Atceros, kā bērnībā, ziemas brīvlaikā tā ap mīnus divdesmit, gāju slēpot no rīta agri, vēl pirms saullēkta vilnas dūrainīšiem un alumīnija slēpju nūjām uz pļavu pa gurkstošu sniegu un pirmajos saules staros, kad apvārsnim pārveļas tumši sarkanā milzīgā ripa, temperatūra nokrīt vēl par pieciem grādiem, viss sastingst un gaisā tāds spalgs klusums no sala, bet degunā sasalst tās spraudziņas, kas atbild par smaržu, un mutē ieguļas savāda metāliska garša, es skatos uz mazajām lāstekām cepures malās un saprotu, ka nevaru atraut kājas no zemes, vien stāvēt un raudzīties saulē, man bija gadi desmit, un visapkārt vairāku kilometru attālumā neviena cilvēka.
Man bērnībā bija magnetofona lenta, kur vienā pusē bija ierakstīts "Bītlu" "Sgt. Pepper's Lonely Hearts Club Band", bet otrā pusē "Pinklfoidu" "Wish You Were Here". Pirmo pusi es lietoju, lai uzmundrinātu sevi, bet otro – lai nomierinātu. Vēl man bija Elisa Kūpera albums "Special Forces", bet es līdz pavisam nesenam brīdim nezināju, ar ko tas beidzas, jo vienmēr aizmigu kā nošauts, tiklīdz, pārnācis no skolas, uzliku pirmās dziesmas. Vēlāk mēģināju ar kompaktdiskiem, nē, tie nedarbojas.
Nezinu, cik gadu vecumā tas parasti sākas, un nezinu, kā ir citiem, bet man ir īpaša attieksme pret bērnības mūziku, to mūziku, ko es klausījos trīspadsmit līdz septiņpadsmit gadu vecumā, tā bija fantastiska mūzika, dzīva, dažāda, negaidīta, un katra dziesma kā atklājums, lai gan es, protams, atceros arī to, ka kaut kur līdzās skanēja dziesmas, kas mani it nemaz neinteresēja, tās bija banālas un neinteresantas, taču ļoti daudz bija "manējās" mūzikas, un es to nekad neesmu nodevis, kā to vajadzētu darīt ar visu, no kā mēs izaugam.
Šī mūzika mani joprojām aizskar īpašā veidā, jo atsauc atmiņā diezgan īpatnēju sajūtu – tās trīsas kaut kāda noslēpumaina apsolījuma priekšā, kad tu saproti, cik pasaule ir liela, turklāt tā ir liela nevis attiecībā pret tevi, bet attiecībā UZ TEVI, liela ATTIECĪBĀS ar tevi, tā plešas ne vien visapkārt, solot aizvien jaunus un jaunus atklājumus, bet pats galvenais, ka tā plešas uz priekšu, solot to, ka TAVĀ PRIEKŠĀ IR VESELA DZĪVE, ka tev vēl daudz, neizmērojami daudz ir jāpiedzīvo, daudz skaista un neglīta, svarīga un nesvarīga, patīkama un sāpīga, taču tava.
Nezinu, kāds tam ir sakars ar dziesmiņām, ko man bērnībā dziedāja "Bītli", "Pinkfloidi", Eliss Kūpers vai grupa "Squeeze", jo tas nenotiek tāpat arī ar grāmatām vai metālisko garšu mutē, skatoties sasalušā ziemas rītā uz saullēktu, vai arī ar pirmo mīlestību, es domāju tās pirmās vieglprātīgās romantiskās jūtas, kad tu saproti, ka mīlestība kaut kur ir, bet ir arī vienkārši patika, iekāre un kaut kas tāds gaisā. Atšķirība ir tāda, ka tās vecās grāmatas vairs nav iespējams izlasīt, izjūtot to pašu, kur nu vēl meitenes, tās jau sen ir izaugušas, taču ar mūziku ir kāds noslēpums, un es nupat pietuvojos šī noslēpuma atminējumam – es varu sajust to pašu bērnības dzīves redzējumu, kad klausos nevis to pašu dziesmu, bet gan kādu šīs dziesmas jaunu izpildījumu, vēl jo īpaši tad, ja šo jauno izpildījumu veicis pats autors, nu, kaut kādā ziņā viņš arī atgriežas jaunībā un savos slavas laikos, tātad, smeldze tur ir, bet, no otras puses, es šo dziesmu izdzirdu vēlreiz no jauna, un tas ir fantastiski.
Un tad es atceros nevis to dziesmu, bet TO SAJŪTU. Nē, ne vienmēr, taču reizēm ir tādi brīži. Piemēram, tu pamosties no saules stariem tieši sejā, nesaprotot, vai ir ziema vai vasara un cik tev īsti ir gadu, un galvā skan šī dziesma. Un tad es uz mirkli aizmirstu to, ka nav jau vairs nekādas VISAS DZĪVES PRIEKŠĀ, uz mirkli aizmirstu. Uz mirkli nemirstu, tas ir, nu, vismaz uz mirkli pārstāju mirt.
3