Video
28.08.2012

Mākslas lietderības koeficientam jābūt nullei

Komentē
0

Konceptuālais mākslinieks Arturs Bērziņš visu jūlija mēnesi veltīja laiku jums, ko parāda izstādē, kas patlaban aplūkojama Doma dārzā "bez nosaukuma (veltītais laiks)".

Pie projekta izstrādes mākslinieks pavadījis 176 stundas, un patērētais laiks kopā ar izstādē redzamo galaproduktu – telpisku objektu sēriju – tiek veltīts skatītājam. Projekta iedvesmas avots ir Nikolā Burjo darbs "Attiecību estētika", kurā tiek minēts, kā, viņaprāt, strādā aktuālie mākslinieki. To mākslas materiāls (viela) ir mākslinieka veltītais laiks. Mākslinieks tiekas ar skatītāju, veltot tam savu laiku un sniedzot, piemēram, pakalpojumu. Tajā pašā laikā Bērziņš vēlas akcentēt arī šābrīža attieksmi pret laiku kā šķietami nevērtīgu lietu.

Sabiedriskās kustības "Mans Doms" izstāde Doma dārza galerijā aplūkojama līdz 16. septembrim.

Arturs Bērziņš: Katrs var didaktiskā ceļā sakārtot kādas idejas noteiktā kārtībā, ieraudzīt kaut ko un pasniegt to kā koncepciju tam, ko dara. Es negribēju neko vēstīt, es esmu tukšs, un kā tukšam cilvēkam man nav nekā daudz, ko teikt. Vismaz nekā jauna es tiešām nevaru pateikt. Esmu skatījies uz cilvēkiem, pieņemu, ka daudzi ir tukši. Tad es nolēmu, ka tieši tādā pašā veidā es tukši veltīšu laiku. Bet bija problēma. Tad, kad es to gribēju darīt – rīkoju pat izstādes, visu saorganizēju –, uz viņām neviens tā īsti nenāca. Piemēram, uztaisīju vienā dzīvoklī izstādi, uz viņu atnāca pieci cilvēki, nemaz neteikšu, cik no viņiem bija mani draugi. Trīs vēl atnāca tad, kad manis nebija, – saimnieks ieveda un parādīja viņiem. Es sapratu, ka neviens ar mani tā nākt negrib, lai saņemtu manu laiku. Tad es domāju – bet es veltīt varu tā vai tā! Kāda starpība, vai mēs satiekamies vai ne! Tas jau ir mākslas skaistums, ka to var nodot caur kaut ko, kaut ko izdarīt, veikt kādu darbību, paziņot. Un es pat nezinu, vai te ir māksla, man tas nebija svarīgi. Es nolēmu, ka darīšu to nopietni, negribu tā, kā delfos nesen lasīju, – bija vesela izstāde par šiem efemēriem, neredzamajiem darbiem. Piemēram, kāds skatās uz lapu tūkstoš  stundu – katru dienu apsēžas darbnīcā un paskatās. Bet kā tad skatītājs to var zināt, pārbaudīt? Manuprāt, tam visam bija jābūt caurspīdīgākam. Tad es nolēmu, ka negribu vienkārši sēdēt. Laika veltīšana var būt darbība, un es nolēmu kaut ko darīt, bet neko neveidot. Es no šī visa [izstādes] neko neesmu veidojis. Es tikai pieskaršos, un lai redz, ka kāds tur ir pieskāries. Tas arī viss, kas mani interesē.

Es varu salīdzināt – kādreiz strādāju algotu darbu. Jāsaka, ka es šajā gadījumā neredzu nekādu atšķirību. Vienīgā atšķirība ir motivācijā. Šo lietu  es izdarītu jebkurā gadījumā, pat ja neviens mani neatbalstītu, toreiz es to darīju vienas dienas dēļ, kad man kontā ieskaitīja naudu. Es jau sen neatšķiru, vai kāda darbība ir nozīmīgāka par otru. Pasaulē ir septiņi miljardi cilvēku, un viņi visu laiku kaut ko dara, katrs uzskata, ka viņš dara to svarīgo lietu, ka viņš ar kaut ko ir nozīmīgāks. Es sapratu, ka esmu ar šo izdarījis mazāk kaitīgu darbu nekā tad, kad strādāju algotu darbu. Un, ja salīdzina ar valsts vadītāju, es domāju, ka tas ir daudz labāk. Es valsti kā tādu jau kādu gadu nevaru panest.

Ilmārs Šlāpins: Kas būtu jāizjūt skatītājam, ienākot Doma dārzā? Jāizjūt pateicība par viņam veltīto laiku?

Arturs Bērziņš: Es pieņemu – jebkas.

Ilmārs Šlāpins: Vai nebūtu bijis labāk izgatavot kaut ko noderīgu saimniecībā?

Arturs Bērziņš: Ar to arī māksla atšķiras no pakalpojuma, amatniecības vai kādas citas darbības. Ar lietderību. Tā nedrīkst būt lietderīga. Mākslas lietderības koeficientam jābūt nullei.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0