"Live Rīga Dziesmusvētku restorānā" pie LNMM. Foto no autores personīgā arhīva
 
Redzējumi
13.07.2018

Mani dziesmusvētki no skatītāju vietas

Komentē
3

Pēc vieniem dziesmusvētkiem arī es teicu: "Nākamreiz jūs mani redzēsiet uz Lielās estrādes, es dziedāšu korī!" Esmu dziedājusi divos dziesmusvētkos, un arī es saucu Haraldu Medni uz skatuves diriģēt "Gaismas pili". Un nākamajos Sigvards Kļava bija mana kora otrais diriģents, jauns puika, tikko beidzis vai vēl nebeidzis Mūzikas akadēmiju, toreiz Konservatoriju. 1990. gada Dziesmusvētkos pavisam tikai atsevišķas dziedātājas no trimdas bija atbraukušas savos tautastērpos, pienāca un kopmēģinājumā nostājās, piemēram, starp 1. altiem. Bet mēs, saskaitītās disciplinētās pašdarbnieces, negribējām laist viņas sev pa vidu – kas tas tagad būs, jauks kārtību. Ak, cik ļoti esam mainījušās kopš tiem dziesmusvētkiem. Pēc tam es audzināju bērnus un šogad biju starp tiem daudzajiem darītājiem un līdzjutējiem, kam katram kaut kas ir jāsagādā, lai svētki varētu notikt. Esmu blendējusi upenes svētku nedēļas brokastīm un meklējusi sarkanu lentīti bizei, interesējusies Brīvdabas muzeja gadatirgū par labākajiem lina krekliem un sudraba saktiņām. Tie ir arī mani svētki. Esmu iemācījusies no sirds piedalīties no skatītāju vietas. Pirmajos svētkos, kuros vairs nedziedāju, tas nebija iespējams – kā var koncerta laikā neredzēt diriģenta sejas izteiksmi, nedzirdēt replikas un kora viļņošanos. Jā, un diriģentu tagad var redzēt sejā arī skatītāji – ir taču ekrāni.

Tā vainagu dažādība, ko redzēju šajos Dziesmusvētkos, ļauj domāt par dažādību plašāk. Tik daudz izdomas bija tautumeitām, kādu vainagu likt galvā. Protams, bija zīļu vainagi, par zīlēm sauc lielās stikla krelles kā Nīcas un Bārtas etnogrāfiskajos tautastērpos, domāju, ka to kāds jau arī varētu vairs nezināt. Bija izšūti auduma vainagi, bija sievām aubes un lakati, bet visvairāk bija puķu vainagu. Šito skaistumu jūlija sākumā – gan dārza, gan pļavu puķes, tiešām meistarīgi izveidoti rožu vainagi un rudzupuķu, un margrietu, pat plīvurpuķes, hortenzijas, visvisādi, jau otros svētkus uzvaras gājienu iet neatļautie mellenāju vainagi – tādēļ, ka nenovītīs visu nedēļu, – rotāti ar dažādiem krāšņiem ziediem. Toties skaisti. Meitām pienāktos puķu, sievām zāļu vainagi – bet kas tad to vairs atceras, briedušu vārpu vainadziņi bija arī mazākām meitenēm. Citai šaurs un košs, citai kuplāks, citai pavisam liels – kā Jānim ozola kronis. Varu pabrīnīties par jauno modi, man neliekas, ka meitai jānēsā vainags kā riepa, un, ja vēl vainagu taisījušas floristes, tad noteikti tas būs visresnākais. Un Sadziedāšanās naktī pēc noslēguma redzēju "Panorāmā" meiteni ar lampiņām puķu vainagā – 21. gadsimt, tu esi te, visā godībā. Bet kaut kas tajā gribēšanā ir, ja reiz tādi milzīgi puķu vainagi jau otros dziesmusvētkus ir diezgan daudzām meitām. Varbūt tas kaut kādām iekšējām sajūtām saistīts ar to, ka mīļākas cita pēc citas kļūst dziesmas ar pavadījumu un prātā paliekošu melodiju. Kaut gan zinām taču joprojām, ka mūsu Dziesmusvētku aizsargājamais dārgums ir a capella vērienīgā daudzbalsība. Savā prātā es šo virzību no skaistā uz vēl vienkāršāk saprotamu skaistāko saistu ar dienu pirms Dziesmu un deju svētku gājiena dzirdēto sarunu Cēsīs, festivālā "Lampa", kurā stārtapu mentors Džonatans Hovards izvērsa savu domu, pretstatījis dabiskiem augļiem konfekti, kas ir tikai esence, pliks saldumiņš no tās visas bagātības, kas ir īstos augļos un ogās – ka dzīvojam laikā, kad vienkārši kaut kas labs vairs nav pietiekami: vajag vispārāko, vislabāko, vislielāko, visiem jaunumiem jābūt sensacionāliem, kas izpelnās klikšķus un laikus. Ka nekā citādi nav iedomājams mūsdienās dzīvot. Varbūt no tā meitām vainagus gribas arvien biezākus un dziesmas melodiskākas.

Un arī tautastērpus redzu gan precīzi etnogrāfiskus, gan vienkāršāk etnogrāfiskus, zināms jau, ka tāda etnogrāfija nostiprinājās starpkaru Latvijā, redzēju arī kolektīvos tautastērpus – kad visam korim ir pilnīgi vienādi, pašvaldības šūti, no padomju laika. Bet ir. Te jāpiemin mierīgā un pārliecinošā diskusija svētku nedēļā, kurā norādīja, ka vārds "kolektīvs" mierīgi varētu vairs nebūt mūsu leksikā, ja runājam par koriem un deju kopām vai ansambļiem, vai grupām. Jau labu laiku cieņā ir arheoloģiskie tautas tērpi – es to sākumu atceros no Sandras Kalnietes valkātā vienos svētkos, bet nu jau citi atcerēsies no "Baltu ciltīm". Bet nav ne vainas arī lina kleitām kopā ar seģenēm. Un nav it nekādas vainas, ja tautumeita ir sadabūjusi svītrainus brunčus, lina blūzi un uzlikusi mammas dotu seģeni. Kopā ar pašas pītu vainagu un lepni satrauktu sirdi viņa ir gatava svētkiem.

Tik liela dažādība bija daudzās lietās šajos svētkos, un man liekas, ka tā ir labi. Garām pagājušā gadsimta 80. gadi, kad visas bija vienādos tautastērpos un vienādos vainagos – vai!, ja uz sadraudzības koncertu kādai bija mājās aizmirsusies josta vai sakta. Cita citai aizrādīja: tev nav pareizās zeķes vai kurpes. Garām 90. gadu folkloras uzrāviens, kad meitām vajadzēja vainagus, bet sievām aubes. Vecais joks no mana kora: izrādījās, ka spēka gados laiks un vēlēšanās dziedāt korī vairāk bija brīvām sievietēm, tātad pēc tautas dziesmas mērauklas – "vainagā", bet jaunās dziedātājas bija tikko laimīgi izskrējušas pie vīra, tātad – "es šūšu aubi, esmu sieva". Arī tāds kategoriskums ir nogludinājies. Jo, kā tautasdziesmā dzied – Jāņu nakti nezināju, kura sieva, kura meita. Gribas teikt, ka šajos svētkos kategoriskuma trūkums manifestējās krāšņi. Un vispār daudzi iedalījumi un nošķīrumi ir jau aiz muguras. Jaunajai paaudzei dažādības pieļāvums nācis pašsaprotamāk, manai – viņu mammu – paaudzei arī nav svešs, bet es varu to saskatīt un sajust. Mana sirdsdraudzene saka – nestāsti man par dziesmusvētkiem, neko negribu dzirdēt par daudziem cilvēkiem vienuviet. Un es, visu laiku dzīvodamās "Rīgas Laika" tekstos, mierīgi pieļauju, ka tā kādam var būt. Bet man tā nav, es zinu, ka Dziesmusvētki ir grūta – emocionāli sabiezināta, bet skaista un lepna nedēļa. Un gribu to izdzīvot.

Ievēroju svētku izpilddirektores Evas Juhņēvičas atbildi TV preses konferencē toreiz, kad nedabūju biļetes mājās pie datora, viņa tovakar teica: "Biļešu koncerti vēl nav visi svētki." Bet nevarēju iedomāties, ka būs tik daudz visa kā – Vērmanes dārzs kā raibs epicentrs, ēģiptiešu dejotāji, gruzīnu dziedātāji, citudien pārpildīts Austras bērnu salidojums, un vēl pēdējā rītā tur uzstājās smalki profesionāli Toronto Filharmonijas kora dziedātāji. Varu iedomāties, cik daudzi mūsu kori pa šiem gadiem ir bijuši pasaulē, sapazinušies, un visiem draugiem teikuši – brauciet pie mums uz Dziesmusvētkiem skatīties un klausīties, kā mēs varam. Un tagad viņi visi ir te. Un ir pat atrasta iespēja viņiem uzstāties, lai arī mēs tos dzirdētu.

Dziesmusvētku gājiena laikā man bija skaidrs, ka visbrīnišķīgākā sajūta, par ko noteikti gribu uzrakstīt, ir trimdas un Latvijas latviešu nolīdzināšanās, un to izdarīja mana mīļā jaunā trimda. Dzēšas dalījums – trimda vai mēs. Jo pa vidu ir visādi starpvarianti, un nevar vairs noteikt, kurš ir prom, kurš ne. Strādāšana, mācīšanās, dzīvošana citur vairs nenozīmē būšanu pavisam un galīgi prom. Un dzīvošana citur tehnoloģiju laikmetā ļauj viegli pajautāt mammai Rīgā, kā īsti jācep kartupeļu pankūkas, neizejot no virtuves Kopenhāgenā.

Redzu svētku gājienā savu studiju biedreni, kas rokoperas "Lāčplēsis" laikā iepazinās ar trimdas tautudēlu, aizprecējās uz Sietlu, nodzīvoja tur, ja paskaitu, 30 gadus, izaudzināja bērnus, un tagad nopirkusi māju skaistā vietā Latvijā un veiksmīgi ir jau pa daļai atgriezusies. Redzu Briselē strādājošos tulkus un Eiropas iestāžu darbiniekus, redzu uz dažādām zemēm studēt aizbraukušos un tur latviešu kori sameklējušos vai pat nodibinājušos. Un vecās trimdas bērni un bērnubērni – tiem ir gan latviešu valoda, gan dziesmas un dejas zināmas. Kādu pašaizliedzību tas prasījis no vecākās paaudzes, ir ierakstīts "Čikāgas piecīšu" dziesmās, ja nu kādam aizmirstas. Jo laiks iet.

Aiz Ukrainas iet Vācijas kori un kopas, Zviedrija nāks pēc tam – pēc alfabēta. "Mūsējie, mūsējie! Parunājām, sapazināmies," saka Minhenes korists par Berlīnes un Frankfurtes koristiem. Vai ne? Paiet nieka pieci vai astoņi, vai 30 gadi un mītnes zemes ļaudis svētkos ir priecīgi satikt savējos, kas tagad ir savējie.

Uz gājienu 11. tramvajā braucu ar Brazīlijas deju kopu – meitenes latviskām sejām, kas latviski vairs nerunā, bet dejas prot un tautastērpu nes lepni. "Kur ir Džovanni?" portugāliski sasaucās jaunie brazīlieši, un latvju sievas latviski padeva tālāk garajā lokanajā vagonā: "Atrodiet to Džovanni, kas tur stāv tuvāk, un pasakiet viņam, ka jākāpj ārā pie operas." Citudien kāds taksometra šoferis teica: "Jums patīk Radio "NABA"? Man arī, nepārslēgšu, ja nav iebildumu. Vakar vedu Austrālijas kora vīrus, daži ir pirmo reizi Rīgā, bet, redz, latvieši. Es esmu dzimis un izaudzis Rīgā, bet latvietis nekad nebūšu, nu, mani par tādu nesauks. Kā tā?" Neprotu līdz galam to domu izdomāt, bet man arī liekas, ka nesauks gan. Vai nav jocīgi. Es jau sen neesmu teikusi vārdu "akcents", nav diez ko aktuāli. Šajā gadījumā – krievu akcents. Tomēr atceros, ka vēl nesen bija tik megasvarīgi – kam ir, kam nav akcents.

"Nakts pirms tautasdziesmas", pārfrazējot Jāņa Petera emocionālo dziesmusvētku poēmu, man bija Rīgas lidostā vēlā vakarā, kad svētku dalībnieki salidoja no malu malām, godīgi nostrādājuši līdz piektdienas vakaram un ielidoja Rīgā, paņēmuši nedēļu brīvu no darba dzīves. Stāv stalti jaunekļi un sagaida vēl vienu tādu pašu, no viņu puses dzirdu apsveikuma vārdus un frāzi "ha, tā viņam Garezera skola". Un es zinu, par ko ir runa – arī tur, Amerikā, Garezera vasaras latviešu nometnēs auguši šīgada kopkora dalībnieki. Nāk ar iepakotiem tautastērpiem, ar bučām un apskāvieniem. Visa lidostas apakšējā uzgaidāmā telpa ņudz svētku priekšnojautās.

Diasporas latviešu koriem bija arī atsevišķs koncerts Esplanādē. Vai nu uznākšanas dziesma bija īpaši veiksmīga, vai vienkārši visiem labs noskaņojums, bet viss koncerts bija tikpat kustīgs un pašapzinīgs kā tas sākums. Viena, tikai viena no versijām, nevaru vispārināt, lai kā gribētos, izskanēja šāda: "Mammu, ārzemju koristi strādā vienā darbā un sestdienās brauc uz mēģinājumiem, bet Latvijas dziedātāji strādā vairākos darbos, tad ir grūtāk, un vīriem vispār varētu neatlikt laika korī dziedāt. Nevajag brīnīties par vīru koru sarukšanu."

Lūk, bet koncertā alusdārzā pītos krēslos sēdēja tā saucamā vecā trimda – tieši viņi ir noturējuši latviešu lietu, lai būtu tagad kam dziedāt pie Raiņa. Tāds lepnums sejās. Kažociņa, Kariņa, Jurkānes paaudzes jau ir nākamās – tie var skatītājos stāvēt kājās koncerta laikā, vietas uz dēļu soliem tāpat nepietika visiem. 

Par tiem dēļiem. Kad es iepriekšējā vakarā pirms gājiena ieraudzīju krusteniskos dēļus pie ieejas Skonto stadionā goda vārtos, man iesila sirds – būs forši! Un tas motīvs, ka tautiskus rakstus un svētku noskaņojumu var dabūt ar baltiem dēļiem, bija redzams daudzās vietās pilsētā un arī deju lieluzvedumā. Un kaut kādā ziņā uzdeva toni – tie ir svētki ar rūpēm, ar gaumi, ar darbu un izdomu, bez liekiem kruzuļiem un nelecīgi – baltie dēļi to visu man simbolizēja. Arī redzot, kā svētki sarīkoti, šoreiz man lika justies mazliet drošāk – ja būs jāorganizē lielas ļaužu plūsmas, būs kāds, kas to uzņemsies un pratīs izdarīt, pat ja mēs viņu tagad vēl nezinām.

Un ārzemju latvieši jau ierunājās, ka tik tālu braukuši, izbrīvējuši laiku, ka vajadzētu sarīkot kādas kopīgas sanāksmes. Zinu tikai, ka uzveduma "Eslingena" brīvprātīgā trupa sanāca uz mēģinājumu svētdienas rītā – ja reiz visi ir Rīgā un labā formā, labi iedziedājušies. Malači!

Režisore Krista Burāne jau ziemā teica, ka tik nopietnu kopā sanākšanas reizi nevajag palaist vējā, vajag izrunāt lielas lietas visiem kopā. Jā, tas ir mūsu forums Mežaparka estrādē Dziesmusvētkos. Tagad jau uzzinu, ka to pavisam tieši ir izmantojis virsdiriģents Māris Sirmais – kopmēģinājumos ar koristiem runājis nopietni kā ar cienījamiem sabiedrības locekļiem. Un dziedātāji viņa vārdus uztvēruši, atceras un atstāstīja nākamajā rītā pie brokastgalda, un arī mums mājās ienāk prātā, ka kopkoris ir tautas cerīga daļa. Pārējie diriģenti paļāvās uz tradīciju un rituālu, kas gaismas straumē nesa kopkori un skatītājus pāri nelaimēm, trūkumam un nesaprašanām.

Paaudžu maiņa ir notikusi, man ir ar ko salīdzināt, un es redzu, ka lietas mainās un jaunievedumi darbojas. Uz deju lieluzvedumu atjaunotajā "Daugavas" stadionā braucu 5. trolejbusā reizē ar skaistu ģimeni. Meitenīte mammai stāsta: "Tātad Saule ir meitene, Pērkons puika, bet, pasaki, kas ir Daugava?" – "Daugava ir sāpju aukle…" – "Sāpju?" Puika pa to laiku nepacietīgi tincina tēti: "Kad iekāps tautudēls, kad iekāps tautudēls?"

Guna Kalniņa

Guna Kalniņa ir valodas konsultante, literārā redaktore un ilggadēja žurnāla "Rīgas Laiks" valodas kvalitātes kontrolētāja.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3