Sarunas
11.10.2014

Mans pamats ir zīmējums

Komentē
0

Sarunu  piedāvā sabiedriskā iniciatīva "Mākslai vajag telpu"

Vai māksla tevi mēdz mocīt?

Jā, jā, lai gan pēdējā laikā arvien mazāk. Es tagad vairāk cenšos izbaudīt procesu, nekoncentrēties uz galarezultātu, jo mocīt sevi nav vērts. Iespējams, mani nomoka citu mākslinieku mākslas "doma". Rodas jautājums: "Kāpēc es to nesaprotu?" Taču, piemēram, sarunājoties ar cilvēkiem, gadās, ka nonāku arī pie kaut kāda jēdzīga secinājuma.

Šī "doma" tevi tracina?

Jā. Paviršā izpildījumā. Tāda, kas ņirgājas par skatītāju.

Kāda tieši?

Varu pieminēt lietuviešu grupas izstādi "Lieta virpina lapu vējā", kas bija "kim?". Tā mani tracināja. Tajā pašā laikā tas tomēr ir "kaut kas". Tās nav vienkārši rupjības vai nemākulīgs zīmējums, vai kaut kāda pornogrāfija. Tā neaizskar tik tieši. Galvā rodas īssavienojums, tāpēc ka nesaproti, kurš te ir muļķis.

Taču nav zināms, vai tas ir bijis mākslinieku pašmērķis, proti, uztaisīt kaut ko "tizlu" vai nesaprotamu.

Es nezinu. Nav vērts par to visu tik ļoti daudz runāt, jo beigu beigās tādas lietas jau mākslas vēsturē sen ir bijušas. Ir māksla, kas nomoka, bet tas nav tik svarīgi. Tā vienlaikus tracina un intriģē. Māksla sākas mākslinieku un skatītāju attiecībās.

Tātad māksla tev ir patīkama?

Jā! (Smejas.) Mani tā interesē.

Un mākslas radīšanas process – tas ir kaut kas patīkams?

Es nezinu, vai es varētu to iedalīt tādās kategorijās – patīkams, nepatīkams. Tā vienkārši ir mana lieta. Jā, ir patīkami redzēt rezultātu.

Vai vajadzīga citu cilvēku palīdzība, lai nonāktu līdz rezultātam?

Bez tās jau reizēm nevar iztikt. Ja es nevaru kaut ko pacelt, tas ir ļoti forši, ja kāds man palīdz. Man pāris reižu ir laimējies ar asistentiem, kas bija ideāli palīgi. Ja ir runa par ideju meklēšanu kopā ar kādu – tas man galīgi nepadodas. Tā saucamajos breinstormos manā galvā domas nostājas uz pauzes, prāts aptumst, līdz pazūd pat humora izjūta.

Taču, strādājot "Popper" žurnāla redakcijā, ir jāiesaistās kolektīvā.

Jā, ir. Man tas ir kaut kas jauns. Nav tā, ka man nepatīk. Mēs jau divus gadus izdodam šo žurnālu, un esmu daudz ko iemācījusies. Sākumā – tā bija pirmā reize, kad es tā pa īstam strādāju grupā, – tas bija pilnīgs ārprāts! Grūti bija pieņemt savādos raksturus. Bet tam bija jātiek pāri, jo neviens mūsu vietā šo darbu nedarīs un pašiem jau to vajag. Tagad viss jau ir baigi forši aizgājis. Es, strādājot "Popper", esmu sapratusi, kāds ir kolektīva spēks. Tas ir arī liels darbs. Es esmu iemācījusies izrakstīt rēķinu. Sēžu un skaitu. Ar draudzenes palīdzību nodibināju biedrību, gājiens uz uzņēmumu reģistru bija ļoti satraucošs. Organizatoriskais darbs prasa baigi daudz laika, un tas trakums ir tajā, ka beigās tu nesaproti, kur tas laiks ir pazudis! Bet ieguvums no visas šīs pelēcīgās rosības ir tas, ka es beidzot sāku saprast, kā lietas ir darāmas, lai varētu nodrukāt foršu izdevumu un uztaisīt cik necik ciešamu izstādi.

Tomēr grupā vienmēr ir grūtāk virzīt un realizēt savu ideju. Kaut kādā ziņā ir jābūt diplomātiskam. Tu teici, ka ir grūti pieņemt dažādus raksturus. Vai lielā mērā tā nav cīņa ar sevi?

Cīņa ar sevi notiek visu laiku. Būt tolerantai pret visiem – tas ir liels izaicinājums. 

Vai, strādājot vienatnē, tev aptuveni ir skaidrs, ko tu vēlies radīt?

Es nevarētu teikt, ka tam, ko es radu, ir kāda vienota koncepcija. Katra izstāde, katrs darbs ir kaut kas cits. Es nevaru pateikt, kā būs tālāk, jo man šķiet, ka es visu laiku mainos, notiek kaut kāda attīstība. Es arī esmu gatava mainīties gan domāšanas, gan kvalitātes ziņā.

Bet tev ir kādi pieturas punkti? Tavu rokrakstu var diezgan labi pazīt.

Mans pamats ir zīmējums, no tā viss aug. Bet, runājot par rokrakstu, – man mēdz piešūt visādus darbiņus, kuriem pat tuvumā neesmu stāvējusi.

Tu pieturies pie tiem briesmoņiem?

Par šo tēmu man jau ir apnicis runāt! (Smejas.) Es to jau esmu teikusi, lai gan viens izskaidrojums varētu būt, ka tā ir pašterapija. Ja, piemēram, es nezīmētu šos it kā "šausmīgos" sižetus, es izietu no mājas un kādu nosistu.

Tiešām?

Es taču nezinu! (Smejas.) Kā būtu, ja būtu? Tas vienkārši ir tas, ko es daru. Un esmu apmierināta. Noteikti tā ir arī vēlme izcelties. Līdzīgi kā, piemēram, deviņos no rīta dzērumā braucot sabiedriskā transportā, skaļi klaigāt un ņirgāties par cilvēkiem, kas ir tikko pamodušies un brauc uz darbu, jo viņi visi šķiet smieklīgi. Centienus sev pievērst uzmanību es varu noteikti attiecināt uz saviem agrākajiem darbiem, tomēr arī tas nebija apzināts solis. Tajā laikā vienkārši šķita, ka tā vajadzēja. Protests pret visu pastāvošo.

Vai esi centusies sev pievērst uzmanību arī apzināti?

Nu, nepārtraukti! Es Andrejsalā plika skraidīju apkārt – vistīrākā izrādīšanās! Es esmu komunicējusi ļoti tiešā un brutālā veidā.

Kā tu tagad komunicē ar cilvēkiem?

Tagad es vēlos kļūt gudrāka un priecāties par dzīvi (Smejas.) Gribu būt labs cilvēks. Viss mainās, un es tam nepretojos. Katra uzvilktā līnija ir mana pieredze, un tā krājas ar katru nodzīvoto dienu.

Vai ir bijuši gadījumi, kad mākslu nav iespējams radīt?

Jā. Es divus gadus gandrīz neko nedarīju. Tas bija pēc manas personālizstādes "kim?" 2010. gadā. Darba nebija, naudas nebija, strādāt negribējās. Es apsvēru domu iet strādāt par sētnieci, jo trīcēju bailēs no domas par strādāšanu reklāmas aģentūrā. Lai arī nekad neesmu tur strādājusi, man ir nācies izpildīt šādus tādus pasūtījuma darbus. Viss prasa ļoti daudz laika. Un beigu beigās tas ir tik stulbi un bezjēdzīgi – pirmkārt, tu pārdod sevi un, otrkārt, mēģini pārliecināt citus, ka viņiem kaut kas tur jāpērk, kaut kāda desiņa vai kas tur, un čakarē savas smadzenes. Es nodomāju – sūds ar visu, es vienkārši būšu ar dabu un grābšu lapas. Domāju, daudziem ir bijušas tādas naivi romantiskas izmisuma domas. Es nezinu, varbūt mēnesi es tā varētu pastrādāt… Tad es sāku strādāt Mākslas akadēmijā par sietspiedes pasniedzēju. Ja nav diendienā jādomā par to, kā izdzīvot, tad viss ir diezgan normāli.

Ko tu darīji tos divus gadus?

Man nācās pamest Andrejsalas darbnīcu, kur biju centīgi sakrājusi vājprātīgu parādu. Strādāju "Skaņu Meža" bārā, uz Miera ielas. Tad sāku dzīvot ar draugiem Mežaparkā. Mēs gadu remontējām māju, kurā ievācāmies. Tas bija reāls alkoholiķu midzenis. Vajadzēja visus iepriekšējo iedzīvotāju mēslus izvākt. Tur bija briesmīgi (Smejas.)

Un tagad viss ir kārtībā?

Man ir darbs, un es varu nomaksāt īri! Es domāju, ka tas tomēr ir kaut kas. (Smejas.)

Latvijā reti kurš var izdzīvot tikai ar mākslu.

Tas ir neiespējami! Es gan te runāju par sevi un par saviem draugiem. Vienmēr māksliniekam ir kaut kāds cits pamatdarbs. Es negribu teikt, ka tas nav iespējams. Gan jau ir tādi mākslinieki, kas pārdod savus darbus un spēj nopelnīt iztiku, tikai es tādus nepazīstu. Ja tu netaisi mākslu, ko var ierāmēt un pielikt pie sienas, tad tas nav iespējams. Tādus darbus varētu nopirkt topošais Laikmetīgās mākslas muzejs, bet, ja paveiksies, nopirks vienu un vienreiz mūžā. Mākslas darbu pārdošana ir atsevišķs organizatorisks darbs. Labi, man jau nebūtu jāsūdzas, jo man ir darbi, ko var piekarināt pie sienas. Cita lieta ir tā, ka daudziem šķiet, ka tie ir negatīvi un vardarbīgi. Šad tad kāds nopērk, bet tas ir uzskatāms par dzīvespriecīgu izņēmuma gadījumu un ar iztikas pelnīšanu tam nav nekāda sakara.

Vai atceries, kad un kā tu sāki interesēties par ilustrāciju?

Kad mācījos otrajā kursā Mākslas akadēmijā, es aizbraucu uz Berlīni "Erasmus" apmaiņas programmā. Es par Berlīni biju pilnīgā sajūsmā. Neatceros gan, kāpēc izvēlējos mācīties ilustrācijas klasē. Mācījos pie viena no vācu avangarda komiksu māksliniekiem – profesora Heninga Vagenbtreta. Biju pilnīgā autā no visuresošās ielu mākslas un universitātes bibliotēkas.

Ko tu iepriekš mācījies akadēmijā?

Es mācījos Vizuālās komunikācijas nodaļā. Neatceros, ko es konkrēti tajā laikā darīju, kaut kādas atmiņu druskas. Kaut ko jau es tur darīju. (Smejas.) Man viss akadēmijas laiks ir tīts miglā. Starp citu, pirms es sāku mācīties akadēmijā, es nevienu dzīvu laikmetīgo mākslinieku nebiju redzējusi un neko daudz uz izstādēm arī nebiju bijusi. Es nezinu, kāpēc es izdomāju iet uz akadēmiju mācīties… Labi, bija tā – desmitajā klasē, es aizbraucu mācīties uz internātu. Man bija problēmas ar muguru. Tā bija īpaša skola, kur katru rītu notika rīta rosme un ārstnieciskā vingrošana. Man tur baigi drūmi gāja. Tas bija viens no manas dzīves briesmīgākajiem gadiem. Man tad bija sešpadsmit gadu. Baigs vecums! Sākās visādi kašķi ar klasesbiedrenēm, un tad arī es sāku zīmēt. Skolotāja pamanīja un teica, ka man vajadzētu iet uz zīmēšanas kursiem.

Vai pati meklēji kašķi?

Es domāju, ka es biju diezgan nejauka. (Smejas.) Tas ir sarežģīts vecums. Es nekad negribētu atgriezties pusaudžu gados. Es nācu no lauku skolas. Tur mēs klasē bijām septiņi cilvēki. Tas bija fantastiski, jo es visus pazinu no bērnības, no pagalma. Tad pēkšņi viss bija citādāk. Es vairs nebiju mājās. Es biju internātā un gulēju dzelzs gultā istabā ar piecām nepazīstamām meitenēm. Protams, meitenēm savā starpā ir visādas intrigas. Es arī biju diezgan riebīga.

Šķiet, pagātnē tu esi kārtīgi izārdījusies. Vai tagad esi atradusi tā saucamo harmoniju?

Es ceru, ka atradīšu harmoniju tad, kad iemācīšos beidzot spēlēt akordeonu.

Ar mākslinieku Maiju Kurševu sarunājās un fotografēja Tomass Pārups

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0