Elīnas Brasliņas ilustrācijas
 
Ar bērniem
16.06.2015

Mākslai pa pēdām

Komentē
0

Image

Recenzija par Luīzes Pastores grāmatu sēriju "Māksas detektīvi": "Pazudušais pērtiķis" un "Neredzamais cilvēks".

Ilustrējusi Elīna Brasliņa.

Izdevniecība "Neputns", 2015

2015. gada aprīlī izdevniecība "Neputns" uzsākusi izdot jaunu grāmatu sēriju bērniem par latviešu mākslas darbu noslēpumiem – "Mākslas detektīvi". Sērijas idejas un pirmo divu (domājams, arī visu nākamo) grāmatu autore ir Luīze Pastore. Grāmatas ilustrējusi, bet to iekārtojumu veidojusi – Elīna Brasliņa.

Domājams, ne bez iemesla loze recenzēt pirmās divas "Mākslas detektīvu" sērijas grāmatas "Pazudušais pērtiķis" un "Neredzamais cilvēks" iekritusi tieši man. Četrus gadus strādājot bilžu grāmatu sērijas "Bikibuks" komandā, esmu uzzinājusi par sēriju "žanra" gaišajām un tumšajām pusēm. Veikt sērijveida darbības jebkurā no mākslas jomām ir skaidra diagnoze neracionālam ideālismam, ticībai tam, ka tavas idejas būs nepieciešamas ilgtermiņā. Ne jau tikai citiem, bet arī sev pašam. Mīlēt atkārtojumu, tiekties pēc pilnības un pārvarēt brīžus, kad gribas sākt ēst pašam savu asti, un – pats galvenais – neaizmirst, ka sērijzvēriņš nemainīgi ēd vienā un tajā pašā laikā, citādi var sākt likties, ka kāds, tev nezinot, ir pārsaucis tevi par "Kurjauniebikibuki". Ja nu šajos platuma grādos un šaurajā nozarē ir divi cilvēki, kam nekāda pārsaukšana nedraud, tad tās ir no skata trauslās, bet radošajā garā drosmīgās un stiprās, ar visām sērijveida ideālistiskajam darbam nepieciešamajām īpašībām apveltītās "Mākslas detektīvu" sērijas radītājas – Luīze Pastore un Elīna Brasliņa. Uz šādas "nots" varētu arī beigt, tā īsti nemaz nesākot, jo abas sērijas grāmatas ir izdevušās – izturētas stilistikā, stāsti lieliski sader kopā ar ilustrācijām, sērijas ideja ar grāmatas valodu utt. Tomēr, tā kā man ir labi pazīstama iekšējā vēlme pēc vērtējuma, patiesas iedziļināšanās un kritikas, es atļaušos draudzīgi paknakstīties gar atsevišķām niansēm, kuras, lasot abas grāmatas, man ir raisījušas nepieciešamību meklēt citu pieeju.

Oriģinālliteratūras grāmatas bērniem par slaveniem rakstniekiem vai māksliniekiem, mākslas darbiem, muzejiem, arhitektūru u.c. ir atsevišķs sektors bērnu literatūrā. Diemžēl pie mums šādas grāmatas izdod ļoti reti. Tajā, protams, nekā laba nav – pašrefleksija starp bērnu literatūru un pārējo kultūrpasauli Latvijā ir diezgan niecīga, bet nevar teikt, ka nepastāv vispār. Viens no piemēriem ir Ineses Zanderes bilžu grāmata "Pūces svinības", kas ataino Latvijas Nacionālās operas aizskatuves dzīvi, kuru izceļ Ievas Jurjānes zīmētas autentiskas detaļas un novērojumi, kas veikti, strādājot pie operas izrāžu scenogrāfijas. Vai arī Ineses Zanderes dzejolis no leģendārās "Iekšiņas un āriņas" – "rakst nieki", kas zīmējas ne vien uz latviešu rakstniekiem, bet arī smieklīgo skaitāmpantu "jānis rainis galvā spainis" fenomenu kā tādu. No šīs tēmas ārvalstu grāmatām, ar kurām man sanācis krustot ceļus, es varu izcelt trīs – "Gertrude is Gertrude is Gertrude is Gertrude" (Jonah Winter), "Matisse's garden" (Samatha Friedman) un "When Pigasso met Mootise" (Nina Laden). Visas trīs grāmatas izceļas ne tikai ar idejisku un tekstuālu asprātību, bet arī ar trāpīgiem vizuāliem paņēmieniem, kuri, savienoti vienā savstarpēji papildinošā veselumā, grāmatas vērš par pašpietiekamu bērnu literatūru. Līdz šim izdevniecība "Neputns" ir nodarbojusies ar apjomīgu iedziļināšanos dažādu latviešu mākslinieku daiļradē, tāpēc ideja par atsevišķu darbu pētījumu bērnu auditorijai ir kā naglai uz galvas – nav nekā simpātiskāka par savas jomas speciālistu nopietnu pievēršanos bērnu auditorijai. Par nopietnu attieksmi visupirms liecina grāmatas pirmajā lappusē ielīmētā, uz krītota papīra drukātā gleznas reprodukcija, kuras noslēpuma pētīšanai pievēršas mazie detektīvi. Smalkjūtīgā mākslas darba vērtības izjūta, kas ievada "Mākslas detektīvu" sērijas grāmatas, ir kā durvis uz noslēpumainu notikumu pilno pasauli.

Pirmā – sērijas iepazīšanās – grāmata "Pazudušais pērtiķis" veltīta Jaņa Rozentāla gleznai "Princese ar pērtiķi". Aizgājušajā gadsimtā, kad mācījos Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, Rozentāla gleznas kopija atradās uz kādas no klases telpu sienām. Īsti precīzi neatceros, kas tā varēja būt par klasi un kādas stundas tur tika noturētas, bet atceros, ka šo gleznu, aizslīdot prom no klausāmās tēmas, esmu skrupulozi pētījusi – rudo matu cirtu gaismēnas, kleitas auduma vizuļojošo, gaisīgo tekstūru, plānās romiešu sandales. Romantiskais princeses tēls šķita ideālistisks un pārlieku skaists – eksotiskais mērkaķītis sarkanajā kostīmā tēlu padarīja tikai nereālāku. Smieklīga doma, bet nez kāpēc man likās, ka iztaisnojusies rudā meitene būtu vismaz divus metrus gara. Lai gan es nezinu, kas Luīzei Pastorei kalpojis par pamudinājumu izvēlēties tieši šo Jaņa Rozentāla gleznu, es aptuveni varu nojaust, ko autorei nozīmējusi meditatīvā gleznas vērošana, bez kuras radīt detektīvstāstu bērniem būtu neiespējami.

Detektīvstāstu pirmajā personā stāsta viens no mazajiem detektīviem – Teo. Mazliet lēnīgs, bet gudrs un attapīgs puika, kas skatījumu uz dzīvi veido no paša radītiem secinājumiem un vērojumiem. Teo tēls kopumā izdevies harmonisks, bet mulsinošs ir galvenā varoņa Teo ekspozīcijas trūkums: kāda ir Teo ģimene, sadzīve – kāds viņš ir, kas viņam patīk, cik viņam gadu, kāpēc tieši viņš kļūst par mākslas detektīvu? Atbildes uz šiem jautājumiem būtu parocīgs instruments, kas parādītu bērniem vairākus ceļus, pa kuriem personificēties ar konkrēto tēlu. Un ne tikai – atsevišķas detaļas un rakstura iezīmes sērijas turpmākajās grāmatas varētu kļūt par sižeta attīstītāju, dot iespēju vairāku līmeņu notikumu pavērsieniem. Tāpēc Teo dēļ sērijai varētu būt arī prologa numurs "Teo dzīve "pirms"", kas padziļināti pievērstos Teo ikdienas dzīvei un raksturīgo īpašību izcelšanai.

Jaungada ballē, kur Teo ieradies kopā ar saviem vecākiem, viņš satiek savu nākamo "pārinieci", enerģisko meiteni – rudmataino Pogu. Viņa, pretēji iekšupvērstajam Teo, ir komunikabla, asa un atvērta un spēj pati sevi nodarbināt un izklaidēt tur, kur Teo vai nīkst nost aiz garlaicības. Viņi abi ir diametrāli pretēji viens otram, un šis kontrasta princips palīdz lasītājam iekšēji izveidot abu tēlu loģiku. Pogas parādīšanās un atzīme par darbības norisi Okšķeru ielā gan liek saraukt pieri. Kopš padomju ēras beigām latviešu prozā bērniem ar apbrīnojamu spītību netiek lietoti eksistējoši bērnu, tostarp pieaugušo, vārdi (ar retiem izņēmumiem, protams). Interesants fenomens. Vai galvenais varonis vārdā Artūrs vai Kārlis liecinātu par autora izdomas trūkumu? "Mākslas detektīvu" gadījumā gan lietas nav tik melnas, kā es tās mālēju, jo autore rada nojausmu par to, ka Poga varētu būt meitenes mīļvārdiņš, bet tajā pašā laikā ir aizmirsts norādīt viņas īsto vārdu, kas, atkal tāpat kā Teo ģimene, būtu interesants elements turpmākajiem stāstiem. Turpretim Okšķeru ielas nosaukums neiztur kritiku – ja var pieņemt, ka sadomāto nosaukumu un vārdu nīšana ir tikai man piemītošs "klikšķis", tad neeksistējošais ielas nosaukums izsit ķeblīti no kājapakšas kopējai grāmatas loģikai. Par pamatu grāmatai ir ņemts eksistējošs mākslas darbs, uz daļēji patiesiem notikumiem un tēliem tiek balstīts sižets, apzināti radīta dažādu laikmetu aura, lietotas arī mūsdienīgas dokumentālas detaļas (Mākslas muzejs un Māras Lāces tēls sērijas otrajā grāmatā "Neredzamais cilvēks") – un visam šim saprotamajam virknējumam pa vidu iespraukusies Okšķeru iela, kas tikpat labi varētu būt kāda eksistējoša iela Mežaparkā vai Pārdaugavā, kur ir sastopami arhitektūras pieminekļi un ievērojamu cilvēku dzīvesvietas. Manu apgalvojumu apstiprina rindkopa grāmatā "Neredzamais cilvēks", kur autore spēlējas ar Teo vārdu – draugi Teo mēdz saukt, piemēram, par Teo-rētu, ja viņš dauzoties dabūjis kādu rētu. Lieki piebilst, ka maniem draugiem, kas jaunāki par desmit gadiem, šī vieta lika locīties smieklos.

Brīdī, kad abi mazie detektīvi konstatē, ka mērkaķītis no Rozentāla gleznas ir pazudis, viņi ar iztēles palīdzību spēj iekļūt gleznas "iekšpusē". Apzināti saku "ar iztēles palīdzību", jo īsti nav skaidrs, kas piešķir Teo un Pogai spēju nokļūt gleznās. Otrajā sērijas grāmatā tie izrādās brīnumainajā Jaungada pusnaktī izteiktie vārdi, kas nenoskaidrotu iemeslu dēļ darbojas arī vēlāk. Nekādu lielo skādi precīzs burvestības mehānisma skaidrojuma trūkums nenodara. Tāpēc jau galu galā tā ir burvestība, ko es, izlasot abas grāmatas, esmu definējusi kā abu tēlu iztēli. Piemērs tam grāmatā "Neredzamais cilvēks" ir aprakstītā bērnu pārvietošanās pa Latvijas Mākslas muzeja kolekcijas gleznām. Esības iespējas katrā no tām ir dažādas – vienā tu esi iespundēts Jaņa Rozentāla tēlā un atrodies tādā kā kastē, citā tu nokļūsti pasaulē, kur vari skriet un sarunāties ar citiem tēliem.

Salīdzinot ar sērijas otro grāmatu par "Neredzamo cilvēku", "Pazudušā pērtiķa" sižets ir prognozējamāks un konsekventi izturēts detektīvstāsta labākajās tradīcijās – patiesi aizraujoša, raita lasāmviela ar lielisku mākslinieku bohēmas noskaņu 20. gadsimta sākumā. "Neredzamajā cilvēkā" detektīvi pārceļas divdesmit gadus vēlāk, lai iekļūtu Kārļa Padega zīmējumā "Zābaki un suns". Trīsdesmitajos gados notiekošais detektīvstāsts ir mazliet grūtāk izsekojams, bet detaļas un tēli ir bagātāki, piemēram, neredzamā Kārļa Padega apliešana ar krāsu un ietērpšana no mūsdienām atceļojošā "neredzēta piegriezuma" lietusmētelī. Pogas un Teo personības iegūst padziļinājumu, un, pats galvenais, sērijā ienāk jauns, manuprāt, izcils personāžs – patukls takša šķirnes suns Komats. Par apliecinājumu Komata pievilcīgajai personībai es piedzīvoju neticamu tikšanos "Neputna" redakcijā, kur pēkšņi nez no kurienes man garām aiztipināja resnīgs takšelis. Lai gan gudri cilvēki mani mēģināja pārliecināt, ka tā ir Sāra, nevis Komats, tādas sakritības reti kad gadās un es ticu, ka Sāras uzdevums bija apstiprināt un pavēstīt par izmeklētājsuņa Komata tiesībām nokļūt arī pārējās sērijas grāmatās. To gan nevarētu teikt par kādu niansi, kas mazāk parādās pirmajā grāmatā, bet jau krietni vien lielākā proporcijā otrajā. Tālā nebūtībā gribētos aizsūtīt manieri rakstīt ar lielajiem burtiem vārdus vai frāzes, kuras gribas izcelt, – šādi pierakstītiem vārdiem patiesi nav nekādas jēgas, un, ja grib, var sameklēt nejēdzību. Viena no tām būtu teksta izvietojuma harmonija – ņemot vērā, ka tekstā ir frāzes ar lielajiem burtiem, grāmatas iekārtojumā ir bijusi nepieciešamība izvēlēties proporcionāli lielākas atstarpes starp rindām, nekā to prasītu burtu lielums.

Grafiski veiksmīgs un kopējā stilistikā ieturēts sērijas māksliniecei Elīnai Brasliņai izdevies "Mazo detektīvu" logotips. Man kā sēriju piekritējai pietrūkst kādas norādes uz grāmatas vāka vai, vēl labāk, muguriņas, kas ziņotu par grāmatas kārtas numuru. Manas paaudzes ļaudis noteikti labi atceras Sprīdīša bibliotēkas grāmatu muguriņas, kuras rātni kārtojot plauktā varēja ieraudzīt, ka kārtas numuri veido "zig-zag" līniju, un tie, kuriem pārspīlēta interese par grāmatām radusies jau bērnībā, varēja minēt, kādā krāsā būs nākamais cipariņš.

Elīna Brasliņa savu rokrakstu ilustrācijā attīstījusi neticamā ātrumā. Savas attīstības tempus Elīna parādījusi arī lēcienā no pirmās uz otro grāmatu – "Neredzamais cilvēks" izceļas ar harmoniskāku kolorītu, kas balstīts Kārļa Padega darbā, līdz ar to grāmata iegūst vienotāku veidolu. Lielākais vizuālais izaicinājums šajā sērijā ir balanss starp literāro un vizuālo materiālu. Uzdevuma sarežģītība slēpjas tajā, ka stāsti apjomā ir salīdzinoši nelieli, bet detaļu daudzumā un dinamiskajā attīstībā tie ir visai sarežģīti. Šajā gadījumā izvēlēts darba dinamiku piezemēt ar ilustrācijām, kurām atvēlēts krāsu laukums vai puslapas ilustrācija. Ideja pati par sevi ir pareiza, tomēr atsevišķās vietās traucē nekonsekvence starp "nogrieztajiem" un brīvstāvošajiem laukumiem. "Manevrēšanas" iespējām par labu varētu nākt brīvstāvošas ilustrācijas bez fona laukuma un izturēta fona laukumu lietošanas sistēma. Apbrīnojama ir Elīnas Brasliņas stilizācijas māka, kas atstāj ļoti viegla un bezrūpīga zīmējuma iespaidu, radot spēcīgu vizuālu pasauli Luīzes Pastores darbiem.

Man jāsaka, ka viss iepriekš teiktais ir sīka blusošanās, jo ir neizsakāmi patīkami turēt rokās, lasīt un skatīt Luīzes Pastores un Elīnas Brasliņas "Mazos detektīvus". Detektīvstāsta žanrs Luīzei Pastorei piedien kā uzliets – vitālais literārais stils un izdoma ir tieši tas, kā šobrīd pietrūkst Latvijas kopējā bērnu literatūras ainā. Tikpat nozīmīga ir jaunā tandēma – Pastore/Brasliņa – parādīšanās: šīs abas jaunās un enerģiskās dāmas ir spējīgas izdarīt milzu lietas, un tikai viņām varētu nenolaisties rokas visas latviešu mākslas vēstures priekšā. Un nu jau vairs nekur – mēs jau degam nepacietībā lasīt nākamos Pogas un Teo piedzīvojumus!

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0