Attēlā - karakuģis "Aurora" ar kuras lielgabala zalvi sākās valsts apvērsums 1917. gada 25. oktobrī (7. novembrī)
 
Vēsture
07.11.2017

Lielgabala atbalsij izskanot

Komentē
1

Oktobra revolūcijas simtgadei

Zinātniskā vide zināmā mērā daudz neatšķiras no parastu ļautiņu dzīves gājuma; tā griežas ap sava laika "pagrieziena punktiem", izmisīgi cenšoties leģitimēt savu vēlmi pēc socializēšanās ar nepieciešamību atzīmēt kādas personības vai notikuma dzīves/nāves vai kādu citu gadskārtu. Tādos apstākļos Latvijas Universitātē un lielā daļā Eiropas visa gada garumā norisinās vairākas konferences un zinātniskie lasījumi, kas veltīti reformācijas piecsimt gadu jubilejai.

Neskatoties uz to, šogad būtu jāatzīmē vēl kāds notikums, kura apaļa jubileja tuvojas straujiem, taču vienlaikus ļoti klusiem soļiem. Ja reformācija pilnībā izmainīja skatījumu uz baznīcas un ticības vietu sabiedrībā, šis notikums ne mazāk satricinoši ietekmēja tradicionālo skatījumu uz indivīda lomu politikā. Pirms 150 gadiem pirmo reizi tika izdots Kārļa Marksa "Kapitāls", kas simbolizēja 19. gadsimta intelektuālās domas lūzumu, vēlāk pārvēršoties gandrīz gadsimtu garā ideoloģiskā krusta karā par vienu pareizo sociālās kārtības organizācijas formu.

Tas viss sākās 50 gadus vēlāk, 1917. gada 25. oktobra vakarā. "Desmit dienas, kas satricināja pasauli" – tā šo visu nosauca amerikāņu žurnālists Džons Rīds, un šī frāze tika iecirsta akmenī Sergeja Eizenšteina filmā. Tovakar Petrogradas klusumu pārtrauca vientuļš šāviens no ostā stāvošā vieglā kreisera "Aurora" un, lai arī vēstures zinātnei jau sen vairs nav ilūziju par šo vakaru, kad neliels lielinieku pulciņš iegāja Ziemas pilī un pēc sporādiskas apšaudes ar pēdējām Krievijas Pagaidu valdībai uzticīgajām vienībām izbeidza sapni par Krievijas republiku, bija sācies eksperiments, par kuru iespaidīgākas, iespējams, bija tikai tā beigas.

Revolūcijas beigas vienmēr ir savāds notikums – lai arī vismaz šķietami tās ir stihisks notikums, to laikmets var būt ilgāks par vienkārši formālu noslēgumu. Tieši tāpēc frāze, ko Napoleons izteica 18. brimēra apvērsuma laikā – "revolūcija ir beigusies" –, nevis revolucionāro pārvaldes institūciju formalizēšanās liecināja par jauna laikmeta sākšanos. Iespējams, neapzināti, bet Oktobra revolūcijas beigas zināmā mērā iezīmēja grāmata, kuras jubileja gan nav tik apaļa, taču nenoliedzami cienījama: pirms ceturtdaļgadsimta tika izdots Francisa Fukujamas slavenais darbs "The End of History and the Last Man". Ideja par ideoloģiskās cīņas beigu un liberālisma absolūtu uzvaru pār vismaz divus gadsimtus ilgu asiņaino cīņu par optimālo sabiedrības organizācijas modeli likās valdzinoša un gadus divdesmit – pat visai iespējama. Lai arī pēdējo gadu notikumi ir parādījuši šīs idejas kļūdainumu, revolūcija nu ir nonākusi savādā stāvoklī – ne īsti mirusi, ne dzīva, tā kā rēgs klīst mūsdienu sabiedrības atmiņā.

Viena no populārākajām frāzēm, ko ir gadījies izteikt Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, noteikti ir ideja par "Padomju Savienības sagrāvi kā lielāko 20. gadsimta ģeopolitisko katastrofu". Tas liktu loģiski pieņemt, ka Oktobra revolūcija un tai sekojošā Padomju Krievijas un Padomju Savienības izveidošana (tai skaitā varenā cīņa ar Rietumiem, Berlīnes ieņemšana un visi iespējamie sasniegumi) būtu jāuzskata par 20. gadsimta lielāko ģeopolitisko sasniegumu vai vismaz par atzīstamu, pozitīvi vērtējamu notikumu.

Par spīti tam, šī gada 7. novembrī, ja neskaita ierasto komunistu maršu un dažus zinātniskos lasījumus, Krievijas ierindas pilsonis 1917. gada revolūcijas sakarā nemanīs neko vairāk par sabiedrību Latvijā reformācijas laikā – tātad praktiski neko. 7. novembris, kas Krievijā deviņdesmitajos tika nodēvēts par Saskaņas un sapratnes dienu, no svētku kalendāra jau vairāk nekā desmit gadus ir pazudis pavisam. Tā vietā lēnām atgriežas Krievijas impērijas kults, ar kuru cenšas saistīt arī jauno Nacionālās vienotības dienu, atceroties, kā no Maskavas tika padzīti poļi. Tam visam pa vidu 5. novembrī kanālā "Россия-1" tiek plānota pirmizrāde seriālam "Revolūcijas dēmons" ("Демон революции"), kura sižetu veido jautājums par vācu kapitāla ieguldījumu revolūcijas organizēšanā Krievijā, tā saucamās Parvusa afēras laikā nogādājot Krievijā Ļeņinu. Lai arī šāds ietvars atbilst mūsdienās postulētajai idejai par "mūžam ienaidnieku ielenktu Krieviju", jājautā, vai mauzolejā dusošajā sejā pāris mēnešus vēlāk neparādīsies ironisks smīns brīdī, kad gar viņa pēdējo mājvietu atkal soļos karavīru grupa ar "svēto" sarkano karogu no Reihstāga.

Atgriežoties pie Fukujamas, laikam tomēr jāatzīst, ka Oktobra revolūcija vēl īsti nav beigusies, un par to visspilgtāk liecina tieši nevēlēšanās šādu tematu aizskart. Reformācija, neraugoties uz visu asins straumi, ko tā ir nesusi, pateicoties valdošajām sekulārisma un ekumēniskajām idejām, ir kļuvusi par ikdienišķu zinātnisku sarunu tematu, par kuru ikdienas ticīgajam visai maza daļa. Vienlaikus ideja atzīmēt ar kādu neformālu zinātnisku lasījumu Oktobra revolūcijas simtgadi varētu raisīt tikai rūcienu par netaktisku politisko žestu, kas varētu likt nedaudz satrūkties vismaz vecākajai paaudzei.

Krievijā tas noteikti vēl būtu saprotams – galu galā, atgādināt tautai, ka tai ir tiesības sacelties pret netaisnīgu autoritāru varu, kas pārlieku aizraujas ar militāriem konfliktiem un par maz domā par valsts sociālo un ekonomisko veselību, pašreizējā situācijā varētu būt slikta, ja ne pavisam muļķīga ideja. Pašiem autoriem īsti nevajadzīga, savukārt visai pārējai pasaulei saistīta ar Krievijas ietekmi un maigo varu, Oktobra revolūcija vāļājas gluži kā Ļeņina mūmija Sarkanajā laukumā, kuru varētu aizvākt, taču bail, vai tikai, to kustinot, neparādīsies kāda nelaba smaka.

Savādi, bet arī šeit, Latvijā, Oktobra revolūcijas simtgade acīmredzot nav labs iemesls vēsturnieku, politologu vai sociologu organizētam pasākumam. Jādomā, ka reformācija, lai arī nenoliedzami satricināja sabiedrības skatījumu uz dzīves realitāti, liberalizējot un modernizējot Eiropu [1], uz Latviju kā neatkarīgu valsti tomēr nav atstājusi daudz lielāku iespaidu nekā Oktobra revolūcija. Šogad varbūt to izdosies apslēpt un par ideju atzīmēt šo pasākumu vēl joprojām var aizdomīgi painteresēties tikai paranoiski pilsoņi, taču aiznākamgad, Latvijas Augstākās izglītības simtgadē, jubilejas organizatoru skats varētu būt visai nelaimīgs: ne velti Latvijas Universitātes sānu gaitenī apslēptais universitātes "tēvs" Pēteris Stučka rokās tur Sarkano karogu. Protams, Latvijas valsts ir izaugusi, pateicoties ne tikai ārējiem faktoriem, bet arī tās pilsoņu un brīvības cīnītāju vēlmei, taču nevajadzētu aizmirst, kāda loma Latvijas liktenī bija "Auroras" lielgabala šāviena atbalsij. Citādi, ja šo sociāli politisko fonu aizmirst, var sākt likties, ka viss ir radies no zila gaisa un tie Orvela suņi bija mums pavisam sveši.

[1] Par to sīkāk var lasīt nu jau par ikonisku darbu kļuvušajā Maksa Vēbera grāmatā "Kapitālisma ētika un protestantisma gars".



Tēmas

Roberts Rasums

Roberts Rasums ir Latvijas Universitātes politikas zinātnes bakalaurs un vēstures maģistrs, kas specializējies Latvijas Neatkarības kara un civili militārajās attiecībās.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!