***
reiz arī mēs būsim kolosāli laimīgi
ieklausies kā šovakar upe knābā savus krastus
un vēlāk tur nāksim mēs
satiksimies kā izkapts ar zāles stiebru
gadiem neaizmirstā rētā –
nekas nebūs mainījies
mūsu lūpu kaktiņos kalsns nogurums un rūgtums pārvētīsies radioaktīvā smaidā
un pēkšņi silta svaiga saindēta maize
no tavām gliemežvāku plaukstām kā putnu kāsis no tālām svešām
zemēm izslīdēs tava saldā apjomīgā mute tik ilgi gaidītā
ap manu kaklu pēdējo reizi grīļosies klusi klusi
kā kokle vemdama savā silē varavīksnes kaulus kā pulksteņus kurus
vairs nepagriezt ne uz priekšu ne atpakaļ ne pret gaismu ne tumsu
izsvīda līdz nāvei tā tuksneša kamielis
kurš dziļi sirdī ļoti mīlēja dzīvi
***
mājās es nekad nepīpēju un nerakstu dzeju
tāpēc arī mājās neviens nezina par manu vientulību
un tas ir labi
viena lecīga izlutināta meiča naktīs negulēja bet lūrēja zvaigznēs
un dūdoja ka arī viņa grib būt īpaša
un tā no nakts uz nakti – lūrēja un dūdoja
līdz tā viena asā zvaigzne
tā laimīte
nogāzās uz viņas sejas
apķerot to kā zāģis stumbru
jā jā
attiecīgajā naktī arī tu sapratīsi ka
katrs
pats
ir savas laimes kalējs
***
nav skaidrs kurš mani turpina mīlēt
kurš turpina ilgoties
kurš vienkārši mani turpina sargāt
nav skaidrs kuri putni piepeši tiks pie lodēm
nav skaidrs kāpēc aumaļām tu skūpsti milzīgā bērna seju
nav skaidrs
vai delnas pret kurām tagad velsies sniegi
ir mēnessērdzīgas vai svinīgas
vai es esmu bērns vagona sēdeklī ar baltu mīkstu seju un pistoli rokā
nav skaidrs
vai esmu tas bērns patiesais un sāpošais cirvis sievietei pie rokas
kad smilkstēdama pret vēju viņa bēg no mājām
līdzīgi ļoti līdzīgi
ceļi uzaudzina dzīvniekus ar nemierīgiem sapņiem
mīļais
palīdzi man
ecēt šo zemi
līdzās nogurumam
nervu izsīkumam
baložu dūdošanai
altāriem
upēm
un saulēm violetām
bagātībā un nabadzībā
laimē un nelaimē
stāsti man biežāk par pasaules rītiem
***
piļsātys dzeivūklī attaisu balkonu
i nikas nanūteik.
zīma stuov iz munim kuoju pierstim
i nikas nanūteik
ni maņ otkon suop ni nīz
vysā kūpumā nu molys izaveru laimeigs.
divreiz nedeļā atīt muna trokuo sīvīte.
sūleju ženeitīs.
***
agri nu reita
muote žarej škvarkys.
irā bolta solta stolta zīma. devendesmitī godi.
es vēļ pavysam moza
no jau strogai zynu ka muote maņ irā nastajaščuo ukrainka.
paiežam.
es skrīnu iz školu.
a muote skrīn iz autobusu. brauks da dagdai.
kod atīmu nu školys
muote jau sātā.
piļsātā sataisiejuse šikarnū zavivku.
***
nazkod naktī
vysi cīma ļauds
aizbrauca ar zyrgim prūm. vot i vysa meikle. vot i žņaudz kai čiuska.
naktī sīvīte izkuop nu gultys –
čuruot peipuot i baruot malnū kači
veirīts korsts kai samovars palīk ūtra stuova ustobā gultā pi sīnys.
a jei vysu nakti var bludavuot pa sātys pyrmū stuovu i dūmuot
ka jis tī ūtrajā stuovā nikuo nazyna.
īmeslis kas prodzina vysu cīmu prūm
beja juos nalobuo acs.
12