Ir grūti iztēloties, ka pasaulē ar tik daudz iespējām sevi nodarbināt un izklaidēt bērni vēl arvien paziņo, ka viņiem ir garlaicīgi. Vasaras brīvlaiks ir pats garlaicības apogejs un tiek sagaidīts nevis ar sajūsmu, bet ar patiesām vecāku šausmām – kā vēl var izklaidēt bērnu?
Izdzirdot maģisko frāzi "man ir garlaicīgi!", reakcija ir tikpat zibenīga kā uz bites kodumu – ir steidzami jāatrod līdzeklis, kas atkarībā no vecāku izdomas vai finansiālajām iespējām katram ir savs. Izklaides industrija savukārt sajūsmā gavilē, jo zāles pret garlaicību ir visvieglāk iebarojamas tieši bērnu auditorijai, kurus var izaudzināt par kārtīgiem patērētājsabiedrības pilsoņiem. Taču, iespējams, vislabākās zāles pret garlaicību ir tieši ļaušanās garlaicībai.
Divu stundu brauciens starppilsētu autobusā uz laukiem ir gana ilgs laiks, lai paspētu kārtīgi izdīdīties uz vecāku nervu rēķina, uzēst gurķmaizītes, nogarlaikoties līdz nāvei, pačīkstēt, iesnausties, beigu beigās pamosties un sākt vērot ainavas aiz loga, kas slīd garām miegainā ģīmīša atspulgam stiklā. Iespējams, tieši tas ir maģiskais brīdis, kad bērna galvā rodas kāda brīnišķīga fantāzija vai gluži vienkārši prātīga doma, kā interesantāk pavadīt atlikušo laiku autobusā. Izrādās, pārāk aktīva bērnu nodarbināšana var traucēt attīstīties bērnu dabiskajai radošajai iztēlei, nesen atklāts Lielbritānijas BBC ziņās. (BBC News: Children should be allowed to get bored, 23March, 2013) Jo vairāk bērns tiek izklaidēts, jo vairāk viņš pieprasīs sev uzmanību un sagaidīs, ka vecāki pametīs visu, ko tobrīd iesākuši, lai viņu nodarbinātu. Tāpēc laiku pa laikam ir jāļauj saviem bērniem garlaikoties. Būt ieslodzītam garlaicībā bez iespējām no tās tikt laukā – kā divu stundu braucienā autobusā – ir labākais veids, kā pārvarēt garlaicību, jo bērns ir spiests izklaidēt pats sevi, pretstatā tam, ka tiek izklaidēts.
Šajā mirklī daži vecāki atviegloti nopūšas, kamēr citi rauc degunus – un ja nu bērns tā arī neizdomā, kā sevi izklaidēt? Ja nu garlaikoties ir tas pats, kas būt garlaicīgam? Otra ļaunākā lieta pēc pilnīgas vienaldzības, ar ko var parādīt savu attieksmi pret kādu notikumu, mākslas darbu vai attiecībām ar cilvēku, ir raksturot to kā garlaicīgu. Tas ir kaut kas tik nicināms, ka, pat pieauguši būdami, baidāmies garlaikoties, jo identificējam sevi ar to, ko darām jeb, kā šajā gadījumā, nedarām absolūti neko, tātad – esam garlaicīgi. Un mēs pieprasām no pasaules, mākslas un sevis paša būt arvien nodarbinātiem un pabarotiem ar jutekļu impulsiem un iespaidiem. Vēlme pārsteigt un ikreiz no jauna tapt pārsteigtiem kļūst arvien apnicīgāka. Skaudrā patiesība ir tāda, ka mums visiem ik dienas ir brīži, kad ir garlaicīgi – un mēs smagi strādājam, lai šo tukšo sajūtu ar kaut ko aizpildītu. Viss skaistais, ko radījis cilvēks, piemēram, kultūrā un mākslā, savā ziņā ir tapis, tieši pateicoties garlaicībai – bēgot no tās.
Garlaikošanās māksla – ļaušanās garlaicības plūdumam – var aizvest negaidītos domu ceļos. Ne velti pieaugušo pasaulē ir radies īpašs apzīmējums pilnīgi oficiālai garlaikošanās mākslai – mēs "meditējam". Tā ir māksla garlaikoties tā, ka kaut kas notiek brīdī, kad izskatās, ka nenotiek pilnīgi nekas. Meditācija ir ne tikai kaulu laušana lotosa pozā četras dienas kopā ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, bet "meditēšana" tīrot māju vai skaldot malku – nevis tāpēc, ka vajag, bet tāpēc, ka prasās.
- Čau, ko dari?
- Ai, neko tādu.
Bet patiesībā tas ir bijis brīdis, kurā pilnīgi tukšā galvā, rokām monotoni darbojoties, jo tās savu darbu atceras, piepeši ir piedzimusi kāda ideja, pieņemts lēmums vai atnākusi piedošana. Iespējams, precīzāk būtu teikt, ka garlaikošanās ir māksla meditēt, lai atrastu "šeit un tagad" savienojumu.
Pretstatā tam, ka garlaikošanās tiek uzskatīta par šaušalīgu, nevēlamu bubuli, no kura pēc iespējas ātrāk būtu jātiek vaļā, bērnam tā var kļūt par priekšnosacījumu, lai sāktu attīstīties iztēle – nu kaut vai izdoma, kā pašam sevi atpestīt no neērtās, apnicīgās sajūtas, kad nav pilnīgi nekā, ko darīt. Vislabākais veids, kā vecākiem šādā brīdī palīdzēt, būtu ļaut bērnam garlaikoties tik ilgi, līdz viņam gluži vienkārši apnīk un viņš izgudro kaut ko labāku, ar ko nodarboties. Tāds bērns arī pieaugot drīzāk kļūs par darītāju, nevis pasīvu pasaules vērotāju un patērētāju. Garlaikošanās, tāpat kā grūtības dzīvē, ir jāuztver kā izaicinājums – tā paver iespējas atklāties pozitīvi radošajam potenciālam, kas, nepareizi izmantots, tomēr var izpausties destruktīvi. Izpostīts tiltiņš pāri upītei, sadragāts soliņš parkā un nevainīgāki nedarbi, protams, arī tiek pastrādāti aiz garlaicības.
Tāpat kā mums iesaka ēdienu sakošļāt vismaz 30 reizes, lai mūsu ķermenim gluži vienkārši būtu vieglāk to sagremot, jau no bērna kājas būtu jāmāca skatīties uz vienu lietu vismaz 30 sekundes, līdz mēs to nevis vienkārši redzētu, bet sāktu vērot un tas kļūtu par mūsu izziņas un pārdomu "gremojamo" objektu. Pastāv likumsakarīga kārtība – vispirms garlaicība, tad ziņkārība, tai seko ieinteresētība un visbeidzot –iedziļināšanās. Garlaikots bērns vispirms vēros lietas, tad sāks vērot, kā lietas viņā atsaucas, lai visbeidzot vērotu savu attieksmi pret tām.
Džons Keidžs (John Cage) savā kompozīcijā 4’33 aicina sastapties ar četru minūšu un trīsdesmit trīs sekunžu garu klusumu, kurā klausītājs var dzirdēt pats savu domu simfoniju un novērot attieksmi pret skaņdarbu, apgalvoja: "Ja kaut kas kļūst garlaicīgs pēc divām minūtēm, tam jādod četras minūtes. Ja tas vēl joprojām ir garlaicīgs, tad astoņas. Tad sešpadsmit. Tad trīsdesmit divas. Beigu beigās izrādās, ka tas itin nemaz nav garlaicīgs."
2