Foto - benjiknewman.com
 
Kultūra
24.05.2017

Maisiņš nevaig

Komentē
13

Pirms gada kādā sarunā pirmo reizi izdzirdēju par "tiem cilvēkiem, kuri gada laikā rada simts gramu atkritumu". Tolaik bija pieaudzis mans diskomforts par vienreizējās lietošanas priekšmetu kultūru, kurā nekritiski piedalos, tāpēc uzmācos ar atkritumu šķirošanas un apsaimniekošanas tēmu gandrīz visiem, ar ko sarunājos. Draugi un ģimenes locekļi lielākoties šīs sarunas uztvēra kā garlaikotas mājsaimnieces pasaules glābšanas projektu. Sludināju šķirošanas evaņģēliju, dalījos idejās par to, kā miskastē nelieku miskastes maisu, bet izkratu atkritumus no spaiņa tieši konteinerā, kā vecos laikos, izvairoties no liekiem plastmasas atkritumiem. Stāstīju, kā vienu veikalā norautu mazo maisiņu augļu un dārzeņu svēršanai lietoju atkārtoti, līdz tas sairst driskās. Taču, neskatoties uz interesi par šo tēmu, līdz šim nebiju dzirdējusi par cilvēkiem, kuri nerada atkritumus vispār. Nodomāju, ka šie ekstrēmisti droši vien dzīvo atrauti no realitātes, varbūt mežā, varbūt hipiju komūnā, varbūt kādos īpaši pielāgotos apstākļos. Drīz vien par šo frāzi aizmirsu. Atbilstoši žanra klasikai te būtu jāraksta – toreiz vēl nenojautu, ka pēc gada arī es dzīvošu "zero waste" jeb bez atkritumiem.

Vēl gadu pirms šīs sarunas mūsu ģimene – divi pieaugušie, bērns un suns – pārvācās uz jaunām mājām, gandrīz uz pusi mazākām nekā līdzšinējās. Bija jātiek vaļā no prāvas daļas mums piederošo mantu. Daļu mēs pārdevām, bet lielāko tiesu – atdevām. Ik pārdienas ievietoju sludinājumus sociālo tīklu lietu apmaiņas grupās, un pamazām svešinieki pa vienam vien aiznesa mūsu dīvānu, gultu, paklāju, trīs lampas, spoguli, veļas žāvētāju, bērna vannu, apģērbu, apavus, grāmatas, žurnālus, traukus. Atdot bija viegli, grūti bija apstāties. Nekad neesmu bijusi krājēja, lietas, kuras nav utilitāras vai vismaz skaistas, man traucē. Glabāju pavisam maz piemiņas lietu, fotogrāfiju, mantota apģērba. Par spīti tam, bijām apauguši ar priekšmetiem, un daudzi no tiem, protams, nebija ne vajadzīgi, ne skaisti. Starp tiem bija dāvanas, kas mums nepatika, bet vainas apziņa neļāva no tām atbrīvoties. Tur bija kompromisa pirkumi, kas nebija tādi, kādus gribējām, bet kādus varējām atļauties. Tur bija lietas, kuras mēs iegādājāmies tikai tāpēc, ka tādas bija citiem. Tagad no tā, ar ko dzīvojām tolaik, ir palikusi aptuveni ceturtā daļa. Atdošanas process nav mitējies. Šobrīd iegādājamies jaunas lietas, ja tās ir vajadzīgas, un atdodam vai pārdodam to, kas tāds nav. Aizvien mazāk ir lietu, kuras mums šķistu nepieciešamas, bez kurām dzīvot būtu apgrūtinājums. Jo vairāk atdodam, jo ērtāk jūtamies – vairs nav jātērē laiks, lai šīs lietas tīrītu, kārtotu, labotu, aizvietotu.

Šis process izmainīja mūsu attiecības ar īpašumu, tā funkcijām mūsu dzīvē, tā iegādi. Tas mainīja attieksmi pret darbu un iemesliem, kāpēc strādājam. Tas arī nepastarpināti noveda pie nepieciešamības mainīt patērēšanas ieradumus. Vēroju, cik strauji aug atkritumu daudzums pat mūsu pieticīgajā mājsaimniecībā, un pirmo reizi dzīvē vairs nespēju tos izmest un aizmirst. Ja kādreiz es domāju, ka metu tos ārā, tad tagad metu iekšā – iekšā ūdenī, ko dzeru, ēdienā, ko ēdu, gaisā, ko elpoju. Jutos apmēram tā, kā varēja justies aktīvists Bobs Grīnfīlds, kurš mēnesi savus saražotos atkritumus valkāja kā drēbes, lai pievērstu cilvēku uzmanību piesārņojuma problēmai. Viss, ko es izmetu, palika pie manis sirdsapziņas pārmetumu veidā. Toreiz gan neko nezināju ne par Grīnfīlda, ne citu aktīvistu pūliņiem. Man likās, ka zinu pietiekami. "Atkritumi piesārņo vidi." – "Plastmasa dabā sadalās ļoti lēni." – "Neatjaunojamo resursu ieguve ir kaitīga videi." Tomēr es drīzāk biju gājusi blakus šai informācijai, nevis to zinājusi.

Tas mainījās, kad kāds no draugiem mani uzsūtīja feisbuka grupai "Zero Waste Latvia". Tur viņi bija, mani domubiedri tepat uz šķirošanu slinkajā Latvijā, kurus nebiju meklējusi, kuri jutās tāpat kā es, kuri validēja manas raizes. Tur es uzzināju, ka sadzīves atkritumu mazināšanas centieni nav tikai mana personīgā ākstīšanās, bet aizvien pieaugoša kustība visā pasaulē, ko sauc par "zero waste". Pēc pievienošanās šai grupai sāku meklēt un lasīt apstulbinošo statistiku par to, kur paliek viss, ko izmetam "ārā". Uzzināju, piemēram to, ka pārtikas atkritumi izgāztuvē nesadalās gada laikā, kā tas notiek dārza kompostā, bet gan gadu desmitiem, jo plastmasas maisos starp caurām zeķubiksēm, zobubirstēm, saldējuma papīriņiem vai konservu bundžām tiem nav pieejas skābeklim. Šādi nepareizi sadalījušies organiskie atkritumi lielos daudzumos izdala metāna gāzi, kas veicina klimata pārmaiņas. Lasīju par to, cik neliela daļa no mūsu izšķirotās plastmasas patiešām tiek pārstrādāta, un to, ka tā ir pārstrādājama tikai vienreiz un pēc tam neizbēgami nolemta izgāztuvei. Uzzināju, ka plastmasas sadalīšanās laiks zinātnei nav zināms un pat pēc nenosakāmi ilgā laika, kad plastmasas priekšmets būs sadalījies, molekulārā līmenī tas nekad nespēs asimilēties organiskajā vidē. Atklāju, ka lielveikalu čeki ir pārklāti ar BPA un ikdienišķa saskarsme ar tiem ir kaitīga veselībai. Uzzināju par atkritumu salām okeānos, par ūdens iemītniekiem, kuri neatšķir pārtiku no piesārņojuma, saindējas un izmirst. Tas viss bija skumji un nepareizi. Man bija kauns no sava dēla, kad lasīju, ka ap to laiku, kad viņš būs manā vecumā, pasaules ūdens tilpnēs būs vairāk atkritumu nekā zivju.

Ir tāda informācija, kura uz visiem laikiem izmaina perspektīvu uz pasauli un savu vietu tajā. To nevar aizmirst, nevar aprakt citas informācijas gūzmā. Kā saka internets: "cannot unsee". Joprojām atceros, kādu iespaidu uz mani atstāja pusaudža vecumā atklātā rūpnieciskās lopkopības realitāte vai pirms dažiem gadiem redzētās dokumentālās filmas par sieviešu apgraizīšanas kultūru Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Piesārņojuma problēmas izpētei bija līdzīgas personiskas, fizioloģiskas sekas – mocījos ar galvassāpēm, augstu asinsspiedienu, bezmiegu, deguna asiņošanu. Vēl līdz galam neformulētā veidā bija skaidrs, ka dzīve nevar turpināties kā līdz šim. Līdzšinējā bezdomu patērēšana manā galvā vairs nebija savienojama ar veselo saprātu.

Plastmasas atkritumu nogalināts putns Austrālijā

Statistiski lielāko daļu pasaules piesārņojuma rada rūpnieciskie un būvniecības atkritumi, un to ir viegli piesaukt kā argumentu, lai savos paradumos neko nemainītu. Pārmaiņas dzīvesveidā vai uzskatos ir grūts uzdevums, kas mazāk saistīts ar pārmaiņu loģistiku, vairāk ar psiholoģiskajiem iemesliem, kāpēc cilvēki turas pie savas pārliecības. Taču, ja vēlēšanās dzīvot citādi ir dzimusi iekšēji, nevis tikusi ārēji uzspiesta, psiholoģiskos iemeslus pārvarēt ir viegli. Pēkšņi kļūst grūti aptvert, cik automātiska ir bijusi līdzšinējā rīcība. Tā ir viena no sajūtām, kas manu ceļu pie "zero waste" raksturo visvairāk: kā ir bijis iespējams, ka es tik ilgi piedalos destruktīvā rīcībā, to neapšaubot un neizvērtējot? Vēl jo vairāk tāpēc, ka nepiedalīties ir viegli. Viss, kas vajadzīgs, ir kļūt par noteicēju pār savu sadzīvi, kritiski pieejot tradīcijas, mārketinga un apkārtējo cilvēku iespaidam uz savām izvēlēm.

"Zero waste" kustību 2008. gadā aizsāka ASV dzīvojoša francūziete Bea Džonsone. Viņa radīja vienkāršu sistēmu, kuru piekopjot viņas četru cilvēku ģimene samazināja atkritumu daudzumu tiktāl, ka atteicās no atkritumu izvešanas pakalpojuma. Līdzīgi kā mūsu ģimene, viņi pārvācās no lielākas mājvietas uz mazāku un šajā procesā secināja, ka dzīvo lietu pārpilnībā, kuras nevis bagātina viņu dzīvi, bet gan to apgrūtina. Tāpat kā mēs, atbrīvojoties no lietām, viņi nonāca pie ikdienas patēriņa pārvērtēšanas. Vīrs nomainīja karjeru un dibināja ilgtspējas konsultāciju uzņēmumu, bet Bea pārkārtoja ģimenes sadzīvi tā, lai neradītu atkritumus. Redzot savas metodes efektivitāti, viņa aizsāka blogu, kurš pēc dažiem gadiem pārtapa grāmatā "Zero Waste Home". Tā šobrīd ir tulkota divpadsmit valodās, un Džonsone regulāri sniedz publiskas lekcijas par šo tēmu visā pasaulē, no kurām vairākas ir skatāmas vietnē "Youtube". Lekcijās viņa rāda fotogrāfijas no savas vienkāršās, elegantās un gaumīgās mājas, kurā nav nekā lieka, kurā visam ir sava funkcija un kuras centrā ir viņa pati – franču skaistule. Šī vizuālā tēla ietekmi Beas popularitātē nevar novērtēt par zemu – pretstatā manam iepriekš piesauktajam stereotipam viņa nedzīvo ne mežā, ne hipiju komūnā, ne arī pašpietiekamā lauku saimniecībā.

Beas Džonsones pārtikas krājumi

Džonsones metodi raksturo pieci principi. Pirmkārt, atteikties no tā, kas nav nepieciešams. Tas nozīmē pārvērtēt katras lietas nepieciešamību savā dzīvē, apzināties, ka nevajadzīgu lietu uzkrāšana stimulē resursu pārtēriņu, ir ekonomiski neizdevīga gan mājsaimniecībai, gan sabiedrībai kopumā. Turoties pie nevajadzīgas lietas, mēs aizkavējam tās izmantošanu kāda cita mājās, kur tā var būt noderīga. Otrkārt, samazināt patēriņa apjomu. Ne visiem ir jākļūst par minimālistiem, tomēr ir vērts palūkoties uz saviem patēriņa paradumiem un izvērtēt patieso lietu iegādes motivāciju. Trešais princips ir ļoti būtisks – izmantot atkārtoti. Neizmantot vienreizējās lietošanas priekšmetus: kafijas krūzītes, plastmasas ūdens pudeles, svēršanas kārbas, dzērienu salmiņus, maisiņus un tamlīdzīgi. Visu, kas ir vienreizējas lietošanas, aizstāt ar atkārtoti izmantojamām alternatīvām. Kad iespējams, pirkt lietotu apģērbu, apavus, mēbeles. Ceturtkārt, tikai tad, kad ir ievēroti pirmie trīs principi, pārējo nodot otrreizējai pārstrādei jeb šķirot. Un piektkārt – kompostēt organiskos atkritumus.

Es biju pārliecināta, ka varu censties atkritumus samazināt, bet "zero waste" man nebūs pa spēkam. Mums nav tādu iespēju kā Sanfrancisko, kur mīt Džonsones ģimene, šeit nav tādu pārstrādes programmu, pilsētas komposta servisa un specializētu veikalu, kur uz svara savā traukā var nopirkt visu, sākot no milzīga klāsta pārtikas produktu, beidzot ar matu kondicionieri un sejas krēmu ar SPF. Taču uzdevums izvairīties no atkritumiem atklāj jaunu redzeslauku, kas pirms tam ir bijis apslēpts, un tas ir plašāks, nekā šķita iepriekš. Ar laiku es ievēroju, ka, piedomājot pie patēriņa izvēlēm, atkritumu ir aizvien mazāk, un nu jau vairākus mēnešus dzīvojam tikpat kā bez sadzīves atkritumiem. Par atkritumu tvertni mums kalpo skārda spainītis, kura dibenā ir sakrājušās dažas saujas drazas – izrakstījusies pildspalva, sasista keramikas krūze, dāvinātu konfekšu papīri, tablešu iepakojumi. Medicīna, starp citu, ir joma, kurā gan Džonsone, gan citi pieredzējuši "zero waste" praktizētāji pieļauj izņēmumus. Skeptiķiem patīk piesaukt jomas, kurās "zero waste" ievērot nav iespējams – nav iespējams valkāt kontaktlēcas vai nomainīt eļļu automašīnai, neradot atkritumus. Taču jomu, kurās tas ir iespējams, ir daudz, daudz vairāk, un pāri paliek pavisam nedaudz grūti apejamu atkritumu. Šobrīd, atšķirībā no 2008. gada, kad savu metodi aizsāka Džonsone, internets ir pilns rakstu, blogu un "Youtube" kanālu, kuros pieejama detalizēta informācija par to, kā integrēt "zero waste" principus sadzīvē. Dažkārt tas prasa drosmi un saņemšanos, lūdzot lielveikalā iesvērt zivi līdzpaņemtā burkā un sastopoties ar atteikumu, izsmieklu vai neizpratni. Taču drīz – ļoti drīz – tas kļūst par ieradumu.

"Zero Waste Home" ir viena no visu laiku ietekmīgākajām grāmatām manā dzīvē. Tajā tika formulētas manas pēdējo gadu sajūtas, arī tādas, kuras vēl neapzinājos, bet izpratu tikai pēc izlasīšanas. Līdzās jau pieminētajām idejām par indivīda atbildības atgūšanu pār savām izvēlēm, izraujoties no automātiskas rīcības cikla, tajā ir atrodamas vērtīgas norādes par to, kā atgūt dzīvi, kas pazaudēta kalpošanā lietām. Frāze, ko Džonsonei patīk atkārtot lekcijās, ir: mēs nomainījām dzīvi, kas balstīta mantu krāšanā, uz dzīvi, kas balstīta dzīvošanā. Viņa mēdz teikt, ka uzsāka "zero waste", lai samazinātu savu negatīvo ietekmi uz vidi, bet attapās ar skaistu, harmonisku un viegli uzturamu dzīves telpu, veselīgu dzīvesveidu, brīviem līdzekļiem ceļošanai un dzīvi, balstītu pieredzēs.

Man gribētos cerēt, ka šie centieni kļūs par populāru praksi un spēs aizkavēt ekoloģisko katastrofu, kuras priekšvakarā mēs dzīvojam, taču es tam īpaši neticu un cenšos domāt par to mazākos mērogos. Galu galā es to daru nevis tādēļ, lai glābtu planētu, bet lai dzīvotu sakarīgāku dzīvi. Man "zero waste" nozīmē vēlamo pārmaiņu sākšanu sevī. Iespējams, tas nav par ekoloģiju. Man vienkārši nepatīk mēsli.

Avoti:

http://polsis.mk.gov.lv/documents/4276

http://www.zerowastehome.com/

https://www.atsdr.cdc.gov/hac/landfill/pdfs/landfill_2001_ch2mod.pdf

http://www.ecowatch.com/22-facts-about-plastic-pollution-and-10-things-we-can-do-about-it-1881885971.html

http://www.trashisfortossers.com/

http://www.newsweek.com/youre-absorbing-bpa-your-receipts-study-shows-230178

https://www.theguardian.com/business/2016/jan/19/more-plastic-than-fish-in-the-sea-by-2050-warns-ellen-macarthur

http://green-plastics.net/posts/85/the-difference-between-degradable-biodegradable-and-compostable/

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
13