Par Igna Miškiņa filmu "Karaliskā maiņa" (2016)
Nacionālās kinobalvas "Lielais Kristaps" programmā pirmizrādi piedzīvoja lietuviešu jaunā un par daudzsološu atzītā režisora Igna Miškiņa (Ignas Miškinis, 1978) filma "Karaliskā maiņa" ("Karalių pamaina", 2016). Kinodarbs ir ievērojams ne tikai ar to, ka pie tā strādājuši profesionāļi no Latvijas – kopproducents Jānis Kalējs, komponists Edgars Rubenis un skaņu režisors Ernests Ansons. Filma ir būtiska arī idejiski visām Baltijas un Austrumeiropas valstīm, jo psiholoģiskās drāmas un trillera žanrā tiek attēlota vara un pakļaušanās – turklāt ar netiešu atsauci uz Otrā pasaules kara vēsturi.
"Karaliskā maiņa" ir samērā nesteidzīgs, vietām pat hipnotisks stāsts par kādu gados jaunu policistu vārdā Kastītis, kurš nozīmēts slimnīcā apsargāt cilvēku, kurš tiek turēts aizdomās par Otrajā pasaules karā veiktiem noziegumiem, – kā vēlāk izrādās, lietuvieti, "žīdu šāvēju". Apstākļu īpatnība – kara noziedzniekam ir 95 gadi, viņš guļ bezsamaņā un aizbēgt nevar, bet pasaule ārpus slimnīcas svin Ziemassvētku vakaru. Sarežģījums – Kastītim tā ir pirmā šāda veida dežūra un tāpēc viņš ir jo īpaši aizdomīgs pret pārējiem slimnīcā palikušajiem: dežurējošo māsiņu Jūliju un ārstu Šulcu, apsargu, kādu pacientu un visu, kas varētu apdraudēt apsargājamā nonākšanu līdz tiesai, tajā skaitā arī cita pacienta dzīvības glābšanu un apsargājamajam laikus neiešļircinātu zāļu izraisīto nāvi. Jauneklis ir bijis postenī jau diennakti, bet maiņa nenāk un policijas priekšnieku sazvanīt neizdodas. Kastītis pilda pienākumus tik rāmi un apzinīgi, ka aizdomās turamais ir pieslēgts pie gultas ar rokudzelžiem, pat otra slimnīcā palikušā pacienta aicinājums nosvinēt Ziemassvētkus viņa palātā neļauj jauneklim atslābt un baudīt mielastu. Būtisks dekorāciju elements – jaunais "ments" nepatīk apsardzei, par viņu ņirgājas un pat dežurējošais ārsts uzskata, ka policists slimnīcā, pie vecā un mirstošā "kara noziedznieka" palātas, ir lieks – "viņš nav vajadzīgs". Un šādā varbūt nedaudz pārspīlētā atmosfērā, kur vienīgā sieviete – māsiņa – ķircinās un iemieso neierastu dzīvesprieku, spriedze nevar neaugt tīri filmas psiholoģijas dēļ. Ekspozīcija ar cilvēku atstāto ēku ievelkas līdz garlaicībai, bet slimnīcas slēgtā telpa, kas svētku vakarā kļūst teju sakrāla, atsauc atmiņā kinoklasiku – filmas “Mirdzums” un “12 dusmīgi vīri”, protams, ar noslieci uz pirmās filmas risinājumu, jo reiz no apvalka izvilktā pistole noteikti izšauj.
Taču lietuviešu filmai ir kāds būtisks pamats, kas to atšķir no ierasta psiholoģiska trillera un patiesībā ļauj skatīt diezgan pārspīlēto, teatralizēto situāciju ar lielāku interesi. Brīdī, kad filmā parādās vēsturiskais konteksts – Otrais pasaules karš, holokausts un kara noziedznieks –, rodas vēlme uzlūkot varoņus kā simbolus vai vismaz nācijas tipāžus, kas iemieso atbildības vai bezatbildības, likuma vai pārkāpuma, cilvēcības vai pavēles pusi. Ironiskas detaļas ir arī Ziemassvētku laiks – kristiešu svētki un "Karaliskā maiņa" (nevis "karaliskā maiņa", kā piedāvā filmas izplatītāji, jo mainās varas, tas ir, karaļi, bet paliek pavēļu pildītāji), kas nozīmē, ka svētku laikā valsts iestādē varētu notikt kaut kas īpašs. Jaunais policists Kastītis arvien vairāk nonāk filmas centrā ne tikai kā pasīva apsargājoša, bet arī kā veselā saprātā nelokāma vienība, kas, savā stūrgalvībā pildot pavēli, ir reizē likums un cilvēcības robežu pārkāpējs. Kastītis pats ir ieslodzīts "kastītē", kas to padara līdzīgu tiem, kuri savulaik, iespējams, pildīja nacistu vai savas rasistiskās šizofrēnijas diktētas pavēles. Pat policista formastērpu lepni rotājušie tituli "policists" un "Lietuva" liek atcerēties, ka ebreju šaušanā Lietuvas teritorijā piedalījās t.s. "Saugumas" jeb drošības policija. Lai pierādītu galvenā varoņa neviennozīmīgo dabu un kalpošanu pavēlei tad, kad var izvēlēties cilvēcību, scenārists ievieš arī "pusotru" upuri.
Šķiet, ka dialogos un simboliskajās norādēs iemiesotais filmas idejiskais slānis ir samērā viegli nolasāms: ikviens var nokļūt nepareizā pusē – gan upuris, gan bende vai tiesātājs –, turklāt tas notiks neapzināti, nevēlot nevienam acīmredzamu ļaunumu. Taču Miškiņa filma nav nedz izrāviens Baltijas domāšanas paradigmā, kad tiek atklāti nosodīta akla sekošana totalitāro režīmu ikdienas represīvajai praksei un pavēlēm, nedz arī samiernieciska ilustrācija. Visvairāk to gribētos dēvēt par diezgan piesardzīgu, prātīgu un rūpīgi sablīvētu (nav runa par māksliniecisko, bet par idejisko pusi) atbildi tam, kas Lietuvā notika 2016. gada janvārī, kad klajā nāca populārās žurnālistes un rakstnieces Rūtas Vanagaites grāmata "Mūsējie" (Rūta Vanagaitė, "Mūsiškiai"). Vanagaites grāmatas popularitāte un ārkārtīgi veiksmīgie pārdošanas rezultāti (runā, ka milža izdevēja "Alma Littera" paspārnē pirmā 2500 eksemplāru tirāža tika izpirkta dažu dienu laikā, bet bez pārspīlējuma labs rezultāts būtu arī viens mēnesis) ir ne tikai viņas kā PR speciālistes veiksmīgā darba, bet arī skartās holokausta tēmas "nacionalizēšanas" rezultāts, proti, sabiedrības sašutumu izraisīja ebreju šāvēju atrašana pašu lietuviešu vidū. Protams, šādas grāmatas parādīšanās radīja masu psihozi ne tikai Lietuvā, bet arī Krievijas plašsaziņas līdzekļos, kas, visbiežāk pat neatverot lietuviešu valodā pieejamo grāmatu, ar prieku atzīmēja faktu: lietuvieši ir žīdu šāvēji, turklāt vēl arī nekaunīgi noliedz to.
Tā nu jautājumu "Vai šāda grāmata varētu tapt arī Latvijā (iemeslu taču, kā runā, pietiek)?" Miškiņa filmas sakarā nomaina jautājums "Vai šāda spēlfilma varētu tapt arī Latvijā – ne vēsturi ilustrējoša, bet arī vēsturi analizējoša, asas, diskutablas tēmas skaroša?". Šajā ziņā savu karaļvalsti piedzīvojušie lietuvieši tomēr ir mūs apdzinuši – Miškinis mierīgi un analītiski atbild tiem, kuri meklē un atrod pierādījumus lietuviešu vainai, turklāt dara to sev raksturīgajā manierē, kas bija jau nomanāma vienā no viņa iepriekšējiem darbiem – meditatīvā un dialogos būvētā road movie "Zemās gaismas" ("Artimos šviesos", 2009). Karaļi mainās, bet pavalstnieki turpina dzīvot.
Visbeidzot jāatzīmē, ka režisors Miškinis pulcējis diezgan ievērojamu Lietuvas un Eiropas mērogā atzītu aktieru ansambli, piemēram, galvenās lomas izpildītājs ir Kauņas Nacionālā drāmas teātra aktieris Vaiņus Sodeika (Vainius Sodeika), kuram Otrā pasaules kara dalībnieku atbildības un brīvības tēma sadarbībā ar latviešu māksliniekiem aktuāla jau vismaz kopš 2015. gada, kad pirmizrādi Kauņā piedzīvoja Valtera Sīļa iestudējums "Meža brāļi" ("Miškinis"); tāpat Latvijas kinoskatītājam interesanta varētu šķist arī aktrise Aiste Diržūte (Aistė Diržiūtė), kura pašlaik filmējas Aigara Graubas un Andreja Ēķa lielbudžeta filmā "Nameja gredzens" (solīta 2017. gadā), savukārt 2015. gadā "Berlinālē" viņa saņēmusi "Uzlecošās zvaigznes balvu" (Shooting Stars Award) par drāmu "Sangailes vasara" ("Sangailės vasara", 2015), kas skar seksuālo minoritāšu jautājumus un tika izvirzīta arī "Oskara" balvai labākās ārzemju filmas nominācijā no Lietuvas (!). Visbeidzot vienu no otrā plāna lomām filmā atveido godalgotais teātra un kino aktieris Daiņus Gavenonis (Dainius Gavenonis), kurš spēlē galveno lomu pirmajā Baltijas valstu kopražojumā Kristijona Vildžūna (Kristijonas Vildžiūnas) "Senekas dienā" (2016), kas tāpat piedzīvo pirmizrādi "Lielajā Kristapā" un kinematogrāfiskā ziņā samērā veiksmīgi iekaro skatītāju sirdi.
0