Attēlā - Hardijs Lediņš (pietura.lv)
 
Komentārs
30.03.2015

Lediņš savos Rietumos

Komentē
6

"Katrs savā Maskavā."

("Maskava", NSRD, "Dr. Enesera binokulāro deju kursi", "Seque": 1987)

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs šogad veic patiešām nozīmīgu iniciatīvu. Proti, šis gads ir pasludināts par Hardija Lediņa gadu. Es domāju, ka šai iniciatīvai ir liela nozīme – pat tad, ja gada noslēgumā visiem nāktos secināt, ka neaizmirstamais Hardija laiks latviešu kultūrā ir neglābjami zudis. Man bija tas prieks mazliet pazīt Hardiju viņa dzīves pēdējos desmit gados, dažkārt viesojoties arī viņa slavenajā Imantas mājā. Tā bija īsta bauda. Es, protams, nepiederēju pie Hardija tuvākajiem draugiem, kuru sabiedrībā viņš, iespējams, bija krietni aktīvāks un runātīgāks. Vienlaikus man pietika arī ar viņa sfinksas klusēšanu – visbiežāk, ar cigareti mutē un glāzi rokā. Taču, kad viņš to pārtrauca un ierunājās, visiem par pārsteigumu izrādījās, ka Hardijs seko līdzi jebkurai sarunai un daudzās tēmās ir daudz spriestspējīgāks par pārējiem klātesošajiem. Viņš vienkārši nevēlējās izteikties un nemīlēja muldēt muldēšanas pēc. Protams, savu darīja arī mana cieņa. Kad iepazinu Lediņu kā fizisku personu, viņš man bija kļuvis par autoritāti neklātienē – protams, ar NSRD un agrīno "Dzelteno pastnieku" albumiem. Man gan nebija iespējas apmeklēt viņa disenes vai piedalīties Bolderājas gājienos – tā tomēr bija mazliet cita paaudze. Taču, lai cik tas sentimentāli neizklausītos, līdz ar "lediņisma" laikmeta beigām es, šķiet, uz visiem laikiem arī pazaudēju jebkādu interesi par latviešu "vieglā žanra" mūziku.

Tieši par viņa radošo mantojumu es šeit arī vēlētos dalīties dažās pārdomās. Vispirms, Lediņa un Boiko daiļrade vistiešākajā veidā sakrita ar Latvijas pakāpenisku "atvēršanos" Rietumiem – no 80. gadu sākuma, cauri perestroikai, neatkarīgai valstij, "jautrajiem un briesmīgajiem" 90. gadiem līdz pat 2000. gadu eiropeiskajam pseido-hiper-optimismam. Hardijs aizgāja viņsaulē gadā, kad visa pasaule šķita esam pie kājām, kad Latvija tikko bija iestājusies ES un NATO. Arī pats Lediņš 2000. gadu sākumā bija pavisam cits nekā Lediņš 80. gadu sākumā. Tādēļ ir grūti nepiekrist Ulda Rudaka atgādinājumam kādā recenzijā:

"Tas, protams, ir brīnišķīgi, ka mums tagad ir Hardija Lediņa gads ar visādām viņam veltītām aktivitātēm, bet, kamēr Hardijs bija dzīvs, viņu atcerējās – sazvanījās un aizbrauca ciemos iedzert kādu vīnu vai izcept uz balkona gaļu – tikai daži draugi. Vareno bārdaino vīru dzina laukā no birojiem, kuros viņš bija ielavījies, lai par lētu naudu mēģinātu notirgot kādu savu disku iztikšanai, tāpat krogos atradās tikai pa retajam, kurš klasiķim uzsauca kādu graķīti…" [1]

Par to, kādēļ norisinājās šī pārmaiņa, kā Hardijs īsti sadzīvoja ar "jauno formāciju", – par to vajadzētu spriest kādam Hardija biogrāfam. Viņš noteikti būtu tādu grāmatu pelnījis, ne tik daudz apoloģisku, cik vispusīgu, niansētu un kritisku, – Lediņš taču bija intelektuālis. Taču mani kā viņa mūzikas (mazākā mērā – personības) cienītāju vairāk interesē pārmaiņas viņa daiļradē. Domāju, lielais vairums man piekritīs, ka vislielākā vērtība piemīt NSRD agrīnajiem albumiem, kā "Medicīna un māksla", "Kuncendorfs un Osendovskis", "Invalīdu tramvajs", kuri ir iznākuši 80. gadu pirmajā pusē. Tieši šeit apvienojas īstena poēzija ar spilgto amatierisko skanējumu, kurš tiešām balansē uz ģenialitātes robežas. Tieši šajā laikā top arī tie "Dzelteno pastnieku" diski (ja tā tos var saukt), kuros piedalās Lediņš. Tieši uz šā laika darbu izcilajām kvalitātēm atsaucas arī Artemijs Troickis savā pazīstamajā grāmatā "Back in the USSR. The True Story of Rock in Russia". Taču pievērsiet uzmanību: vēsturiski raugoties, kad top šie lieliskie darbi, tas ir vissmacīgākais Andropova un Čerņenko laiks. Pēc tam Latvija pakāpeniski sāk vērties vaļā, arī NSRD paveras jaunas tehnoloģiskas iespējas, Induļa Bilzēna atvestie sintezatori, pirmie braucieni uz Rietumvāciju, milzīgs pieejamās mūzikas klāsts. Šajā laikā rodas virkne ļoti klausāmu darbu – "Dr. Enesera binokulāro deju kursi", "Neskaties", "30/15" u.c. Šajos darbos pakāpeniski kļūst mazāk poēzijas, vairāk – aizraušanās ar elektroniskās mūzikas sniegtajām iespējām. Un tad, 90. gadu sākumā, NSRD darbība iepriekšējā formātā vispār apsīkst. Protams, ir daudzas interesantas performances, iznāk izlases, Lediņš vada radioraidījumus, 1997. gadā ar troksni tiek piedāvāta (piedošanu) diezgan viduvējā opera "Rolstein on the Beach" utt. Hardijs līdz pat savas dzīves beigām rada jaunas, ļoti smalki niansētas elektroniskās mūzikas miniatūras, pēc kurām gan Latvijā nav īsta pieprasījuma un kuras tādēļ pat bieži netiek izdotas. Taču noteikti tas vairs nav periods, kurš padarīja Hardiju un NSRD par latviešu kultūras ikonām. Tas tomēr bija 80. gadu sākums. Tas savukārt lieku reizi apstiprina paradoksālo tēzi, ka mūsu reģionā politiskā režīma noslēgtība diemžēl tieši korelē ar garīgās ražošanas kvalitāti.

Un te nu nākas uzdot jautājumus par vēsturiskā konteksta nozīmi mākslas darbu radīšanā un uztverē. Vispirms, Hardijs jau kopš pašiem pirmsākumiem bija ļoti izglītots Rietumu mūzikā. Viņš to klausījās un pazina, kā arī ietekmējās – no "Kraftwerk", "Talking Heads", "Human League" u.c. Tomēr NSRD nemērkaķojās tiem pakaļ (ko tolaik darīja un joprojām dara daudzi) – viņi radīja autentisku sava laikmeta mākslu. Viņi veidoja sev savus "imagināros Rietumus", atrada pagrīdes daiļradē radošu brīvību simboliskai darbībai, kura aizrāva cilvēkus. Turklāt šie "Rietumi" vienmēr labi apzinājās savu vēsturisko situāciju, plaisu starp padomju Latviju un Rietumiem, paturot sev tiesības izturēties pret "Rietumu standartiem" ļoti autonomi un ironiski. Par šo mentalitāti daudz ko liecina Hardija un Boiko vidusskolas laika samizdata žurnāls "Zirgahbols" (1972–74), kurš ir pieejams lieliskajā www.pietura.lv kolekcijā. Te ir apspēlēta ideja, kā dažādas LPSR estrādes "zvaigznes" (Alnis Zaķis jeb Aln Sack, Elga Īgenberga jeb E. Igenberg u.c.) izskatītos, pārcelti "Melody Maker" lappusēs. Tas nav tikai asprātīgi, tas ir viens riktīgs postmodernisms, kurš apspēlē plaisu starp komunistiskās PSRS provinces kultūru un globālo, kontrabandas ceļā ievesto Rietumu "normalitāti".

Taču tad pavērās reālie Rietumi, un ar tiem bija jāspēlē pēc viņu noteikumiem. Šie noteikumi, kā liekas, Hardijam īsti nebija pieņemami. Tomēr, lai būtu kā būdams, tieši viņam esmu pateicīgs par agrīno atziņu, ka, par spīti visām smagajām reālijām, mūsdienu latviešu kultūrai tomēr nav obligāti jābūt provinciālai, muļķīgai un imitējošai.

[1] U. Rudaks. Viņš guļ, viņš ēd, viņš pīpē, NSRD nerestaurēšanas koncertu recenzē Rudaks.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
6