Foto - Ziedonis Safronovs
 
Teātris
08.05.2018

Mākslīgas asinis, īstas asaras

Komentē
0

Par Viestura Meikšāna izrādi "Mizantrops" Liepājas teātrī

Rolāns Barts jau pagājušā gadsimta 70. gados rakstīja, ka jebkurš teksts ir vairākdimensiju telpa, kurā satiekas un sajaucas zīmes, kas pašas par sevi sen vairs nav oriģinālas, bet gan kādreiz radītu tekstu citāti. Teātra izrādes autors – režisors –, veidojot savu tekstu – izrādi –, nemēģina atklāt vai pierādīt kādu pirmavotā iekodētu, vienīgo vertikālo patiesību, bet gan strādā horizontāli: pārkārtojot tās pašas zīmes, tikai tagad jau savas un sava laika skatītāju pieredzes sistēmā, vienlaikus tomēr saglabājot ilūziju par jaunas pasaules radīšanu. Moljēra, Mārtina Krimpa un Viestura Meikšāna "Mizantrops" Liepājas teātrī ir talantīgs pierādījumu šai Barta domai un vienlaikus konceptuāls autordarbs. Izrāde par šo laiku un mākslu, kas dažbrīd kaitina, dažbrīd mazliet garlaiko, bet kopumā pārliecinoši ievelk un notur.

Britu mūsdienu dramaturga Mārtina Krimpa luga "Mizantrops" (1996) Raimonda Ķirķa elegantā tulkojumā ir viens no tiem nebūt ne daudzajiem gadījumiem, kad klasiskas lugas šodienīga pārrakstīšana notikusi nenoliedzami radoši. Moljēra franču klasicisma laikmeta reglamentētā aristokrātijas pasaule pārtapusi 20. gadsimta beigu britu mākslinieku vidē, kur gan ironiskā kārtā visi joprojām sarunājas dzejā. Neņemos kompetenti analizēt Moljēra un Krimpa lugas oriģināla un latviskojuma leksiskos līmeņus, bet Raimonda Ķirķa izvēlētā valodas stilistika izrādes mērķim kalpo nevainojami. Šķietami neveiklās vārsmas ar klabošām atskaņām ir zīme gan atsvešinājumam (cilvēki ikdienā tā nerunā), gan Krimpa konceptuāli ironiskajai attieksmei pret paša tēloto sabiedrību un laikmetu – šajās "smalkajās aprindas" ne tikai cits citu apskauž, aprunā, nodod un citādi čakarē, bet pat dzeja ir degradējusies. Citiem vārdiem sakot, cilvēki pa 330 gadiem (tieši tik šķir Moljēra un Krimpa "Mizantropu") gudrāki vai labāki nu gan nav kļuvuši.

Viesturs Meikšāns Krimpa lugu ir izmantojis kā atspēriena dēlīti, lai Liepājas "Mizantrops" nepārprotami piezemētos 21. gadsimtā. Primāri to nodrošina izrādes vizuālais un audiālais tēls, ko veidojis pats režisors kopā ar kostīmu mākslinieci Baibu Litiņu, videomākslinieku -8 un gaismu mākslinieku Krišjāni Strazdīti. Iemesli profesionāla scenogrāfa nepieaicināšanai kļūst skaidri ļoti ātri, un risks ir pilnībā attaisnojies. Meikšāna izrādē kā apzināts un konsekvents paņēmiens ir izmantotas, šķiet, visas būtiskākās klišejas, kādas vien apmēram pēdējo 30 gadu teātris ir radījis un jau paspējis trivializēt. Uz Liepājas teātra skatuves ir mākslīgas asinis un īstas asaras; kamera, kas filmē izrādes laikā un pārraida lielus aktieru tuvplānus; ekrāns, kurš saspēlējas ar dzīvo plānu; ir īsta mašīna un "īsts" mežs; lieli krāsu laukumi un pilnīgi tukša skatuve; neona palmas un kails ķermenis; popkultūra un bībeliskas alūzijas; totāls atsvešinājums un patiess psiholoģisks pārdzīvojums; pūderbaltas parūkas un čalis kedās un mugursomā. Tas pats un vēl, un vēl notiek arī ar izrādes skaņu celiņu, kad, piemēram, aizraujoši atsvešinātu teatralitāti finālā pēkšņi melodramatiski aprauj U2 "With or Without You". Citiem vārdiem – arvien vairāk zīmju, arvien mazāk nozīmes.

Kaut arī režisors izrādes programmiņā norādījis daļu no saviem vizuālajiem un muzikālajiem iedvesmotājiem, nedomāju, ka izmantoto citātu atpazīšana ir principiāli būtiska. Piemēram, asprātīgā mizanscēna, kad Gata Malika Alsests skaidro attiecības ar divām sievietēm, no kurām viena – negribētā Lauras Jerumas Elēna – ir burtiski apsējusies savam iekāres objektam ap vidukli, ir gluži tāda pati kā režisora Ivana Popovski "Sapnī vasaras naktī" (2015) Pjotra Fomenko meistardarbnīcā Maskavā. Varbūt tas ir tiešs citāts no šīs, bet varbūt no kādas pavisam citas izrādes, bet varbūt vispār tikai alūzija uz… kaut ko. Vēl pirms pirmizrādes ieraugot teātra publiskotās izrādes fotogrāfijas, uzmanību piesaistīja ainas, kurās redzama visai ticama meža imitācija – koku stumbri bez galotnēm. Uzreiz nāk prātā gan Eiropas teātra klasika – Maksa Reinharda koki Berlīnē 20. gadsimta sākuma "Sapnī vasaras naktī" (1905) –, gan Liepājas teātra jaunākā vēsture, kad mežu uz skatuves "sastādīja" un vienā mirklī visiem kokiem galotnes atņēma mākslinieks Mārtiņš Vilkārsis izrādē "CV (Tēvocis Vaņa)" (2007), gan franču/austriešu mākslinieces Žizeles Vjennas (Giselle Vienne) projekts "Tas, kā tu pazudīsi" ("This is how you will disappear", 2012), kurā meža autentiskuma efekts bija gluži fenomenāls. Noskatoties Meikšāna izrādi, joprojām paturu tiesības uz tām pašām trim asociācijām, bet atkal jau … tas nav būtiski. Tāpat taču skaidrs, ka šī pasaule nav īsta. Un tomēr tā aizkustina.

"Mizantropa" aktieru ansambļa lielākā daļa ar Viesturu Meikšānu sadarbojas jau otro reizi, un nepārprotami redzams, ka režisors ar aktieriem runā vienā valodā. Tas, ka Gatis Maliks nevainojami pārvalda atsvešinātu, šķietami bezkaislīgu, no emocijām izfiltrētu spēles veidu, it kā turot skatītāju vismaz izstieptas rokas attālumā, ir labi zināms. Arī viņa spēlētais "Mizantropa" titulvaronis nevienu sev klāt nelaiž, jo viņam šķietami neko nevajag – patiesības vārdā Alsests ir ne tikai godīgs, bet arī pretenciozs, demagoģisks, augstprātīgi ironisks. Šaubu neapgrūtinātais vieglums, ar kādu Malika Alsests pasauli nepārptraukti informē par tās nožēlojamību, ir gan smieklīgs, gan tik asociāls, ka liek izrādes pirmajā pusē viņu uztvert bezmaz vai kā personu ar komunikācijas traucējumiem. Tomēr gan režisors, gan aktieris pārliecinoši iet tālāk, ļaujot bruņām ieplaisāt. Gatis Maliks lieliski nospēlē Alsesta apjukumu brīdī, kad viņš piepeši saprot, ka sāp. Neticība, mulsums, dusmas, kad izrādās, ka nevainojami principi, godīgums, kristālskaidra pārliecība par savu nekļūdīgumu neko nepalīdz, ja greizsirdība aizsit elpu un sirds apmet kūleni. Tieši tik banāli un melodramatiski, bet… tā gadās. Agneses Jēkabsones Dženiferas galvenā "kļūda" ir vēlme iederēties – veidot karjeru, noteiktas sociālas attiecības ar kolēģiem, tātad arī neizbēgamus kompromisus, uz kuriem Alsests nav gatavs. Un tālākais jau ir cīņa ar vējdzirnavām, jo godīgums kļūst par paštaisnumu, principialitāte aizmiglo skatu uz realitāti un otra sāpināšana paša vainām it nemaz vairs nepalīdz.

Arī izrādes otrajā plānā visi aktieri nospēlē precīzus sociālus tipus, kurus vada atšķirīga psiholoģiskā motivācija: vienīgais Alsesta draugs Džons Edgara Ozoliņa versijā ir aizkustinoši nesarežģīts un optimistisks, ar minimālām prasībām pret dzīvi (pretēji mūžam neapmierinātajam maksimālistam Alsestam); Leona Leščinska skaudīgais Konvingtons ir dramaturgs diletants, kurš kļuvis par kritiķi, lai remdētu kompleksus; Rolanda Beķera režisors Saimons ik pa brīdim noraujas histēriskā aurošanā; Mārtiņa Kalitas pārcentīgais otrais aktieris Džuljens grib tikai vienu – būt pirmais; Kaspara Goda aktieru aģentam Aleksandram par visu visvairāk patīk viņš pats; Ineses Kučinskas rietēt sākušo aktrisi Mārsiju un Lauras Jerumas rafinēto žurnālisti Elēnu vada identiskas jūtas – greizsirdība pret Dženiferu, tikai pirmajā gadījumā tai ir profesionāls, bet otrajā – romantisks raksturs.

Izrāde izvairās no sentimentalitātes un didaktikas, gan pateicoties aktieru gaumes izjūtai, gan tam, ka režisors ir vienā laivā ar saviem varoņiem, ļaujot domāt, ka stāsta arī kādu ļoti personisku stāstu. Šis Alsests nav ne mesija, ne draņķis, viņš ir tikai neērts. Tak arī pārējie nav kādi viņi vai svešie, bet viegli atpazīstami savējie. Droši gan neņemos apgalvot, vai Liepājas teātra Alsests ir talantīgs mākslinieks. Kaut arī Gata Malika varonis skrapstot kaut ko ik pa brīdim ieraksta blociņā, lai pēc tam lapas izplēstu un teatrāli saburzītu. Tāds 21. gadsimta Trigorins, kurš pieraksta, nevis dzīvo.

Kaut arī atsevišķas ainas ir ļoti smieklīgas, tomēr Liepājas teātra izrādes dominējošā intonācija ir drīzāk rezignēta. Pasaule ir viena vienīga izlikšanās, mākslā viss jau ir bijis, un katra jauna ideja ir tikai kāda citāta citāts. Kaut kas līdzīgs jaunas pasaules radīšanai no otrreizējām izejvielām jeb džinsi, kas ražoti no pārstrādātām PET pudelēm.

Līga Ulberte

Līga Ulberte ikdienā stāsta par teātri un dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0