Foto – Ģirts Raģelis
 
Sarunas
27.01.2016

Man, protams, patiktu tikai un vienīgi filmēties

Komentē
0

Uz ekrāniem nonākusi Dāvja Sīmaņa filma "Pelnu sanatorija", kurā savu pirmo lomu kino spēlēja Nacionālā teātra aktrise Agnese Cīrule. Mēs tikāmies ar viņu, lai parunātu par to, kā veicās filmēšanas laukumā, ar ko rezultāts atšķiras no gaidītā un ko nozīmē būt aktrisei. Intervēja Ilmārs Šlāpins, video – Ģirts Raģelis.

Kad es piekritu piedalīties, man nebija nekādu priekšstatu par šo filmu. Kad es pirmo reizi satiku Dāvi un piekritu filmēties, es nebiju redzējusi scenāriju. No filmēšanas procesa es varu spriest tikai par savu lomu. Tolaik kā trešā kursa studentei man nebija ne mazākās nojausmas, kā strādā filmēšanas laukumā un kas man ir jādara. Bieži vien kaut kas likās neloģiski – kāpēc es neatnāku no kaut kurienes, kā tas ir pieņemts teātrī? Uz kurieni es eju pēc tam? Man likās dīvaini vienkārši iziet no kadra. Runājot par manu lomu, toreiz man Emma nešķita tik racionāla, kāda viņa ir tapusi pēc montāžas. Ar šī brīža aktiermeistarības pieredzi man liekas, ka montāža attiecībā uz aktieri mazliet melo. Ja man būtu jāsavelk manas lomas līnija, tad būtu divas ainas, kuru montāžai es nepiekristu. Neteikšu, kuras, protams.

Safilmēts bija daudz vairāk, un patiesībā tas, ko es atceros visvairāk, ir palicis ārpus galarezultāta. Runājot par iespējām un variācijām, kādas varētu iznākt galarezultātā, man šķiet, ka šim režisoram piemīt brīnišķīga spēja nelīst aktierim dvēselē, ja tā var teikt. Kad man bija jāveido šī loma, es ļāvos diskusijām ar Ulrihu, bet režisors noteica, cik lielā temperatūrā tam ir jābūt. Bet arī šīs diskusijas lielākoties patiesībā bija nevajadzīgas un liekas. Skaidrs, ka es centos domāt par to, kas ir Emma un kas ar viņu notiek no scenārija sākuma līdz scenārija beigām, bet šobrīd tam vairs nav nekādas nozīmes. Dāvis tā vienkārši ļāva būt. Tas bija ļoti patīkami.

Es nezinu, cik daudz es drīkstu atklāt no tā, kas tur bija, ko mēs tur runājām un kas tiešām ir atstāts ārpus. Bija dažādas versijas par Emmas attiecībām ar ārstu un viņas ilūziju par ģimeni. Filmā varbūt tas nenospēlējas, bet tēla vēsture tika izveidota. Mēs kā aktieri, kuriem vienmēr tas ir izdevīgi, protams, gribējām spēlēt kaut kādas attiecības.

Viņš jums to ļāva darīt, bet beigās tomēr visu izgrieza?

Cik tad kino vispār var nospēlēt attiecības… Es it kā sarunājos ar jums, bet kamerā varbūt jūs nemaz neredzu, līdz ar to pēc tam var samontēt, kā ienāk prātā.

Teātrī ir pieļaujami meli – uz skatuves, it sevišķi lielās. Kino to vienkārši nevar atļauties. Es nezinu, tā es esmu dzirdējusi no režisoriem. Man nav nekāda milzīgā pieredze kino, bet, zinot, kā kino režisori mēdz izteikties par aktieriem… Es šobrīd pārsvarā atrodos teātrī, un tas mani dara bažīgu. Aktiera profesija vispār ir tāda profesionāla melošana, un bieži vien aktieri kļūst par sliktiem meļiem – tādā ziņā, ka viņiem pēc tam vairs nevar ticēt.

Man, protams, patiktu tikai un vienīgi filmēties, bet Latvijā tas līdz galam nav iespējams. Tajā pašā laikā mazo zāļu izrādēs ir panākams gandrīz kino tuvums – tuvplāni un tā tālāk. Bet runa laikam ir par izteiksmes līdzekļiem, tomēr par tiem es tā īsti vēl neņemos spriest. Teātrī trūkst montāžas, kas kino ir īstā maģija.

Pirms es redzēju "Pelnu sanatoriju"… es nezinu, vai uztraukties par to, ko tu nespēj mainīt, ir iespējams vēl vairāk. Uz skatuves, protams, – tas viss ir tieši tagad, šajos apstākļos, es eju no lomas A punkta līdz B punktam, man ir skaidrs viss, kas notiek, bet filmēšanas laukumā… Tu, protams, visu dari ar vislielāko atbildību, bet vai tu dari precīzi un beigu beigās tas ir tas, kam tur ir jābūt? Vai montāžas laikā kaut kas nemainīsies? To kā aktieris es nevaru paredzēt. Tā ir sava veida nedrošības sajūta. Par filmām es īsti nevaru spriest, bet es zinu, ka arī vecākās paaudzes aktieri, ar kuriem man ir bijusi iespēja parunāt, vēl aizvien par šo pašsajūtu runā ar lielu neziņu. Viņiem pašiem šķiet, ka viņi ir nospēlējuši labi un izdarījuši maksimālo, bet tad pa trepēm nāk režisors un izsaka savas skarbās, aktierim ne vienmēr patīkamās domas. Nekad nevar pateikt. Pašam liekas, ka tas bija labi, bet atnāk režisors un pasaka, ka tu strādāji uz 50 procentiem. Tas ir nenosakāmi. Protams, var just, kā reaģē zāle, bet tas tāpat ir stipri mānīgi. Tas ir kaut kas nenotverams.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0