Ilustrāciju autore - Anete Bajāre-Babčuka
 
Ar bērniem
19.01.2018

Lielā grāmata par Madaru

Komentē
0

Nēderlandiešu rakstnieks Hīss Kaujers (Guus Kuijer, 1942), kurš 2012. gadā kļuva par Astridas Lindgrēnes memoriālās balvas laureātu, ir sarakstījis piecas grāmatas par meiteni ar puķes vārdu – Ineses Paklones latviskojumā mēs iepazīstam viņu kā Madaru.

Latviešu izdevumā, ko izdevis apgāds "Liels un mazs", ir apvienoti visi pieci turpinājumi - un tas vienlīdz labi der gan lasītājiem, kam patīk biezas grāmatas, gan tiem, kas no tādām baidās: biezais sējums sastāv no īsām, viegli izlasāmām nodaļām, un Hīsa Kaujera bērniem domātie psiholoģiskie stāsti, pateicoties lieliski dozētam humoram, nekad nekļūst nomācoši.

Madarai iet visādi, bet viņa aug un negarlaikojas. Viņas draugam Robim, kas pirmais atradis pavisam tukšu māju, kurā neviens nedzīvo un kur var lieliski spēlēties, iet vēl trakāk - viņam mājās ir trīs sīkie, resna mamma, tētis, kam nav darba un ļoti maz vietas.

 

Kaku autiņš

Tas ir dīvaini. Robis ir prom. Tāpēc Madara staigā apkārt. Viņa ir kādas pāris ielas pārgājusi, kad ierauga Robi. Tas ir traki. Viņš iet uz nepareizo pusi. Uz kurieni viņš dodas? Uz mājām, kur dzīvo viņa tētis un mamma?

Madara ir ziņkārīga tāpēc, ka Robis nekad negrib stāstīt, kur viņš dzīvo. Un viņas mamma tikai saka, ka tas ir tālu prom. Viņa seko Robim. Tas ir satraucoši. Ikreiz, kad Robis apstājas, viņa noslēpjas aiz kādas mašīnas. Vai ielec vārtrūmē. Viņi nonāk ļaužu pilnā ielā. Un piepeši Robis pazūd starp cilvēkiem. Kur šis ir palicis? Madara neiedrošinās vienkārši tāpat drāzties uz priekšu. Tad varbūt viņš viņu pamanīs.

Garām iet liels vīrietis. Viņš steidzas. Viņš soļo platiem soļiem. Madara aizslēpjas aiz viņa platās muguras. Tā abi paiet garām daudziem ļaudīm. Pa starpām Madara centīgi vēro, kur paliek Robis. Un tad nu tā. Tur viņš stāv. Tuvu. Gaļas veikala priekšā. Madara strauji patveras aiz dārzeņu kastēm. Tās izliktas pie dārzeņu veikala blakus gaļas veikalam.

Robis dodas gaļas veikalā iekšā. Kas viņam tur meklējams? Madara iznāk ārā. Viņa aiziet līdz gaļas veikalam. Viņa ielūr iekšā pa skatloga stiklu. Pie letes stāv daudz cilvēku. Tomēr starp tiem nav Robja. Kā tas iespējams? Viņš taču nevar tā vienkārši izkūpēt gaisā! Viņa gaida, taču nekas nenotiek.

Tāpēc Madara ieiet veikalā. Viņa laiciņu pastāv pie letes. Tas nelīdz. Tad viņa aiziet letei otrā pusē. Tur pārdošanai karājas visādi nejauki zvēri. Tiem vairs nav ādas.

– Kur ir Robis? – Madara jautā vīram baltā uzsvārcī. Taču viņš to nedzird. Viņš ir pārāk aizņemts ar pircējiem.

Madarai priekšā ir kādas durvis. Varbūt aiz tām nozudis Robis. Viņa atgrūž durvis vaļā, ieslīd pa tām iekšā un atrodas šaurā gaitenī. Akmens plātņu grīda ir slidena no taukiem. Gaiteņa galā atkal ir durvis. Viņa tās atver un redz pieliekamo ar akmens grīdu. Nē, tur viņa nav.

Tad jau jākāpj augšā pa kāpnēm. Madara nonāk citā gaitenī. Tajā ir vairākas durvis. Un tās visas stāv vaļā. No istabām skan trokšņi. Ir ieslēgts radio, klaigā bērni.

Madara uzmanīgi ielūr vienā istabā. Tur sēž resna kundze ar mazulīti klēpī. Viņai līdzās stāv bērnu krēsliņš, kurā sēž maza meitenīte. Tās priekšā nolikts šķīvis ar ēdienu. Meitenīte bliež ar plaukstu pa to. Spināti sakaras viņai ausīs. 

– Ei, izbeidz šito, – uzbrēc resnā kundze. Taču bez tam viņa arī priecīgi smejas. Mazulis viņai klēpī iepīkstas. 

– Kas tad tev? – viņa mamma viņam noprasa. Viņa šūpo ceļgalus. Mazulis nozvalstās un sāk smieties. Viņš izspurdz piena vilni uz savas lacītes. Te resnā kundze pamana Madaru. 

– Sveika, meit, – viņa iesaucas, – nāc tik iekšā!

Madara ieslīd iekšā.

– Ko tu meklē? – resnā kundze vaicā.

– Robi, – nočukst Madara.

– Ei, Robi, nogriez radio klusāk, es te meiteni nevaru saprast, – sauc resnā kundze.

Pēkšņi Madara viņu ierauga. Robis sēdējis aiz galda, uz grīdas. Taču nu viņš ir piecēlies kājās, lai izslēgtu radio. No galda apakšas izlien vēl viens puika. Mazliet mazāks par Robi.

– Ā, Robi! – noauro Madara. – Es nekur tevi nevarēju atrast!

Robis satrūcies pagriežas. Viņš skatās uz Madaru. Viņš nesaka ne vārda.

– Vai tu gribi ēst? – jautā Robja mamma.

– Nē gan, – atteic Madara. Robis vēl arvien stāv pie radio. Viņš skatās grīdā. Viņa brālītis ziņkārīgi aplūko Madaru.

– Iesim spēlēties? – Madara vaicā.

Robis parausta plecus. Viņš turpina klusēt.
– Kā tevi sauc? – Robja mamma taujā. Viņa ir piecēlusies, turēdama mazuli uz rokas. Ak tu viens, tā kundze gan ir resna. Viņā ietilptu divas Madaras pašas mammas.

– Madara, – atbild Madara.

– Madara? – iesaucas Robja mamma. 

– Vai tu esi tā Madara...

– Jā, – skaļi nosauc Robis. – Tā ir tā.

– Ā, – novelk viņa mamma. Viņa noskata Madaru par jaunu. 

– Tā, – viņa tad saka. – Tā, tā. Nāksi līdzi nolikt Āri gulēt? – Viņa ar galvu pamāj uz mazuli.

– Jā, labi, – Madara ir ar mieru. To gan viņa grib!

Viņas dodas uz citu istabu. Tur stāv divguļamā gulta. Taču tur stāv vēl trīs gultas. Madara pārsteigta apstājas. Tik daudz gultu vienā istabā! To viņa vēl nekad nav redzējusi. Āris vispirms dabū tīrus autiņus. Madara vēro pārtīšanu. Viņa pretīgumā savelk seju, kad parādās kaku autiņš. Tas taču smird! Un tā nav nekāda nieka smaciņa.

Tomēr, kad Āris ir nomazgāts, viņai atkal viņš patīk. Pāri pār tīro autiņu viņš dabū arī plastmasas biksītes. Viņa jaciņa tiek piepogāta pie biksītēm, un nu Āris ir gatavs gulēšanai.

 

Plakš!

Nākamajā rītā Madara uzreiz dodas uz Robja vecāku māju. Viņa grib bērniņu redzēt vēl vienu reizi. Viņai ir palaimējies, jo tieši tobrīd, kad viņa ienāk, Āris dabū pudelīti. Robi viņa neredz. – Ā, Madara, tu nāc tieši laikā, – saka Robja mamma.

Viņa pieceļas. Madara skatās uz viņas rokām. Robja mammai nemaz nav plaukstu locītavu. Tas ir traki. Kur tad lai viņa liek pulksteni?

– Gribi viņam iedot pudelīti?

Madara pamāj. Viņa iet un strauji apsēstas. Āris tiek nolikts viņai klēpī. Viņa iebāž pudelītes knupi Ārim mutē.

– Tā, nu es varu drusku paskalot autiņus, – Robja mamma novelk.

Viņa iziet no istabas. Tas nu gan ir kaut kas. Madarai vienai pašai ir jārūpējas par Āri. Viņa tur bērneli labi cieši. Vilma sēž zem galda un rotaļājas ar karotēm. Taču nu viņa izlien. Un nostājas Madarai blakus. Viņa grib paņemt pudelīti.

– Nē, – Madara norūc. – Nedrīkst. Taču Vilma satver pudelīti un stingri velk to uz savu pusi. Plakš! Tur no Āra mutes izlec knupis.

– Izbeidz! – Madara dusmīgi uzsauc.

Vilma neizbeidz. 

– Dabū! – viņa iebļaujas Ārim pie auss. Mazais satrūkstas. Viņš taisās uz raudāšanu. Vilma ar abām rokām rausta pudelīti.

– Laid nu vaļā, – Madara lūdzas.

Piepeši istabā parādās Robis. Viņš nicīgi noskatās uz čīkstošo mazuli. Tad uz Madaru un Vilmu.

– Vilma, – viņš ierunājas, – cik tev ir karošu?

Vilma atlaiž pudelīti. Madara veicīgi to iebāž atpakaļ Ārim mutītē. Vilma lumpačo pie Robja. 

– Nezinu, – viņa atbild. – Piecas?

– Paskatīsimies, – Robis noteic.

Vilma parāpo zem galda. Viņa salasa karotes. Tās ir trīs. Viņa tās saskaita. Viena, divas, trīs. Un atkal no jauna. Uf! Tas ir labi beidzies. Madara smagi nopūšas. Ar tiem mazajiem bērniem, ziniet, ir grūti.

Ienāk Robja mamma.

 – Vai tu gribi drīz iet ar Āri pastaigāt? Tad es sagatavošu ratus.

– Jā, – Madara piekrīt. – Jauki. Tu arī nāksi līdzi, Robi?

– Paklau, nē, – viņš atburkšķ. – Man šis tas jādara. – Viņš pamet ātru skatienu uz savu mammu.

– Jā gan Robi, tev jāiet līdzi, tu te zini ceļu, – mamma novelk. Viņa neskatās uz Robi. Tas arī ir labi, jo, ak tu viens, cik viņa šķiet sirdīga!

– Staigāt, – viņš murmina, kad mamma ir izgājusi no istabas. – Vilma, nāc atkal izrauj pudelīti!

– Nē! – Madara pārbijusies šņāc.

Par laimi, Vilma to nav dzirdējusi. Āris var savu pudelīti mierīgi izēst tukšu.

 

Tirgū

– Paklau, turies pie Madaras, – Robja mamma saka, kad viņi izgājuši laukā.

Robis drūmi pamāj. Viņa mamma ielūkojas ratos. Āris guļ un skatās apkārt. Madara stumj. Robis turas kādu metru no viņas. Viņš mēģina izskatīties tā, it kā viņi neietu kopā. Tikai tas ir grūti, jo Madara nepārtraukti brauc uz viņa pusi. Madara paveras atpakaļ. Robja mamma iegājusi iekšā.

– Jauki, ne? – ierunājas Madara. – Kurp mēs iesim?

– Uz tirgu, – atbild Robis.

– Uz tirgu? – Madara pārjautā. – Tu taču netaisies darīt neko traku, ne?

– Nē gan. Vienkārši. Uz tirgu.

Madara tam necik netic. Kas būtu meklējams tirgū ar tik lieliem bērnu ratiņiem?

– Mēs labāk varētu iet uz parku, – viņa aizrāda. – Kur ir mierīgi.

– Te nav parka, – atteic Robis.

– Ā, tad tomēr uz tirgu.

Viņi griežas pa kreisi, viņi griežas pa labi. Tad viņi ir klāt. Madarai bija taisnība. Te ir daudz par biezu. Abās ielas pusēs stāv kioski. Starp tiem mudž ļaudis. Ar bērnu ratiem te grūti tikt cauri. Kad viņi jau pa pusei iegājuši tirgū, Robis apstājas. 

– Pagaidi, – viņš saka. – Te ir laba vieta.

– Laba vieta? – Madara nobrīnās. – Kam tad? – Viņa aplaiž skatienu visapkārt. Nav manāms nekas īpašs.

Pēkšņi Robis sāk kliegt. 

– Pārdod bērnu, pārdod bērnu! Apbrīnojami vesels! Neraud! Nekakā! Tātad nesmird! Pārdod bērnu!

Madara briesmīgi izbīstas. 

Tu traks esi palicis? – viņa brēc. Viņa mēģina ratus stumt prom, bet Robis tos tur ciet ar abām rokām.

– Pārdod bērnu! – viņš kliedz. – Pēdējais krājumā. Neraud, nekakā, nesmird. Kurš no manis pērk?

Jau drīz ap viņiem sastājas milzums cilvēku. Ar ratiem nu nevar aizbraukt. Viņi ir ieslēgti.

– Nav gan taisnība! Nemaz nav taisnība! – Madara brēc. Taču ļaudis viņā neklausās. Viņi klausās Robī un smejas.

– Ja viņš nekakā, tad viņš arī nav vesels, – sauc kāds kungs.

– Cik viņš maksā? – prasa cits.

– Desmit guldeņu, – kliedz Robis. – Desmit guldeņu par šo brīnišķīgo bērnu!

Ļaudis smejas. Madara nezina, ko darīt. Viņa bailīgi raugās apkārt. Vai te nav neviena, kurš viņai varētu palīdzēt? Priekšā iznāk kāda kundze. Viņa izvelk maku no savas iepirkumu somas.

– Par tādu cenu es nevaru viņu atstāt, – viņa noteic. – Tas ir pilnīgi par velti.

Viņa izvelk desmitnieku no maka. Viņa pastiepj to Robim. Tomēr viņš to neņem. Piepeši viņš kļuvis pavisam jocīgs.

– Patie-tie-sībā viņš maksā divdesmit guldeņu, – Robis izstosta.

– Ā, zini, tas vienalga, – kundze saka. Viņa izņem no maka vēl vienu desmitnieku. Robis ir nobālis. Viņš blenž uz naudu. 

– Es gribēju teikt trīsdesmit, trīsdesmit guldeņu, – viņš turpina.

Kundze ieskatās savā makā. 

– Aha, tad mums jādara citādi, – kundze ierunājas. Viņa desmitniekus iebāž atpakaļ makā. Tad izvelk vienu piecu guldeņu naudas zīmi un vienu divdesmit piecu guldeņu zīmi. 

– Tā, – viņa paskaidro.

– Jā, bet, – Robis izmisis iebilst, – ziniet, es samelojos. Viņš cauru dienu bļauj un šausmīgi smird.

Kundze smejas. 

– Tas nav galīgi nekas, gan es ar to tikšu galā.

– Ā, – novelk Robis. Viņš sagrābj ratu rokturus. – Galu galā viņu nemaz nepārdod

Robis aši stumj ratus uz priekšu. Ļaudis palec malā. Robis ar ratiem aulekšo tālāk. Atskan klaigas un smiekli. Kundze vicina savu naudu virs galvas. Tomēr Robis neskatās apkārt. Viņš auļo tā, it kā no ātruma būtu atkarīga viņa dzīvība. Madara priecīga skrien viņam nopakaļ.

Hīss Kaujers

Hīss Kaujers (1942), ir nēderlandiešu rakstnieks, kurš 2012. gadā kļuva par Astridas Lindgrēnes memoriālās balvas laureātu, ir sarakstījis piecas grāmatas par meiteni ar puķes vārdu – Ineses Paklones ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0