"Skatieties, es esmu debesīs
Es guvu rētas, ko nevar redzēt
Es guvu drāmu, ko nevar atņemt
Ikviens tagad mani zina"
no dziesmas "Lazarus"
Deivida Bovija jaunajā, divdesmit sestajā un nu jau arī pēdējā albumā ir daudz simbolu, mājienu, jautājumu bez atbildēm. Bovijs pats jau ilgu laiku netika sniedzis intervijas, nav komentējis arī "Blackstar", bet no intervijām ar mūziķiem, kas piedalījušies šī albuma ierakstā, nojaušams, ka par dažas labas dziesmas nozīmi neziņā un diskusijās palikuši arī viņi. Tituldziesmai "Blackstar" īpaši sagatavotais videoklips, kas tika izlaists pusotru mēnesi iepriekš un iekļauts arī digitālā albuma saturā, sniedz zināmas norādes par dziesmas tēmu, taču patiesībā rada tikai vēl vairāk jautājumu.
Bovijs bija paspējis samulsināt pavadošā sastāva vadītāju un saksofonistu Doniju Makeslinu ar garāmejot izmestu piebildi, ka albums vai tā tituldziesma esot par islāma fundamentālistu grupējumu "Daesh" jeb tā dēvēto "Islāma valsti". Tas savukārt bijis pārsteigums bundziniekam Markam Džulianam un albuma producentam Tonijam Viskonti, kuri žurnālam "Rolling Stone" atklāja, ka viņiem neesot ne jausmas, kāda tam saikne ar teroristiem.
Taču tieši šīs dziesmas klips, simboliski ilustrējot dziesmas tekstu par upurēšanu un pielūgsmi, "vienīgo sveci visa centrā", nekādi neliecina par politisku aktualitāšu atainojumu, tā vietā dodot iemeslu citai – reliģiskai – interpretācijai. Visticamāk, Deivids piebildi par musulmaņiem būs domājis, nevis apcerot starptautisko politiku, bet gan – reliģijas ietekmi uz sabiedrību. Šobrīd ir savādi lietot šo vārdu – "visticamāk" –, apzinoties, ka nekādu autora komentāru nesagaidīsim. Līdz sava mūža pēdējai dienai Deivids rēķinājies ar savulaik Braiena Īno secināto, ka dzeja, kuru izlasa lasītājs, var būt citāda nekā tā, kuru rakstīja dzejnieks.
Dziesmas "Blackstar" klipu filmējis zviedru režisors Johans Renks, taču arī viņš intervijās akcentē Deivida Bovija māksliniecisko simbolismu, nedodams nekādas norādes par klipa ideju, tā vietā uzsvērdams, ka klipu esot darinājis pēc Bovija paša vēlmēm, kuras Deivids režisoram sūtījis zīmētu skiču veidā.
Jā, un ar islāmu nekādas saiknes nav arī dziesmā pieminētajai vietai "Ormen", kas ir Ormenas jeb Ērmenas (Ørmen) ciemats Norvēģijā. Nevienam gan neesot skaidrs, kāpēc Bovijs izmantojis šāda maza ciemata nosaukumu. Varbūt saistībā ar vikingu čūskas mitoloģiskā tēla saikni ar tā nosaukumu, bet varbūt vienkārši tāpēc, ka "Ormen" angļu izrunā izklausās tik līdzīgi "Omen" – zīmei no debesīm?
Taču vizuāli klips un līdz ar to arī dziesma nepārprotami runā par reliģiju, reliģiozitātes tumsonību, bet arī vienlaikus nepieciešamību apkalpot cilvēka instinktu ticēt nezināmajam. Un šajā ziņā Bovija klips atsauca atmiņā kādu līdzīgu klipu, kas tapis gotiskā roka grupas "The Fields Of The Nephilim" dziesmai "Psychonaut", – tās pašas tēlu konvulsijas, šķietams "aklums" un savādie rituāli. Ārpus mūzikas abiem klipiem tēlojumā un risinājumā ir samērā daudz līdzību. Taču, ja "Psychonaut" klipā tiek dokumentāli atainots, kā tā dēvētās tradicionālās reliģijas politiskajā pasaulē rada vai pieļauj karus un iznīcību, dziesmā "uzliekot lāstu" tam visam ar alternatīvu reliģiju – rakstnieka H. F. Lavkrafta radītās mītiskas būtnes palīdzību –, tad Bovija klipā reliģijas bezjēdzība un vienlaikus neizbēgamība tiek attēlota, miruša kosmonauta galvaskausu padarot par pielūgsmes objektu, bet ticība "Melnajai zvaigznei" jau izskatās pēc kulta, kura centrā ir pats Bovijs.
Mirušais kosmonauts, bez šaubām, raisa asociācijas ar Bovija daiļradē vairākkārt pieminēto majoru Tomu. Vai tas ir viņa galvaskauss, ko nu pielūgs Ormenas ciems? Vai tas ir viņa ķermenis, kas dosies ceļojumā uz "Melno zvaigzni"? Tas mums tā arī paliks neatklāts. Arī tas, kāpēc gan sievietēm šajā klipā ir astes?
Kaut arī publicitātes par Bovija jaunā albuma tapšanu netrūka, viņam zināmā mērā ir izdevies kārtējais pārsteigums, turklāt, iespējams, tāds, kāds nebija piedzīvots kopš "Heathen" vai tā dēvētās "Berlīnes triloģijas" laikiem 70. gadu beigās. Rezultāts neiekļaujas nevienā no priekšstatiem par Bovija mūziku.
Pirmās ziņas par Donija Makeslina džeza kvarteta iesaistīšanos albuma tapšanā rosināja samērā skeptisku priekšstatu, ka Bovijs varbūt atgriezīsies pie 1992. gada albuma "Black Tie White Noise" noskaņām, kad bija viņa iepriekšējā saskarsme ar tiešu džeza ietekmi. To tikai pastiprināja Viskonti atklāsmes, ka jauno albumu iespaidojusi hiphopera Kendrika Lamara (Kendrick Lamar) klausīšanās, jo Lamara veikumi būtu drīzāk dēvējami par džezrepu nekā hiphopu, turklāt ar bagātīgiem "ambient" efektiem. Un ja nu vēl Bovija dziesmās būs reps?
Jāpiebilst, ka Donijs Makeslins nav mazpazīstams "pagrīdes" mūziķis, viņa diskogrāfijā ir vienpadsmit albumu, bet viņš pats ir ticis nominēts vairākām "Grammy" balvām.
Tomēr klausāmais rezultāts spēj pārsteigt, jo albumā ne tikai nav repa vai klasiska džeza, bet tas arī gaužām nelīdzinās Bovija iepriekšējam albumam "The Next Day", jo ir izdevies tas, ko intervijās atklājis producents, – vēlme distancēties no "rokenrola".
Tā vietā ir noskaņām bagāta visai apcerīga mūzika tādā kā alternatīvā džeza "downtempo" pieejā ar Bovijam tik raksturīgo saksofonu, pat ja viņš to nespēlē pats. Un tādā jaunā skanējumā ir ietērptas tipiskas Bovija kompozīcijas, kuras viņš prot pielāgot jebkādam stilam, ar to radot pats savu redzējumu. Samērā pamatoti iespējams apjaust līdzības ar Skota Vokera "The Drift" un citiem vēlīnajiem albumiem, tomēr šeit ir Bovijs un džezam ir vairāk fona loma.
Kaut arī dziesma "Lazarus" ir aizgūta no tāda paša nosaukuma mūzikla, kuru Ņujorkā sāka izrādīt pērn un kurš tapis sadarbībā ar īru dramaturģi Endu Volšu (Enda Walsh), albumā "Blackstar" tā pilnībā iekļāvusies kopējā noskaņā un teksta dēļ kļuvusi par Bovija atvadu dziesmu, lai gan dziesma tika rakstīta mūziklam, kurā dominē Bovija pagātnes kompozīcijas, bet pats mūzikla sižets aizgūts no 70. gadu filmas "The Man Who Fell to Earth" par citplanētieša gaitām uz zemes.
Tomēr, ja "Blackstar" un "Lazarus" ir skumjas dziesmas, kuras šobrīd grūti atraut no fakta par Bovija aiziešanu, tad kopumā albums sniedz visai daudzveidīgas izjūtas arī citādi eksistenciāla satura dziesmās, tostarp arī ironiskas atsauces, piemēram, uz Entonija Bērdžesa "Mehānisko apelsīnu" (dziesmā "Girl Loves Me").
Interesanta ir dziesmas "Blackstar" divdaļīgā uzbūve, kur pirmajā daļā dominē pēdējā Bovija uzdrīkstēšanās jauna individuālā stila veidošanā, bet otrā daļa skan kā liriska un nostalģiska atsauce uz autora pagātnes intonācijām. Viskonti intervijās vēstījis, ka dziesma tiešām darināta, apvienojot sākotnēji divu dziesmu kompozīcijas.
Tonijs Viskonti intervijās atklājis, ka albuma "Blackstar" tapšana sākusies ļoti drīz pēc iepriekšējā albuma "The Next Day" iznākšanas 2013. gadā, kad Bovijs iepazinies ar Donija Makeslina kvartetu un aicinājis to uz ierakstiem. Taču paziņojumā par Bovija nāvi ģimenes teiktais, ka viņš ar vēzi drosmīgi cīnījies jau 18 mēnešus, liek secināt, ka albums tapis tuvojošās nāves priekšnojautās.
Tātad tas, ko mēs šajās dziesmās saklausām par "aiziešanu", "debesīm", miršanu, "gara pacelšanos par metru", nebūt nav tikai abstrakcija vai nejauša sakritība. To 18 mēnešu apjausma atklāj par Boviju kaut ko pavisam negaidītu – pat aiziet viņš spējis kā mākslinieks, šo faktu padarot par mākslas sastāvdaļu.
Dienu pēc Bovija nāves paziņojuma Viskonti atzina, ka Deivids "vienmēr darīja to, ko viņš gribēja darīt. Un viņš gribēja to darīt tieši šādi, un viņš gribēja to darīt pēc iespējas labāk. Viņa nāve ne ar ko neatšķiras no viņa dzīves – mākslas darbs. Viņš radīja mums "Blackstar" kā savu atvadu dāvanu. Es kādu gadu zināju, ka tieši šādi var notikt. Tomēr es nebiju tam gatavs. Viņš bija neparasts cilvēks, pilns mīlestības un dzīvības. Viņš vienmēr būs ar mums. Un tagad ir vērts raudāt".
1