Ar krēslu sarunas vagonā atdzīvojās. Kāds tirgotājs, kas reiz laupītāju nagos kritis, atstāstīja savus piedzīvojumus. Viņam sekoja citi, un tā viens pakaļ otram atminējās savas un citu nelaimes, kuŗu aculiecinieki tie kādreiz bijuši. Starp viņiem atradās arī laba tiesa piedomātāju, kuŗu nostāstos par varas darbiem, slepkavībām un izvarošanām likās maz ticama. Viegli uztraucot, tie saistīja pat nogurušākos braucējus, un krēslu vagonā padarīja tik biezu, ka sveces tikko nedzisa. Noziedzību rupjākie veidi jau stundām ilgi bija vienīgais sarunu temats, un katrs jauns ienācējs, ātri iespaidots, turpināja to.
Man atlikās vēl divas stacijas. Apskatīju čemodānu, salocīju uz sola izmētātās avīzes un iezvilu kaktā. Es vēroju, ka drīzi varēja pienākt arī mana kārta stāstīšanā, un tur nu man būtu jāatzīstas, ka nekā ārkārtīga neesmu piedzīvojis, jo nobīties naktī, tumšā istabā no spoguļa vai savas mīļākās ēnas, nav galu galā nekas briesmīgs. Es izlikos, ka sarunām nesekoju un vienaldzīgi skatījos aklā logā, aiz kuŗa rudens lietavas sijāja nāvīgu gaŗlaicību. Man bija žēl, ka rudeņa zelti rūs, un mana īsā ciemošanās uz laukiem draud pārvērsties mājas arestā. Es zināju, ka šai kļūmīgā liktenī līdzi dalīsies vismīļākais radījums pasaulē, bet skumjas jau visu dienu neatstāja mani. Visas šīs neviļus domas, runas un lietavas bija satinušas vienā smagā kamolā, kuŗu auklēja katrs no mums un gaidīja tikai brīdi, kad no vagona izkāpjot varētu to sviest pa roku galam.
Vilciens jau otro reiz apstājās. Stacijā mans draugs bija priekšā. Saņēmis mani aiz elkoņa, vilka steidzīgi zem pajumta. Viņš bija priecīgs un teica, ka mani gaidījuši, ka es atbraucis gluži laikā.
"Nelaikā," smējos es, sapurinādams viņa samirkušo mēteli.
Pa lielceļa plančkām mēs gājām pretī miestiņa apgaismotiem logiem. Tie blāvoja miglā kā gaišas ūdens puķes. Tur bija vesela rinda māju: krogus, aptieka, tirgotava, bet kad piegājām tuvāk, aiz nolaistiem priekškariem varēja jaust kūtras ēnas lokāmies. Krogus galā, kur mirka arī mana drauga zirgs, uz gaišāka loga stāvēja uzraksts: matu griezējs un bārzdu dzinējs M a i š e l i s, no Rīgas. Instinktīvi es pieliku roku pie zoda. Kā tad, viņš bij tā sazēlis, kā kaktuss krogus logā. Tas nu man nebūt neglaimoja. Pie tam lietus sāka līņāt stiprāk, nogaidīšana varēja nākt tikai par labu un es uzaicināju savu draugu ieiet pie Maišeļa kunga.
Cilvēku priekšā bija vesels pulks, un visi sēdekļi aizņemti. Pie spoguļa mīņājās padrukns vīrs, baltā, ne visai tīrā priekšautā un kaut ko aizraujoši un žestikulēdams stāstīja. Tas bija pats Maišelis. Viņš runādams pieliecās viesa sirmai galvai, pasukāja, tad atkal atgriezās pret krēsliem un rešņi iesmējās. Varēja redzēt, viņš ar panākumiem kavēja laiku viesiem.
"Lūdzu, lūdzu, kungi!" pārtrauca viņš savu stāstu, griezdamies pret mums un delnu uz augšu izliekdams. Bet delna noslīdēja gar visu krēslu rindu un neatdūrās uz brīvas vietas. "Puika, atnes mazo benķīti!" un sāka atkal sukāt.
"Būs ilgi jāgaida," īga mans draugs.
"Nekas, nekas," atbildēja Maišelis, "visi gaida. Sestdienas vakars, visi grib uzpucēties."
Zēns ienesa solu un mēs apsēdāmies.
Sirmais kungs piecēlās, izrēķinājās, un lietus sargu jau istabā attaisīdams, izgāja. Viņa vietu ieņēma kāds dzirnavnieks, cik varēja skārst, jo visa mugura tam bija ar miltiem. Viņš smagi apsēdās, nopūtās un atlieca kaklu, kas atgādināja piepūstas ermoņiku plēšas.
"Jums tikai bārdu?" vaicāja Maišelis, vērodams kailo pakausi.
"Jā," atcirta dzirnavnieks, bet viesi klusām nosmīnēja.
Steidzīgi pārcilājis krāmus uz pultes spoguļa priekšā, Maišelis sāka slīpēt nazi. Viņa rokas izveicīgi kustējās, un spožais asmens šmiukstēdams skraidīja pa ādas galodu. Uz baltā priekšauta stūŗa šūpojās tikko jaužams asiņu traips.
"Jūs, laikam, no pilsētas, mans kungs," griezās viņš pret mani, ziepes maisīdams. "Ū, man patīk pilsētnieki. Es pats esmu pilsētnieks. Bet jūs te izbraukuši visādas pļāpas taisiet. Man naži esot neasi, neesot ne avīžu, ne žurnālu uz galda. Bet es jums varu sacīt, ka te nav lasāmais galds, un nažus es mācījos trīt pašā Rīgā. Variet būt droši!"
Viņš taisīja lielu vīcienu ar asmeni, un katrs varēja pārliecināties, ka gaisu viņš šķeļ gluži labi. Logā sita lietus, gaiss oda pēc miesas un pūdeŗiem. un pēkšņi ceļos es sajutu smagumu. Spogulī es redzēju dzirnavnieka zodu baltās putās un nejauši man izlikās, ka šī seja trīs gadus būtu pelējusi zem zemes, bet spožais nazis šķel pelējumus un atstāj jēlu miesu.
Maišelis atkal bij iegrimis stāstīšanā, un pie katra naža vilciena rešņi iesmējās.
"Un tā, lūk," viņš turpināja, "ienāk beidzot pie manis šī dāma, lai es viņai ūsas nodzenot ... Redziet, pa trešdienām es pieņemu arī dāmas. Jā ... Un tagad, mani kungi, es jums varu teikt, nav vairs tādu spalvu, ko es savā laikā nebūtu kasījis ... Lūdzu!"
Dzirnavnieks piecēlās un samaksāja.
"Esiet tik laipni," Maišelis locījās pret nākošo. "Jums matus?"
"Tikai matus. Pie sava kakla es neviena ar nazi nelaižu."
"Un pareizi darāt," pusjokam, pusnopietni atbildēja Maišelis. "Es arī nē."
Uz brīdi viņš aprima. Lietus īda joprojām un arī Maišelis ilgi nenocietās.
"Amats vien ir," teica viņš, "nav nekādi kumēdiņi. Nopietns un grūts amats. Ne tā kā kurpniekam, kas tikai no ādas griešanas vien dzīvo. Tomēr kādreiz var misēties. Nazis pie kakla ir vārīga lieta, var pašķiebties, var piespiesties, un daudz kas var notikt." Te viņš atkal apstājās, lai gaŗi iesmietos, un atgriezies runāja tālāk. "Kas nav pieredzēts! Neilgi atpakaļ man pašam bij tā ... dzenu kādam vecim bārdu ... viss jauki, kā pļavu gāžu. Te uzreiz, kur pieduru ar pirkstu, kur novelku ar nazi — sarkans vien paliek. Es netieku gudrs, bet mans viesis skatās spogulī un nobāl kā drēbe ... es saku, kā drēbe, hā, hā, hā!"
Te kāds no viesiem piecēlās un izgāja, nenogaidījis savu kārtu.
"Jā, un kas tur nu bij? Es biju sev pirkstā iegriezis, hā, hā, hā," pēc pauzes skaidroja Maišelis.
Es skatījos stīvām acīm un likās, ka sarkanais traips viņa priekšauta stūrī auga.
"Lūdzu, nākošais!" sauca viņš un turpināja. "Galu galā velna amats vien ir. Kasi no rīta līdz vakaram, un tā no dienas dienā... Viens un tas pats. Apnīk, apriebjas. Nu un tad dažreiz paliek tāds prāts, ka gribas arī kādu joku iztaisīt. Vai nē, mani kungi, tas tak tik dabīgi?"
Neatbildēja.
"Kā nu nē, kā nu nē! No gaŗlaicības vari traks palikt. Pēc gada, pēc divi tu visas sejas un visas ādas esi izpētījis, pēc tam — vairs nekā jauna, nekā sevišķa, mani kungi. Jā, jā ... nu, un tad rodas tāda dīvaina tieksme paskatīties, kas ir zem ādas, vai nē, mani kungi? Mans principāls reiz šādā brīdī — tas jau sen atpakaļ — ar naža muguru novilka kādam tirgotājam gar kaklu. Vecais kraķis uzlēca kājās un gāzelēdamies, rokām mādams, ziepainu seju metās uz ielas, saukdams: palīgā! Bet mēs, puikas...”
Te Maišelis stāstīšanu aprāva, jo divi jauni viesi pieradās klāt, bet viens nemanīts klusām aizgāja. Tak drīzi vien stāsts turpinājās. Es izklaidīgi sekoju Maišeļa roku kustībām un neklausījos vairs. Mans draugs nervōzi lūkojās logā.
Labs laiciņš varēja būt pagājis, kad pēkšņi manā priekšā atradās Maišelis un es dzirdēju:
"Jūsu kārta!"
Es steidzīgi ieņēmu vietu pie spoguļa. Manī nebija vairs nekādu domu, es dzirdēju tikai lietus kūtro sijāšanu. Sevi spogulī ieraudzījis, es it kā atmodos un neviļus asi un smeldzoši sajutu, ka atdodos šā cilvēka vieglprātībai, nejaušai kaprisei, nogurumam, varbūt pat acumirklīgam prāta aptumšojumam. Es gribēju celties, bet bija jau par vēlu: nazis bij pielikts jau pie kakla.
"Lūdzu, ātrāk!" es saucu nepacietīgs, un tūdaļ nobijos par savu pārdrošību: es nedrīkstēju kaitināt šo apaļo cilvēciņu.
"Katrā ziņā, mans kungs!" atsaucās Maišelis un aptriepa vēl zodu lipīgām putām. "Bet es jums varu vēl daudz ko pastāstīt. Piemēram —"
Es nekā nedzirdēju. Es skatījos spogulī un vēroju, kā asmens piegula manam vaigam. Un visu laiku likās, ka nazis viņa rokās tiecas sašķiebties. Es nevarēju pakustēties.
Es pat nedrīkstēju to. Jo šķita, ka par katru manu sakustēšanos šis mazais vīriņš var saskaisties un pārgriezt dzīslu, kuŗu es redzu uzpampušu pār kaklu. Es pūlējos iztapt viņa jaužamām iegribām, izpatikt viņa tieksmēm, lai glābtu savu dzīvību. Man šķita, ka istaba paliek aizvien tumšāka, bet tapēšu melnie pumpuri plaukst lielos krēslaini-sarkanos ziedos un istaba ož pēc asinīm. Maišelis vēl arvien ap mani tekalēdams, kaut ko runāja, bet es baidījos viņu saprast.
"Tā gan cienījamais kungs, cilvēkā rodas pavisam nesaprotama vēlēšanās... pirksti dreb ... nogurums, es jums saku ..."
Apaļais vīriņš jau pūta Ķelnes ūdeni sejā un pārklāja man vēsu drānu kā līķautu.
Kad piecēlos no smagā krēsla, istabā vairs bija tikai mans draugs. Viņš neatlaidīgi raudzījās lielā krēsla mugurā un mana piecelšanās viņu it kā atmodināja. Mēs nerunājām ne vārda, uzmetām mēteļus, paņēmām cepures un devāmies uz durvīm.
"Bet nauda?" sauca pakaļ Maišelis.
Es satrūkos un iedevu pirmo sudraba ripu. Es redzēju, kā viņš pārlaida skatu pār tukšajiem krēsliem um sarauca uzacis. Nazis slīpēšanai viņam bija vēl rokā. Ārā vējoja un lija.
0