Ar bērniem
17.01.2014

Mans bērns raksta! Ko nu?

Komentē
2

Strādājot ar jauniem – un pat ļoti jauniem – autoriem, nereti gadās sastapties arī ar viņu vecākiem, kuru sejās nereti ir ierakstīta dažādas gradācijas panika. "Palīgā, palīgā, mana meitiņa raksta, un viņa vēl ir tik jauna!", vai "Nu ko lai es ar to savu puiku iesāku, viņš atkal kaut ko tur raksta! ", "Vai man viņu iedrošināt vai teikt, ka tāpat tur nekas nesanāks?". Amizanti, ka bērns parasti uztver notiekošo daudz mierīgāk, noklausās kritiku un ieteikumus, pasaka paldies par padomiem un, iespējams, vienkārši ir diezgan priecīgs par to, ka ar viņu kāds runā mierīgi, bez stresa un tā, it kā rakstīšana būtu pavisam normāla nodarbošanās.

Tātad, ja tavs bērns ir sācis rakstīt daiļliteratūru:

Nekrīti panikā.

Rakstīšana ir pilnīgi normāla fāze daudzu bērnu attīstībā, tas nav ātrais ceļš uz rakstniecību un visām ar to saistītajām šausmām. Jebkurš bērns izmēģina dažādus pašizpausmes veidus, starp tiem var būt arī literatūra. Nav vērts pēc pirmā dzejolīša atrādīšanas izsaukt bērnu uz paklājiņa un paskaidrot, ka ar rakstīšanu naudu nenopelnīsi, ka ir nepieciešams atrast kādu "īstu" profesiju un beidzot izlabot to matemātikas mājasdarbu. Rakstīšana nav balets un profesionālais hokejs – to nevar sākt "par vēlu". Tā nav arī klavierspēle vai cita smalka māksla, kurā var ieviesties "nepareizi paradumi", kurus pēc tam ir gandrīz neiespējami iznīdēt.

Nav iemesla pārmēru sapriecāties.

Patiesībā bērnībā dzejoļus un stāstus raksta ļoti daudzi bērni – gan tādēļ, ka tas no viņiem tiek sagaidīts mācību stundās, gan tādēļ, ka (it īpaši tad, ja bērnam patīk lasīt) gribas pašam radīt kaut ko savu. Tas, ka tavs bērns raksta, ir ļoti labi – bet nevajag pieņemt, ka šāda parādība ir unikāla vai neredzēta. Un turklāt šī rakstīšanas fāze var pāriet pati no sevis un šķietami neatstāt nekādas pēdas.

Mans bērns kopē citu autoru darbus!

Bērni rakstot bieži sāk vai nu ar prozas darbiem, kas "kaut kur jau ir ļoti redzēti", vai dzejoļiem, kuros neizbēgami parādās atskaņas "rūķis-pūķis", "cālis-brālis" vai, vēlākā vecumā, "vasaras-asaras". Reizēm šī "kopēšana" jau robežojas ar plaģiātu, pārņemot "svešus" teikumus, varoņus un rindkopas. Ir vērts bērnam ieteikt pie citu autoru citātiem iekavās norādīt to avotu, lai nošķirtu "paša" un "svešu" tekstu, bet kopumā šī tendence ir normāla un pat pozitīva – vairāki rakstnieki ir apzināti strādājuši pie sava stila, pārrakstot veselas lapaspuses no citu autoru darbiem vai mēģinot tos atcerēties un uzrakstīt no galvas.

Varbūt ieteikt uzrakstīt kādu epifāniju?

Nē.

Ja bērnam pašam patīk epifānijas, miniatūras, pārdomu esejas un līdzīga žanra teksti, tad, protams, nevajag aizliegt tos rakstīt. Bet epifānijas "vieglums" un "vienkāršība" ir mānīgs – tas ir ārkārtīgi grūts žanrs, kas prasa ne vien rūpīgi izkoptas dotības gan prozā, gan dzejā, bet arī pietiekamu pieredzes bagāžu un filosofisku domāšanu. Līdz ar to – trenēties tās rakstīt ir vērtīgi, bet tikai tad, ja bērns pats to ir izvēlējies. Ieteikt bērnam, kas tikko sācis rakstīt, lai raksta epifānijas (vai līdzīga veida darbus), ir apmēram tikpat labi kā ieteikt pašmācības ceļā apgūt salto.

Mans bērns raksta ļoti slikti!

Labā ziņa – gandrīz ikviens iesācējs raksta diezgan slikti. Vēl labākā ziņa – tas nekādā veidā neliecina par nākotnes darbu kvalitāti; tieši tas, kas šobrīd šķiet acīmredzams trūkums, ar laiku var izvērsties par unikālu autora balss elementu. Tātad vari bez sirdsapziņas pārmetumiem noklusēt acīmredzamo patiesību "piedod, nekāds rakstnieks no tevis neiznāks", jo tu to nevari zināt. Svarīgi ir tas, ka jaunais autors raksta to, ko pats vēlas (nevis to, ko pašam šķiet, ka "jāraksta"), un tālākais jau ir atkarīgs no ieguldītā darba un vēlmes turpināt.

Mans bērns raksta ģeniāli!

Visticamāk – nē. "Neparasti talantīgi" bērnu rakstītā literatūrā parasti nozīmē "izmantojot neparastus tēlus, ar bagātu vārdu krājumu un emocionāli iedarbīgi", "ģeniāli" savukārt nozīmē "apmēram tāpat kā labs pieaudzis autors". Tas, protams, ir ļoti labi un nozīmē, ka ir vērts mudināt bērnu rakstīt vairāk, sūtīt darbus konkursiem un tā tālāk, bet pieņēmumu par ģenialitāti labāk paturēt pie sevis – un pataupīt vēlākam laikam. Jebkuri panākumi, kurus bērns var "nokavēt", vienkārši izaugot, nav šī stresa vērti.

Bet kāpēc jāraksta tādas šausmas?

Sāksim ar to – jau tas vien, ka bērns tev rāda savus darbus, ir milzīga uzticēšanās. (Ja tu šos darbus izlasīji bez bērna atļaujas, tad varu vienīgi ieteikt padomāt par bērna tiesībām uz privātumu.) Tātad – lai kas tur arī nebūtu rakstīts, būtu labi par to nepārmest. Pat tad, ja sarakstītas ir rupjības. Patiesībā literatūra ir viens no retajiem sociāli pieņemamiem veidiem, kā no sirds izlamāties, tātad bērns ir rīkojies ļoti adekvāti. Ja ir sarakstītas vienkārši šausmīgas lietas – asinis, slepkavības un narkomānija –, tas vēl nenozīmē, ka bērns to visu plāno ieviest dzīvē. Jo īpaši tādi sižeti kā "abi vecāki miruši šausmīgā nāvē, bērns palicis viens pats", "jauniegūtais draugs/ mīļotais sāk lietot narkotikas un to ietekmē pilnīgi pārvēršas" vai "visa klase apceļ jauno varoni" mēdz kalpot kā sižeta virzīšanas paņēmieni, nevis realitātes atspoguļojums. Bet, protams, vienmēr ir vērts pajautāt bērnam, vai viņam (vai draugiem, klasesbiedriem) dzīvē ir noticis kas līdzīgs, izmantojot bērna rakstīto kā ievadu sarunai. Bet nav nekādas jēgas mēģināt bērnam teikt, ka "tā rakstīt nevajag", jo, visticamāk, bērns turpinās rakstīt, tikai paslepus un ieviešot jaunus "vecākiem nevar ticēt" motīvus.

Kā atrast izdevēju bērna pirmajai grāmatai?

Manuprāt, nekā. Grāmatu izdošana ir nevis balva par labiem sasniegumiem, bet bizness, un kā tāds tas arī jāuztver. Ja bērns ir pietiekami nobriedis, lai atrastu publikācijas iespējas patstāvīgi, spētu profesionāli noformēt savu darbu un nosūtīt to izdevējam, tad ap šo laiku bērns varētu būt arī psiholoģiski nobriedis darbu publicēšanai. Bet, ja krājumu sagatavo, "izgrūž cauri" un nereti arī finansē pieaugušie, tad tas arī paliek tāds "pieaugušo projekts". Turklāt paši bērni ļoti bieži ir daudz kritiskāki un nopietnāki savu darbu vērtētāji nekā viņu vecāki – piemēram, pieaugušo veidotā dzejas krājumā var iekļūt darbi, kurus pats autors uzskata par nevērtīgiem.

Jebkurā gadījumā ir vērts sākt ar mazāk ambiciozām publikācijām – skolas vai vasaras nometnes avīzē, vietējā laikrakstā, interneta portālā utt., laikus saņemot atsauksmes no lasītājiem un izvērtējot, vai jau ir sasniegta grāmatas gatavība.

Bet ko tad īsti darīt?

Jebkuram rakstniekam – gan iesācējam, gan profesionālim – ir vitāli nepieciešama vide, kurā rakstīšana būtu normāla parādība. Tātad ir vērts ieteikt bērnam iesaistīties interneta forumos, kas saistīti ar rakstniecību vai rakstveida lomu spēlēm, kā arī piedalīties www.nanowrimo.org romānu rakstīšanā. (Jārēķinās ar to, ka šādi forumi ir inkluzīvi, nevis ekskluzīvi – t.i., tie nav vērsti uz "rakstnieku atsijāšanu", bet gan uz pozitīvu motivāciju iesaistīties neatkarīgi no teksta kvalitātes.) Ir vērts ieteikt sūtīt darbus dažādos konkursos, pie reizes saskaroties arī ar pirmajiem atteikumiem, neveiksmēm, atraidījumu un kritiku. Arī tā ir daļa no rakstnieka dzīves – un bērnam būs vieglāk ar to tikt galā, ja arī lēmums nosūtīt darbus būs pieņemts patstāvīgi. Noteikti ir vērts stimulēt bērnā lasītprieku, iegādājoties grāmatas atbilstoši bērna paša vēlmēm un/vai veicinot bibliotēkas apmeklēšanu.

Jā, bet ko darīt man?

Reizēm "nekā nedarīšana" ir daudz lielāks audzināšanas sasniegums nekā aktīva darbošanās sava bērna labā. Bērnu rakstīšana vispār ir dalāma divos lielos posmos. Viens, kurā bērns izmēģina savas prasmes šajā pašizpausmes veidā (un tad ir vērts paslavēt, bet nav vērts nospriest, ka nupat ir vaļā ceļš uz Rakstnieku savienību). Un otrs, kurā bērns izmanto literatūru kā iespēju iepazīt sevi un pasauli un šādā "virtuālā" veidā tikt galā ar problēmām, izjūtām un emocijām, kas citādi var šķist nepārvarami sarežģītas. Otrajā gadījumā bērnam ir nepieciešams uzticams un iejūtīgs lasītājs, kas godīgi pasaka savu viedokli, uzdod jautājumus par neskaidrajām un iespējami kļūdainajām vietām un – pāri visam – dod autoram iespēju realizēties tā, kā pats to vēlas.

Ieva Melgalve

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!