Recenzija
15.03.2017

Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla sākums

Komentē
0

Izvēle starp diviem koncertiem 2017. gada 3. martā nebija viegla – no vienas puses, Lielajā ģildē Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, pianists Antons Ļahovskis un diriģents Dmitrijs Ļiss ar Pētera Čaikovska opusiem, no otras puses, 25. Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla atklāšana koncertzālē "Lielais dzintars". Galu galā Rīgas publika sadalījās – daļa devās uz Lielo ģildi, savukārt citi pievienojās Liepājas klausītājiem, jo festivāla pirmā programma patiešām ieinteresēja daudzus. Šogad Liepājas Starptautiskajā zvaigžņu festivālā piecos koncertos skanēs gan džezs, gan baroka laikmeta darbi, taču tā pirmais koncerts – precīzāk, trīs ceturtdaļas no tā – veltīts latviešu mūzikai. Un šeit grūti izšķirt, cik lielā mērā ar festivāla pieteikumā minētajām zvaigznēm domāti solisti un cik lielā mērā – paši komponisti; koncertzālē "Lielais dzintars" 3. marta vakarā uzstājās gan Dita Krenberga, gan Reinis Zariņš, gan Iveta Apkalna, taču tikpat lielu uzmanību pievērsa arī trīs vispārzināmu latviešu komponistu klātbūtne, viņu nesen nosvinētās vai drīzumā gaidāmās jubilejas atzīmējot ar šo autoru radītajiem simfoniskajiem opusiem – trīs instrumentālajiem koncertiem, kas pats par sevi vienas programmas ietvaros ir netipiski. Kā atgādinājums par nupat aizvadīto Pētera Vaska septiņdesmitās jubilejas gadu – 2008. gadā sarakstītais koncerts flautai ar orķestri. Septiņdesmitā gadskārta nu pienākusi arī Pēterim Plakidim, un "Lielā dzintara" zālē un balkonā izskanēja viņa 1977. gadā radītais koncerts "Sasaukšanās" solistu grupai un simfoniskajam orķestrim. Turpretī festivāla atklāšanas lielāko pārsteigumu – Artura Maskata klavierkoncerta pirmatskaņojumu – nācās gaidīt līdz pat programmas beigām, un šo opusu, tāpat kā virkni citu latviešu komponistu darbu, Maskatam, kurš 20. decembrī atzīmēs savu sešdesmito dzimšanas dienu, aicinājis uzrakstīt tieši Liepājas Simfoniskais orķestris.

Pašā sākumā gan pavisam cita mūzika, kas kontrastēja ar Vaska, Plakida un Maskata daiļrades stilā un izteiksmē rodamajām paralēlēm. Ērģelniece Iveta Apkalna uzreiz no Liepājas devās uz Rīgas Stradiņa universitātes aulas jauno ērģeļu atklāšanu, un par šo notikumu atgādināja Semjuela Bārbera "Toccata Festiva" – skaņdarbs, kuru komponists 1960. gadā rakstīja par godu analogam svētku koncertam Filadelfijas Mūzikas akadēmijā. "Lielā dzintara" telpās ērģelniecei gan nācās rēķināties ar stipri ierobežotākiem resursiem – no Ventspils Mūzikas vidusskolas aizlienētais portatīvais instruments spēj atspoguļot tikai nelielu daļu no ērģeļu tembru un nianšu iespējām –, savukārt Filadelfijas Simfoniskais orķestris arī pirms un pēc Jūdžīna Ormandi laika vienmēr saņēmis daudz lielāku institucionalizētu atbalstu nekā Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķi. Taču, neraugoties uz to, interpretācija izskanēja spriegās, saliedētās un krāšņās līnijās, Ivetai Apkalnai spilgti atainojot Bārbera mūzikas noskaņu un ritmu intensitāti, savukārt Atvara Lakstīgalas vadītajam orķestrim adekvāti atsaucoties uz solistes virtuozitāti. Šis, starp citu, koncerta gaitā bija tikai pirmais no skaņdarbiem, kur ar nopietniem uzdevumiem vajadzēja tikt galā orķestra sitaminstrumentu grupai – sešu perkusiju ansamblim "Toccata Festiva" lasījumā sekoja Vaska mūzikas semantiskās jēgas atšifrēšana un Plakida "Sasaukšanās" ne mazāk detalizētie dialogi –, taču Bārbera mūzikā bija ko darīt arī stīdziniekiem un pūtējiem. Atvara Lakstīgalas vadībā rezultāts izvērtās visnotaļ pārliecinošs, un atliek vien piebilst, ka Semjuela Bārbera pasaule ar tās īsteni amerikānisko neoklasicisma, "jaunās lietišķības" un avangarda strāvojumu sintēzi Latvijas interpretiem lielā mērā joprojām palikusi neapgūta. Un ar slavenā komponista partneriem – Leonardu Bernsteinu un Džanu Karlo Menoti – patlaban ir aptuveni tāpat.

Atvars Lakstīgala un Liepājas Simfoniskais orķestris, spriežot pēc mūziķu diskogrāfijas, ir apņēmušies ieskaņot visus Pētera Vaska simfoniskos opusus, un arī 3. marta programmai kā soliste izvēlēta Dita Krenberga, līdz ar to nepārsteidz, ka šis priekšnesums kļuva par interpretācijas veiksmi. Diriģenta un orķestra ilgstošā iedziļināšanās Pētera Vaska partitūrās tagad, atskaņojot koncertu flautai, palīdzēja ietvert šī opusa vēstījumu kontrastainos, mākslinieciski ietilpīgos un nebūt ne viennozīmīgi uztveramos tēlos, izveidot pārdomātu un saistošu dramaturģisko arhitektoniku, piešķirt mūzikas apgarotajām un kontemplatīvajām lappusēm nepieciešamo dziļumu, savukārt groteskajām epizodēm – izsmalcinātu ironiju un iekšēji paradoksālus rakursus. Šī interpretācija apstiprināja priekšstatu, ka koncerts flautai un orķestrim pieder pie interesantākajām un gudrākajām Pētera Vaska pēdējo gadu desmitu partitūrām, un šādu iespaidu, bez šaubām, padziļināja Ditas Krenbergas spēle, kur katrs muzikālais pavērsiens iemirdzējās īstajā raksturā, neiztrūkstot arī toņa grācijai un virtuozam slīpējumam.

Pētera Plakida jubileja ir lielisks iemesls, lai publikai atgādinātu par viņa radītajām liela mēroga partitūrām – latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā izskanēja 1986. gadā komponētais "Dziedājums", savukārt Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla atklāšanā – "Sasaukšanās" solistu grupai un orķestrim. Spožs sava laika mūzikas paraugs, kurš arī mūsdienās nebūt nav novecojis, lai gan patlaban aktīvi strādājošo latviešu komponistu darbu konceptuālās idejas un emocionālās zemstrāvas jau ir pavisam citas: šajā Plakida opusā autors vienlīdz lielu nozīmi devis gan instrumentālo tembru sarunām dažādos laiktelpas punktos, gan muzikāli plastisku, smalkjūtīgu un daudznozīmīgu noskaņu iepriekšneparedzamam izklāstam, un to visu klausīties bija aizraujoši. Niansēm bagātā skaņuraksta atveidojumā ne viss padevās ideāli, tomēr solistu ansambļa (mežrags, oboja, basklarnete, flauta un pikolo flauta) dialogā ar orķestri (tajā piedalījās Artūrs Šults, Egils Upatnieks, Guntis Kuzma, Miks Vilsons un Anete Toča) interpretācija saistīja gan ar mūzikas satura atklāsmi, gan ar tembrālo krāsu kolorītu. Šajā priekšnesumā pilnā mērā izgaismojās kā dramatiski sastrēdzinājumi, tā liriskas pastorāles, turklāt, lai arī brīdī, kad tapa "Sasaukšanās", Plakida kā pagātnes meistaru virtuoza stilizētāja un parodētāja laiks vēl bija tālā nākotnē, jau šeit jaušama gluži nopietna paralēle ar koka pūšaminstrumentu zīmīgo sasaukšanos Hektora Berlioza "Fantastiskās simfonijas" trešajā daļā drūmu un katastrofisku priekšnojautu ēnā. Un šī balansēšana uz naža asmens, starp citu, 70.–80. gadu latviešu simfoniskajā mūzikā atbilstoši laikmeta notikumiem un laikmeta garam ir jūtama daudzkārt.

Ar Artura Maskata Divpadsmito Liepājas koncertu klavierēm un orķestrim noslēdzies Liepājas Simfoniskā orķestra pasūtīto jaundarbu cikls. Priekšā gan vēl pirmatskaņojums Platona Buravicka Vienpadsmitajam Liepājas koncertam mecosoprānam un orķestrim, taču iepriekšējās desmit partitūras jau bagātinājušas Liepājas Simfoniskā orķestra repertuāru – to vidū Ērika Ešenvalda un Riharda Zaļupes, Andra Dzenīša un Viļņa Šmīdberga, Kristapa Pētersona un Jura Karlsona veikums; tātad – iesaistīti dažādu paaudžu pārstāvji, katrs ar savu radošo stilu un pasaules skatījumu. Vēl labā atmiņā palicis latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts ar Gundegas Šmites jauno Koncertu akordeonam un orķestrim, kas priecēja ar māksliniecisko ideju tēlainu un meistarīgu īstenojumu, un līdzīgas izjūtas tagad raisīja arī iepazīšanās ar Artura Maskata jaundarbu.

Protams, Maskata klavierkoncertā varētu atrast arī vājākus punktus – intonatīvais materiāls dažbrīd izklausījās garāmslīdošs, un tāpat mūzikas izteiksmīgumam te būtu nācis par labu kāds ekspresīvāks akcents un dramatiskāks kāpinājums. Tomēr komponista izvēlētā koncepcija – ar atsauci uz Federiko Garsijas Lorkas dzeju un norādēm uz trim dažādām poētiskas ievirzes dejām klavierkoncerta daļu pieteikumā – realizēta konsekventi, iedzīvinot Maskatam raksturīgo muzikālo tēlu teatralitāti un radošā skatījuma liriski harmoniskos rakursus, un rezultāts daudzējādā ziņā ir apburošs. Emocionāli daudzkrāsainu un psiholoģiski komplicētu kontrastu mijiedarbība caurauda jau klavierkoncerta pirmo daļu, taču skaņdarba attīstība ar tādu pašu vērienu turpinājās arī tālāk, līdz pat negaidītajai un aprautajai izskaņai; impulsīvas enerģijas piesātinātās epizodes un tām pretstatītie liriskie vērojumi līdz ar abu sfēru pastāvīgu savijumu vēstīja par augstu mākslinieciskā vispārinājuma pakāpi; visbeidzot, šādu priekšstatu palīdzēja gūt Maskata profesionālās iemaņas muzikālās dramaturģijas izveidē un instrumentācijā. Savu jauno klavierkoncertu Arturs Maskats bija rakstījis īpaši Reinim Zariņam, un opusa klavieru partija arī atbilda viņa izcilajām spējām (citiem vārdiem sakot, palaikam bija satriecoši virtuoza), taču ne jau tikai solista sniegumu te varēja saukt par rūpīgi izplānotu un spoži realizētu – skaņdarba raksturu un vēstījumu veiksmīgi uztvēra arī orķestris, un solista, orķestra mākslinieku un diriģenta savstarpējā saruna šeit, tāpat kā iepriekšējo triju opusu interpretācijās, iezīmējās ar jūtu un domu trāpīgumu un niansētību.

Žēl vienīgi, ka tik vērtīgs repertuārs kā Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla atklāšanā ar visu latviešu komponista radītu lielas formas jaundarbu parasti tā arī paliek vienas pilsētas robežās. Šķiet, ka no Liepājas koncertu cikla Rīgā skanējis tikai viens – Ērika Ešenvalda "Arktikas nakts vīzijas" klarnetei, orķestrim un elektronikai; Andra Dzenīša klavierkoncertu laimējās dzirdēt pirmatskaņojumā, bet pārējie zināmi tikai pēc cildinošām vai nedaudz atturīgākām atsauksmēm. Lai gan Kristaps Pētersons izteicies, ka viņa Liepājas koncertu čellam un orķestrim Rīgā noteikti varēs dzirdēt viņa simtās jubilejas koncertā, jācer taču, ka tik ilgi tomēr nevajadzēs gaidīt; tāpat arī nekur nav teikts, ka šie opusi noteikti jāspēlē tikai un vienīgi Liepājas Simfoniskajam orķestrim. Agri vai vēlu labākajiem no tiem vajadzētu parādīties arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra repertuārā, un ne mazāk interesanti arī būtu dzirdēt Liepājas mūziķu versijā kādu no "Sinfonietta Rīga" ansamblim rakstītajām kamersimfonijām. Un, ja reiz Liepājas koncertu tapšanā un iestudēšanā ieguldīts tik nopietns darbs, kādēļ gan Maskata klavierkoncertu nevarētu atskaņot arī Vestards Šimkus, bet Dzenīša klavierkoncertu – gluži pretēji – Reinis Zariņš? Jādomā, ka šādas repertuāra pārbīdes Latvijas mūzikas dzīvi tikai bagātinātu.

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!