Civilizēts bizness sākas un turpinās, balstoties uz noslēgtiem līgumiem. Līguma slēdzēji – jo īpaši, ja ir darīšana ar desmitos miljonu mērāmām summām, – pirms parakstu likšanas cenšas visu pārbaudīt, testēt un kalkulēt, ņemot vērā pašu izvirzīto mērķi. Pēc tam – strādāt, jo līguma nosacījumi jāievēro.
No mūsdienu perspektīvas šķiet, ka līgums, saskaņā ar kuru maksātnespējas administrators Haralds Velmers Ukrainas holdinga kompānijai "KVV Group" par 107 miljoniem eiro pārdeva "Liepājas metalurgu", gandrīz vai ticis parakstīts, lai pēc tam kļūtu mitoloģisks, apaugot ar daudzām iebildēm, neapmierinātību, sūdzēšanos. "KVV Group" gatavojās sūdzēties par Latviju Eiropas Komisijas antimonopolu un korupcijas apkarošanas komitejās, kas varētu novest pie 150–300 miljonu eiro liela soda; tagad prasība pret Latvijas valsti tiek virzīta Starptautiskajā investīciju strīdu izskatīšanas centrā (SISIC). Un tas tikai pāris gadus pēc ražošanas jaudu iegādes nozarē, kur bizness tiek plānots 20–30 gadu perspektīvā.
No investīciju reitingu skatpunkta
Šis noteikti būs nepilnīgs "KVV Liepājas metalurga" (KVV LM) ilgstošā laika posmā pausto žēlošanos uzskaitījums: krīze pasaules un Eiropas metalurģijā, cenas mazināšanās pamatproduktam – armatūras stieņiem –, stagnējošs metāllūžņu tirgus, elektroloka krāsns parametri, dzelzceļa tarifi, augstā elektroenerģijas cena, valsts neieinteresētība sniegt atbalstu nozarei, investīciju noteikumu nepārskatīšana, nekorekta uzņēmuma vērtības noteikšana, pat stipra snigšana. Nezinu, kāpēc tas būtu jādara, tomēr atzīmēšu – daudzas no šīm problēmām bija labi zināmas vēl pirms līguma parakstīšanas.
Savdabīgi, ka uz visa šī fona KVV LM plašsaziņas telpā jau no darbības uzsākšanas maz asociējies ar efektīviem biznesa risinājumiem vai sasniegumiem produkcijas ražošanā. It kā tas nebūtu būtiski, savukārt varbūt būtiski būtu apdraudēt Latvijas investīciju reitingu – kas arī var kļūt par starptautiskās tiesvedības blakni.
Uz šī fona būtu īstais laiks formulēt, ko pati Latvija gaida no ārzemju investoriem un kādus viņus būtu vēlams redzēt: pārāk izplatīts ir priekšstats "kam gan Latvijas uzņēmumi vajadzīgi, labi, ja kāds vispār atnāk ar naudu". Baidos, ka nākamajās rindkopās ieskicētais ārzemju investora formulējums gan maz sakritīs ar KVV LM darbībām; tādu nekad neesmu dzirdējis arī no Latvijas amatpersonām.
Proti, mums vairāk vajag gaidīt investorus, kas nevis izdarīs to pašu, ko var daudzi vietējie uzņēmēji, bet gan ieviesīs inovācijas un tehnoloģijas nozarē, ļaujot tai attīstīties straujāk. No ārzemju investora vajag sagaidīt, piemēram, tehnoloģiju pārnesi, eksporta tirgu paplašināšanu, produktivitātes paaugstināšanu. Turklāt vārds "investors" asociējas ar savu izpratni par savu biznesu pēc 10, 20 un vairāk gadiem.
Tāpat izvirzāms jautājums par labticīgumu un nelabticīgumu, godīgumu un kopējā labuma radīšanu, nevis nelabticīgu darbību, kas valstij un sabiedrībai var nodarīt kaitējumu. Tas nozīmē arī rēķināšanos ar vietējiem rakstītajiem un nerakstītajiem likumiem. Tas arī nozīmē – kaut daži slēgtā līguma aspekti būtu aplūkošanas vērti.
Maksātnespējas procesa īpatnības
"Liepājas metalurgs" tika pārdots maksātnespējas procesā, kurā tika atrasts ražojoša uzņēmuma pārdošanas veids, kas nav tipisks šādiem procesiem.
Gan velmētava, gan elektrokrāsns tika pārdota kā atsevišķs ražojošs uzņēmums starptautiskā tenderī, kas bija jāveic salīdzinoši īsā laikā. Pirmkārt, maksātnespējas process nosaka īsus termiņus. Otrkārt, process prasīja lielas pastāvīgas izmaksas, jo nodrošinātie kreditori uzskatīja: uzņēmums jāsaglabā ražošanas režīmā – ar darbiniekiem, ar ražošanas jaudām tādā līmenī, lai tās jebkurā brīdī varētu iedarbināt; proti, lai pircējs atnāktu uz strādājošu rūpnīcu, kurā viņš uzreiz var sākt ražot.
Protams, maksātnespējas process ir izdevīgs aktīvu pārdošanai, taču problemātisks smagsvariem – stratēģiskajiem investoriem, kuri domā 20–40 gadu perspektīvā un kuriem šāda veida pārdošanas process ir pārāk īss, jo ļoti pārdomāti jāpieņem lēmums Nr. 1, lēmums Nr. 2, lēmums Nr. 3 un vēl citi. Šī arī ir atbilde uz jautājumu: "Vai varēja būt lielāks investors no metalurģijas nozares?"
Pirkšanas piedāvājumā kandidāti pauda, ko darīs, lai nodrošinātu ražošanu: kādos ciklos, kādos periodos, kādos apjomos. Tajā pašā laikā viņi uzņēmās finansiālās saistības, tāpat uzņēmās kreditoriem nodrošināt vismaz kaut kādus finanšu rādītājus. Šajā aspektā iespējams secināt, ka KVV LM pēc darbības uzsākšanas pavisam noteikti nenodrošināja jaudu un apjomu, līdz ar to arī līdzekļus, kas bija jāmaksā kreditoriem.
Maksātnespējas procesa laikā personāla kapacitāte rūpnīcas darbības atsākšanai bija pietiekama, turklāt tika atstāti profesionāļi – uzņēmuma vadītāji un speciālisti –, kas, uzturot pastāvīgus kontaktus, zināja, kur meklēt citus nepieciešamos darbiniekus. Līdz ar to ražošanu bija iespējams atjaunot īsā termiņā.
Grūti saprast, kādēļ tas netika izdarīts: faktiski jaunie īpašnieki jau sākotnēji nepildīja savu solījumu. Maksātnespējas procesa laikā, 2014. gada jūnijā, pieaicinot arī ārvalstu speciālistus, tika pārbaudīta jauda, palaižot gan elektroloka krāsni, gan velmēšanas cehu, pierādot, ka rūpnīca strādā.
Pārdošanas noteikumos figurēja arī nosacījums, ka pircējam jāapliecina sava spēja nekavējoties atsākt ražošanu, kas vairākkārt bija jādara zināma saviem kreditoriem, pret kuriem KVV LM bija pārņēmusi saistības.
Izejvielu problēma
"KVV Group" profesionālā pieeja pārdošanas procesā un izrādītā sapratne par mērķiem, ko viņi vēlas īstenot, varēja pārliecināt. Tika norādīts nodoms savā darbībā veidot vertikāli: viņi ir metāllūžņu pārstrādātāji Ukrainā un "Liepājas metalurga" iegādes gadījumā tiktu pie loga uz Eiropu, tādējādi gūstot tur noietu savai lūžņu produkcijai. Rezultātā viņiem būtu arī gatavā produkcija ar pievienoto vērtību, ko pārdot tālāk. Tomēr KVV uz uzņēmumu, šķiet, neatveda nevienu savu lūžņu kravu.
Vienlaikus vienošanās ar vietējiem metāllūžņu tirgotājiem "Tolmets" netika līdz galam panākta – kas arī bija visai sagaidāms. Kad "Liepājas metalurgs" sāka darboties jauno īpašnieku vadībā, Turcijas ļoti augsto cenu dēļ lūžņu plūsmas tika virzītas uz šo valsti.
Profesionālie lūžņu tirgotāji izvēlējās nopelnīt pie Bosfora šauruma, nevis subsidēt aktīvu Latvijā. Savukārt, ja tirgotājam ir viena cena, par ko pārdot Turcijā, un otra – par ko tirgot Latvijā, tad attiecīgi arī Latvijas lielākā lūžņu savācēja "Tolmets" izvēle bija skaidra. Un ko gan var pārmest "Tolmetam", ja tas var pārdot izejvielas, kam vien grib? Latvijā ir kapitālisms.
Šī bija biznesa stratēģijas veidošanas nianse, par ko vajadzēja iepriekš ļoti nopietni domāt. Krāsns jaudu nevar regulēt, to nevar pagriezt mazākā režīmā – minimizēt tās pārstrādes jaudu ir ekonomiski neizdevīgi.
Rūpnīcas darbība pilnā režīmā
2016. gada sākumā uz divām nedēļām rūpnīca tika iedarbināta pilnā režīmā, pēc kā kausēšanas krāsns tika izslēgta. Vēlāk KVV LM argumentēja, ka viņi esot mānīti ar kausēšanas koeficientiem un ka viņiem neesot sniegta patiesa informācija. Lai arī to, kā strādā krāsns un kur rodas zudumi, iespējams pārbaudīt, saprast un izvērtēt vienīgi ilgtermiņā, nevis pāris nedēļu laikā.
Izraisījās skandāls: kad elektrokrāsns pēc 2 nedēļu darba tika izslēgta, KVV LM ātri vien atbrīvoja tikko darbā pieņemtos cilvēkus. Šo darbinieku vidū bija arī tādi, kas speciāli atgriezās no ārzemēm, no labākām darbavietām – tāpēc ka vienkārši gribēja strādāt Latvijā.
Ja jauno uzņēmuma īpašnieku mērķis bija jau pirmā pusgada laikā ieraudzīt pavisam skaidru pozitīvu līkni, tad tā uzskatāma par ļoti ambiciozu vēlmi. Ja jau būtu zināms, ka pēc rūpnīcas iegādāšanās gandrīz vai galvenais jautājums būs, kur ieguldīt gūtās peļņas kalnus, tad uzņēmuma cenai varbūt bija jābūt reizes trīs augstākai.
Te arī likumsakarīgi vaicāt: vai KVV LM bizness tika plānots 10, 20 un vairāk gadu perspektīvā? Lūžņu cenu kulminācija Turcijā ir aiz muguras, cenas metāla produkcijas tirgos attapušās, Latvija galu galā pazeminājusi elektroenerģijas cenas lielajiem uzņēmumiem un radījusi jaunu OIK finansēšanas modeli. Rūpnīca stāv.
Amatpersonu neizpildītie solījumi?
Vai KVV LM amatpersonu līmenī kaut kas tika sasolīts, bet netika izpildīts? Jebkurš ir gatavs pateikt, ka viņš grib palīdzēt – taču vien tik daudz, cik spēj palīdzēt. Nevar būt tā, ka vienā brīdī tiek pateikts apmēram "mēs nevaram izdarīt, jūs visi tagad izdariet". Tad vismaz vajag uzrādīt, ko pats esi izdarījis.
"KVV Group" samaksāja pirmo naudu: tas ir nenoliedzami, taču tā bija holdinga kompānijas saistība, tās izvēle. Tā gribēja atnākt, un tā nopirka ieejas karti, apgalvojot, ka sāks ražot. Tad vajag arī rādīt, ka tu dari, ka tev gribas darīt, – nevis uzstādīt noteikumus.
Eiropā šādas metodes nav izplatītas, un valdības nav pieradušas piekāpties. Bet kura amatpersona gan nevēlētos palīdzēt lielam uzņēmumam, kas dod darbavietas, palielina IKP un eksportu, ja vien uzņēmums pats strādā?
KVV LM prasība pret Latvijas valsti SISIC ietver arī amatpersonu it kā doto solījumu nepildīšanu; šo solījumu pārkāpšana esot radījusi taisnīgas un godprātīgas attieksmes pārkāpumu. Tomēr prasības izvirzītājam būs jāpierāda, ka tikuši doti kādi konkrēti solījumi un ka tā nav viņa ilūzija par to, ka kaut kas ticis solīts.
Ikviens var pateikt, ka viņam kāds kaut ko solījis, taču investīciju tiesībās un to juridiskajā izpratnē pastāv definējumi par amatpersonām – šis aspekts ir viens no rūpju objektiem KVV LM topošajā tiesvedībā pret Latvijas valsti.
Uzņēmuma vērtība – strīdus ābols
Aptuveni gadu pēc uzņēmuma nopirkšanas "KVV Group" preses sekretāre Nataļja Napadovska paziņoja: "Pēc rūpnīcas iegādes "KVV Group" ar piesaistītu ārvalstu ekspertu palīdzību veica rūpnīcā esošo dokumentu auditu un atklāja, ka Latvijas puses noteiktais rūpnīcas aktīvu novērtējums uzņēmuma iegādes procesā bijis piecreiz lielāks nekā patiesībā."
Interesanti – netiek teikts, kas bijuši vērtētāji. Taču skaidrs, ka uzņēmums šajā pārdošanas procesā maksāja tik, cik par to tika solīts. Turklāt "Liepājas metalurgu" nepārdeva kā mantu kopumu, jo netika paziņots: "Jūs pēc gada ieņemsiet tik un tik, pēc 2 gadiem – tik un tik, bet pēc 10 – tik un tik."
Pārdošanas procesā ikvienam potenciālajam investoram tika dota iespēja aplūkot, kāds uzņēmums izskatās konkrētajā brīdī, – atlika pašiem analizēt, nākt ar savu piedāvājumu un pateikt cenu, vadoties pēc saviem aprēķiniem.
Pretendentam pašam un tikai pašam bija jāsaprot, kā ar sava plāna palīdzību viņš noteiktā laikā iecerējis šo naudu atgūt. Un uz paša balstītajām prognozēm jānosaka, vai būs pietiekama naudas plūsma, lai viņš varētu apmaksāt kaut vai izdevumu pozīcijas.
Ja tā būtu uzņēmuma pārdošana, investoram tiktu teikts: "Lūk, mums ir uzņēmuma vēsture, mēs līdz šim brīdim strādājām tā un tā, mums ir tādi un tādi rezultāti, turpmākajos 5 gados sagaidāmi tādi un tādi rezultāti."
Šajā gadījumā prognozētājs ir uzņēmuma vadība un potenciālais investors vienīgi izdara secinājumu: "Balstoties uz jūsu prognozēm un to un to, es iegādājos šo uzņēmumu." Vai arī ne.
"Liepājas metalurga" pārdošana nebija gadījums, kad vadītājs pārdod uzņēmumu. Tajā ražošana nenotika veselu gadu, līdz ar to tika saglabāts aktīvu kopums ar domu: kad investors atnāk, viņš pats izdara secinājumus, restrukturizē, ko vajag, un biznesu attīsta atbilstoši savam mērķim.
"Liepājas metalurga" pārdošanas gadījumā cenu nosauca pats pircējs, taču darīja to, balstoties uz saviem pieņēmumiem. Pārdevējs nezīmēja nākotnes redzējumu, no viņa netika pirkts biznesa modelis.
Svarīgi – kādai jābūt vispārējai pieejai novērtējumam? Visai precīzā intervālā – ar diapazonu ±10% – var novērtēt likvīdus aktīvus, piemēram, 10 gadu vecu BMW vai dzīvokli Purvciemā. Tiklīdz nonākam pie unikālas villas Jūrmalā vai vienīgās fabrikas, tad šeit intervāls kļūst plašāks, sasniedzot pat ±50%. Jāsaprot, ka šajā gadījumā ir darīšana ar materiāliem objektiem.
Eksistē vairākas vērtēšanas metodes. Pirmkārt, "cost plus" (cik izmaksātu uzcelt rūpnīcu no nulles) – šeit tiktu nonākts pie lielas summas. Otrkārt, darījumu salīdzināšanas metode. Vai kaut kur ir pārdota līdzīga rūpnīca pēdējo 6–12 mēnešu laikā? Varētu kaut ko līdzīgu pameklēt, taču šajā variantā attiecīgajā brīdī cenas savukārt noteikti izrādīsies zemas.
Treškārt, neto diskontētā naudas plūsmu analīze: cik ilgtermiņa investors dividendēs no rūpnīcas var saņemt. Ekselī diskontējam naudas plūsmu – tā kā nozare un uzņēmums attiecīgajā brīdī atrodas smagā situācijā, arī netiks iegūts liels skaitlis.
Pēc kādas metodes rēķināt? Visas trīs ir pareizas. Tātad visdrīzāk ar aizvietojuma metodi tiks iegūts liels skaitlis, bet ar neto diskontētās naudas plūsmu metodi – zems. Tātad plašas iespējas žonglēšanai ar skaitļiem.
Kamēr nav atrasta līdzīga rūpnīca Austrumeiropā ar jaunu krāsni un vecu velmētavu un 1 miljonu tonnu produkcijas apjomu gadā, kamēr šāda rūpnīca nav pārdota un kamēr kāds nav uzzinājis, par kādu summu šis darījums noticis, visas pārējās runas par īpašuma cenu ir izteikti teorētiskas diskusijas.
Politiska tiesvedība
Viens no jautājumiem, kas izriet no prasības pret Latvijas valsti, – vai tas, ko darīja maksātnespējas administrators un ko darīja "Prudentia", uzskatāms par valsts rīcību. Sūdzētājs cenšas uzsvērt, ka pārdošanas procesā bijusi iesaistīta valsts institūcija – Finanšu ministrija. Tā par tādu kļuva tālab, ka bija iepriekšējiem "Liepājas metalurga" īpašniekiem – nevis KVV LM – sniegusi galvojumu. "Liepājas metalurgam" ar tābrīža akcionāru sastāvu bija uzsākts maksātnespējas process, līdz ar to valsts iestāde – kreditors – palika ar savu prasību pret maksātnespējīgu uzņēmumu.
Aspekts, ka viens no nodrošinātajiem kreditoriem ir valsts, turklāt ar vislielāko prasību, KVV LM ieskatā nozīmē, ka valsts ir tā, kas diktējusi visu pārdošanas procesu. Sūdzētājs neapgalvo, ka tas obligāti izriet no Latvijas Republikas tiesību aktiem, bet gan ka tā esot bijusi ietekme netiešā veidā. Tas, vai ministrija maksātnespējas procesā rīkojusies kā valsts vai vienkārši bijusi iesaistīta šajā procesā, būs sūdzētāja pierādīšanas pienākums.
Rezumējot – KVV stāsts, kas adresēts SISIC, vēsta: ir bijuši lauzti solījumi, kas arī kalpojuši par pamatu tam, kāpēc viņi vispār sākuši uzņēmējdarbību Latvijas valstī; nodrošinātais kreditors ir bijusi valsts, līdz ar to Latvijas valsts bijusi iesaistīta šajā procesā. Tomēr "KVV Group" akcionāram Kazminam jāpierāda, ka situācija, kurā viņš nonācis, ir politisks, nevis biznesa risks.
Taču varbūt īstenībā visas prasības, kas izvirzītas pret Latvijas valsti, ir tikai laika novilcināšana – kā instruments, kas aizsargā KVV LM intereses. Pa šo laiku metalurģijas uzņēmums tā vietā, lai ražotu, vairojot eksportu un darbavietas, vienkārši zaudē savu vērtību. Bet parakstītais "Liepājas metalurga" pārdošanas līgums iebilžu un apstrīdēšanas dēļ cilvēku apziņā gandrīz vai sācis tuvoties mitoloģijas statusam. Un, ja vakar parakstītu līgumu šodien iespējams apšaubīt, tad jājautā – vai mēs dzīvojam Rietumu pasaulē?
1