Domas
15.02.2016

Logu dauzīšana un akmeņu mešana

Komentē
0

Aizvadītajā nedēļā, ziņu portālos skatoties video (piemēram, šo) par grieķu fermeriem, kuri, kā dažkārt saka, bez mazākās aiztures kaujas ar policistiem, aktualizējās sensenais jautājums: kur ir tā robeža, kuru pilsonis, demonstrējot savu nepatiku pret valstī notiekošo, nedrīkst pārkāpt? Vai otrādi: kur ir tā robeža, kuru pārkāpjot valstij jārēķinās ar vardarbīgu pretošanos?

Pirms turpinu, nofiksēsim, ka mēs nerunājam par banālu laupīšanu protestu aizsegā.

Un vēl kāda versija, kas var likties paradoksāla, – vardarbīgi protesti (vismaz tādi, kādus redzam Rietumos) ir iespējami tādēļ, ka to dalībnieki... paļaujas, ka pretējā puse ievēros zināmus noteikumus. Respektīvi, protestu dalībnieks rēķinās, ka policija var lietot zināmu vardarbīgu līdzekļu kopumu (steki, gāze utt.), bet, teiksim, neatklās uguni ar automātiem. Rēķinās, ka viņu aizturēs un, iespējams, "sašūs lietu" (skat. šeit), bet viņš arī paļaujas, ka apcietinājumā "nepazudīs" uz visiem laikiem. Citiem vārdiem sakot, tu ej protestēt pret "noziedzīgo režīmu", pieņemot, ka šis režīms pretdarbosies, tomēr tas notiks kaut kādās saprotamās robežās. Izkaušanās ar policistiem kā demokrātijas pazīme, tā teikt.

Visbiežāk tiek deklarēts, ka protesti kļūst vardarbīgi tāpēc, ka "pūlis atraisa instinktus". Negrasos to apstrīdēt, tomēr man liekas, ka vardarbības robežas pārkāpšana ir saistīta ar ļoti individuālu emocionālo argumentāciju. Es izdauzu greznam veikalam logus, jo man ir slikti – tad lai slikti ir arī citiem. Problēma novērst vardarbību, apelējot pie protestētāja refleksijas spējām ("tam policistam ir bērni un nav jau nekāda dižā alga"), izriet ne tik daudz no "pūļa psihozes", cik atduras pret absolūti individuālistisku "iespējams, ka tā, bet kādēļ man jāņem vērā viņa kā personības situācija, ja manējo gan neviens neņem vērā?". Citiem vārdiem sakot, lai gan vardarbīgi protesti asociējas ar "pūli", man šķiet, ka tie tomēr ir individuāli žesti.

Savukārt "pretējā pusē", tieši otrādi, indivīds pazūd. Formulēšu citādi: lai gan vardarbība protestu ietvaros tiek uztverta kā kaut kas nepārprotami "primitīvs", tā nav iespējama bez "pretējās puses" pārtulkošanas simbolos. Diez vai protestētājs, izdauzot logus bankai Atēnās (vai Saeimai Rīgā), domā par to, ka kādam – visticamāk, dzīves reāli ne mazāk nomocītam cilvēkam – nāksies to visu sakopt. Nē, logi tiek izdauzīti simbolam. Notiek vēršanās nevis pret policistiem, kuriem katram ir savs individuāls "stāsts", bet pret simbolu.

Bet jautājums bija par to, vai vardarbība protestos ir pieļaujama? Neizvairos no atbildes, bet man vieglāk ir norādīt uz argumentācijas trūkumiem pozīcijā, kas saka – nav pieļaujama.

Piemēram, ir vardarbība, ko valsts pilsonim ne tikai atļauj, bet pat pieprasa to no viņa. Pilsonim, nonākot savas valsts armijā, ir pienākums būt gatavam vardarbībai, to skaitā pret indivīdiem pretējā pusē, kuri neko sliktu viņam personīgi nav nodarījuši, par kuriem viņš patiesībā neko nezina, vien to, ka viņi ir pretējā pusē. Situācija, ka vardarbība, ja tā netiek vērsta pret valsti, ir laba, savukārt, ja tā vēršas pret valsti, ir sodāma, ir tāda diezgan savdabīga. Kāds zina labāk par indivīdu, kādam ir tiesības vienās situācijās prasīt vardarbību no pilsoņa, citās to liegt. Kas ir šis "kāds", un kāpēc man šis "kāds" ir jārespektē?

Te var iebilst, sakot, ka leģitimizētā vardarbība tiek vērsta pret ārējo ienaidnieku, savukārt neatļautā ir neatļauta tāpēc, ka iekšējā ienaidnieka nav. Subjektīvi tam varētu piekrist, tomēr es arī nevaru ignorēt iespēju, ka kādam no līdzpilsoņiem iekšējais oponents izraisa tikpat spēcīgas emocijas kā ārējais. Tātad jautājums ir par to, vai pilsonim – indivīdam – ir tiesības pašam noteikt, kas ir viņa ienaidnieks.

Ir vēl argumenti pret vardarbību protestos. Tā nav pieļaujama, jo pilsonim ir iespēja savu attieksmi paust vēlēšanās. Tātad tiek apgalvots, ka pilsonim viņa pienākumi ir jāpilda režīmā 24/7, savukārt iespēja viņam pašam kaut ko ietekmēt valstī, politikā ir krietni ierobežotāka (vienreiz dažos gados). Pat ja pilsoni piečakarē, nepilda solījumus, viņam ir jābūt pacietīgam. Apgrieztā veidā gan tas netiek uzskatīts par pieļaujamu.

Vardarbīgi protesti neko reāli nedod. Tam varētu piekrist, tikai jāņem vērā, ka vērtētājs, iespējams, kļūdaini tulko protestētāja dzenuļus. Protestētājs, kas ķeras pie vardarbīgiem līdzekļiem, varbūt primāri grib paust savu nostāju, naidu, izmisumu un mazāk domā par kaut kādu piedalīšanos politikas veidošanā. Nav jēgas no emocionāla žesta prasīt pragmatiku.

Personīgi esmu pret vardarbību protestos, jo nevaru mainīt savus domāšanas paradumus ("otrā pusē" meklēt, redzēt indivīdus, nevis abstrakcijas). Vienlaikus es nevaru noliegt citu argumentāciju un rīcību. Līdz ar to mani iebildumi pret vardarbību protestos vairāk saistās ar gadījumiem, kad šī vardarbība kļūst par kaut kādu karnevālu, rituālu, kurā gandrīz vai vissvarīgākais ir fiksēt sevi un apkārtējos viedtālruņos. Manuprāt, indivīdam ir tiesības atteikties no rakstītu un nerakstītu noteikumu ievērošanas attiecībās ar valsti, bet tad viņam arī jāņem vērā, ka tā ir ļoti nopietna izvēle.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!