Attēlā - Ēriks Deiviss
 
Recenzija
01.04.2015

Lupatu filozofija

Komentē
1

Par Ērika Deivisa grāmatu "Tehgnosis: Mīti, maģija un misticisms informācijas laikmetā", RIXC, Rīga, 2014; tulkojusi Linda Vēbere

Fakts, ka grāmatas autors ir ārzemnieks, ļauj recenzentam brīvāk izteikties par to, jo var droši rakstīt visu patiesību, neraizējoties, kurš ko nodomās. Luksuss, ko grūtāk atļauties par latviešu autoriem. "Tehgnosis" ir neskaidra grāmata. Autors pieteikts kā rakstnieks, kultūras kritiķis un kiberguru, taču pārliecina viņš tikai par trešo personu, ar pārējām divām lomām tikdams galā daļēji. Pirmajās divās recenzijas daļās pastāstīšu par to, kāpēc man nepatika šī grāmata, un trešajā daļā par to, kāpēc patika.

Ēriks Deiviss kā kultūras kritiķis

Ja uz grāmatas vāka ir rakstīts "mīti, maģija un misticisms", varētu sagaidīt, ka autors demonstrēs izpratni par šiem jēdzieniem un to vēsturi, kā arī sniegs definīcijas. Tas diemžēl nenotiek. Pie vainas te ir postmodernie maldi, ka mūsdienās ikviens var rakstīt "transdisciplināri" un argumentācijas trūkums liecina par plašajām zināšanām: "Tā vietā, lai paustu noteiktu pozīciju, "Tehgnosis" visai neizvēlīgi stiepjas pāri disciplinārajām robežām, kas parasti saskalda domu pasauli, ievelkot lasītāju polaritāšu un apslēpto tīklu plūstošās spēles tīklojumos." (8)

Tātad, pamēģināsim sniegt īsu ieskatu jēdzienos mīts un mitoloģija.

Pirmais līmenis: tradicionālās kultūras, kur pasaules skatījums ir mitoloģisks – ar pasaules radīšanas stāstu, noteiktiem rituāliem utt. Šīs kultūras iedzīvotāji nereflektē par to, ka viņu pasaule ir mītiska vai mitoloģiska – viņiem tā ir pilnā mērā reāla. Tāpat kā mums reāla ir zinātne, lineārais laiks u.tml.

Otrais līmenis: Eiropas tautu etnogrāfi apkopo folkloru, tautas teiksmas, vispirms pašu mājās, pēc tam pie tālākām, "mazāk attīstītām" kultūrām. Naratīvie mīti un to pavadošie rituāli (daļā gadījumu) tiek pierakstīti un kļūst par tekstu korpusu, ko iespējams pētīt, analizēt un aprunāt.

Trešais līmenis: psihoanalītiķis jeb "lādzīgais austriešu ārsts" Freids, kā viņu dēvē Deiviss, dažādus sengrieķu mītu personāžus, piemēram, Edipu, izmanto, lai aprakstītu 20. gadsimta sākuma sabiedrības psiholoģiskās uzvedības mehānismus. Freids neapgalvo, ka mūsdienu cilvēki uzskatītu sevi par mītiskām personām vai rīkotos mītiskā veidā. Vēlāk psihoanalītiķis Jungs izveido arhetipu tabulu, ieviešot dažus galvenos cilvēku uzvedības tipus un vecumposmiem un dzīves ceļam raksturīgas situatīvas lomas.

Ceturtais līmenis: mīta komercializācija. Bija vajadzīgas tikai dažas desmitages laika un nedaudz amerikāniskas uzņēmības, lai komercializētu Junga idejas un nokļūtu līdz Džozefa Kembela kinorežisoru rokasgrāmatai "Heroe's Journey", kas iemāca izveidot ideālu scenāriju Holivudas filmai, izmantojot atpazīstamus arhetipus un dramaturģiskās attīstības līnijas un garantējot drošus ienākumus. Pēdējos četrdesmit gados esam redzējuši šīs mitoloģijas shematismu Holivudas filmās atkal un atkal.

Un vēl ir piektais līmenis, kā izmantot vārdu mīts: lai paustu skepsi par kādu interpretācijas versiju, tā tiek nosaukta par mītu – kā nepatiesas baumas vai tīši maldinošas sazvērestību teorijas. Bieži šādā muļķīgā veidā vārdu mīts lieto politiķi Latvijā, savu teikto pavadot ar didaktisku smaidīšanu.

Un šie ir tikai pieci vispārīgi rakursi, kas nebūt neizsmeļ to, kā iespējams domāt par mītu un mitoloģiju. Diemžēl Deiviss neparāda šo elementāro izpratni. Viņam viss ir "mitoloģijas apdvests". Šķiet, vistuvākā viņam ir Džozefa Kembela tipa izpratne. Tas nebūtu slikti pēc būtības, ja vien Deiviss to apzinātos. Un Kembela gadījumā precīzāk būtu runāt par dramaturģiju un naratīviem, kuros tiek izmantoti mīti un arhetipi, nevis par mitoloģiju un nekādā gadījumā ne par gnosticismu.

Jēdzienus misticisms un mistisks Deiviss lieto pavirši. Viņš tos attiecina gan uz dažādām reliģiskām praksēm, gan vārdu mistisks lieto ar nozīmi nezinātnisks, tumsonīgs, aizspriedumos balstīts. Gnosticisms un gnosis arī netiek definēti. Lūk, kā Deiviss piedāvā saprast gnosticismu: "Gnosticisms ir lupatu sega – ārkārtīgi fragmentārs un spekulatīvs tekstu, baumu, mītu un runu mikslis, tāpēc gandrīz jebkuru mūsdienu fenomenu ir iespējams nosaukt par "gnostisku" un izspraukt cauri sveikā." (103) Nekā nebija, Deivisa kungs, tā vis nevarēs.

Deiviss neizprot argumentācijas procesu sociālajās un humanitārajās zinātnēs. (Ja pieņemam pretenziju, ka "Tehgnosis" kaut ko pēta, apraksta un atklāj par sabiedrību kultūras kritikas žanrā.) Lūk, pierādījums tam. 195. lappusē Deiviss iepazīstina lasītāju ar šādu pieņēmumu: "[antropologs Stenlijs Džeiradža] Tambaja salīdzina un pretnostata pamatā divus ietvaru veidus, kas ir sastopami kultūrā; viens no tiem balstās cēlonībā, bet otrs – līdzdalībā." Nākamajā lappusē Deiviss jau saka: "Ņemot vērā, ka cilvēku sabiedrība ir līdzdalības un cēlonības apvienojums, Maklūena nostāju, iespējams, varētu [..]" (196) Nepiekrītu. Kāpēc lai mēs viņam ticētu uz vārda? Es nenoticu. Mētāšanās ar tādiem lieliem, enigmātiskiem vārdiem kā cēlonība un līdzdalība un autoritāšu piesaukšana neko nepaskaidro.

Labi, būsim pielaidīgi un teiksim, ka Tambajas teiktais ir interesants viedoklis. Taču humanitārajās un sociālajās zinātnēs nav runa par patiesības atklāšanu – nu, ir cilvēku sabiedrība līdzdalības un cēlonības apvienojums vai nav? Pierādījumam humanitārajās un sociālajās zinātnēs ir pragmatisks, interpretatīvs raksturs – ja tas ir pārliecinoši izklāstīts, tad var kalpot par noderīgu ietvaru turpmākai diskusijai, pētījumiem un realitātes aprakstam.

Anotācijā uz grāmatas vāka Ēriks Deiviss salīdzināts ar Māršalu Maklūenu. Šis salīdzinājums diemžēl nav par labu Deivisam. Maklūens savos darbos izmanto citu autoru idejas par atspēriena punktu, lai sniegtu savu, oriģinālu interpretāciju. Deiviss pārstāsta autoritāšu sacīto, izmantojot sekundāro literatūru. Uz Maklūenu Deiviss atsauca bieži. Taču ir dīvaini, ka puse no atsaucēm ir uz kādu Maklūena interviju žurnālā "Playboy"… Nu, te ir divi varianti. Viens, ka tieši šī 1969. gada intervija vīriešu žurnālam "Playboy" ir Maklūena uzskatu kvintesence un coming out, ko Deiviss pamanījis, un visas Maklūena izdotās grāmatas lasīt nav īstas vajadzības. Otrs variants: Deiviss neatšķir oriģinālavotus, pētījumus un novērojumus no populārzinātniskas literatūras, vīriešu žurnāliem, populārās kultūras leģendām un vienkārši no baumām, pļāpām un daiļliteratūras.

Relativitātes teorija neatceļ aritmētiku. Tāpat arī postmodernisms neatceļ nedz precīzas definīcijas un jēdzienu konsekventu lietošanu, nedz arī formālo loģiku un spriedumu veidošanas kārtību. Ja arī ir sairuši lielie naratīvi, tad tomēr ir palikuši mikronaratīvi, kuru ietvaros domai ir jābūt argumentētai. Eksaktajās zinātnēs kļūda formulā ir acīmredzama – mašīna nedarbojas, koda rinda nestrādā u.tml. Humanitārajās zinātnēs kļūdas nav fizikāli pamanāmas – papīrs iztur visu. Tāpēc ir jāievēro vēl lielāka piesardzība un higiēna, domas un izteiksmes precizitāte. Transdisciplinārs vēriens nav iemesls paviršai attieksmei.

Ēriks Deiviss kā rakstnieks

Grāmatas sākums ir smagnējs, cits citam seko vairāki ievadi, un tikai 62. lappusē beidzot kaut kas sāk notikt, un patiešām interesantas lietas parādās pēdējā trešdaļā. Teksts ir grūti uztverams. Traucē un kaitina barokālais stils, ko Deiviss izmanto ikreiz, kad grib izteikties krāšņi un izteiksmīgi:

"Mūsdienās, kad binārais savvaļas tuksnesis jau ir pavēris ceļu neonā izgaismotajim globālā tīmekļa tirdzniecības centriem, robežas metafora ieskanas ar tukšas krājkases cūciņas skaņu." (121)

"Turoties pie takas, ko bija iestaigājuši jau agrākie prāta magelāni, Karls Jungs runāja par arhetipisku tēlu un dievību formu pasauli, kas, pēc viņa domām, savu dzīvības sulu ieguva no vissenākajām saknēm cilvēka prātā." (229)

"[tehnoloģijas] spēj radīt starta laukumu transcendencei un gnosis iespējai bezķermeniski pacelties spārnos" (9)

Šāda izteiksme saduļķo domu, nevis padara to izteiksmīgu. Problēma ir grāmatas fokusa trūkums. Varu iztēloties vismaz trīs labus veidus, kā uzrakstīt grāmatu par Deivisa izvēlēto tēmu, un šis tas no visiem ir ticis arī Deivisa grāmatā, taču pārāk eklektiski.

Pirmkārt, tas varētu būt populārzinātnisks stāsts par informāciju tehnoloģiju attīstību – galvenās idejas, galvenās personas, hronoloģiska notikumu attīstība. Kaut kas līdzīgs "Ilustrētajai Zinātnei", kaut kas līdzīgs Stīvena Hokinga "Īsi par laika vēsturi". Taču Deivisa grāmatā nav konsekventu gadskaitļu, precīzu faktu un vēlmes uzzīmēt kopainu. Grāmatai nav ilustrāciju. Derētu tabula ar virzieniem, gadskaitļiem, galvenajiem cilvēkiem, tehnoloģiju attīstības progresu 20. gadsimta otrajā pusē. Taču grāmatai nav pat bibliogrāfijas un alfabētiskā rādītāja. Tāpēc jūs to nekad nevarēsiet izmantot, lai kaut ko uzzinātu par informācijas laikmetu.

Otrs variants – rakstīt daļēji vēsturisku romānu, daļēji personīgu atmiņu stāstu par cilvēkiem, kur atklājumi un tehnoloģijas spēlē aizraujošu fonu. Tā kā Deiviss nemitīgi familiāri atsaucas uz dažādiem kiberforumiem, Sanfrancisko līča kopienām, zinātājiem vien zināmu zinātniskās fantastikas tekstu korpusu – tas varētu būt šāds stāsts. Kā "Easy Riders, Raging Bulls" par IT industriju. Taču pēc negaras personāžu aprunāšanas un sava uzskata izteikšanas, vai šie ir pareizi domājuši vai kļūdījušies, Deiviss dodas pie nākamās tēmas, un nekāda identifikācija ar varoņiem nav iespējama.

Romāniskam lasījumam traucē Deivisa partizāniskā attieksme pret dažādiem fenomeniem. Nepamatota ironija pret dažiem novirzieniem, kā mesmerisms, Vilhelma Reiha orgonu akumulators, psihedēlija (to Deiviss dēvē par blēņām), scientoloģija, transhumānisms, un neizvērsts pozitīvisms pret citiem – piemēram, neopagānu kustību.

Trešais risinājums – necensties savilkt dažādās tēmas vienā kopējā vēstījumā. Nu nav diemžēl viena kopējā vēstījuma, kas savieno tehnoloģijas ar mitoloģiju. Ja Deiviss nebūtu tik ļoti centies izvilkt cauri visam mitoloģijas un misticisma dogmu, tad nodaļas varētu būt aizraujoši pētījumi par atsevišķiem nozīmīgiem fragmentiem. Kaut kas līdzīgs Edgara Imanta Siliņa izcilajai grāmatai "Lielo patiesību meklējumi". Tagad misticisma un mitoloģijas pavediens ir kā diega gals, ko ierijam grāmatas sākumā, un rīšanas kustība turpinās 300 lappušu garumā, Deivisam draudzīgi atgādinot par to no nodaļas uz nodaļu.

Ēriks Deiviss kā kiberguru

Ekstropija. Šo ideju attīsta tehnoloģiskie "utopisti", kuri tic, ka tehnoloģiju attīstība apvērsīs otrādi entropijas likumu – tas teic, ka visas sistēmas ilgtermiņā tiecas uz savu sabrukšanu. Oriģinālais entropijas likums nāk no fizikas, un, attiecināts uz termodinamikas jomu, tas ir tikpat fundamentāls kā masas nezūdamības likums un citi fizikas pamatpostulāti. Interesantāk kļūst, kad entropijas jēdzienu attiecina uz sociālām sistēmām, uz sabiedrības dzīves norisēm. Šādā skatījumā entropija kļūst par pesimistisku, taču grūti apstrīdamu koncepciju. Taču, no otras puses, man tas vienmēr ir šķitis mazliet aizdomīgs uzstādījums. Jo sabiedrības nemitīgā pastāvēšana un attīstība, kulturālo, ekonomisko un tehnoloģisko modeļu progress – tas šķietami runā pretim entropijas idejai. Ja mēs raugāmies no mūžības viedokļa, tad patiešām – varbūt tālā, nepārredzamā nākotnē civilizācija un kosmoss sabruks, jo tāds ir neizbēgamais matērijas un enerģijas liktenis. Taču cilvēcīgai perspektīvai – tas, ko mēs redzam, ir mūža ilguma un dzīves kvalitātes palielināšanās. Esktropistu kustība postulē aizvien lielāku cilvēka emancipāciju – pārkāpjot sava gara un ķermeņa robežas. Viena attīstības trajektorija ir ķermeņu posthumanizācija – ar tehnoloģijām kiborgizējot cilvēka ķermeni, kļūstot pa pusei mašīna, līdz noslēgumā pavisam mašīna, pavisam pašradīts ķermenis. Paralēli tam notiek cilvēka gara pieslēgšanas kibertelpai ar noslēdzošo utopiju, kur cilvēka gars/prāts/dvēsele tiek augšuplādēts un turpina bezķermenisku eksistenci.

Deivisa attieksme pret ekstropijas un posthumānisma idejām ir ieinteresēta, bet skeptiska. Patiešām, šogad vēl pāragri runāt par pilnīgu saprāta augšuplādēšanu, taču mēs redzam cilvēka saplūšanu ar tehnoloģijām jau ilgāku laiku – gan sociālā, gan arī ķermeniskā veidā, kā par to rakstījis Maklūens, nodēvējot cilvēka izmantotās tehnoloģijas par viņa turpinājumu.

Cilvēka apmierinātība ar dzīvi un vēlmes vispār ir relatīvas. Virzība kiborgu, ekstropisma un posthumānisma virzienā, iespējams, varētu atrisināt dažas mūžīgās, eksistenciālās ciešanas – piemēram, nāvi. Pāriešana kiborga ķermenī vai apziņas augšuplādēšana nesniedz nemirstību, taču dzīves ilguma paildzināšanās uz 120 līdz 800 gadiem varētu atrisināt pāragras nāves problēmu un no tā izrietošo ciešanu naratīvu – cilvēki justos tik piepildīti savā garajā mūžā, ka varbūt vairums labprāt izvēlētos šķirties no dzīves? Fantāzijas šajā virzienā ir interesantas.

Gajas saprāts. Deiviss lieto šādu terminoloģiju, atsaucoties uz domātājiem un fantastiem, kuri kosmoloģiskajā kārtībā aicina raudzīties uz cilvēku nevis kā pastāvēšanas kroni, bet gan augstākā, planetāri-kosmiskā līmenī. Mums nav nepieciešams burtiski iztēloties, ka planētai Zeme piemīt saprāts vai ka tā ir domājoša ekosistēma. Taču pats skatījums, par cilvēku kā vienu funkciju vai atribūtu plašākas ekosistēmas ietvaros ir rosinoša domas perspektīva. Tas rada cilvēkam atbildību par Zemi, radot sapratni, ka "Zeme ir mūsu mājas" un mēs esam atbildīgi par tās labklājību un ilgtspēju. Kopernikāniskais apvērsums izmainīja mentālo uztveri no Zemes kā centra uz to kā rotējošu planētu. Gajas saprāta koncepcija ļauj civilizācijas mērķu dimensijā citādāk saskatīt dzīvības pastāvēšanas mērķi. Ja cilvēks ir radības kronis, tad nav nekādas augstākas jēgas, un jebkas ko cilvēks dara, ir pašattaisnojošs. Bet tad cilvēks ir arī ļoti vientuļš, satraukts un bieži nelaimīgs – no brīvības ir lielas bailes (Sartrs). Savukārt, ja cilvēks ir tikai sīka daļa lielākā ekosistēmā, kas tagad tiek paplašināta līdz galaktiskam līmenim, tad uzreiz dzīvē atgriežas miers, kuru atnes sargājošo debesu atgriešanās, lielāku struktūru un sakārtu atkalatgriešanās, kuru tik ļoti pietrūkst individualizētajam, liberālajam subjektam. Gajas saprāta panteiskā koncepcija ļauj atdzīvināt Dievu, nenosaucot viņu vārdā un tā nenonākot pretrunā ar valdošo zinātnes ideoloģiju.

Virtuālā realitāte. Deiviss iezīmē interesantu ceļu datorspēļu attīstībā. Agrīnās datorspēles, kur spēlētāji ieraksta teksta laukā ziņojumus, ko sūta cits citam vai spēles valdniekam, un reizē sarakstās un čato, ir pirmsākumi divām mūsdienās jau šķietami ļoti atšķirīgām praksēm internetā – sociālās saziņas portāliem, kā "Facebook", kur lietotāji publisko sev aktuālo un savienojas ar sev aktuālajiem, vai iepazīšanās portāliem, kur var sarakstīties un veidot sev dažādas identitātes un avatārus, un, no otras puses, – aizvien vizuāli krāšņākajām video datorspēlēm, kur spēlētāji izpilda darbības, lai sasniegtu mērķus, taču tās ir spēles ietvaros funkcionālas darbības un pragmatika ir tuvāka sportam, kur mērķis ir panākt uzvaru spēlē.

Agrīnā datorspēle ir iedomāta realitāte, kas balstās interaktīvā tekstā. Vizuālās spēles savukārt kļūst par simulētu realitāti. Spēlētājam vēl arvien ir jāpilda misija, taču vizuālā vide ir jāiztēlojas aizvien mazāk. Savukārt čati un sociālie tīkli ir paņēmuši no agrīnajām datorspēlēm otru daļu – tekstā balstītu interaktīvu komunikāciju, ar potenciālu lomu un avataru daudzveidību. Šādi redzams, kā tīmeklis ir izmainījis izpratni par cilvēka patību – leģitimizējot daudzšķautņainu personu, kura dažādos kontekstos var izspēlēt dažādus stāstus par sevi. Un interneta realitāte ļauj izspēlēt dažādās lomas vienlaicīgi, kas nebija iespējams agrāk. Ir izveidojusies jauna realitātes koncepcija. "Virtuālā realitāte nav vienīgi tehnoloģija [..] tā ietver absolūtas simulācijas konceptu." (277) Ja simulācija ir absolūta, pārliecinoša, apmierinoša un ilgtspējīga – kāpēc gan lai to nevarētu vērtībā pielīdzināt īstai dzīvei? Un te Deiviss sniedz interesantu atbildi: ""Es nespēju iztēloties neko atkarību veicinošāku par iejušanos Dieva lomā," raksta [žurnāla "Wired" redaktors Kevins] Kellijs, izsakot vārdos plaši izplatītu, kaut nereti bezapzinātu nojautu kultūrā par to, ka datorsimulācijām piemīt kaut kas patiesi ontoloģisks." (278)

Tradicionālie maģijas un misticisma koncepti vēl paredz nošķīrumu starp realitāti un ticējumiem, starp realitāti un pārdabisko. Bet datorsimulācija, datorspēles, sociālie tīkli ir pašradoša un pašregulējoša sistēma, kurai nav nepieciešami ārēji, augstāki ontoloģiski līmeņi tās pamatošanai. Virtuālā realitāte dod cilvēkam iespēju radīt sevi pašam, būt tam, kas viņš vēlas būt. Tas ir eksistenciālais pašradīšanas un autarķijas projekts, kas novests līdz konsekvencei. Cilvēks kļūst par Dievu sev.

Tēmas

Haralds Matulis

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!