Recenzija
15.04.2014

Maigums un okupācija

Komentē
1

Par Sandras Vensko grāmatu "Maigā okupācija, apgāds "Dienas grāmata", 2014

Vēl pirms biju sākusi lasīt Sandras Vensko romānu, mani urdīja savādas bažas par tā nosaukumu – nevis tāpēc, ka es uzskatītu, ka divus tik izteiktus pretmetus kā maigums un okupācija nav iespējams savienot, radot frāzi ar tai piemītošu zemtekstu un jēgu, bet gan drīzāk tā bija intuitīva nojauta, ka kaut kas nav tā, kā tam būtu jābūt. Līdzīgi, kā tas mēdz gadīties ar apģērbu – dažkārt, kombinējot it kā visnesaderīgākās krāsas vai detaļas, mums izdodas tikt pie oriģināla un pievilcīga rezultāta, bet citkārt iegūstam vien muļķīgu izskatu. Romānu negribētos gluži nodēvēt par smieklīgu vai muļķīgu, bet ļoti neizprotamu gan. Ir grāmatas, kas aiz sevis atstāj visam ķermenim cauri skrienošas tirpas, kas vienlaikus mudina domāt "par ko šis īsti bija?" un reizē priecāties, ka tu neko neesi sapratis, bet gan piedzīvojis kādā ļoti tiešā un nepastarpinātā veidā. Diemžēl "Maigā okupācija" manī radīja tā veida neizpratni, kas neraisa patīkamu satraukumu, bet gan traucē un ārkārtīgi ierobežo teksta uztveramību.

Lasīšanas gaitā pārliecinājos, ka nojauta, ka ar romāna nosaukumu kaut kas nav kārtībā, ir signalizējusi par grāmatas sašķeltību divās krasi atšķirīgās un emocionālā līmenī pilnīgi nesavietojamās daļās. Romāna sākums iezīmē pirmskara situāciju trīsdesmito gadu otrajā pusē Latvijas laukos un tuvējā lielpilsētā (Liepājā), varoņi, kaut arī visdažādāko problēmu – naudas trūkuma, alkoholisma, mīlas moku u.c. – mākti, tomēr dzīvo salīdzinoši mierīgu, pat idillisku dzīvi. Katram no viņiem ir kāda nākotnes cerība vai mērķis, kas kalpo par dzinuli un palīdz pārvarēt šodienas grūtības. Milda sapņo kļūt par šuvēju, Hermans – Vācijā izmācīties par juristu, Rūdolfa vecāki cer pabeigt jaunās mājas būvniecību, bet Mildas tēvs kaļ plānus, kā ieprecināt meitu Hornu ģimenē, lai uzlabotu savu finansiālo situāciju un varētu pārcelties uz Hornu īpašumu. Savukārt grāmatas otrajā pusē vēstījums, kas līdz šim ieturēts maigos pasteļtoņos, pārtop par tumšu un saduļķotu kara gadu skici, kurā romāna varoņi (tie, kuriem izdodas izdzīvot) kaut kā kuļas uz priekšu cauri šausmām, pelēcībai un neskaidrībai. Es pieņemu, ka autores iecere, ļoti iespējams, ir bijusi romāna ievaddaļā rādīt visai idillisku un rāmu pasaules modeli, lai pamazām iezīmētu Latvijai arvien tuvāk esošā kara draudīgo ēnu, kas savelkas pār romāna varoņu klusajām un cerību pilnajām dzīvēm. Tādējādi lasītājam ļaujot nojaust, ka šīs dzīves tūlīt sapostīs svešu zābaku dzelzs papēži, un liekot just līdzpārdzīvojuma radīto spriedzi, tomēr tas tā nenotiek. Pirmskara laika apraksts ir garlaicīgs un ārkārtīgi grūti uztverams, šķiet, ka autore ir pārlieku aizrāvusies ar tēlaino izteiksmes veidu: "Angļu rozes smaržo ar bagātīgu, biezu kā sejas krēms aromu. Tikpat laba smarža ir matiolām, tās tomēr maigākas un trauslākas kā smaržūdens uz sejas. Krēmkrāsas ziedi ķekaros, un viegls gaiši violetu ziediņu paklājs – līdzīgi kā piekrastes savvaļas neļķītes būtu noklājušas, smilšaino, jūras smilts piedzīto pagalmu. Skrajo un tumīgo ziedu raksts ir siltam deķim līdzīgs, vilinošs un aicinošs atpakaļceļš, piekļaušanās, satuvināšanās un bēgšana. Visu gadalaiku trīsošas smaržas apkopojums ir smilšu kaudzīte it visam, kas nemainīgi irst, bet pats par sevi nekad nesmaržo. Kā nesmaržo dzintars, vienlaikus sastindzis un dzīvs. Skumjas, kas visu sagrauj un iznīcina." (20. lpp.) Ir ārkārtīgi grūti izsekot romāna darbībai, pārejas no vienas laiktelpas uz citu, kā arī no vienas situācijas nākamajā ir ārkārtīgi neskaidras un izplūdušas. Poētiski aprakstītās sajūtas un pārdzīvojumi ir aizseguši sižetu, padarot to nesaprotamu.

Romāna sākuma daļā es nenoticu gandrīz nekam. Ne tā iemesla pēc, ka visu paaudžu varoņi tik centīgi ignorē tepat, Latvijas pievārtē, esošo karu un turpina kalt nākotnes plānus arī tad, kad viņiem jau šķietami būtu bijis jāaptver, ka viss ir zaudēts, jo potenciāli traumatiskās situācijās iebāzt galvu smiltīs ir cilvēka dabā; tāpat nekas neticams nav jaunu ļaužu šaubas par to, ko viņi dzīvē vēlas, kuru īsti viņi mīl utt. Idejiskā līmenī te nebūtu nekādu problēmu, tomēr šīs idejas romānā nerealizējas, un, manā skatījumā, iemesls tam meklējams paviršajā tēlu sistēmas izstrādē. Romāna tēli ir veidoti tik bezpersoniski un neizteiksmīgi, ka tos nav iespējams nedz vizualizēt, nedz izprast viņu domu gājienu, jūtas un rīcību motivāciju. Pēc grāmatas izlasīšanas es pat aizmirsu galvenās varones vārdu, kas man nav raksturīgi. Rūdolfa vecāki, kuri būvē savu jauno māju (tādējādi caur viņiem tiek izspēlēta latviešu zemnieka mūžīgā traģēdija, piedzīvojot svešu varu radītās netaisnības) ir gandrīz vienīgie tēli, kurus un kuru lomu un mērķtiecīgumu romāna kopainā ir iespējams kaut cik izprast. Savukārt jauniešu – Mildas, Rūdolfa, Hermana, Marijas u.c. – savstarpējās attiecības ir iezīmētas visai miglaini, un tām ir grūti izsekot. Arī pagātnes konflikts starp Mildas tēvu alkoholiķi un Rūda vecākiem, uz kuru nemitīgi tiek dotas visdažādākās norādes, netiek atšķetināts, tādējādi daudzās atsauces uz to neattaisnojas. Romāna tēls, kurš man patika un nešķita tik garlaicīgs kā pārējie, ir vecais vīrs Tējmārtiņš, par kura aizsūtīšanu uz Sibīriju 40. gadā es ārkārtīgi noskumu, vairāk gan nevis situācijas traģiskuma dēļ, bet tāpēc, ka pēcāk man bija jālasa tikai par garlaicīgajiem un neizteiksmīgajiem varoņiem, ar kuriem manis pēc varētu notikt pilnīgi jebkas, jo, tā kā es nespēju noticēt viņu eksistencei, es arī nespēju just līdzi viņu ciešanām.

Kara gadu apraksts, tāpat kā romāna ievads, ir visai nesakarīgs, notiek nemitīgi pārlēcieni laikā un telpā – te gan var palīdzēt reālas vēstures zināšanas, kas vietām ļauj atšifrēt, kur un aptuveni kad konkrētā situācija varētu būt notikusi, tomēr kopumā ārkārtīgās grūtības saprast, "kas tagad notiek", romāna struktūrai par labu neliecina. Kara gadu aprakstu ir salīdzinoši vieglāk lasīt arī tāpēc, ka tas ir drūms un biedējošs, tādējādi ir iespējams saglabāt modrību un uztveres asumu, ko ir ļoti grūti paveikt, mēģinot tikt cauri grāmatas ievaddaļas ņirbošajam poētiskiem salīdzinājumiem un asociācijām pārsātinātajam bezvirziena plūdumam.

Subjektīvi man patika un kopējo garlaicības un sajukuma noskaņu nedaudz kliedēja dažādas ar Liepāju saistītas detaļas, piemēram, fakts, ka tagadējās psihiatriskās slimnīcas pagalmā trīsdesmitajos gados pastaigājās pāvi. Tomēr brīžiem šķiet, ka arī šo detaļu potenciāls nav ticis līdz galam izmantots, kā tas ir, piemēram, ainā, kur tiek aprakstīta bučošanās pie "zilā brīnuma", kas uz pirmskara draudīgās noskaņas fona ir baisi un iedarbīgi – ar nosacījumu, ka lasītājs zina, ka "zilais brīnums" ir ēka, kurā padomju gados Liepājā atradās čeka. Man šķiet, ka visai saprātīgi būt bijis ielikt zemsvītras piezīmi, citādi ievērojami samazinās lasītāju loks, kam šī kopumā veiksmīgā epizode kaut ko varētu izteikt.

Arī biezā slānī izmantotie apvidvārdi, kaut arī tiem it kā vajadzētu paspilgtināt teksta valodu un iezīmēt aprakstītajai teritorijai raksturīgo runas specifiku, liekas izmantoti par biežu un tikai pasvītro kopējo samākslotības un falšuma iespaidu. Protams, es neesmu dzīvojusi romānā aprakstītajā laikā, tomēr specifiskie Kurzemes pusei raksturīgie apvidvārdi, ar kuriem sastopos grāmatā, man ir pazīstami, un cilvēki šeit tos joprojām lieto, tikai tie ir organiski iekļāvušies valodā un netiek dzirdēti tik bieži kā no "Maigās okupācijas" varoņu mutēm.

Ar nožēlu jāsecina, ka romānā ir ārkārtīgi daudz neizmantota potenciāla, tas atgādina gleznu, kurā ir tik daudz krāsu un objektu, ka, paskatoties uz to, apžilbst acis un sareibst galva, no haosa izšķetināt atsevišķus jēgas pavedienus ir ārkārtīgi grūti. Uzrakstīta mazliet citādi, "Maigā okupācija" varētu būt biezs un piepildīts darbs, kurš sevī ietvertu vairākus latviešu lasītājam ļoti aktuālus un jebkuram cilvēkam saistošus un būtiskus stāstus – par mīlas trīsstūri, par latviešu zemnieka traģisko likteni lielvaru žņaugos, par Latvijas okupāciju, kolorītu stāstu par Liepāju un Lietuvas pierobežu, kā arī stāstu par bailēm un gļēvumu, tiekšanos ignorēt briesmas līdz pēdējam brīdim. Domāju, ka šā brīža politiskās situācijas kontekstā grāmata pat varētu kļūt par kaut ko līdzīgu bestselleram, turklāt reizē piederot pie labas literatūras, jo romāna autore neapšaubāmi spēj tādu radīt, par to liecina citi viņas darbi, jo īpaši dzeja, tomēr veidā, kādā romāns ir uzrakstīts, tas ir uzskatāms par visai viduvēju literatūru.

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1