Neesmu tēzes "valsts – leģitimizēta vardarbība" fans, tomēr nevar nepamanīt, ka veidā, kādā valsts veido jaunus ierobežojumus un aizliegumus, trūkst vismaz konsekvences. Tas gan vērojams ne tikai Latvijā.
Viena no indivīdu dzīves sfērām, kurā valsts uzskata par iespējamu iejaukties arvien vairāk, ir tā, kas tieši vai pastarpināti saistīta ar pilsoņa veselību. Rodas arvien plašāki un stingrāki regulējumi atkarību izraisošiem paradumiem, jaunās paaudzes uzturam utt.
Nojaušams, ka "skrūves tiek pievilktas" kopējo interešu vārdā – indivīda veselības problēmas skar ne tikai viņu pašu, bet arī pārējos, to skaitā publisko tēriņu izpratnē. Tiktāl skaidrs.
Savukārt rodas jautājums, kāpēc tiek uzskatīts, ka nepieciešami ir tieši ierobežojumi, nevis pastāvīga, efektīva izskaidrošana? Acīmredzot tiek pieņemts, ka liela daļa indivīdu nav pietiekami apzinīgi, nespēj domāt tālāk par šodienas komfortu un saskatīt sakarības.
Var jau būt, ka tā arī ir, tomēr tad nav skaidrs, kāpēc aprobežoties tikai ar jautājumiem, kuri skar veselību? Ja pilsonis ir vieglprātīgs savos ikdienas paradumos, varbūt viņš ir tikpat bīstami bezrūpīgs kā vēlētājs? Un indivīda vēlētāja nesaprātīgumam (?) var būt tikpat nelāga ietekme uz līdzcilvēku interesēm, cik viņa nolaidīgajai attieksmei pret paša veselību.
Būtu interesanti saprast, kā, ar kādiem argumentiem veidojušies nerakstītie spēles noteikumi, kas būtībā saka: pat ja indivīda rīcība nes salīdzināmus riskus dažādās jomās, vienā jomā valsts cenšas šos riskus mazināt, savukārt citā – piekāpjas. Tāpēc, ka ierobežot vēlēšanu tiesības ir kaut kā "nepareizāk", "nedemokrātiskāk" par ierobežojumiem tiesībām izrīkoties ar savu ķermeni?
Valsts arvien vairāk pievērš savu "ērgļa aci" tam, ko indivīds saka publiskajā telpā – par valsti, par tās vēstures interpretāciju. Šajā kategorijā daļēji ietilpst arī jauni regulējumi tam, ko cilvēks dara ar savu seju, jo acīmredzot tiek uzskatīts, ka tās aizklāšana ir žests, kas ir pretrunā valsts priekšstatam par lietu kārtību.
Arī šai tendencei varētu rast racionālu izskaidrojumu (t.sk. grozījumiem Latvijas Krimināllikumā), ja vien tiktu ievērota konsekvence. No vienas puses, pilsonim jārēķinās ar soda sankcijām, ja viņš palaiž muti par valsts iekārtu, no otras puses, viņš var brīvi paust vislielākās pseidozinātniskās blēņas un aplaimot līdzcilvēkus ar sazvērestības teorijām un emocionālu vardarbību internetā. Lai gan nav skaidrs, ar ko, piemēram, aicinājumi neiet pie ārsta un neļaut bērniem potēties ir sabiedrības interesēm mazāk bīstami par aicinājumu pievienot Latviju Krievijai.
Rodas sajūta, ka valsti pirmkārt interesē, lai netiktu apšaubīta tās rīcība un leģitimitāte, savukārt, ja "smadzeņu skalošana" nozīmē "tikai" pilsoņu prātu piesārņošanu ar blēņām, to skaitā – bīstamām, tad pēkšņi parādās arguments par "uzskatu brīvību".
Ir izveidojies ļoti interesants jēdzienu lietojums. Valsts, piemēram, vēršas pret "naida kurināšanu", saprotot, ka tāda var notikt attiecībā uz kādu iedzīvotāju grupu (etnisku, reliģisku utt.) un tas nav pieļaujams. Nav jau arī. Tomēr kas tiek saprasts ar "kurināšanu"? Ja es paziņoju, ka, teiksim, ar visiem gejiem vajag kaut ko sliktu izdarīt, tā ir sodāma darbība. Savukārt, ja es gadiem ilgi lielai auditorijai stāstu, ka "homoseksuālisms ir slimība", tad tas esot mans viedoklis. Stulbs, bet nesodāms. Lai gan gribētu dzirdēt argumentus, ar ko homoseksuālisma "slimīguma" popularizēšana citu cilvēku prātos ir gejiem mazāk bīstama par piedraudēšanu ar fizisku vardarbību.
Piekrītot pretargumentam, ka "tad jau pārāk daudz kas jāaizliedz", es jau arī neko, ja tā var teikt, nepārmetu valstij. Vien izsaku pieņēmumu, ka valsts mēģinājumi kaut ko ierobežot neizbēgami ir selektīvi. Un, ja tā, pret šiem mēģinājumiem jāizturas ļoti apdomīgi.
Var arī iebilst, ka svarīgāk par tendenci pieņemt kādus jaunus regulējumus ir tas, vai tie vispār darbojas. Ir cilvēki, kuri par to efektivitāti ir skeptiski – "tāpat katram blakus policistu nenoliksi". Jā, bet tas nav arī nepieciešams. Valsts var īstenot savu varu ne tikai caur neizbēgamo sodu par ierobežojuma pārkāpšanu, bet arī caur soda iespējamību kā tādu. Pat ja indivīdam liekas mazticami, ka pret viņu būs reālas sankcijas, pati to iespējamība ir gana efektīvs atturošs instruments. Pat vēl vairāk – ja indivīdam ir nojausma, ka valstij ir slieksme vairot ierobežojumus, tad, pat nezinot, vai konkrētajā jautājumā tāds ir, viņš būs piesardzīgs.
Citiem vārdiem sakot, es nenovērtētu regulējumu efektivitāti par zemu. Tas, ka indivīdam regulējumi var likties nesaprātīgi (to ir pārāk daudz, lai kāds visus paturētu prātā, tie ir pretrunīgi utt.) neatceļ iespēju, ka tieši šis indivīds būs tas "laimīgais", viens no tūkstoša, pret kuru tie vērsīsies.
Noslēgumā jānorāda, ka teksts rada iespaidu par nošķīrumu "valsts" un "indivīds" autora prātā. Skaidrs, ka šis nošķīrums ir visnotaļ nosacīts. Nav jau tādu "profesionālu" regulējuma fanātiķu – vienalga, desmit, simt vai tūkstoš –, kuri lokalizējami parlamentā, ministrijās vai specdienestos un kuri tin savus aizliegumu tīklus ap nevainīgajiem "ierindas" pilsoņiem. Acīmredzot tekstā pieminētās pretrunas (un daudzas citas) mums visiem neliekas sevišķi satraucošas, mēs tās pieņemam kā objektīvas. Līdz ar to nav tāda "Lielā brāļa" kā nodalāmas struktūras, ir labskanības mērķa vārdā no sabiedrības "izcelts" priekšstatu un prakšu kopums.
Tādēļ es pieļauju, ka nosacītās, simboliskās "valsts" kāre uz regulējumu vairošanu nav pretrunā mūsu vēlmei vismaz kaut kā – pat ja tas notiek ar aizliegumu starpniecību – strukturēt apkārtējo un vienkāršot sarežģītību.
10