Recenzija par Igaunijas un Latvijas mākslinieku kopdarbu "Pirmie, kas aiziet". Izrādes autori ir komponists Toms Auniņš, scenogrāfes Austra Hauks un Epa Kubu, horeogrāfes Joanna Kalma un Karolīna Poska, vizuālā un video māksliniece Kristīna Normana, dramaturgs, režisors un aktieris Kārlis Krūmiņš un režisors Valters Sīlis.
Ziemas spelgonis atnācis kopā ar Baltijas kaimiņvalstu kalendārajām simtgades svinībām, kuru zīmē dzīvosim vēl visu gadu. Patīkami, ka ir vairāki kultūras projekti, kuri top sadarbībā ar lietuviešiem vai igauņiem, artikulējot Baltijas reģionālo identitāti plašākā kopainā un vienlaikus papildinot savas zināšanas par kaimiņiem. Laikmetīgā teātra programma "Latest", kas tapusi sadarbībā starp Latvijas Jaunā teātra institūtu un Tallinas teātra "Kanuti Gildi SAAL" ir viens no šādiem projektiem, kurš februāra vidū Eduarda Smiļģa teātra muzejā piedāvāja izrādi – lekciju – par lībiešiem kā latviešu un igauņu nacionālo kultūru saskares punktu, problēmjautājumu un kultūrantropoloģiskas pētniecības objektu.
Latviešu un igauņu mākslinieku kopdarbs veidojies rezidencēs Rūjienas un Pērnavas novadā, lībiešu krastā Kolkā un Mazirbē, izmantoti arī Rīgas un Tallinas arhīvu dokumenti. Izrāde ir politiska, bet nav populistiska, tie ir stāsti par ekspedīcijām un tajā piedzīvoto, jaunu cilvēku skatījums uz lībiešu asimilācijas situācijas vēsturi, mēģinot jautājumu aplūkot arī filozofiskā līmenī: vai minoritāras kultūras, valodas un nācijas izzušana ir vai nav dabisks process, un kā pret to attiekties. Ideja ir īstenojusies pašiem dalībniekiem acīmredzami produktīvā izziņas procesā, un izvēle ar šo pieredzi dalīties izrādes formā izriet no viņu profesionālās orientācijas un pieredzes. Valodas ziņā projekts ir multikulturāls – tajā skan latviešu, igauņu, krievu un, protams, līvu valoda, nodrošināti arī titri mūsdienu lingua franca, proti, angļu valodā, tiecoties aptvert pēc iespējas plašāku auditoriju, lai gan primāri izrāde ir domāta iesaistītajām pusēm – latviešiem, igauņiem un lībiešiem, kā arī šo etnosu pēctečiem ar jauktām asinīm. Moderni runājot, fokusēta mērķauditorija, neizslēdzot iespēju projektu aktualizēt plašākā starptautiskā griezumā.
No formas viedokļa stunda un piecdesmit minūtes izstiepjas diezgan garas, par spīti tam, ka publikai izrādes laikā vairākkārt jāpārvietojas no vienas muzeja telpas uz citu. Izrāde sākas tumšā telpā: koris "Balsis" dzied par senāko pierakstīto lībiešu dziesmu uzskatīto "Tšītšorlinkizt", kas iekļauta arī labi zināmā igauņu komponista un folkloras vācēja Veljo Tormisa ciklā "Lībiešu mantojums" (pēc 1968. gada ekspedīcijas Lībiešu krastā). Šis priekšnesums ir savāds, jo tautasdziesma, kuru, stilistiski imitējot tautas dziedāšanas manieri, ar drūmi svētsvinīgām sejām dzied šahā izvietojušies koristi, vēlāk pakāpeniski pametot telpu, šķiet burtiska ilustrācija pieteiktajam izrādes nosaukumam, turklāt no formas viedokļa koris kā zīme drīzāk signalizē nevis par tradīciju, bet gan par tradīcijas "skatuves variantu", par kādu latviešu kultūrā var uzskatīt citu lībiešu tautasdziesmu – "Pūt, vējiņi!" jeb "Pūgõ, tūlõ!" Jurjānu Andreja apdarē. Vēlāk top skaidrs, ka autoru komanda "Tšītšorlinkizt" izmanto kā caurviju motīvu izrādes attīstības gaitā. Savukārt aizdomāties par tradīcijas attīstības procesiem tieši dziedāšanas manieres un kolektīvās izpratnes kontekstā liek video ar "lībiešu lakstīgalu" Hildu Grīvu, kura 70. gadu skaņas ideāla un modes iespaidā minēto dziesmu dzied operiskā manierē ar paceltām mīkstajām aukslējām un zemu balsenes pozīciju, un tas daļai publikas pamatoti šķiet amizanti un smieklīgi, kamēr kora interpretācija tiek uzskatīta par normu. Paralēli mēģinu iedomāties, kura tautasdziesma un kādā izpildījumā tā būtu, ja izrāde būtu par latviešiem, un par to domāt ir interesantāk nekā klausīties Kārļa Krūmiņa faktiem pieblīvēto pārstāstu par līvu vēsturi, valodas mācīšanas un lasāmgrāmatu nedienām pagājušā gadsimta 20. gados, dažādu pētnieku atklājumiem un uzskatiem, kuru tekstus citējot aktieris maina balsi un sejai priekšā pieliek attiecīgā pētnieka ierāmētu portretu. Pēc laika tiek piestumts ventilators, kas, skaļi griežoties, gleznieciski aizpūš pār rakstāmgaldu uz grīdas daudzās grāmatu un pierakstu lapiņas, radot haotisku vēstures fragmentu kaudzi, kuru nav grūti uztvert kā radošās grupas starta pozīciju lībiešu stāsta izpētē. Tikmēr ar ventilatora troksni fonā konkrētam skatītājam no pirmās rindas, iespējams, apzināti izvēlētam, tiek izteikts piedāvājums "satikt īstu lībieti", un viņš tiek izvests no telpas, likumsakarīgi izraisot interesi pārējā publikā un reizē liekot sakautrēties par šī piedāvājuma zooloģisko konceptu, kas vienlaikus ir lībiešu mitoloģizēšana. Iespējams, pilnīgi nevietā uzliesmo negaidīts atmiņu zibsnis par postmoderno Regnāra Vaivara izrādi "Rollstein on the Beach" Dailes teātrī kaut kad pagājušā gadsimta nogalē: tajā Aurēlija Anužīte tēloja lībiešu meiteni, kuru pavadīja tikpat mitoloģizējošs teksts "Kas nav mīlējies ar lībiešu meiteni, nav mīlējies nekad…". Vispār izrādes ar publikas iesaistīšanu būtu pelnījušas kļūt par atsevišķa raksta tematu, jo novērojumi ir visdažādākie – parasti latviešu teātra publika ir samērā grūti izkustināma, pasīva un skeptiska pret iesaistīšanos, īpaši, ja iesaistīšanās, nedod Dievs, ir obligāta. Jaunākā skatītāju paaudze varbūt ir atsaucīgāka uz brīvprātīgu aktīvu iesaistīšanos, tomēr ne masveidā, tāpēc rīkotājiem savas idejas izspēlēšanai parasti jānodrošinās ar "sarunātajiem" dalībniekiem. Tikmēr jau publiku, vismaz tos, kuri kaut mazliet saprot angliski, aicina nostāties aplī. Aplī nostājas visi klātesošie. Meitene mikrofonā dzied dziesmu angļu valodā, un notiek laikmetīgās dejas priekšnesums, kura laikā dziedošā meitene pāris aplī stāvētājus samaina vietām, pavadot caur izveidoto apli uz citu vietu. Deja ir profesionāli iestudēta un kā atsevišķs numurs visnotaļ baudāma un saistoša, taču, tāpat kā atskaņotā dziesma, lielāku skaidrību par izrādes formas un satura kopainu tā nerada.
Mirkli vēlāk notiek pārvietošanās telpā: visi dodas uz Smiļģa muzeja ierasto izrāžu zāli ar vairākām krēslu rindām, bet skatuves telpa tiek norobežota ar smilškrāsas "sienām", it kā mēs atrastos pagājušā gadsimta vidus viesistabā, kur uz apskrapstējuša dīvāna sēž aktrise Marija Bērziņa un dzied dziesmu līvu valodā. Viņa izrādē tēlo pati sevi, stāstot savu stāstu par ģimenes vasaras māju Košragā, kas savulaik atpirkta no lībiešu dzimtas mantinieka Voldemāra Skadiņa, par bērnības piedzīvojumiem lībiešu nometnēs un savu nelībietes saistību ar šo valodu un kultūru caur draudzību ar Julgī Stalti un iesaistīšanos ikgadējos Līvu svētkos Mazirbē. Savukārt režisors Valters Sīlis aicina pāris minūšu (tiek ieslēgts taimeris) veltīt nelielas dokumentu brošūras apskatei: lielākoties saistībā ar peripetijām ap lībiešu folkloras pētnieka un valodnieka Oskara Loritsa personību (proti, cita starpā viņš savulaik pārmetis Latvijas valdībai diskriminējošu attieksmi pret lībiešu minoritāti un valodu, izraisīdams teju vai diplomātisku skandālu starp kaimiņvalstīm) un arhīvu dokumentiem par lībiešu jautājumu. Pēc tam Sīlis stāsta par "lībiešu ķēniņu" Uļi Kinkamēgu jeb Uldriķi Kāpbergu, kurš neatzina Latvijas valsts varu pār lībiešiem, nelaida savā mājā tautas skaitītājus un beigās, visticamāk, kā valdošajai varai kaitīgs un, kazi, pat bīstams elements ticis nomušīts cietumā, par ko video stāsta viņa mazdēls. Pēc tam atkal igauņu meitene iestumj zālē rūcošo ventilatoru un aicina vienu no pirmās rindas skatītājiem ārā no telpas "satikt īstu lībieti", kas ir signāls, ka jādodas atkal uz citu vietu.
Es savu "īsto lībieti" – Helmī Stalti – satieku uz kāpnēm nākamajā publikas pārvietošanās reizē, dodoties uz otro stāvu, kur kādreiz tukšajās telpās pašlaik, spriežot pēc plāksnītes uz durvīm, bija iemitinājies Kinorakstu arhīvs. Telpa ir maziņa, skatītāji saspiedušies cieši, cieši. Helmī, piemiedzot aci, pačukst, ka tūlīt runāšot viņas gars. Vēl tikai jānoklausās igaunietes Epas Kubu komentārs un lasījums no Oskara Loritsa lībiešu pētījumiem. Tad atskan ieraksts, kurā Helmī krieviski (vēlāk viņa pastāsta, ka tā bijusi vienīgā kopīgā valoda, kurā komunicēt ar igaunieti Kristīnu, kas viņu intervē) stāsta par čekistu organizētu kratīšanu Staltu dzīvoklī pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados (pēc tam, kad padomju varai tika nosūtītas vēstules ar lūgumu atļaut ierakstīt pasē tautību "līvs") un to, kā viņas dēla skolassoma un mežraga futrālis, dodoties uz skolu, piebāzts ar dažādām padomju režīmā neatzītām un ārzemēs izdotām grāmatām, lai tās neatņemtu. Helmī Staltei piemīt apbrīnojama spēja ar vieglumu runāt par visām absurdajām šausmām, kas bijis jāpiedzīvo, aizstāvot savu piederību izmirstošajai somugru tautai, kur, kā mēdzot teikt latvieši, "pieci cilvēki sešās rindās, un dažs no tiem pat runāt savā valodā nemāk". Sēdēšana blakus "oriģinālam" padara tā atspulgu laikmetīgā teātra spogulī nepilnīgu un fragmentāru. Izrādes finālā atkal notiek atgriešanās sākotnējā zālē, kur uz trim ekrāniem vispirms aplūkojam videofragmentus no Epas Kubu un Kristīnas Normanas ekspedīcijas par Lībiešu krastu, sastaptajiem priekšā dziedot "Tšītšorlinkizt" un pētot, vai dziesma tiek pazīta un saprasta. Šī tomēr šķiet vistendenciozākā stāsta daļa, jo, kā jau varētu gaidīt, daļa skatītāju sastapto dziesmu nezina un nesaprot, jo nerunā līvu valodā. Daļa vecākās paaudzes uzrunāto pazīst dziesmu, padzied kopā vai meitenēm kaut ko pastāsta, citi sūta "uz muzeju" vai pārsteigti brīnās kā pārdevēja aiz letes veikalā "Lats", kura, meiteņu uzvedināta, min, vai tikai dziesma neesot par mīlestību, tādējādi smīdinot publiku, kas pēc titru izlasīšanas jau šķiet tikpat zinīga kā retie līvu valodas runātāji zālē. Iznāk, ka šī kultūrantropoloģiskā pētījuma secinājumi apstiprina jau iepriekš zināmo – līvu valoda patiešām izzūd, iespējams, neatgriezeniski. Izrādes finālā pa visu sienu vispirms tiek rādīta informācija par etnisko identitāti mūsdienu globalizācijas situācijā, vedinot secināt, cik daudz ir hibrīdo formu un ka vienā cilvēkā var būt vairākas asinsbalsis, turklāt tās laiku pa laikam var pamosties un veidot jaunas hibrīdformas, ņemot vērā indivīda ģeogrāfiskās pārvietošanās dinamiku un citus sociālos faktorus. Filozofisks un pārdomas raisošs tomēr izvēršas izrādes noslēguma teikums "Katrs pats izvēlas, kad aiziet…" – tas reizē ir burtisks signāls, ka izrāde beigusies (tomēr saglabājot iespēju uzkavēties un noskatīties video, kurā no Kolkas raga pamazām notiek pārcelšanās uz Pārdaugavu), kā arī signāls katram no mums – gan tiem, kas aicina pēdējam lidostā izslēgt gaismu, gan tiem, kuriem saknes nekāds vējš neizplēsīs. Pēcgaršā kvēl neizteiktais eksistenciāla rakstura jautājums, uz kuru negribas atbildēt: vai mēs, mazās Baltijas tautas un simtgadi sasniegušās nācijas, varam būt nākamie, kas aizies pa lībiešu ceļu?
0