Jauniešu piktets Maskavā pret Putina inaugurāciju, foto - Iļja Varlamovs
 
Sabiedrība
09.05.2018

Mammu, vai man drīkst uz piketu?

Komentē
11

Protams, dalīt cilvēkus kategorijās nav labi, tomēr es to izdarīšu, turklāt uzreiz, raksta sākumā. Manuprāt, ir divu veidu cilvēki. Vieni ir tie, kas sevi redz kā sistēmas upurus, un šī sistēma ir kaut kas liels un monstrozs, un nav nekādas jēgas kaut ko darīt, jo mūs neviens neuzklausīs. Šiem cilvēkiem visu uzspiež Brisele, uzņēmēji ir žuļiki, bet Saeimā ir tikai zagļi un laupītāji. Otri ir tie, kas tic, ka ir jārīkojas, ja kaut kas nenotiek tā, kā gribētos. Viņi tukšajās Rīgas centra ielu malu dobēs stāda kokus, kurus pēc tam izņem pašvaldības darbinieki. Viņi piecatā protestē pret lēmumu, ka luterāņu baznīcā vairs netiks ordinētas sievietes. Viņi rīko piknikus, lai glābtu kastaņus Pērnavas ielā. Ceturtdienu rītos salst pie Saeimas, lai aizsargātu citu sieviešu tiesības ziedot olšūnas. Dažkārt tas neko nemaina un lietas turpina ritēt savu gaitu. Tomēr dažreiz pārmaiņas pienāk – un tikai tādēļ, ka ir pilsoniski aktīvi cilvēki.

Bet, lūk, te ir jautājums – kur šie cilvēki rodas? Vai viņi vienkārši kādā dienā piecēlās no sava virtuves galda un pateica: viss, jābeidz burkšķēt, kaut kas ir jādara. Varbūt viņi tādi piedzima, varbūt tas ir kāds īpašs gēns? Vai varbūt tas ir Soross, kas viņus uztur, maksājot miljonus, lai viņi to tik vien darītu, kā protestētu.

Kad sākas mūsu pilsoniskā līdzdalība, kad mēs sākam veidoties kā pilsoniskās sabiedrības daļa? Lielākā daļa pilsoniski aktīvo cilvēku pazīst cits citu. Ne tikai tādēļ, ka Latvija ir maza. Viņi ir kopīgi darbojušies tajā vai citā nevalstiskajā organizācijā, iepazinušies apmaiņas braucienos, konferencēs, protesta akcijās. Nāk klāt jauni cilvēki, bet vecie nekur nepaliek. Daudzi kādā brīdī pamet nevalstisko sektoru, tomēr turpina būt sabiedriski aktīvi, strādājot par žurnālistiem, politiķiem, akadēmiķiem un uzņēmumu vadītājiem. Ja sociālais kapitāls ir vērtība, to noteikti novērtē tie, kas bez maksas darbojas šajā jomā.

Manuprāt, pilsoniski aktīvs cilvēks sākas tajā brīdī, kad sper pirmo soli skolas padomē, jaunatnes padomē vai kādā nevalstiskajā organizācijā (NVO). Mani tik ļoti kaitinošās NVO iesildīšanās spēles principā ir tāds kā iniciācijas rituāls, pēc kura tu vairs nekad nebūsi tāds kā agrāk. Tavās rokās ir flipčārts, flomāsteri un ticība, ka izmainīt pasauli vispār nav nekāds sarežģītais uzdevums, galvenais ir ķerties klāt un darīt.

Tādēļ īpaši interesanti bija izlasīt nesen klajā nākušo, apjomīgo Labklājības ministrijas ziņojumu "Bērnu līdzdalības novērtējums. Latvijas nacionālais ziņojums". Pētījums ietver likumdošanas analīzi un ieteikumus uzlabojumiem, intervijas ar jomas NVO, valsts un pašvaldības iestāžu darbiniekiem, kā arī fokusgrupas ar bērniem. Pētījumā apskatīts, cik lielā mērā bērni ir tiesīgi un spējīgi aizstāvēt savas intereses bērnu tiesību aizsardzības institūcijās, vispārējās izglītības jomā, sociālo pakalpojumu jomā, veselības aprūpes jomā, tieslietu sistēmā un citur. Tajā gan aplūkotas problēmas, gan uzsvērti labās prakses piemēri, kur bērnu tiesības ir ņemtas vērā un līdzdalība veicināta.

Viena no galvenajām problēmām, kuru izgaismo šis pētījums, ir informācijas nepietiekamība bērniem pieejamās interneta vietnēs un bērniem saprotamā valodā. Padarot saziņu starp iestādēm un bērniem vienkāršāku, tiktu rosināta bērnu vēlme līdzdarboties, būt pilsoniski aktīviem un arī veicināta uzticēšanās un sadarbība starp iedzīvotājiem un valsts pārvaldi.

Skola ir vide, kurā bērns var iepazīt pilsoniskās līdzdalības jēgu, tomēr diemžēl realitātē bērniem, kas piedalījās fokusgrupās, bija grūti atcerēties gadījumus, kad viņi būtu kaut ko ietekmējuši ārpus ģimenes. Tas attiecās gan uz skolas vidi, gan arī pārmaiņu ietekmēšanu pilsētas un valsts līmenī:

"Kā piemēru var minēt bērnu niecīgās iespējas ietekmēt skolas ikdienu vai mācību procesu, tostarp fakultatīvo mācību priekšmetu izvēli, skolas un klašu iekārtojumu, mājas darbu apjomu, skolas pusdienu piedāvājumu vai arī skolas iekšējās kārtības noteikumus. Kā liecina bērnu atbildes, bērnu viedoklis pārsvarā tiek jautāts par skolas un klases pasākumiem vai ekskursijām, kas ir vērtējams atzinīgi, bet tomēr neiekļauj bērniem daudz būtiskāku jautājumu kopīgu apspriešanu un bērnu viedokļu uzklausīšanu."

Vēl mazāk var ietekmēt bērni, kas dzīvo ārpusģimenes aprūpes institūcijās: viņi tikai daļēji var ietekmēt savu ikdienas sadzīvi, tostarp izvēlēties istabas biedru, savas istabas iekārtojumu, ēdienu, dienas režīmu.

Bērni, jo īpaši vecāko klašu skolēni, varētu ietekmēt savā skolā daudz vairāk, ja viņiem tiktu dota iespēja. Fakultatīvās nodarbības, pusdienu piedāvājumu, klases iekārtojumu. Piemēram, vairāki pētījumi liecina, ka pusaudžu sekmes uzlabotos, ja viņi mācības sāktu vēlāk. Tomēr tas nebūtu ērti skolotājiem, tādēļ par to pat nav iedomājama diskusija.

Šie piemēri simbolizē attieksmi pret bērnu – subjektu. Viņš nonāk dažādās institūcijās, kurās viņam ir ļoti maza kontrole pār to, kas ar viņu notiek, un maza skaidrība par to, kā rīkoties, ja viņu kaut kas neapmierina. Viens no kritikas aspektiem – informācijas trūkums, bērniem neatbilstoša valoda, kas izskaidrotu līdzdalības iespējas. Tādējādi bērni izaug ar sajūtu, ka ir tā, kā ir, un nav paredzēts kaut ko mainīt. Viņiem neviens nav devis rīkus, informāciju un neviens nav iedrošinājis pastāvēt par savām tiesībām un veicināt pozitīvas pārmaiņas.

Mēdz teikt, ka Latvijā nav protestu kultūras. Tomēr noteikti ir pilsoniskās līdzdalības noniecināšanas kultūra. Tie, kas protestē, ir dīkdieņi, ārvalstu miljonāru ielikteņi, politiskā labuma meklētāji, nevis cilvēki, kas savu brīvo laiku velta tam, lai veicinātu pārmaiņas, kurām citi netic. Lūk, piemērs – skolēns protestē pret eksāmeniem divas dienas pēc kārtas un ir gatavs doties uz Satversmes tiesu. Komentāros lasu, ka jaunieši izlepuši, vairs neprot censties, ka skolēns ir sliņķis un kur vispār vecāki skatās. Tā vietā, lai priecātos, ka ir skolēns, kas pamatoti vai nepamatoti nolēmis cīnīties par to, ko uzskata par savām tiesībām, mēs izvēlamies pateikt – sēdi mājās un klusē.

Domāju, aktuāls ir jautājums par to, vai bērniem protesta akcijās ir vieta. Ja ir, no kāda vecuma? Līdzīgi kā plakātā, kurā vēstīts "Women's place is in the revolution", vai mēs varētu pieņemt, ka bērnu uzdevums ir aktīvi protestēt pret to, ko pieaugušie sadarījuši? Piemēram, ASV ieroču kontroles jautājums nav bijis izkustināms gadu desmitiem, kamēr skolēni tiek nošauti turpat skolas solā. Un tikai tagad, kad diskusijā iesaistījušies jaunieši ar spēcīgu balsi un stingru ticību, kaut kas, šķiet, mainīsies.

Egocentrisko mileniāļu paaudzes apsmiešana pamazām kļūst par normu. Bet varbūt tieši šī paaudze, kas uzaug daudz labāk informēta, savstarpēji vienota un mazāk gatava pieturēties pie status quo, varēs veicināt pārmaiņas, kurām mūsu paaudzei nepietika spēka.

L. Curiha

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
11

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!