Komentārs
05.11.2013

Malējās zinātnes

Komentē
3

Pagājušās nedēļas nogalē godājamā Latvijas publika dabūja pārliecināties par patiesību pazīstamajā Marksa teicienā par vēsturi, kas parasti atkārtojas divreiz – pirmo reizi kā traģēdija, otro reizi kā farss. Visi būsim ievērojuši, ka savu drosmīgu augstākās izglītības reformu ir pieteicis izglītības un zinātnes ministrs Vjačeslavs Dombrovskis. Cik gan tālu ir tie laimīgie laiki, kad 2011. gada rudenī ar saucienu "Drebiet, mani ienaidnieki!" ministrijā ienāca iepriekšējais reformu partijas ministrs. Kas gan toreiz netika plānots – gan pāreja uz angļu valodu, gan budžeta vietu likvidācija, gan ārzemju profesori. Īsi sakot, jaunie Vasjuki pēc pilnas programmas. Nav vērts atgādināt, kā tas beidzās. Tagadējais ministrs, otrais pēc skaita no tās pašas partijas, arī ir atvēzējies vērienīgām izmaiņām. Proti, par 20% tikšot samazināts budžeta vietu skaits sociālajās zinātnēs (tas, kā zināms, ietver arī pedagoģiju, ekonomiku un jurisprudenci). Un nez kādēļ šis kārtējoreiz piektdienā izziņotais plāns veiksmīgi pieskaņojas rīdīšanas kampaņai pret sociālajām zinātnēm, kuru latviskajā presē izraisījis LU doktorantes Olgas Procevskas politiskais coming-out. Tīra nejaušība, protams.

Kopumā jau tas gan nav nekas īpašs. Neba jau nu pirmoreiz sociālās zinātnes ir izrādījušās malējās. Tomēr kategoriski nepiekritīšu Klāvam Sedleniekam un citiem, kuri aizgūtnēm un pilnā nopietnībā cenšas pārliecināt publiku, ka sabiedrība bez kvalitatīvām sociālajām zinātnēm nevar iztikt. Var, un kā vēl var. Paskatieties uz Baltkrieviju – tur nekādu tamlīdzīgu lietu nav, un – nekas. Neviens vēl nav nomiris tādēļ, ka nevar apgūt spēļu teoriju, diskursa analīzi vai Eiropas integrācijas koncepcijas. Teiksiet: mēs neesam Baltkrievija, bet ES dalībvalsts, kura vēlas kļūt par modernu un inovatīvu Ziemeļeiropas tipa sabiedrību. Tomēr šī pasaciņa taču ir domāta maziem bērniem un ārzemniekiem; neviens nopietns cilvēks tai jau sen vairs netic. Augstākā izglītība tam ir lielisks piemērs – tā šodien pie mums noteikti vairāk līdzinās Baltkrievijas, Ukrainas un Krievijas nekā Igaunijas, Lietuvas, vai, nedo’ Dies’, Somijas analogiem. Turklāt es diemžēl zinu, ko runāju.

Tieši tādēļ arī gribētos sniegt mazu pienesumu patērētāju tiesību aizsardzībai, lai paskaidrotu, par ko tieši ir runa šajā drosmīgajā reformā. Kā nekā, ieceres autors, godātais ministrs, uz galvošanu parādīsies vēlēšanu biļetenu augšgalā nākamajā oktobrī un tādēļ ir pelnījis mazliet uzmanības. Tikai vispirms kāda atruna. Tas Vjačeslavs Dombrovskis, kurš pirms gadiem trim skaļi sodījās par augstākās izglītības kvalitāti un iestājās par starptautiski recenzētām publikācijām, un ministrs Vjačeslavs Dombrovskis ir divas pavisam dažādas personas. To der atcerēties, ja gribat saprast ministra politiskās prioritātes – lai nu kas, bet kvalitāte starp tām noteikti neietilpst. Pretējā gadījumā viņš noteikti būtu kaut ko darījis lietas labā, lai apturētu to nenovēršamo deģenerāciju, kas notiek sektorā viņa ministrēšanas laikā.

Tad, lūk, par budžeta vietām sociālajās zinātnēs. Vispirms – sociālo zinātņu jomā patiešām ir diplomu pārprodukcija. Taču tam nav nekāda sakara ar budžeta vietām, bet gan ar valsts vispārējo vienaldzību pret augstākās izglītības kvalitāti. Lieta tā, ka Latvijā ir virkne ar privātiem diplomu tirgošanas kantoriem sociālajās zinātnēs, kuru kvalitāte ir šausmīgi zema un kuri savā starpā nodarbojas ar dempingu – piedāvājot studentiem sliktu produktu par cenu stipri zem tās, kura būtu jāmaksā par kvalitatīvu izglītību. Vaicāsiet – kādēļ tas notiek tieši sociālajās, nevis, teiksim, inženierzinātnēs? Pavisam vienkārši. Lai mācītu sociālās zinātnes, nav nepieciešamas nopietnas investīcijas un pietiek ar minimālu infrastruktūru – lekciju auditoriju un kādu pašvaku bibliotēku. Tādēļ katrs, kuram pietika nekaunības sevi nosaukt par rektoru un noalgot fasādei pāris padomju laika nostrificētu doktoru, varēja izgudrot kādu "stilīgu" nosaukumu savai augstskolai un sākt štancēt sociālo zinātņu diplomus. Latvijas valsts, kuras lepnais ģerbonis joprojām grezno šos diplomus, nekad nav izrādījusi ne mazāko interesi par tā produkta kvalitāti, kurš slēpjas zem šiem vāciņiem.

Tiesa, pastāv arī kaut kas tāds kā valsts augstskolas, kurās valsts it kā apmaksā budžeta vietas – tai skaitā arī sociālajās zinātnēs. Taču šī finansēšana arī notiek ar pigu kabatā. Lieta tā, ka t.s. valsts augstskolas, kurās tomēr ir krietni augstāka kvalitātes kontrole un arī zinātniskā darbība, par šo valsts dotāciju nevar izvilkt dzīvību pat visspartiskākajos apstākļos un tādēļ ir spiestas dempinga apstākļos konkurēt ar diplomu tirgošanas kantorīšiem par studentiem – tai skaitā ekonomējot arī uz kvalitātes rēķina. Turklāt, sākoties krīzei, valsts pavisam oficiāli pieprasīja, lai valsts augstskolas no saviem ienākumiem faktiski dotē t.s. budžeta vietas. T.i., valsts par vienu studentu "budžeta vietā" maksā augstskolai vismaz par trešdaļu mazāk, nekā to dara students, kurš maksā pats par sevi. Citiem vārdiem: "budžeta vietas" valsts augstskolās patiesībā ir veids, kā piespiest privātus studentus dotēt Latvijas valsti. Tādēļ piedāvājums tās "samazināt" izklausās skumji ironisks. Tas rada cilvēkos neveselīgu ilūziju, ka valsts Latvijā tiešām finansē augstāko izglītību – kas, ņemot vērā reālijas, ir pilnīgi aplami. To, ko naudas un kvalitātes kontroles trūkuma, kā arī dempinga dēļ šodien ražo vairums Latvijas augstskolu, īsti nevar saukt par augstāko izglītību. Tam ir jāmeklē kāds cits, piemērotāks nosaukums.

Īsi sakot, Vjačeslava Dombrovska pieteiktais plāns nozīmē aptuveni to pašu, ko nogriezt apkuri mirstoša cilvēka istabā. Miršanu tas visdrīzāk nepaātrinās, toties uz galvošanu padarīs riebīgāku. Turklāt jau šodien varam tīri labi iedomāties, kā notiks šī īsināšana. Tur tiks īstenots labākais mūsu ministrijas know-how. Un proti: kāds ierēdnis ierakstīs MS Excel failā formulu "=B2-20%", un lieta darīta. Nevienam neienāks pat prātā painteresēties, ko attiecīgās programmas ražo un kādā kvalitātē.

Un visbeidzot – šis tas protokolam. Man ir kāds publisks aicinājums bijušajai valsts kontrolierei Ingunai Sudrabai, kuras kontūras uz politiskās skatuves kļūst mazliet skaidrākas. Sudrabas kundze, nāciet droši politikā; Latvijai ir vajadzīgi gudri un pašaizliedzīgi cilvēki, kuri spētu vadīt cilvēkus un pārvaldīt valsti. Bez mazākās ironijas – es domāju, ka Jūs to varat. Tikai, lūdzu, lūdzu, Sudrabas kundze, lūdzu, nedibiniet sev jaunu partiju ar nejauši salasītiem cilvēkiem! Labi? Sarunāts? Otru Zatlera Reformu partiju Latvija var vairs neizturēt. Lūdzu! Lūdzu!

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3