Ķīnas vadības lēmums 29. oktobrī mīkstināt t.s. viena bērna demogrāfisko politiku, lai gan pašsaprotami vērtēts kā "solis pareizā virzienā", liecina, ka milzīgā teritorijā vara joprojām manipulē (vismaz mēģina to darīt) ne tikai ar pilsoņu prātiem, bet arī ķermeņiem.
1979. gadā ieviestās politikas vērtējumu – ja vērtētājs ir ārpus Ķīnas – viegli reducēt uz šīs teritorijas iedzīvotāju lielā skaita apspēlēšanu. Piemēram, "viņu tāpat ir ārprātīgi daudz" (respektīvi, ierobežojumi nekādu skādi nav nodarījuši) vai "tātad viņu būs vēl vairāk!" (t.i., Ķīna spērusi vēl vienu soli, lai kļūtu par pretsvaru amerikāņiem vai pat pēdējos noliktu pie vietas).
Tomēr, ja ņem vērā viena bērna politikas nianses, paveras lauks arī saturiski niansētākām pārdomām.
Pirmo pārdomu grupu vieno – lai gan te, uzreiz jāatzīst, ir zināma deva neizbēgama cinisma, kas piemīt vērotājam no malas, – aicinājums "iedomājieties, kā tas notika praktiski...".
Piemēram, kad politika tika ieviesta, komunisti nolēma, ka četrās pilsētās laulātajiem draugiem būs ļauts audzināt divus bērnus. Eksperiments eksperimentā. Viela veselam "romānam" – ko nozīmēja dzīvot šādā pilsētā, vai bija gadījumi, kad ļaudis īpašā režīma dēļ centās uzsākt dzīvi šajās četrās pilsētās, utt.
1984. gadā tika nolemts, ka arī šo četru pilsētu "laboratorijā" nepieciešams ieviest lielāku kārtību – pat ja saglabājas bērnu skaita "griesti" (lai arī augstāki nekā citur valstī), nav pareizi, ka pilsētnieki tos divus bērnus ieņem un dzemdē, kā viņiem ienāk prātā. Tātad tika noteikts, ka divi bērni "pienākas" tad, ja sieviete nav steigusies ar precēšanos, ir nogaidījusi līdz 23 gadu vecumam, tad laidusi pasaulē pirmo pilsoni. Šo nosacījumu izpildes gadījumā ģimene var sagaidīt, kad kundze sasniegs 28 gadu vecumu, un tad ķerties pie otrā un pēdējā bērna radīšanas. Pavisam cita lieta – ordnungs! –, nevis kaut kādas haotiskas variācijas.
Skaidrojot viena bērna politikas mīkstināšanu, galvenokārt tiek minēts, ka šīs politikas rezultātā vairāku desmitgažu laikā iedzīvotāju vecuma struktūra tā mainījusies, ka nu jau tuvā nākotnē draud risks, ka nebūs, kas uztur seniorus. Šis iemesls politikas maiņai, iespējams, bijis galvenais, tomēr ne mazāk krāšņs ir stāsts par to, ko viena bērna politika nodarījusi dzimumu struktūrai.
Proti, dažādu motivāciju, par kurām antropologi un vēsturnieki var ilgi runāt, rezultātā virknē pasaules valstu (piemēram, arī Indijā) vēlamāks atvases dzimums ir puika. Tas spēkā vismaz līdz pēdējam laikam bijis arī Ķīnā: attiecīgi, ja dzimtā valsts jums atļauj tikai vienu bērnu, tad skaidrs, ka jūs mēģināsiet nodrošināt, ka tas ir zēns.
Šo manipulāciju rezultātā (te labāk nemaz nesākt izvērst tēmu par abortiem, ja kļūst skaidrs, ka bērns būs meitene, – pārāk šausmīgi) dzimumu attiecība Ķīnā ir 116 kungi uz 100 dāmām, lai gan dabiskā proporcija ir apmēram 105 uz 100. Un, šādā garā turpinot, gudri ļaudis aprēķināja, ka 2030. gadā uz 100 dāmām pretendētu jau 160 kungi.
Te viegli iebraukt vulgārā ķiķināšanā, tomēr patiesībā tas ir ļoti nopietni. "Iedomājieties, ko tas nozīmē praktiski..."
Labākajās antiutopiju tradīcijās arī viena bērna politikas regulējumā dažiem bija iespējas regulējumu apiet. Respektīvi, sākotnēji regulējuma pārkāpšana tika sodīta brutāli – piespiedu aborti utt. Laika gaitā sankcijas tika ietērptas naudas sodu formā, kas ik gadu budžetu papildina ar summu, kura, dolāros pārvērsta, mazliet pārsniedz 3 miljardus ASV dolāru. Naudas soda lielums bijis pietiekami efektīvs, lai sabiedrības vairākums to nevarētu atļauties, tomēr tas nemaina principu – bagāts indivīds var atļauties ne tikai labāk ēst, ģērbties utt., bet viņam ir arī lielāka autonomija pār savu ķermeni, ja runa ir par pretapaugļošanās līdzekļu lietošanu (atvainojos par tiešumu).
"O, tev būs brālītis! – Jā, mans tētis ir miljonārs un var samaksāt sodu." Šarmanti.
Arī līdzšinējā regulējama ietvaros etniskajām minoritātēm bija atvieglojumi, it sevišķi, ja to pārstāvji dzīvoja lauku reģionos. Ne tikai divi, bet pat trīs un vairāk bērni ģimenē. Ar nosacījumu, ka jūs piederat "pareizajai" minoritātei.
Piemēram, uiguru gadījumā Pekina – faktiski vienlaicīgi ar kopējā regulējuma mīkstināšanu – cenšas skrūves, tieši pretēji, savilkt ciešāk. Jo, raugi, uiguri ir nemierīga etniskā minoritāte, kuras pārstāvji savas pretenzijas pret centrālo varu demonstrē ar vardarbīgiem līdzekļiem. Līdz ar to pieļaujamā bērnu skaita samazināšana uiguru kopienā tiek īstenota pilnīgi oficiāli kā cīņa pret ekstrēmismu. Nedzimis bērns kā potenciāls terorists. Spēcīgi.
Otrā pārdomu grupa saistīta ar varas ilūzijām – par sevi un pavalstniekiem. Šķiet, tas, ka kopš 1979. gada varai izdevies ierobežojošo demogrāfisko politiku veiksmīgi īstenot, pārliecinājis varu, ka tā spēj modelēt indivīdu uzvedību arī citas politikas gadījumā. Respektīvi, ja tiek atļauts otrais bērns, nu tik pavalstnieki ķersies pie atļautā izmantošanas.
Cik var noprast, tas nenotiek. 2013. gadā vara jau mīkstināja politiku, nosakot, ka otrais bērns ir atļauts, ja abi vecāki savukārt ir vienīgie bērni savās ģimenēs. Iespēju izmantoja tikai 12% no tiem, kuriem uz to bija tiesības.
Rodas iespaids, ka vara nepārtraukti patur prātā savu varenību un līdzšinējos panākumus un šajā pašapmierinātajā refleksijā nepamana tādu "sīkumu", ka pavalstnieki nav nemainīga masa. Ka, lai cik pašsaprotami pavalstnieki uztver daudzos ierobežojošos regulējumus, vienlaicīgi mainās prioritātes, izpratne par vērtībām utt.
Piemēram, man nav specifisku zināšanu par to, kā Ķīnā vispār un vietējo komunistu ideoloģiskajos modeļos uztver sievieti, tomēr liekas, ka vara nav pamanījusi, ka sievietes Ķīnā vairāk lemj par savu dzīvi. Ja 1950. gadā vidējais vecums, kad ķīnietes iebrauca laulības ostā, bija 20 gadi, tad šobrīd – jo īpaši turīgajos Ķīnas reģionos – tas tuvojas 30 gadu slieksnim, kas objektīvi maina pašu sieviešu plānus un iespējas bērnu laišanā pasaulē.
Varai acīmredzot liekas, ka, ja pavalstnieki joprojām neapstrīd komunistiskās partijas noteicošo lomu, ja viņi gluži labprāt "pavelkas" uz varas iniciētām šovinisma un impēriskuma lēkmēm, tad pavalstnieki nosargājuši arī savas sirsniņas šķīstas no "rietumnieciskās" patērētāju sabiedrības ieradumiem. Izrādās, nav nosargājuši, vara kaut ko būtisku nav sapratusi.
Tomēr tas nemaina būtību – vara joprojām mēģina, tātad uzskata par vēlamu, manipulēt ar indivīdu ķermeņiem. Tikai šoreiz, ja tā var teikt, pretējā virzienā – ja agrāk liedza, tad tagad vēlas panākt agrāk liegto.
P. S.
Ja kādam liekas, ka šāda attieksme pret indivīda ķermeni ir raksturīga tieši Ķīnai vai "aziātu autokrātijām vispār", tad tā gluži nav. Sākotnēji neticēju, ka Krievijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas institūtā strādājoši cilvēki var pilnīgi nopietni nodarboties ar eigēnikas ideju pieslīpēšanu, kā saka, šodienas situācijai, tomēr liekas, ka nodarbojas gan (piemēram, šeit).
5