Man arī bēgļi nepatīk. Es negribu bēgļus. Es negribu, lai cilvēkiem ir jābēg, jāpamet savas mājas un dzimtene. Bet situācija ir tāda, kāda tā ir, un šajā situācijā atteikt cilvēkiem, kas lūdz patvērumu, ir necilvēcīgi.
Lai cik briesmīga būtu bēgļu krīze Eiropā un Tuvajos Austrumos, daudz briesmīgāka ir tā morālā krīze, kas vērojama arī tepat, Latvijā. Paustie viedokļi ir tik polāri pretēji un argumentu ir daudz gan vienā, gan otrā pusē, taču starp argumentiem, kas aicina neuzņemt bēgļus, es neredzu nevienu, kurš nebūtu zemisks. Tie maskējas aiz veselā saprāta, aiz patriotisma jūtām, aiz nācijas pašsaglabāšanās instinkta, brīžiem pat aiz lecīga mazas nācijas dumpīguma, taču patiesībā aiz tā visa ir pavisam primitīvi un zemiski motīvi. Ne velti saka, ka patriotisms ir nelieša pēdējais patvērums. Ar patriotismu ir ļoti viegli nomaskēt savtību, cilvēknīšanu, egoismu.
Šobrīd labākais ir mēģināt noņemt emocionālo saspīlējumu un sākt domāt pragmatiski, taču aiz visiem šiem cipariem un bēgļu simtiem, aiz jautājumiem par to, kur viņi dzīvos un ko strādās, mēs nedrīkstam pazaudēt dzīvus cilvēkus. Dzīvus cilvēkus ar savām vajadzībām, sāpēm un gaidām. Un jāsaprot ne tikai tas, ko mēs viņiem varam dot, bet arī tas, kāpēc mums būtu kaut kas jādod.
Faktiski jau 100 gadus latviešiem skolās tiek mācīti Raiņa dzejoļi, to skaitā pantiņš no lugas "Spēlēju, dancoju": "Gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais – neatņemams." Šobrīd rodas sajūta, ka daudzi nav tikuši tālāk par pirmo rindiņu – gūt var ņemot, gūt var ņemot! Bet Rainis jau tieši par to arī runāja – par to, ko iegūst devējs. Par to, ka dodot iegūtais ir daudzkārt svarīgāks, noderīgāks, noturīgāks. Tas mums ir jāsaprot arī gluži pragmatiskā nozīmē.
Bailes no svešā cilvēku saēd – iekšēji, morāli. Un no šīm bailēm nav iespējams atbrīvoties, dzīvojot viensētā. Atbrīvoties no bailēm var, tikai pieņemot svešo, saprotot to, dzīvojot kopā. Nav jau citas izejas latviešu nācijai. Vislielākā aplamība un maldi ir domāt, ka tad, ja mēs nevienam nepalīdzēsim, ja mēs domāsim tikai par savas nācijas izdzīvošanu, ka tad mēs izdzīvosim.
Faktiski jau tajā brīdī, kad mēs pieņemam ideju par to, ka mūsu nācija, mūsu kultūra, mūsu valoda ir vērtīgāka par citām, tajā brīdī mēs jau esam beigušies. Iedomājieties to situāciju, kurā latvieši ir tā tauta, kura nav palīdzējusi nevienam. Latvijai ir tāda uzlīme uz kartes: "Šeit dzīvo tā tauta, kura nevienam nav palīdzējusi. Tauta, kas viesus neuzņem." Vai kāds vēl pasaulē gribēs, lai mēs turpinātu eksistēt? Vai kāds mums nāks palīgā, kad pie mums notiks kāda nelaime?
Viesmīlība jau nav tikai tāds abstrakts tikums. Viesmīlība ir paņēmiens, kā izdzīvot. Tu nevari izdzīvot, ja tu nepalīdzi citiem.
24