Foto - Jānis Deinats, "Fotocentrs"
 
Recenzija
20.01.2014

Lielā izrāde

Komentē
3

Dailes teātra uzvedums "Izraidītie" sākas vēl pirms sākuma. Kamēr publika tikai nāk un meklē savas sēdvietas, grupa "Ryga" zālē raida ritmisku mūziku visskaļākajos decibelos, bet aktieri skatuves dibenplānā imitē bāra atmosfēru. Daži no viņiem pat uzlēkuši uz bāra letes, kura vienlaikus būs jaunās dzīves skates mēle. Daļa skatītāju ar apvainotām sejām spiež ciet ausis, bet citi smaida un pat viegli kustas mūzikas taktī. Mūzika neapšaubāmi ir agresīva, uzbrūkoša, bet arī iekšā ievelkoša, pat aizraujoša. Ja nebaidītos vulgarizēt, varētu teikt – kā pati sarežģītā, mutuļojošā mūsdienu dzīve, ko var salīdzināt ar katlu, kur nākotnei virst kādas nezināmas Dieva indes vai velna zāles, izsakoties ar otra jaunā Dailes teātra uzveduma nosaukumu. 

Gaisma zālē nemanāmi dziest, un Dainis Grūbe, kurš lēkā pa kroga leti, pārmet krustu un no augšas lido cilvēku ņudzeklī – šai brīdī viņš jau ir Bens, izrādes galvenais varonis, bet vēl arī Dainis, privātpersona, kam būs tiešām nepieciešama svētība, lai spētu noturēties sarežģītās izrādes protagonista sedlos turpmākās piecas stundas un piecpadsmit minūtes. Man īstenībā gribētos darīt tāpat, ienirstot šīs lielās izrādes, kā to sarunā ar mani nosauca kāda teātra administrācijas darbiniece, interpretācijā. 

Par emigrāciju. Bet ne tikai

Izrādes, par kuru pašlaik Rīgā runā visi – gan tie, kas to redzējuši, gan tie, kas vēl nē –, parādīšanās faktā vislielākie nopelni Dailes mākslinieciskajam vadītājam. Pirms diviem gadiem Dž. Dž. Džilindžers to redzēja Lietuvas Drāmas teātrī. Un acīmredzot saprata, ka tieši tas ne tikai viņa teātrim, bet arī mums visiem pašlaik ir ļoti vajadzīgs. Ne vien tēmas dēļ, kaut gan – arī tās, jo latviešu mākslā, nerunājot par teātri, mūsdienu emigrācijas tēma vispār nav skarta, izņemot Viļa Lācīša romānu "Stroika ar skatu uz Londonu". Bet galvenokārt tāpēc, lai mēģinātu saprast, kas tie īsti ir par procesiem, kas 21. gadsimtā notiek, primāri ar Latviju, bet ne tikai – ar Eiropu un varbūt pat visu pasauli. Un – kādas ir nākotnes prognozes.

Latvijā diemžēl nav neviena dramaturga, ne arī prozaiķa, kura talants un zināšanas, kā arī drosme un zinātkāre būtu apveltīti ar tādām ambīcijām. Lietuviešu dramaturgs četrdesmitgadnieks Marjus Ivaškevičs, kura luga "Madagaskara" tika godalgota Rīgā festivālā "Skats" pirms vairākiem gadiem, ir atvēzējies šo lielo uzdevumu risināšanai. Un – apskaužami sekmīgi, uzrakstot it kā reālistisku stāstu, kas īstenībā ir filozofiska līdzība, kur tēli vienlīdz pārliecinoši funkcionē gan reālistiskā, gan metaforiskā līmenī. Dailes teātrī M. Ivaškeviča lugu iestudējusi Viļņas uzveduma brigāde: Oskars Koršunovs – šodien aktuālākais (tas nozīmē – vislaikmetīgāk domājošais un modernāk strādājošais) Lietuvas režisors, kurš novērtēts arī starptautiski, jo saņēmis to pašu Eiropas jaunās teātra realitātes balvu, ar kuru atzīmēts arī Alvis Hermanis. Droši vien tā ir sakritība, bet varbūt arī ne – "Izraidīto" galvenā varoņa Bena Ivanova tēvs ir krievs, bet māte oriģinālversijā – lietuviete. Tāpat kā Koršunovam, kurš Rīgā, strādājot kopā ar scenogrāfu Gintaru Makareviču, horeogrāfi Vestu Grabštaiti, kostīmu mākslinieci Agni Jagelavičuti, lielā mērā radījis Viļņas izrādes kopiju. Sakrīt scenogrāfija, mizanscēnas, horeogrāfija, mūzikas, rekvizītu funkcijas. Sižeta līmenī ir veikta lokalizācija, ieviešot latviešu personvārdus, dziesmas, vietvārdus. Pret to nav ko iebilst, jo lokalizējumi strādā. Un ļauj apakšvirsrakstā "Izraidītos" saukt par "Latviešu emigranta hroniku trīs cēlienos".

"Visi nav mājās"

Atmosfēras un teātra valodas ziņā mani bez ierunām un absolūti sajūsmināja pirmais cēliens. Režisors, attēlojot ekonomisko bēgļu ceļojumu autobusā no Latvijas uz Lielbritāniju 90. gadu sākumā, kā arī Londonas internacionālo bomžu vidi, kurā neviļus nonāk arī jaunais policists Bens, nevairās no agresijas, kautiņiem, rupjiem krievu lamuvārdiem, pazemošanas, pat spīdzināšanas, šķīstošām asinīm, bailēm, izmisuma, sabojātas pārtikas izķeksēšanas no atkritumu urnām, lai nenomirtu badā... Sit ar dūrēm, beisbola nūjām, spārda nokritušos ķermeņus ar kājām... Veselu stāstu varētu sacerēt par to, to uz skatuves dara. Aktieris kautiņa partnerim uzgāž no orķestra bedres pasniegto spaini ar asinīm un tad belž ar dūri pa žokli. Citkārt no tās pašas bedres pastiepjas roka ar mutautiņu, kurā cits spēles dalībnieks slauka asaru, asiņu vai lietusgāzes notraipīto seju. Agresijas viļņi uzplūst un plok, lai pēc brīža atkal kāptu. To panāk ar mūzikas un gaismu palīdzību, bet ne tikai. Arī ar kolektīvas agresivitātes viļņiem, kas kāpinās masu noskaņojumā, ar taisni dzīvnieciska fiziskā spēka akumulēšanos un sprādzienam līdzīgu izlādēšanos. Fiziskais teātris, psiholoģiskais, izaicinoša nosacītība: no aktieriem šāds spēles veids prasa neierastu virtuozitāti. Un viņi ir formā! Tik precīzi un mērķtiecīgi uz mūsu skatuvēm masa nav strādājusi nekad. Kaut arī plašāk ir izvērsti tikai dažu tēlu individuālie likteņi, tomēr rodas iespaids, ka katrs no viņiem ir gan krāsas triepiens laikmeta audeklā, gan tomēr arī konkrēts cilvēks, nevis anonīma funkcija. Tas attiecas uz Daini Gaideli (pakistānietis Azims), Raivi Vidzi (Supersmagais), Ēriku Egliju (Oksana), Aldi Siliņu (Sauļus), Arti Robežnieku (Oļģerts), Lilitu Ozoliņu (Regīna), Pēteri Gaudiņu un Artūru Skrastiņu (Bezpajumtnieki), Juri Kalniņu (Šoferis), Lauri Subatnieku (Puisis no Viktorijas parka) un citiem. Apbrīnojami! Kaut nu pirmizrādēs vērojamais kolektīvās pašaizliedzības noskaņojums saglabātos. No artistiskā ansambļa krīt laukā Vita Vārpiņa un Artūrs Dīcis. Gan atšķirīgu cēloņu dēļ – Vārpiņa policisti Lizu spēlē dramatiskā un paštaisnā intonācijā, bez mazākā atsvešinājuma, kas raksturīgs citiem tēliem. Savukārt Dīcis nenospēlē vispār neko, kaut arī viņam piešķirta svarīgā Kristus (arī – Harija) loma, aktieris vienīgi pozē un deklamē.

Taču otrs, manā uztverē vēl būtiskāks aspekts, tēlojot šo lūzeru kompāniju, kas tomēr enerģiski ķepurojas pretī savai nolemtībai, ir tas, kā režisors attiecas pret viņiem. Kaut gan precīzāk būtu teikt – rodas iespaids par attieksmes trūkumu, par galēju, pat šķietami neiespējamu objektivitāti. Lūk, tā ir Latvijas teātrī gandrīz absolūti jauna lieta. Vislabāko latviešu režisoru darbos allaž ir jūtama režisora, var teikt arī – teātra vērtējums, attieksme pret skatuvē notiekošo. Kaut ar netiešiem līdzekļiem, visbiežāk, ironijas palīdzību, tā izteikta. Nedomāju, ka tās ir padomju ēras paliekas, kad mākslā prasīja tēlotās parādības idejisko vērtējumu. (Kaut arī izskatās līdzīgi.) Visdrīzāk tā ir latviešu klasiskās mākslas tradīcija, kas allaž vērsta uz ētisko un estētisko vērtību apliecinājumu, arī – tēlojot negatīvo. Vēl – esam pieraduši, jūtamies ērti – teātris drusku pasaka (tomēr, tomēr!) priekšā domāšanas, uztveres virzienu. Un tad mūs kā Noasa plūdi piemeklē "Izraidītie". Biedējoši. Un ievelkoši-pievelkoši. Šis apzinātais (gribētais!) attieksmes trūkums, kas īstenībā ir gan formas, gan satura elements, pirmo cēlienu ļauj nosaukt, izmantojot amerikāņu bērnu filmas virsrakstu, "Viens pats mājās". Jeb visdrīzāk šī virsraksta variāciju "Visi nav mājās". Nav mājās, respektīvi, tēlotajā situācijā vairs nedarbojas vecāku likumi, aizliegumi, citiem vārdiem, līdzšinējās dzīves ētikas normas, jo varoņi ir tipiskā robežsituācijā starp veco un jauno eksistenci, kad ir palicis tikai no visa attīrīts, nokasīts ķermenis – bailēs trīcošs vai agresīvs, bez jelkādām sargājošām tradīciju, likumu normām – bruņām. Tādā kārtā emigrācijas tēlojums blakus psiholoģiskai un filozofiskai iegūst vēl arī antropoloģisko dimensiju. Bet formas aspektā pasvītrotā objektivitāte ļauj izvairīties no didaktikas, pamācoša toņa, iegūt mākslas tēlu skatuviskajā eksistencē maksimālu brīvību. Šādu pieeju Koršunovs apguvis, apmēram piecpadsmit gadu ilgā periodā regulāri iestudējot Rietumu t.s. jauno dusmīgo dramaturģiju, pie kuras pieder Marka Ravenhilla, Mariusa fon Maienburga, arī Sāras Keinas, Sigita Paruļska, brāļu Presņakovu lugas, bet kas Latvijas teātrim, ar maziem izņēmumiem, gājusi garām. Šīs ievirzes spilgtākie teātra darbi, kas tēlo cilvēku pasaulē, kur sabrukuši jebkādi garīgie orientieri, Latvijā ir Martina Makdonas "Spilvencilvēks" Dailē un Valmierā, kā arī "Stavangera" Liepājā. Ar to atšķirību, ka minēto darbu intonācija ir klusa, lēna, pat monotona, bet "Izraidītajos" – sakāpināti skaļa, drudžaina: tur jau robeža pārkāpta un kļuvis redzams, ka priekšā nekā vairs nav, te – tiek lolotas vēl naivas cerības un sildītas ilūzijas.

Seja kā problēma

Teicami attaisnojies riskantais paņēmiens – diviem aktieriem likt spēlēt vienu varoni: Bens jaunībā ir Dainis Grūbe, Bens pēc divdesmit gadiem – Juris Žagars. Arī tā ir antropoloģiskā pieeja: cilvēks emigrācijā kļūst ne tikai vecāks, kā tas notiek ar mums visiem, vienalga, kur dzīvojam, bet viņš kļūst par pavisam citu cilvēku. Jaunais sportiskais, kaut kādā mērā pat liriski maigais Bens pārvēršas par invalīdu ratiņkrēslā ar paralizētām kājām un vīrišķīgu aristokrāta seju. Un sirmot sākušiem deniņiem. (Tikai runas intonācijās saglabājies jaunības siltums, kategoriskuma trūkums.) Notikumos dzīvo Bens I, notikumus komentē Bens II, dažkārt viņi arī savstarpēji sarunājas – šie dialogi veiksmīgi stilizē viena cilvēka iekšējo runu, viņa sev uzdotos jautājumus un uz tiem paša izdomātās atbildes. Žagara Bens II spēlē ļoti atturīgi, bet tik un tā pie izrādes emocionāli satricinošākajiem brīžiem pieder tieši viņa reakcijas uz notiekošo. Piemēram, veids, kā aktieris aizver acis, nobāl un novēršas, paredzot, respektīvi, zinot, šausmas, kas sekos. Vai kā tumšā telpā, kur vāri apgaismota vien viņa seja, bezspēkā kliedz, tekstam izirstot atsevišķās skaņās un atbalsij līdzīgi aizlidojot absolūti tumšās tukšās un aukstās debesīs, kur spīd vienaldzīgās zvaigznes. Vēl pilnīgāku vientulības tēlu grūti iedomāties.

Izrādē būtisks ir sejas jeb identitātes tēls; abi Beni runā, ka vajag uztaisīt, respektīvi, radīt seju, jo visiem, izņemot viņus, atbraucējus, te ir sejas. Vecā zaudēta, respektīvi, nav vairs derīga (arī emigrantiem nozagtās pases funkcionē kā zaudētās, t.i., situācijas nolaupītās identitātes tēls). D. Grūbe Bena sejas taisīšanu, kad par paraugu latviešu policists izvēlas Rietumu popkultūras elku īsteno britu Frediju Merkuriju, nospēlē vienlaikus kā komisku un aizkustinošu izziņas procesu, kurā atspoguļojas gan neofīta dedzīgā aizrautība, gan elementāru zināšanu trūkums, kas rīklē liek iestrēgt neizkliegtajam jautājumam – vai tad zināšanām nekur nav gala!? Viņš negrib samierināties, uzzinot, ka viņa jaunā ikona ir gejs, bet faktam, ka Merkurijs ir arābs, nevis brits, vienkārši atsakās ticēt. Līdz ieiet "Vikipēdijā" – kā jaunu, bīstamu, jo svešu zināšanu džungļos. Tiem, kas nav piedzimuši internetā, šīs ainas modina nostalģiski pašironiskas atmiņas.

Citas identitātes iemantošana nevienam no izrādes varoņiem nesokas viegli. Bijušais hipijs Edijs strādā par suni, pienesot kungiem medībās nošautās pīles. Viņš pat attīsta savu filozofiju – labāk dzīvot kā cilvēkam un nomirt kā sunim, nevis otrādi: eleganti pašironisks Ginta Andžāna šedevrs. Suns kļūst par vēl vienu izrādes caurviju tēlu, rosinot vissarežģītākās asociācijas, tai skaitā par robežu, ko viegli pārkāpt, starp cilvēku un dzīvnieku: Dzelzīša Vandals pēc nāves pārvēršas par suni, iemiesojot zīmējumu, Elīnas Dzelmes Dana, Bena mīļotā meitene, pelnās kā suņu staidzinātāja un bagātnieka piegulētāja. Par izrādes liriski sāpīgo stīgu jākļūst Danas un Bena izirstošajai mīlestībai, kad meitene kļūst par prostitūtu. Aktrisei labāk izdodas lomas sākumdaļa – Danas deģenerācijas atveidojumā pārāk saforsēta ārišķīga uzspēle. Kaut gan, kad Dana, nokritusi alkohola vai narkotiku reibumā uz ceļiem, ar asarās izsmērētu makijāžu, balsij aizlūstot, sāk vilkt "Es dziedāšu par tevi, Tēvu zeme...", savaldīt asaras ir neiespējami. Citu variāciju par jaunas sievietes likteni emigrācijā atveido Ieva Segliņa Olgas lomā. Lai arī viņa laiku dīki vada narkomānu un skvoteru jeb skvoteru-narkomānu barā, tēlojot izaicinošu slikto meiteni, tomēr ir saglabājusi sievišķīgu šarmu un pat kādu mīlīgu pievilcību. Ļoti interesants darbs! Savukārt Bens, nozadzis pasi (lasi – citu identitāti) un kļuvis par Londonas policistu, internacionālo bomžu sabiedrību sāk apkarot ar sev neparasti dedzīgu nežēlību, it kā vēlētos iznīcināt pats savu vakardienas es. (Var būt, ka šajā lomas periodā Grūbe ir mazāk pārliecinošs.) Vienīgi nelaime – pašnāvības mēģinājums un tam sekojošā invaliditāte viņu izglābj no savas sejas zaudēšanas.

21. gadsimta Lielā tautu staigāšana

Otrā cēliena centrā Ivaškevičs izvērš filozofisku diskusiju starp Benu un Laura Dzelzīša tēloto Vandalu, bijušo autozagli, tagad – pamestu ēku postītāju. Bens, tiecoties orientēties dramatiskajā situācijā, kurā viņi, divi puiši no Baltijas, nonākuši, pretstata Kristu un Čingizhanu. Ar pirmo identificējot Rietumeiropu, ar otro – Austrumeiropu, kuras ekonomisko emigrantu pūļi apdraud Rietumus. Bet – kāpēc lietuvieši, nu labi, arī latvieši ir Čingishana un nevis Kristus mantinieki? Un kas galu galā ir šis mongoliskais čingizhanisms – destruktīvais, nekulturāli aprobežotais, varmācīgais padomju ēras mantojums? Vai, kā raksta "Ir" teātra recenzente (16.01), arī tas mežonīgi vitālais spēks, kurš Lietuvai ar Poliju ļāva nodibināt un četrus gadsimtus kopā saturēt vienu no lielākajām Eiropas impērijām, kura stiepās no Baltijas līdz Melnajai jūrai? Vienalga, vienādi vai otrādi, bet šis pretstats mūs netrāpa elektrībai līdzīgi, kā tas bija ar lietuviešu skatītājiem, kad redzēju izrādi Viļņā. Pie mums drīzāk, vēlreiz citējot "Ir", par prioritāti cīnās Kristus ar Māru. (Nīče varbūt teiktu – Apolons ar Dionīsu.) Šo mūsu vēstures citādo mantojumu, mēģinot samierināt kristīgo un pagānisko kultūras tradīciju, savulaik "Indriķa Livonijas hronikā" tiecās caurskatīt Māra Zālīte. Ivaškeviča lugas filozofiskā dimensija ir specifiski lietuviska – tas nav pārmetums dramaturgam, drīzāk otrādi, jo apliecina nacionālās specifikas lielo nozīmi mākslā. Un izvirza jautājumu, vai lokalizācijai nevajadzēja pakļaut arī lugas filozofisko līmeni? Tai pašā laikā neviens nevar atbildēt, vai, to darot, luga neietu bojā. Par to, cik atšķirīgi dažādās kultūrvides strādā viens un tas pats tēls, liecina izrādē vairakkārt atskanošā pavēle "Uz ceļiem!", ar ko savu varu apkārtējiem demonstrē Vandals. Mums tā ir vienkārša pazemojuma zīme, lietuviešiem – divkārša, jo uz ceļiem metas Dieva priekšā baznīcā. Tātad pavēles devējs sevi iecēlis Dieva vietā, veicot zaimošanas aktu. 

Personiski es, skatoties izrādi, apzināti izvēlējos vieglāko ceļu: ignorēju minētās man grūti uztveramās asociācijas, atstājot tās vēlākam laikam, bet kā Minhauzens tvēru tās ceptās irbes, kuras pašas lidoja mutē. Un – to nebija mazums. Atzīmējot Laura Dzelzīša lielisko darbu, kurš Vandalam no agresīva mežoņa ļauj izaugt par aizkustinoši sirsnīgu puisi, kas apjukumu dzīves priekšā slēpj aiz lielībnieka maskas, pievēršu uzmanību šī tēla uzvārdam. Tas, protams, raisa asociācijas ar viduslaiku barbaru cilti vandāļiem, kuri citu sev līdzīgo vidū izcēlās ar jo īpašu nežēlību. Savukārt šī asociācija aizved uz mūsdienu emigrācijas situācijas salīdzinājumu ar viduslaiku lielo tautu staigāšanu, kas tradicionāli tiek skaidrota ar ekonomiskiem cēloņiem. Bet ko Ļevs Gumiļovs savā pētījumā "Etnoģenēze un zemes biosfēra" skaidro arī ar neizskaidrojamiem metafiziskiem cēloņiem, kuri pēkšņi lika sakustēties, lai sāktu pārvietoties, visam Eirāzijas kontinentam. Tas notika nepielūdzami un nenovēršami, nekas vairs nepalika pa vecam – sajaucās valodas, reliģijas, kultūras, izzuda vecās robežas un tika nospraustas jaunas. Dzima pilnīgi cita pasaule. M. Ivaškevičs jautā: vai pašlaik nenotiek kas līdzīgs? Jauna lielā tautu staigāšana ar visām no tās izrietošām sekām. Un – nenovēršamību.

Izrādē simbola lomā funkcionē arī krusta tēls, piešķirot tēlotajai mūsdienu situācijai reliģiski metafizisku dimensiju caur asociācijām ar kādu dziļu poliski-lietuviskās kultūras tradīciju. Kad Bens un Vandals neticamā kārtā ir izglābti no noslīkšanas Temzā, Grūbes un Dzelzīša puskailie varoņi uzrāpjas un sastingst pie augstiem spraišļotiem tilta balstiem. Kā industriālā laikmeta Kristi. Ādams Mickēvičs dramatiskajā poēmā "Dzjadi" tēlo Poliju kā piesisto milzīgā krustā, kura ēna krīt pāri Eiropai. Šo tēlu poļu romantiķi vēlāk uzskatīja par poļu (lasi – lietuviešu) mesiānisma stūrakmeni. Jo Polija izpērk visas Eiropas grēkus, kļūstot par izredzēto, kas kontinentam nesīs jaunu garīgumu. Ivaškevičs gluži tik augstās matērijās neietiecas. Bet viņa radītais dzīves sakropļotais Bens paliek Londonā, lai laiku pa laikam slepus noraudzītos savā dēlā. Viņš pieder paaudzei, kura ir upurēta vai, neapzinoties, ko dara, pašupurējusies – jaunai, citai topošai Eiropai. Un ne vairs Lietuvai vai Latvijai.

Tēmas

Silvija Radzobe

Silvija Radzobe ir teātra zinātniece un Latvijas Universitātes Teātra un kino vēstures un teorijas katedras vadītāja, viena no vadošajām teātra kritiķēm Latvijā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!