Litānijas Nāvei

[...]nenicini mūsu lūgšanas mūsu vajadzībās,
bet izglāb mūs vienmēr no visām briesmām
tu, godināmā un svētā Jaunava, mūsu Valdniece,
mūsu Vidutāja, mūsu Aizbildinātāja.
(no Romas katoļu lūgšanas "Tavā patvērumā steidzamies...")

[...]lūdzu, atbrīvo mani no visa ļauna, no briesmām un slimībām.
Sniedz man veiksmi, veselību, laimi un naudu. Dāvā man
draugus un atbrīvo mani no ienaidniekiem! Brīnumainā,
dižciltīgā Nāve, Aizstāve un Saimniece, gādā par mani!
Dāvā man visu, ko lūdzu!
(Pēteris Draguns "Tumšā stundā")

Nedaudz apskaužu Pēteri Dragunu – viņa jaunais dzejas krājums "Tumšā stundā" ir iznācis pavisam nesen, pagājušā gada pašās beigās, taču par to jau publicētas vairākas recenzijas, kas pauž dzīvu reakciju. Dzejas draugu vidū grāmata ir paguvusi izraisīt dažādas pārdomas, diskusijas un pat apjukumu. Viens no tā cēloņiem, iespējams, ir lasītāju gaidas. Pēc Draguna pirmā krājuma "Inde" (2003) iznākšanas tiek novērtēta viņa tumšo spēku pētniecības smalki izkoptā valoda un veiklā poētika. Māris Salējs tūkstošgades sākuma dzejas apskatā velk paralēles starp Draguna "Indes" un Amandas Aizpurietes dzejas pasauli, uzsverot saikni ar romantisma, simbolisma un akmeisma dzeju, "no kuras pārņemta māka veidot dzejas melodisko skanējumu un simbolisko tēlu lietojumu, kas saistās ar nāves, sairšanas un neesības noskaņu"[1]. Metafiziskās ievirzes dēļ Draguns vairākkārt ticis salīdzināts arī ar Liānu Langu. Krājumā "Inde" trūdainā stilistika nepārkāpj gaumes robežas, turklāt to caurauž dzedras ironijas un vēl arī kādas nedefinējamas cerības vēsā gaisma. Tā nu labas mantas pazinēji deviņus gadus ar nepacietību gaida dzejnieka nākamo krājumu, līdz dabū jau no pirmā acu uzmetiena pavisam citādu grāmatiņu. Ja "Inde" ir smalki un atturīgi noformēts krājums, kas atbilst Latvijas dzejas izdošanas labajam tonim, noteiktam standartam ar vienādu apjomu, līdzīgu sakārtojumu un kvalitātes uzstādījumu ("Indei" pat ir matemātisks satura rādītājs – 4x13+12+1=65 nosaukumi), tad "Tumšā stundā" ar saviem dažādos virzienos izmētātajiem, apjomā ne tik daudzajiem tekstiem bez satura rādītāja un lappušu numerācijas uzreiz it kā liek jautāt – kas tas tāds vispār ir?

Atzīšos, ka mani personiski daiļliteratūras vizuālais noformējums interesē diezgan maz – galvenais, lai var izlasīt. Šķirstot "Tumšā stundā" ar tās mainīga izmēra burtiem, esmu pateicīga, ka salīdzinoši maz ir vissīkākajā rakstā nodrukāto dzejoļu, savukārt lielie burti mani netraucē. Grāmatas dizainu pieminu galvenokārt kāda interesanta apstākļa dēļ, proti, autors raidījumā "Bronhīts" apgalvo, ka, ieraugot Ingas Ģibietes risinājumu, viņš esot sajuties tā, it kā māksliniece viņu būtu atmaskojusi, it kā viņš iepriekš būtu izlicies par normālu, simulējis psihiski veselu, bet tagad visiem tapis redzams viņa trakums.[2] Tā kā laikam gan tikai pats autors var atļauties runāt par tekstu kā par sevi pašu, recenzentam atliek rakstīt par liriskā varoņa personību, kuras nelīdzsvarotību tad atmasko cita starpā arī dīvainais noformējums, tomēr ne jau tikai tas vien. Teksts lielā daļā grāmatas izskatās kā sasirgušā prātā tapis, daudz tiešāks un kailāks nekā "Indē". Elīna Kokarēviča raksta par "Tumšo stundu" kā par nakti, kurā atklājas varoņa "daba, kas izrādās viens liels haoss" un iezīmējas nebūt ne viengabalains īstais un patiesais cilvēks, bet gan "naivs nakts radīts briesmonis – mūsu katra spoguļattēls"[3]. Viņa arī norāda, ka visiem parasti patīk, ja kāds runā par savām sāpēm skaisti un izsmalcināti, taču tīra naida un citu tumšu izjūtu, nakts radītu deformāciju tiešs atspoguļojums liek justies neērti. Ir grūti izvērtēt tekstā klātesošās ironijas daudzumu un raksturu, var rasties aizdomas, ka riskanti pārdrošā vientiesība ir īsta un vienslāņaina. Viens no jautājumiem, ko gribas uzdot par jauno krājumu, ir – kāpēc autoram, kurš spējis sarakstīt "Indi" un kuram arī "Tumšajā stundā" sastopami nevainojami meistarīgi liriski dzejoļi (varbūt vien nedaudz vienkāršāki par "Indē" lasāmajiem), daļā no jaunā krājuma ir nepieciešams šķietamais kičs?

Tāpēc turpmāk pievērsīšos nevis tiem pašsaprotami augstvērtīgajiem krājuma dzejoļiem, par kuru skaistumu, šķiet, lielākoties visi ir vienisprātis (piemēram, "Es esmu izdomājis vēju klajā laukā", "Šis rudens ir rudens kā rudens", "Gan negāju es noskumis nekur", "Es roku pastiepu un pieskāros tai virsmai", "Kā degvīnu es sevi glāzēs leju", "Kad kājāmgājējs roku iemaļ smiltīs", "Laist balsi, lai atkal skaņu atspulgs mirdzētu"), bet gan tiem, kas samulsinājuši daļu lasītāju. Klausīšu kādā pašpalīdzības grāmatā atrastam padomam un iztēlošos, ko gan es teiktu, ja nebūtu apjukusi. Runa būs par krājuma trešo nodaļu, kurā lasāmas septiņas Nāvei adresētas lūgšanas, kā arī par vairākiem citiem lūgšanu, buramvārdu vai lāstu formā sarakstītiem dzejoļiem ("Kapu zemīte, ūdens tērcīte...", "Kā dzelzs pierauj mēli, es tevi pievelku klāt...", "Tēvs mans, jaunavības kungs! ...", "Noreibst galva, notirpst rokas, naidnieks mans uz mājām rokas...", "No gluma melnuma, no meža mikluma...", "Nāc, mans mīļais, ļauj man patverties, kungs!...", "Celieties, mostieties, strādājiet!", "Tagad tu redzi manus ienaidniekus...").

Kad es 2008. gada septembrī Klasiskās dzejas vakarā klubā "Hamlets" pirmo reizi izdzirdēju šī tipa Draguna dzejoļus, jutos izbrīnīta. Pētera lasījums bija iespaidīga performance un lika aizdomāties par to, ka forma var maldināt. Ritms, atkārtojumi, noteikts balss tembrs sekmē no ikdienišķā atšķirīgu apziņas stāvokli; šie paņēmieni spēj iespaidot cilvēkus un palīdz aizrauties ar jebkuru, pat apšaubāmu, ideju. Gregoriskie dziedājumi vai Tezē kopienas meditācijas var būt estētiski ļoti tīkami veidi, kā slavēt Dievu, taču tieši tādiem pašiem līdzekļiem ir iespējams pielūgt pavisam pretējus spēkus. New Age muzikālā projekta "Era" dziedājumi izklausās pēc senām lūgšanām grieķu vai latīņu valodā, bet patiesībā ir bezjēdzīgi fonētiski virknējumi. Draguna lasījumā balss radītais efekts pastiprināja iespaidu par viņa dzejoļiem kā kristīgā baznīcā skaitītām lūgšanām, visvairāk – uz atkārtojumiem balstītām litānijām, lai gan dzejoļu saturs pēc būtības bija pavisam pretējs, piemēram: "Nāve, Sirdsmīļā, mani nepamet! / Nāve, mana Kundze, mani pasargā! / Neļauj manam mīļotajam dusēt mierīgi!"

Kristīgajā tradīcijā litānija ir liturģiska lūgšana, kas sastāv no viena vadītāja uzrunām lūgšanas adresātam un pārējo dalībnieku piebalsošanas, izsakot lūgumus. Katoļu un pareizticīgo baznīcās bieži tiek uzrunāts ne tikai Dievs, bet arī Jaunava Marija un citi svētie. Tiek uzskaitīti dažādi simboliski tituli; Trīsvienīgajam Dievam vai atsevišķi Jēzum Kristum parasti lūdz apžēlošanos, bet svētajiem – aizbildniecību. Protams, uz uzskaitījumu un atkārtojumiem balstīta dzejas forma nav kristiešu izgudrojums. Tādas virknes ir viens no senākajiem un dabiskākajiem teksta organizēšanas veidiem, kas vispirms tika izmantots rituālos tekstos un maģiskās formulās (no šejienes nāk arī "kataloga princips" kā viena no mūslaiku dzejas struktūrām, kas ir rakstīšanai pateicīga un diezgan populāra arī latviešu dzejā). Draguna dzejoļos Nāves kā dievietes regulāra piesaukšana varētu tikpat labi sakņoties arī hinduismā, kur virkņveida uzrunu izdziedāšana un atbildes tiek praktizētas, piemēram, ar nosaukumu kirtan. Līdzīgi ir organizētas arī dievietei Kali adresētās mantras, par kurām domāt vedina arī krājuma "Inde" pēdējais dzejoļu cikls "Rīta dziesma Kali", it īpaši tā septītais dzejolis, kas sastāv no dažādiem Kali veltītiem tituliem, tostarp autora brīvi izmantotiem mūsdienu latviešu valodas gabaliņiem. Tomēr "Tumšā stundā" ir proporcionāli daudz sastopama tieši kristīgā simbolika, savukārt pats autors jau minētājā raidījumā "Bronhīts" stāsta par grāmatas trešo nodaļu kā mēģinājumu izvērst vudū poētiku.[4] Vārds "vudū" tad arī ir šo dzejoļu iespējamā atslēga.

Tātad – vudū šajā gadījumā ir sinkrētiska reliģija, kas veidojusies vairākās afrikāņu diasporās (piemēram, Haiti, Puertoriko, Luiziānā), saplūstot tāda paša nosaukuma Rietumāfrikas cilšu reliģijai un Romas katoļticībai. Rupji vienkāršojot, rietumafrikāņu reliģija sākotnēji ietver ticību vienam lielākam, no reālās pasaules atsvešinātam garam, kura pakļautībā ir dažādi mazāki gari. Tie atbild katrs par savu sfēru, un tos ir jēga uzrunāt konkrētos jautājumos. Attiecīgi shēma viegli pārklājās ar Romas katoļu baznīcas tēlu sistēmu, pēc kuras iespējams lūgt palīdzību dažādiem svētajiem. Šīm te sapludinātajām dievībām tad tiek adresētas dažādas maģiskas formulas, tostarp Romas katoļu baznīcas oficiāli atzītas lūgšanas. Atšķiras tikai mērķis – ja sākotnēji kristietībā, tāpat kā vairākās citās lielajās reliģijās, noteicošā ir Dieva griba un cilvēka atteikšanās no sava ego vēlmēm, bet lūgšanās tiek slavēts Dievs, kuram tiek arī apliecināta paļāvība un uzticēšanās, tad ar vudū rituālu palīdzību to izpildītāji tiecas manipulēt, liekot gariem un dievībām darboties savā labā un tādējādi cenšoties panākt paši savas ieceres.

Līdz ar to cilvēku apziņā par "vudū" dažkārt pārvēršas kristīgā, jo īpaši Romas katoļu, reliģiskā tradīcija arī citās zemēs, kur tā vairāk vai mazāk saplūst ar vietējiem rituāliem. Arī latviešu vārdotāji kā buramvārdus bieži izmantoja latīņu valodā skaitītas vai rakstītas kristiešu lūgšanas. Cilvēcisku iemeslu dēļ robeža starp reliģiju un maģiju praksē bieži vien ir neskaidra. Šo rindu autorei, pašai līdzatbildīgi piedaloties, ir gadījies būt klāt, kad svētceļojumā Jaunavai Marijai adresētas lūgšanas tika skaitītas ar nolūku izklīdināt lietus mākoņus. Cilvēka tieksme uz elkdievību, māņticību, manipulāciju ar augstākiem spēkiem acīmredzot ir teju neiznīdējama, un tumšā stundā tā mēdz uznirt apziņas virspusē neatkarīgi no indivīda izglītības līmeņa un ticības veida. Tieši šo interesanto cilvēka psihes īpatnību Pēteris Draguns problematizē jaunajā krājumā kā būtisku liriskā varoņa mentālās nestabilitātes aspektu.

Ja "Indē" cikla "Rīta dziesma Kali" septītais dzejolis tikai draiskā neprātībā slavina pārmaiņu, laika un arī nāves dievieti, tad "Tumšā stundā" nelaimīgais varonis klaji mēģina panākt no pielūgtajām dievībām sev vēlamu iznākumu – materiālu labklājību, uzvaru pār ienaidniekiem vai mīļotā atgriešanos. Atgriezt zaudēto mīļoto viņš lūdz ne tikai Nāvei, bet arī Jēzum Kristum: "Krustā sistais Jēzu Kristu. Uzvarētāj! / Uzveic manu mīļoto, Dieva vārdā!" Lai gan šajā dzejolī krustā sistā Jēzus Kristus tēls pārstāv drīzāk to pašu Nāvi nekā pats sevi, tomēr autors, šķiet, gluži labi apzinās, ka gaidīt no Kristus tādu kā mīļotā pieburšanu nav īsti korekti. Taču to nezina vai tumšā stundā ir aizmirsis Draguna izmisušais un, iespējams, psihiski slimais liriskais es. Tādējādi šī tipa dzejoļos nojaušamā ironijas deva drīzāk ir rūgta pašironija, kas atklāj noteikta veida cilvēcisku vājumu. Viena varoņa privātajās bēdās izmantotais psihiskās aizsardzības mehānisms parāda kaut ko universālu, vispārcilvēcisku, lai gan daudziem šo savu bērnišķīgo tendenci negribas atzīt. Līdz ar to, ja varoņa galvā tādas "lūgšanas" ir tikai zaimošana, tad, autora pierakstītas, tās kļūst par dzeju, jo ir ne vien uzrakstītas ieturētā formā un labā valodā, bet arī šo to atklāj par cilvēka dabu. Visi šie bezpalīdzīga grūtdieņa lāsti ("Kā kāķi sulas lok, naidnieka miesa lai dilst un plok"), buramvārdi ("Pieniņš izlijis, krupīts nāk padzerties, viru-viru, ņeru-ņeru, āmen!"), lūgšanas ("Es nesu tev lelles, ar ko spēlēties. / Nesu tev atslēgu piekaru. / Nesu tev spieķi un pudeli ruma. / Pēteri, Pēteri, laid mani iekšā!") spēj izraisīt aizkustinājumu un līdzjūtību, bet kopā ar citiem grāmatas dzejoļiem, kuros dominē dzidrāka poētika, tie rada savādu un skumju noskaņu. Kā norāda Inta Čaklā, grāmata iesākas tumsā, bet nobeidzas ar gaismas motīviem, tā veidojot pabeigtu ciklu[5] – ja vien lasītājs grāmatas grozīšanas procesā nepazaudē pareizo virzienu un nonāk līdz krājuma beigām.

Nevar gan noliegt, ka no lasītāja šī grāmata kā vairāku veidu dzejoļu komplekts prasa ko vairāk par metodisku secības ievērošanu – arī pieņemot krājumu kā neregulāru dažādu ziedu pušķi, tas joprojām ir jālasa ar mīlestības pilnu iedziļināšanos. Tikai daļa dzejoļu nepārprotami uzrunā un pārliecina uzreiz un jebkuru. Tie dažkārt neatbilst iepriekšpieņēmumiem par dzeju kā sniegumu – atšķirībā, piemēram, no Arvja Vigula abiem krājumiem, kas taču arī katrs savā veidā konstruē situācijas (nakts, slimības) deformētu iekšējo pasauli, vienlaikus piepildot noteiktas lasītāju grupas alkas pēc perfektas dzejas. "Tumšā stundā" piemīt vairākas eksperimentālas grāmatas iezīmes, un man šķiet simpātiski, ka izdevniecība "Neputns" retumis atļaujas pa tādai izdot, atkāpjoties no noapaļota dzejoļu krājuma standarta ar tīru dizainu, kādus, kā man reiz neformāli izteicās viena draudzene, latviešu dzejdari emitē noteiktos periodos kā olšūnas, kamēr tepat kaimiņos igauņi jokojas, spokojas un izlaiž kā un cik gribas visdažādākajos formātos. Manuprāt, tāds daļēji eksperimentāls krājums savulaik bija arī Agneses Krivades "Bērnība" (2007) ar tā novatorisko valodas lietojumu un pārbagāti grezno vizuālo pusi. Šādu grāmatu, iespējams, ne vienmēr var uzslavēt par tā saucamo gatavību, taču tai var piemist citas kvalitātes un cita rakstura koncepcija, spēja lauzt dažus priekšstatus un paplašināt domāšanu, palīdzēt atklāt kaut ko jaunu par mākslu vai pašiem par sevi.