NIkolajs II un Matilda Kšesinska
 
Blogs
21.09.2017

Licence uz vājprātu

Komentē
3

Gada sākumā, kad es nopublicēju mazu grāmatiņu par politikas teoriju, Agnese Irbe man pamatoti pārmeta, ka tajā nav nekas pateikts par politiķi kā tikumisku ideālu – proti, personu, kuras izcilās morālās īpašības (taisnīgums, drosme, gudrība u.c.) ļautu tai pretendēt uz politisko varu. Tā ir taisnība: es patiešām nedomāju, ka mūsdienu sabiedrībā politiķim pat ideālā gadījumā būtu iespējams izvirzīt šādas prasības. Mēs kā pilsoņi, protams, vēlētos, lai pār mums valda morālā ziņā izcili ļaudis. Tomēr morāle mūsdienu demokrātijās lielā mērā ir privatizēta un principā tādas pašas prasības var izvirzīt arī uzņēmējiem, zinātniekiem vai māksliniekiem. Starp pilsoni un politiķi ir nostājusies profesionalizēta masu komunikācija ar savu darbības loģiku, kā rezultātā cilvēka reitingi bieži ir apgriezti proporcionāli viņa individuālajai morālei. Populārs tu būsi, ja labi izskatīsies un neko praktisku nedarīsi: taču arī izdarīt tu nevarēsi neko praktisku, ja nebūsi kaut cik populārs. Tad nu godprātīgais politiķu mazākums cenšas izmisīgi "lavierēt" – ar pēdējiem spēkiem un slepus kaut ko paveikt valsts labā, vienlaikus nezaudējot arī pēdējās labas reputācijas druskas. Taču tas ir nepateicīgs un ķēpīgs darbs, un lielais vairums labprāt izvēlas neko nedarīt – galu galā, daudz ienesīgāk un drošāk ir tēlot patriotu populārajos medijos. Tā ir skarba un paradoksāla realitāte, kura diemžēl ir klajā pretrunā republikāniskajiem ideāliem.

Šo tēmu par politiķi kā morālu ideālu man atgādināja nesenie notikumi Krievijā, liekot domāt, ka Agnesei Irbei kaut kādā fundamentālā nozīmē tomēr ir taisnība un politiķim neizbēgami piemīt šī morālā ideāla dimensija. Krievijā, kā daudzviet, šī situācija darbojas apgriezti. Proti, politiķi ne tik daudz piedāvā pozitīvu morālas personas ideālu, cik sankcionē amoralitāti. Lai kā arī mēs šos politiķus neieredzētu, tomēr principiālām cūcībām mēs tomēr gaidām politiķu sankciju un atļauju. Runa, protams, ir par politiķu sankcionēto melnsimtnieku kampaņu pret filmu "Matilda" par topošā Nikolaja II romānu baletdejotāju Kšešinsku. Nerunājot par plašu rīdīšanas kampaņu, nu jau parādās pirmās reāla terorisma izpausmes: Sanktpēterburgā tika aizdedzināta kinostudija, savukārt Jekaterinburgā kāds vīrs protestēja pret filmas izrādīšanu, ietriekdams kinoteātrī ar gāzes baloniem pildītu mikroautobusu. Pat varai visai pietuvināti ļaudis ir sašutuši par šo ārprātu, un publiski par to ir spiests žēloties kultūras ministrs Medinskis.

Īpaši ironiski, ka šī filma, cik noprotams no recenzijām, patiesībā laikam ir monarhistiska melodrāma par šo šķietami nelamīgo mīlu, kura beidzās tiem laikiem likumsakarīgi. Galu galā, Kšešinska nodzīvoja vēl ilgu laiku pēc revolūcijas emigrācijā, laulāta ar citu Romanovu lielkņazu. Turpretī Nikolajs Asiņainais kļuva par imperatoru ar savu karsti mīļoti carieni Aleksandru, lai pēc tam kopā ar ģimeni ietu bojā Ipatjeva nama pagrabā. Populārais kino neizbēgami banalizē šādus stāstus, un beigās tur parasti sanāk pliekana, asaraina kostīmfilma visām bez mazākām ideoloģiskām novirzēm. Es, protams, to redzējis neesmu, un esmu arī daudzmaz drošs, ka arī brīvajā Latvijā arī to baidīsies laist uz ekrāniem – ka tik kaut kas negadās, kā saka. Tomēr fakts, ka šāds kino Krievijā ir kļuvis par iemeslu krusta gājieniem un eksaltētam vājprātam, neapšaubāmi novedīs pie milzu popularitātes, un tas, protams, ir papildu iemesls sazvērestības teoriju cienītājiem uzskatīt to visu par izplānotu akciju.

Patiesībā tas tā nav, un realitātē bijusī Krimas prokurore, tagadējā Valsts domes deputāte "ņaš-mjaš" Poklonska nav uz vienu roku ar režisoru Alekseju Učiteļu. Realitāte ir daudz vienkāršāka. Valdošā elite var meklēt popularitāti, simboliski atbalstot melnsimtniekus. Tie ir ļaudis, kuri gaidīt gaida, kad kāds no priekšniecības beidzot dos viņiem licenci vājprātam. Un, līdzko parādās šāds gadījums un licenci vājprātam izsniedz kāds ar oficiālās varas uzplečiem (kā šajā gadījumā Poklonska), tā mēs esam gatavi iet kauties, liet zeļonku, mētāties ar fekālijām, dedzināt ēkas – īsi sakot, darīt visu to pašu, ko darīja NSDAP trieciennieki pēc tam, kad viņu partija bija ieguvusi varu Vācijā.

Un tas, lūk, patiešām ir politiķa morālas paškontroles jautājums. Nekādu morālu ideālu tu, protams, neiemieso. Taču varbūt nevajag ar savu darbību sankcionēt tos spēcīgu, iracionālu un destruktīvu emociju cienītājus, kuri kuplā skaitā dzīvo mums līdzās. Tas ir tas morālais minimums, kuru ir iespējams prasīt no politiķiem pat postkomunistiskajā Austrumeiropā.

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3