Par Viļa Kasima romānu "Lielā pasaule", apgāds "Mansards", 2015
Vilim Kasimam savā romānā "Lielā pasaule" izdevies samērā akurāti radīt modeli situācijai, kurā viss sagatavots jaunas pasaules dzimšanai. Šai pasaulei jau ir skaidri iezīmētas koordinātas un teritorijas, utopiskās lielās pasaules mērķis ir neatkārtot veco pasauļu kļūdas, ir sameklēti pat pirmie jaunās pasaules ādami un ievas.
Laikam jau jokojot, Kasims veido nepārprotamās līdzības ar Latvijas vēstures dažādajām pieredzēm. Tieši tāpat kā savulaik no LPSR dzima 4. maija republika, arī romāna lielā pasaule izvēlas turpināt nest Latvijas, tikai jau citas, lielākas, labākas, vārdu, tai pašā laikā atrodoties faktiski jau pastāvošās Latvijas administratīvi politiskās teritorijas robežās.
Postmodernismā iecienīto centra un perifērijas saspēļu cienītājiem šis romāna slānis varētu kļūt par iecienītu strīdu objektu, jo tik tiešām, izveidotajā modelī ir grūti novilkt skaidras robežas starp asi un visu pārējo, kas ap to griežas. Teritoriāli jaunās pasaules centrs, jaunā Latvija, izvietojas vecās Latvijas nomalē, gājēju un nācēju tēli pārvietojas no vecās pasaules uz jauno vai otrādi, simboliski nesot savās ceļasomās līdzi te vienu, te otru, kamēr nozūd jebkādas šķietami skaidri novilktās robežas, centrs atkarībā no vajadzības vai skatpunkta var kļūt par perifēriju vai otrādi, turklāt šīs nozīmju un akcentu maiņas spēj līdzdarboties vienā laika nogrieznī, slāņiem pārklājoties, pārlejoties vienam otra veidolā, līdzīgi kā, ķeroties viens otram aiz malām, vienu ūdensapļu viducis nākamajā brīdī jau izplūst citu apļu perimetra līnijās, pa to laiku veidojoties jauniem apļu centriem, gluži kā tas notiek romāna sākumā, kādam no jaunās pasaules pionieriem baxtot ar kociņu upē.
Pieņemot, ka paraugdemonstrējumus ar centra un perifērijas apļiem Vilis Kasims izspēlē apzināti, šķiet, ka upei jaunās pasaules tiešajā tuvumā viņš ļāvis plūst, lai tā ilustrētu no haosa un nenoteiktības principiāli atšķirīgu, sevī noslēgtu pasaules kārtību. Ja apļi spēj dublēties un pārklāties savā starpā, droši zināms, ka divreiz vienā un tajā pašā upē iekāpt nevar, vismaz kamēr tā saglabā savu gultni un pakļaujas fizikas likumiem par spītu postmodernu intelektuālo rotaļu kaprīzēm. Upes stihija ir noteiktība, spēx, tā aiznes līdzi arī iluzorās ūdens apļu rotaļas, kuras pārvēršot uz sadzīvi reducētos simbolos pasaulē jau tā valdošais haoss kļūst vēl haotiskāx.
Pateicoties uzskaitītajām īpašībām, upe kļūst par romāna vienīgo simpātisko tēlu. Plūstot gar nometni, tā jau iepazinusi jaunās pasaules dienas kārtību, tās iemītnieku sejas un ieradumus, pat reflektē par to, autora vārdiem runājot, "valodā, kuru mirstīgie nedrīxt zināt". Reflektē līdz pat nelabumam – kādu brīdi upe izjūt izteiktu vēlēšanos iespļaut sejā jaunās pasaules cēlājam, kas pastaigājas pa tās krastu.
Pati lielā pasaule, kā tai patiesi latviskā augstprātībā labpatīk sevi dēvēt, lai tās līdzība ar Latviju būtu nepārprotama, tā arī nespēj un nespēj piedzimt nebeidzami mokošās dzemdībās, pinoties neskaidrībās par kāda vienota kanona, vienotas identitātes definīcijas, vienota sabiedrības organizācijas modeļa izveidi. Vīzijas trūkums jaunas un labākas Latvijas cēlājus soli pa solim virza atpakaļ mazajā pasaulē, no kuras tie bēguši, izstumj no pašpasludinātā visuma centra atpakaļ perifērijā, kur nākas tverties pie pagātnē jau izmēģinātiem un par nederīgiem atzītiem risinājumiem – partiju un ministru kabineta izveides, sabiedriskajām organizācijām un tveršanās pie praxē sevi ne no labākās puses apliecinājušu ideoloģiju drumslām. Pagātnes rēgi viegli pārveidotiem vaibstiem arvien biežāk apciemo nometnes iemītniekus, tāpēc spriedze un bailes nemitīgi pavada jaunās, lielās pasaules ikdienu. Galu galā, kā ne reizi vien jau noticis pasaules vēsturē, pat bailes netiek atmestas kā texts, ar kuru aizpildīt neesošās identitātes definīcijas tukšās vietas, tādējādi uzturot arī baiļu uzticamos līdzgaitniekus – arī ārējā ienaidnieka tēlu, kurš romānā piedzīvo dažādas metamorfozes, sākot ar krieviem, līdz pat apziņas parazītiem, uz kuriem vainu novelt ērtāk, kaut vai tādēļ, ka pašas jaunās pasaules nedaudzo iedzīvotāju kopums nav etniski viendabīgs.
Ja par lielās pasaules formu var teikt, ka tā ir gandrīz bezizmēra un staipāma visās dimensijās līdz pat to dziļākajiem līmeņiem, to pašu būtu grūti apgalvot par šīs pasaules saturu un tiem, kuri piedalās tā veidošanā.
Par saturu jau noskaidrojām. Tā it kā būtu parodija par Latvijas utopiju kļūt par vēl labāku Latviju, bēgot pašai sevī, galvenokārt savos trūkumos, un minot uz jau neskaitāmas reizes uzkāptu grābekļu taciņas.
Līdzko nonākam pie cilvēkiem un ar viņiem notiekošā šajā pseidoutopiskajā modelī, šķiet, ka romāna forma un tās uzstādītās prasības darbam kļuvušas par lieku nastu. Būtu jau tikai loģiski, ka šo absurdo telpu apdzīvotu tikpat absurdas vai vienkārši nekādas cilvēkveidīgās būtnes. Tikpat loģiski kā romāna finālā izskanējušais minējums par pašu cilvēku kā šīs bezjēdzības cēloni, jeb, atkal citējot autoru – "vai mēs [cilvēki] vispār varam neaizsegt gaismu?" –, atbilde skan visa romāna garumā, kurai piebalso lielajai pasaulei un tās bezjēdzībai naidīgi noskaņotā upe, – nē, nevarat, jo kļūdas, kuras piedēvējat kaut kam vispārējam, patiesībā ir tipiski cilvēciskas. Ja autora mizantropiskais priex nebeigtos ar šo bezkaislīgo fakta konstatāciju, bet izvērstos interesantā personāžu un notikumu parādē, romāns nepiedzīvotu zaudējumu pats sava žanra lauciņā. Lūk, radīts interesants modelītis, kuru piekārt pie sienas, fakts konstatēts, taču romāns nav īsti kļuvis par romānu tā personāžu mazkustīguma un garīgā stīvuma dēļ. Atšķiras vienīgi vecumi, dzimumi, tautības, iepriekšējās dzīves pieredzes mazajā pasaulē, taču jaunajā pasaulē šīs atšķirības saglabā vien formālu raxturu. Nometnē savāktajiem tipiņiem trūxt spilgtu personisko iezīmju, līdz ar to nopietnu vai smieklīgu konfliktu apraxtu vietā neskaitāmas reizes jālasa par gandrīz identiskām sarunām par to, kā vajadzētu būt, kuras ne ar ko nebeidzas, arī intrigas, ja tādas sāk iezīmēties, paliek turpat, kur sākušās, vai tiek vienkārši aizmirstas. Neierodas arī neviens ārējais ienaidniex, Latvijas daba ir pārāk saudzīga, lai lielās pasaules pionierus pārbaudītu ar zemestrīcēm, pterodaktilu uzlidojumiem vai vulkānu izvirdumiem. Arī romāna iznākums ir paredzams jau pēc pirmās iepazīšanās ar dzīvi lielajā pasaulē. Jā, šis te pilnīgais emocionālā vai atraktīvā faktora trūkums piedien radītajam modelim, kurš ir tikai neizdevusies vecās pasaules kopija, taču vienlaikus tas kļūst arī par romāna galveno trūkumu. Lasot ik pa brīdim gribas, lai tas būtu nevis romāns, bet vienkārši pagarāx stāsts, kas nepaspētu nogurdināt vienveidīgu dialogu un personāžu virknē. Lielajai pasaulei trūxt vīzijas, bet konkrētā romāna mehānismā trūxt magnēta, kas citos gadījumos liek pulxteņiem apstāties un lasītājam rada sajūtu, ka lasot pagājusi tikai stunda, lai gan nokavēts darbs un jau tuvojas pusdienlaix. Šajā gadījumā biežāk nostrādāja tas magnēta pols, kurš pievelk pirxtus pāršķirt atlikušās lappuses, lai saprastu, cik ilgi gan vēl.
1