Rakstnieces un tulkotājas Ilzes Jansones (1982) otrais romāns "Insomnia" (Dienas Grāmata) šī gada pavasarī sācis ceļu pie lasītājiem. Par grāmatu, par teksta attiecībām ar realitāti ar autori sarunājās Ieva Melgalve.
Ieva Melgalve: Lasot Tavu grāmatu, sapratu, ka tai ir ļoti dziļi slāņi apakšā, par kuriem es recenzijā varēju uzrakstīt labi, ja vienu teikumu. Pastāstīsi vairāk, piemēram, par nodaļu nosaukumiem?
Ilze Jansone: Bet tikai ar norunu, ka tā ir mana personiskā interpretācija, nevis tas, kā mana grāmata “būtu jāuztver”.
Diagnosis ir ievada daļa, kurā Padma pati nojauš, kas viņa ir. Viņa nebija gaidījusi, ka it kā nejaušās attiecības ar Rasu kļūs tik dziļas. Tā pat nav atskārsme, ka viņa ir nevis biseksuāla, bet homoseksuāla; tā ir atskārsme, ka viņa ir iemīlējusies. Skats no iekšpuses un sakrālās telpas skice, tāda kā prelūdija apsēstībai. Lethargia – laimīgās attiecības, kurās cilvēks neattīstās un neuzdod jautājumus, toties uz nebēdu ražo priekšstatus, ilūzijas. Mēģinājums uzbūvēt konstrukciju, kurā ir ērti, kurā valda noteikti kosmiski likumi. Un noticēt tam visam. Tāpēc jau tur ir epizode ar dzeloņcūku, kas skatās uz Rīgas salmiņiem un nezina, ka viņas organisms salmiņus nepārstrādā. Tāpat ir ar cilvēkiem – ir tādi, kam attiecības nāk par labu, un ir tādi, kam nenāk. Padma varētu būt no tiem, kam attiecības nenāk par labu. Delirium Tremens lieto attiecībā uz alkoholiķiem, un Padma, kā jau pareizi norādīja Eipurs, diezgan daudz dzer. Šī apsēstība ar Rasu ir tāda pati kā atkarība alkohola – tur ir nojauta par mīlestības dievišķumu un nespēja to satvert. Šī nepietiekamības un zaudējuma izjūta – tu mēģini to aizliet, bet tev nesanāk, un līdz ar to rodas drudzis, roku trīcēšana, delīrijs. Bet paraneurosis – tā ir neiroze pārākajā pakāpē, jau uz halucināciju robežas. Tieši šajā daļā ir sieviete uz sliedēm, dēmoni viņas istabā. Šeit realitāte absolūti saplūst ar ilūziju un Padma vairs nespēj atšķirt labu no ļauna, nedzird neko ārpus sava privātā ārprāta... Un vienlaikus jautā par būtisko.
Padma ir „lotoss”, ar visu tā simbolisko nozīmi. Man tas ir visas sievišķības apkopojums, dzīvība, atdzimšana, kreativitāte un, protams, arī destrukcija. Bet Rasa – rasa ir tā, kas zālē, uz koku lapām. No rīta viņa parādās, un pēc tam viņas vairs nav...Cik noturīga var būt apsēstība, pieķeršanās šādam objektam? Sākotnējais nolūks man bija uzrakstīt par cilvēcisko un sakrālo mīlestību uz viena skaņu celiņa. Kad grāmata bija tipogrāfijā, man šķita, ka pārstrādājot manuskriptu, esmu pārāk maz atstājusi to, ka Padmas mīlestība uz Rasu ir sakrāla. Baidos, ka lielākā daļa cilvēku manu grāmatu lasīs tikai vienkāršākajā līmenī.
Kas tad ir tas cilvēks, kas to lasa un tver? Kā tu viņu iztēlojies?
Zini, es būtībā neesmu snobs, bet, kad es rakstu, es nedomāju par auditoriju. Rakstīšana kā egoisma izpausme. Kādā intervijā mani nocitēja nepareizi, un tagad es precizēšu – nekādā gadījumā nevar teikt, ka mana auditorija ir „meitenes no sešpadsmit līdz divdesmit”. Es pati sev esmu auditorija, pati atbildu uz saviem jautājumiem un izdomāju jaunus. Mani lasa cilvēki, kas spēj rakstīto uztvert – intelektuāli vai emocionāli.
Tavā grāmatā ļoti maz parādās konflikts starp homoseksualitāti un kristietību.
Vai tad pēc būtības ir konflikts starp homoseksuālu mīlestību un kristietību? Dievs nav konstanta vienība. Ja viņš būtu konstants, tas izslēgtu viņa pilnīgumu. Viņš ir nemainīgs un vienlaikus nemitīgi mainīgs, līdz ar to katram laikmetam ir savas ētiskās prasības. Tālaika sabiedrības izpratnē homoseksualitāte bija pavisam kas cits, nekā tā ir šodien. Reālajā dzīvē šis konflikts ir izdomāts, tas ir radīts politisku iemeslu pēc. Tā pareizā kristietība, tie, kas taisa Ģimenes dienas un sēž Saeimā... Jā, tādi cilvēki vienmēr būs. Tur var būt viņu dziļākā pārliecība... bet var būt arī aizspriedumi, izdevīgums un tīrs populisms. Bet tam nav nozīmes, jo patiesībā taču kontaktējas cilvēki ar cilvēkiem. Protams, reizēm gadās visādi kuriozi, taču tā ir lieliska cilvēka domāšanas ilustrācija.... Universitātē bija meitenes, kas, uzzinājušas, ka esmu lesbiete, bija izfunktierējušas, ka es viņas gribēšu ievilkt gultā tāpēc vien, ka viņas ir sievietes. Nu, meitenīt, tu varbūt vispār man nemaz nepatīc un tāda doma man pat prātā nav ienākusi! Tās bailes, izvairīšanās no cilvēciska kontakta - tas ir paradoksāli. Smieklīgi un skumji vienlaikus.
Pastāsti, ko tu lasi, kas ietekmēja šo grāmatu?
Tobrīd „topā” bija Batajs, Levinas un Deridā. Ar Bataju saistīts mans disertācijas temats – viņš ir franču pornogrāfijas rakstnieks un vienlaikus attīsta Nīčes konceptu par “Dieva nāvi”. Tā kā Batajs pirmām kārtām bija literāts, nevis filozofs, tad viņš šo ideju attīsta literāri, piemēram, īsajā romānā “Acs stāsts” – no sirds iesaku izlasīt, gabals ir relatīvi sens, bet latviski līdz šim nav tulkots. Viens no Bataja risinājumiem Dieva nāves jautājumam ir visai interesants – viņš pievēršas Dievam kā upurim. Cilvēka kā Dieva slepkavas sirdsapziņai. Trauslajai robežai starp baudu un sāpēm un nāves ekstātiskajai dabai. Batajs ir mana absolūtā kaislība kā literāts, jo viņš ir pratis teoloģiju un literatūru sapludināt tā, kā es to varētu tikai cerēt kādreiz dzīvē izdarīt.
Nu, un Deridā. Žaks Deridā, viņa uzskati par tekstu, valodu. Brīdis, kurā lasītājs uztver tekstu, viņu abu savstarpēja mijiedarbība. Šis trauslais mirklis, atliktā nozīme, kura nekad nav pilnīga un galīga. Netiešā veidā Deridā teksti mani iedvesmoja maģistra darbam. Domājot par viņa esejām par runu un rakstīšanu, aptvēru, ka var taču būt tā, ka Nīčes pasludinājums par Dieva nāvi attiecas uz to Dievu, kas „dzīvo tekstā” – faktiski tas, kuru nogalina, ir tikai teksta, valodas Dievs, nevis sakrālais, bet lingvistiskā konstrukcija.
No šejienes arī ilūzijas, kas ir viena no tēmām tavā grāmatā?
Ilūzijas, tā ir šķietamība. Kaut kas, ko tu iestāsti sevi par īstu Vai tad tu neesi apšaubījusi sevi, domājusi, ka dievišķais vai dvēsele ir tikai intelektuāla... vai iztēles konstrukcija? Vai, laikam ejot, tu paliec tā pati vai arī saglabā maldīgu priekšstatu, ilūziju par sevi? Vai, piemēram, glāsts ir īsts tikai glāsta brīdī vai jau pēc tam, kad tas ir beidzies? Varbūt tas kļūst īsts tieši pēc tam, kad ir aprāvies, pārtraukts, kļuvis no „sevis” par „citu”? Levinas ir lietuviešu ebrejs, kas franciski rakstīja par esamību, par es un cits – tāds tipisks postmodernisma filozofs. Tieši viņa teksti man lika domāt par ilgstamību, eksistenci un esamību. Par to savstarpējo saistību un saikni ar dievišķo un cilvēcisko. Protams, grāmatā ir mana interpretācija par īstenības tēmu – kas ir īsts, kā tu vari zināt, ka tas, ko tu uzskati par īstu, ir īsts. Arī romānā Rasa ir cita, arī romānā parādās šī sakrālās un profānās telpas diferenciācija. Vispārīgi runājot: ilūzijas ir viss, ko tu iestāsti sev par realitāti... bet īstenību tu nevari sasniegt, kamēr esi šajā plaknē. Īstenību, kas nevis pastāv, bet tikai varbūt pastāv.
Man šāds domas posms sākās ar veco labo Platona alu. Vienubrīd es biju šajās idejās tik dziļi iebraukusi, tik sapinusies, ka likās – ikviena domāšana ir citas domāšanas ēna, interpretācija. Jebkāda struktūra ir citas struktūras pārstrukturēšana. Tāpēc tas, ko mēs darām, ko Deridā dara – tā ir teksta dekonstrukcija, lai nonāktu līdz kodolam, ja tāds kodols vispār pastāv. Protams, es nesaku, ka tieši tā Deridā “būtu jāsaprot”, bet ar šo domu viņš izsita caurumu manā psihē.
Turklāt arī dzīvē mēs konstruējam... Piemēram, radot bērnu, tu konstruē cilvēku. Tu vari izvēlēties atkāpties un skatīties, un tu vari viņu konstruēt.
Ciktāl – un vai vispār – tu kontrolē to realitāti, ko tu radi?
Es nezinu. Ir veselas pasāžas šajā tekstā, kuras ir vispirms uzrakstītas un pēc tam notikušas. Es tā arī neesmu salikusi kopā, ciktāl tas ir zemapziņas triks... Un, ja tas ir zemapziņas triks, ciktāl tava zemapziņa var ietekmēt pasauli tev apkārt? Jo it kā taču tava zemapziņa neietekmē to, ko es tagad runāju, tāpat kā mana zemapziņa neietekmē to, ko runā tu... Kāpēc teksts, sižets, pasāžas, ko tu radi, ko tu uzkonstruē – kāda suņa pēc tu to vēlāk izdzīvo? Tas ir mana lielā mīkla, lielais jautājums par realitāti. Varbūt tas vienkārši ir pierādījums, ka tam tur, augšā, ir sava humora izjūta.
Cilvēki domās, ka es esmu uzrakstījusi romānu par to, kā tas notika. Īstenībā es uzrakstīju to, kas tikai notiks. Protams, es netrāpīju visur, ne visos sīkumos – grāmatā nav mana dzīve, tā ir Padmas dzīve. Taču emocijas un pasaules izjūta ir līdzīgas. Bet, ja manā dzīvē piepeši gadījušies tādi paši vai līdzvērtīgi pagrieziena punkti kā jau iepriekš rakstīts romānā...tas man liek uzdot jautājumu, ciktāl vispār es drīkstu spēlēties ar tekstu.
Tu esi mēģinājusi nerakstīt?
Esmu. Un tas ir labi... kādu brītiņu. Man ilgākā pauze bija gads, pēc tam, kad “Aicinājumā” man pajautāja, kāpēc es vispār rakstu. Tik vienkārši. Pēc tam es kādu gadu nerakstīju, bet tad sāku rakstīt kādā citā līmenī. Tas gads...tas bija ļoti grūts. Šobrīd ir tā, ka man ir divi fantastiski cilvēki, kurus esmu iesaukusi par balstiem – paldies viņiem! –, kas filtrē to, ko es daru. Viņi ir vieni no retajiem, kas reizēm drīkst manus darbus lasīt manuskripta veidā. Viņi pasaka savu viedokli, kas var nebūt garš un izplūdis. Galvenais – viņi pateiks, ka šeit, lūk, nekā nav. Bet šeit – ir. Es viņiem uzticos. Viņi man liek domāt un neļauj apstāties.
0