Dzeja
11.11.2016

Manas rokas būs satracinātas upes

Komentē
0

===

manā guļamistabā ienāk nepatīkamas atmiņas
es izliekos neredzam
prasmīgi vēršu acis no sienas uz sienu
jo šeit nekā cita nav
tikai tās plikās un labākajā gadījumā
trūcīgi apģērbtās nākotnes izredzes
pēc kājas vai vāzes kaucošas vizbules mežā
pie apvāršņa piešūta jūra
un kaitinošas vēja stabules cauru nakti cauru
miegu

no atkritumu traukiem tu zvejo sev brokastis
lai ēstu jāstrādā
lai gulētu jāpieēdas kopā ar gaismu jāpasvīst
ikdienas pastaigās
pa pasažieru kņadas
jeb sudraba noslienātajām sliedēm

kad es atklāju
ka paralēles neved vienā un tajā pašā virzienā
bet katra velk uz individuālo pusi
saplēsu tās vizbules
un iemetu īso dzīvju steigā
lai daudzkārt apklust
kopā ar braucējiem sakalst un nomelnē krūzē

starp citu kā tev veicās vakar vai pieēdies vai
traukus nomazgāji vai būsi
rīt no rīta modinātājs pie manām durvīm
matadors skatienu sabadītajās sienās
un jūrnieks ar lāpāmo adatu iedurtu sirdī
kurš neatgriežas
savu darbu padarījis noslīkst kurš mana
rītdiena un vēja stabule pilnīgā bezvēja mierā

===

mēs stingstam polārās nakts pieturvietā
līdz piestāj singulārs mikroautobuss
un bungādiņas ierībina skaļruņa vālītes

nepievērsiet uzmanību formām
kāpiet tām pāri un kāpiet iekšā
aicina (tikai) cilvēks
ietērpies priekšējā aizsargstikla lauskās
tumsu fokusējošās brillēs
pie labās un kreisās rokas
piesistiem noziedzniekiem
un mēs nojaušam ko iedomājusies galva
ko iepukstējusies sirds
kas abām pa vidu

stūre kā stingri savilkts debesu zodiaks
un ātrumkārbā joņo
tur ar varu ielauzusies
bet ārā izkļūt bezspēcīgā rītausma

mēs ieņemam laikus aizslēdzošās vietas
kabatās plēn braukšanas biļetes
kā ceļabiedrs
līdzi paņemtā cerība
baltajiem griestiem apvelk baltas elipses
un uzmet

pret ļauno luksofora aci
pret galapunktu
pret labas gribas bērniem
pret visu aptverošajiem mājieniem
pret liekām uzslavām
pret tādiem pat nopēlumiem
pret leļļu smiekliem
pret melnā tonalitātē spindzošām asarām
pret dienu
pret nakti
pret šoferi
vienam pret otru un pašiem
pret sevi

===

vismelnākajās asinīs lēnīgi mazgājas lietus

līdzās manai māsai sēž putnubiedēklis
ar āķīgajiem pirkstiem adīdams vakaru pēc
vakara gadsimtu pēc gadsimta jo viņam
vairs nav ko biedēt

valgos ieslēgdams padomus vientuļniekam
kā sadzīvot ar mūžīga miega
skūpstīto māsu
un durvīm kas veras uz ārpasaules klusumu

kuri prata sen aizlidojuši
kuri to nemācēja laika guldīti seklajā zemē
bet tumšie ziedi pat novītuši
nepārstāj elpot
un transporta līdzekļi kustas bez vadītājiem

lietu nomaina sniegs
baltais pārtop par nešķīstu
apvelk zeķes šalli un cepuri ziemas cimdus
māsas dvašas sasildīts izkūst
sev līdzi paķerdams veltīgos ieteikumus vis-

melnākajās asinīs riņķo mana alfa un omega

===

es šovakar ienīstu laiku sekundes kā ūdens lāses
savā viegli vibrējošajā ritmā
sit manu garu kārtējās krustcelēs
nomirt vietā kliedzu man jāiet gulēt norimt vietā
čukstu atdod man pēdējo pilienu
kurš (neviens nesacīs kāpēc) nokrita garām es
šovakar ienīstu piedzimšanu
melnajā debesu maisā savāktās zvaigznes
un mēness vulkanizēto seju
arī tu man neparādi otru pusi
kur guļ sasietie
jau atmirušiem locekļiem un iebalzamētie jau
atdzimstot šūnām
pa vienai katru minūti
es ienīstu ienīstu ienīstu…
uz naglas dzīves pakārto ādu skriemeļus bez sava gala
un neviena nepārskaitītos matus
tikai vēja saplēstos zvirbuļus
cents par spārnu
eiro par lidojuma trajektoriju īsi pirms kliedziena
…laiku

akmens atkal tiecas uz bezgalību  
pateikt tev klusumu izstāstīt mēles noslēpumu un to
to noslēgumu
kas uzbrēks man pretī
ņem savu beidzamo mirkli un staigā nolādētais
pāri plecam uz pulksteni neatskatoties
un retajiem mākoņiem slīdot caur pirkstiem
pastiep man plaukstu
še naglas dzīvi
ādu par ādu kaulu par kaulu vēl vienu sauli par rītausmu

===

pretī skatiena izdauzītajam logam sēž vārna
un noskaita visus manus pantus
no savas ar knābi apdāvinātās galvas
vienlaikus ķērkt knābāt un ligzdā iestiprināt zaru

arī tos par manām tikšanās reizēm ar velnu
no kurām gan vienmēr esmu pūlējies izvairīties
jo skaidri zinu
ja viņš nosēdīsies kā odu tik vienkārši to nenosist

atkal jau izsūks pilnīgi visu
bez pieturvietu diennakts ceļojumā vienā vagonā
ar nemitīgi rupjus vārdus izelpojošiem ļaudīm
līdzbraucējiem uz vārnu elli

melnie spārni ārpuses tamburā iededzinās debesis
mazliet papīpēs un izspļaus

manas rokas būs satracinātas upes
ja ne nosist tad vismaz noslīcināt uz brīdi kā jau
to kas tikai kādu brīdi

un zini es pats varu skaitīt
man nevajag ne lidojošu aktrisi ne lavas suflieri
es pats arī zinu ceļu
un viens vienā mierā varu aiziet turp kājām

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0