemsvētkus. Nebija nekādu jautājumu par šiem svētkiem no mūsu, bērnu puses, jo viss bija pateikts tajā melodijā un viņas balsī, mēs nojautām, ka to vispār nevar atslēgt ar vārdiem, ar kaut kādu loģiku. Tā bija reāla laiku pārnese no padomju laika Rīgas uz trīsdesmito gadu Ventspili, un vēl gadsimtu atpakaļ. Pēc tam, kad sākās atmoda, es laikam vienu reizi Ziemsvētkos biju ar draudzenēm uz Vecās Ģertrūdes baznīcu. Baznīca bija pilna ar cilvēkiem, pieslānīts, adatai nebija, kur nokrist. Kad milzīgais cilvēku pūlis sāka dziedāt "Klusu nakti", tas bija ļoti spēcīgi. Un ērģeles, protams.
3